Jautājumi ķermenim

Spāņu kinorežisora Pedro Almodovara filma “Runā ar viņu” sākas teātrī, kur cilvēki skatās kādu izrādi. Kamera slīd pa skatītāju zāles rindām, rādot cilvēku sejas izrādes laikā, un apstājas pie kāda vīrieša, kurš, veroties uz skatuves notiekošajā, raud. Viņš skatās Pīnas Baušas izrādi “Café Müller”.
Pirms Pīnas Baušas viesizrādēm Londonā pagājušogad britu režisors Nīls Bārtlets, aicinot “The Guardian” lasītājus nepalaist garām šo mākslas notikumu, aprakstīja savu pirmo sastapšanos ar Pīnas Baušas mākslu astoņdesmito gadu sākumā: “Es nevaru vairs īsti pateikt, kāpēc tieši es devos uz izrādi, bet es skaidri atceros, ko es redzēju. Es to atceros, tāpat kā lielākā daļa cilvēku atceras Baušas darbus: tie atsaucas pašā dziļākajā būtībā. Pēkšņi mēs visi, visi seši sākām raudāt. Tās nebija šīs viegli patīkamās, labās britu skatuves asaras, tie bija puņķi, kas negaidīti plūda pār seju kaut kur no iekšpuses. Es esmu to piedzīvojis vēlreiz, kad, izgājis no Pīnas Baušas “Café Müller”, es attapos stāvam uz Edinburgas aukstā trotuāra un raudam tā, kā es esmu raudājis tikai bērēs – raudot kā šokā. Mani kolēģi un draugi, visi, ar kuriem esmu runājis, man ir teikuši to pašu: kad esmu jautājis, ko viņi atceras no Pīnas Baušas izrādes, ikviens man atbildēja, ka atceras sevi raudam.”
Pīnas Baušas teātris ir no tām pavisam retajām mūsdienu spēles mākslas parādībām, kas spēj izraisīt cilvēkos atbalsi – līdzīgu tai, pēc kuras tiecās senie grieķi savās traģēdijās un kuru Aristotelis nosauca par katarsi.

Sākumā – un runa ir par septiņdesmitajiem gadiem un astoņdesmito sākumu – Pīnas Baušas teātri nesaprata gandrīz neviens. Ar “neviens” šeit nav domāts tikai skatītājs, kas bija uzaudzis vācu mazpilsētā Vupertālē ar turienes klasisko baletu vai vietējais korespondents. Arī savulaik viens no Ņujorkas ietekmīgākajiem kritiķiem Klaivs Bārnss, kurš Pīnas Baušas teātri pamanīja uzreiz, gadiem netika vaļā no savas neizpratnes un vienlaikus neatturamās vēlmes katrā tā ierašanās reizē Ņujorkā rakstīt par šo teātri, ar savu augstprātīgo zākāšanos kļūdams par biedinoši karikatūrisku piemēru kritiķu brālībai. “Ir grūti iedomāties, ka no Vācijas industriālās pilsētas Vupertāles varētu nākt nozīmīga dejas kompānija,” viņš rakstīja 1988. gada 7. jūlijā “New York Post”, “un, protams, arī neatnāca.”

Dejotāja Merila Tankāra atceras: “Kad mēs mēģinājām dejot, viņi svieda mums ar apelsīniem; viņi gāja prom, skaļi cērtot durvis. Reiz kāds vīrietis no skatītāju zāles uznāca uz skatuves, paņēma spaini, kas bija pilns ar ūdeni un centās to izgāzt pār dejotājiem, kas tobrīd atkārtoja vienu to pašu dzejoli vēlreiz un vēlreiz. Taču viņi izvairījās, un ūdens izlija pār skatītājiem.”

Pīnas Baušas teātris neeksistēja pirms viņas, Pīna Bauša to izgudroja, izmainot skatīšanās noteikumus, izjaucot visas esošās kustību figūras, dejas priekšnesuma likumus un radikāli pārskatot pašas dejas jēgu. Taču diez vai šie formālie aspekti ir īstais iemesls, kāpēc Pīnas Baušas teātris ir pāraudzis avangarda teātra skatītāju pašauro loku, kļūdams pievilcīgs daudziem cilvēkiem, kas nekad nav sekojuši jaunākajiem skatuves mākslas atklājumiem. “Mēs nekad neesam interesējušies par mākslu,” saka Pīna Bauša, “un mūsu mērķis nekad nav bijis arī kaut ko mākslā noliegt – piemēram, klasisko baletu. Mūsu teātris ir attīstījies un izveidojies tāds, kāds tas ir – interesējoties par dzīvi.”

“Manās izrādēs runa ir par to, kas sēž iekšā visos mūsos,” viņa saka. Lai šo “iekšējo” izpētītu, Pīna Bauša atstāj malā visas reliģiskās un ezotēriskās mācības, ar kurām pārsteidzošā kārtā aizraujas mazā Vupertāle, uzrādot visblīvāko atšķirīgu reliģisko ideju zonu visā Vācijā – pilsētā ar 360 022 iedzīvotājiem darbojas vairāk nekā 400 sektas!

Pīna Bauša, kura kā jau visi dejotāji ir ļoti fizisks cilvēks, ar saviem jautājumiem vēršas pie ķermeņa. Un saņemtās atbildes uz skatuves veido nepavisam ne askētiskas bildes, kā tam sakasītajam patiesības mazumiņam varbūt būtu bijis jāizskatās, bet enerģiski krāsainus, hipnotizējoši dīvainus, paradoksālus, sāpīgus un skaistus attēlus, kuru virknējumu secību nespēj paredzēt pat visradošākā iztēle.

Vācijas Kalnu zemes (Bergisches Land) mazajās pilsētiņās uzaugušās Pīnas Baušas fenomenu ierindot provinces tīrradņos var ļoti nosacīti – kā vienai no visapdāvinātākajiem studentiem Esenes Folkvanga dejas skolā viņai piešķīra stipendija mācībām Ņujorkā Džuljarda mūzikas skolā, kur viņa dzīvoja un strādāja sešdesmito gadu sākumā. Kā brīnišķīgu dejotāju viņu uzaicināja dejot New American Ballet un Metropolitēna opera. “Man vispār nepiemīt tas, ko sauc par ilgām pēc dzimtenes. Taču, kad es domāju par Ņujorku, es sajūtu kaut ko līdzīgu tām,” sacīja Pīna Bauša, pēc divdesmit gadiem atgriežoties Ņujorkā ar izrādi “Café Müller”.

Pēc mācību beigām Bauša nedomāja atgriezties Vācijas mazpilsētā, taču viņa saslima, savu kolēģu acu priekšā izdilstot tādā ātrumā, ka viņi Pīnai nopirka biļeti un iesēdināja viņu kuģī, kas devās uz Vāciju – ne nu gluži nomirt, bet cerot, ka ar vāciešiem viņa vismaz sarunāsies un pateiks, kas ar viņu notiek. Ņujorkā Pīna Bauša bija ieradusies, nezinot nevienu angļu vārdu, un līdz pat šai dienai viņa uzskata, ka valodā, vienalga kurā, viņa sarunāties neprot. “I’m fine,” [1. Ar mani viss kārtībā (angļu val.).]bija viss, ko dzirdēja draugi, kad jau simto reizi jautāja, kā viņai palīdzēt.

Esenē viņa joprojām zaudēja spēkus, līdz viņas skolotājs, viena no viņas retajām mūža autoritātēm, izteiksmīgās dejas mākslinieks Kurts Joss pateica – vai nu Pīna Bauša kaut ko ēdīs, vai arī viņai būs jāiet projām no Folkvanga studijas. Dīvainā kārtā tas līdzēja, un Pīna Bauša atguvās.

“No manis reiz gribēja izveidot klasisko balerīnu, bet man puantes aizvien likās kā boksa cimdi, kas neļauj brīvi kustēties. Man tās vienmēr gribējās novilkt un nostāties ar basām kājām uz grīdas,” Pīna Bauša atceras savas sajūtas, vēl mācoties bērnu baleta studijā. Brīvās dejas skatuve sešdesmito gadu Vācijā pēc Ņujorkas viņai atgādināja puantes. Tas, ko tobrīd dejoja viņas draugi un kolēģi, Pīnai Baušai likās kaut kas sastindzis, un viņa sāka sacerēt kustības pati sev. “Man gribējās, lai es dejojot justu, ka tam, ko es daru, ir kāds sakars ar mani.”

Gadus desmit Pīna Bauša turējās pa gabalu no lielajiem valsts teātriem, kurus viņa uzskatīja par fabrikām, kas mākslinieku nostāda mākslai pretdabiskos ražošanas noteikumos. Lokālā mērogā Pīna Bauša bija uzlēcošā zvaigzne, uzvaras vācu horeogrāfiskajos konkursos pievērsa viņai nopietnu uzmanību profesionāļu vidē. Pīnu Baušu ievēroja Vupertāles teātra intendants Arno Vīstenhofers un piedāvāja viņai kļūt par pilsētas baleta vadītāju. Pīna Bauša atteicās, bet Vīstenhofers aicināja viņu vēl reizi un pēc atkārtota atteikuma – vēl. Pēc trešā vai ceturtā uzaicinājuma Pīna Bauša apsolījusies pamēģināt, jo viņai esot palicis neērti. Tiesa, ar diviem noteikumiem: pirmais – neviens viņai neliks taisīt operetes, un otrais – viņa ņem līdzi Rolfu Borciku. Borciks bija viens no viņas sabiedrotajiem, ar kuru viņa iepazinās vēl Folkvanga skolā. Grafikas nodaļas students holandietis Rolfs Borcigs kļuva par Pīnas Baušas dzīves draugu un daudzu darbu līdzautoru, līdz viņš trīsdesmit piecu gadu vecumā mira no leikēmijas.

Pīna Bauša atsāka strādāt tad, kad kāds no dejotājiem teica, ka jāizveido izrāde Rolfa piemiņai. Tā tapa 1980. gadā un tās nosaukums bija“1980 – Ein Stück von Pina Bausch” [2. “1980 – Pīnas Baušas izrāde” vai arī “1980 – gabals no Pīnas Baušas” (vācu val.).], un garums gandrīz četras stundas. Šis pirmais patstāvīgais Baušas darbs izlauza ceļu viņas mākslai pasaulē; izrādi “1980” Austrālijā noskatījās britu kritiķis Maikls Bilingtons un pieraksta pilnas avīzes, uzstājot, ka šis teātris noteikti jādabū uz Londonu. 1984. gadā ar šo izrādi tika atklātas Losandželosas Olimpiskās spēles.

Septiņdesmito gadu sākumā, kad Pīna Bauša ieradās strādāt Vupertālē, pēdējais pilsētiņas iedzīvotāju prātus satraucošais notikums bija Franča Althofa cirkus zilonēns Tufijs, kas 1950. gada 21. jūlijā no iekaramā vagoniņa bija iekritis upē. Reklāmas nolūkos zilonēnu iesēdināja iekaramā vagonā un vienu pašu palaida braukt cauri pilsētai. Šo gaisa vilcienu, kas kursēja pāri ielejai ar pilsētu tajā, Žans Kokto reiz nosauca par “eņģeli”. Tad lūk, Tufijs, iesprostots šajā “eņģelī”, kādā brīdī izlauza durvis un izkāpa ārā, no trīs metru augstuma iegāžoties paseklajā upē. Zilonēns tika cauri ar psiholoģisku traumu, neko nesalauzis un nesamežģījis, bet, pieminot Vupertāli, šo gadījumu atceras katrs vācietis arī vēl pēc piecdesmit sešiem gadiem. Tikai ar otro numuru nozīmīgo notikumu reģistrā tiek pieminēta Pīna Bauša. Tajā vēsturiskajā brīdī, kad krita Tufijs, viņai bija bez sešām dienām desmit gadi, un no netālās Zolingenes viņa kopā ar tanti palaikam mēdza atbraukt apciemot Vupertāles zvērudārzu.

“Vupertāle nebija programma,” saka Pīna Bauša, kad jautātājiem liekas, ka, lai strādātu šādā pilsētā, ir vajadzīgs kāds īpašs nolūks, nu, apmēram tā, kā mākslinieku komūnas dodas strādāt mežā. “Tā nebija programma. Vupertāle bija realitāte.”

Šī “pilsēta – ikdiena”, kā Pīna Bauša to dēvē, izrādījās svarīgāka, nekā viņai tas sākumā šķita, parakstot darba līgumu uz vienu gadu. Tiesa, šī stratēģija gan ir palikusi nemainīga – neļaut sevi ievilkt lamatās ar ilgtermiņa saistībām, aizvien paturot rezervē plānu B, tas nozīmē, paņemt koferi un aizbraukt.

Bet ir pagājuši trīsdesmit trīs gadi, līdz pērnajā pavasarī Pīna Bauša kādā intervijā sacīja, ka “droši vien ir pienācis laiks sev atzīties, ka Vupertāle ir mūsu mājas. Man gribētos kādu jaukāku un lielāku dzīvokli. Bet nav jau laika, ir tik daudz darba.”

Pīna Bauša vienmēr runā par darbu, kura ir vairāk nekā laika.

Un tikai nežēlīgās strādāšanas sakarā viņas līdzgaitnieki saka - tad gan mēs atceramies, ka Pīna nāk no baleta. Tik daudz nestrādā nekur, nevienā teātrī, apgalvo tie, kas ir strādājuši ļoti dažādās vietās. Kad ir jau puspieci vakarā un viņa vēl turpina mēģinājumus, franču dejotājs Dominiks Mersī, ar kuru viņi ir kopā no paša sākuma, ir vienīgais, kas ir spējīgs parādīt uz pulksteni un pateikt – “Pīna, man vakarā vēl ir izrāde.”

Starp mēģinājumiem Pīna Bauša strādā birojā, un tad tur ir kluss kā sanatorijā. Pie viņas darba kabineta stāv viegli metāliski saliekamie ratiņi, kādos mēdz sakraut čemodānus. Uz tiem viņa pārvieto savu ne pārāk lielo pleca somu, nākot no mēģinājumu zāles, kas atrodas blakus mājā ap stūri.

Šaubu un moku ceļš, kuram Pīna Bauša iziet cauri, veidojot jaunu darbu, ir drausmīgs, saka Rolands Kejs, čīliešu vācu rakstnieks, kas viņai atbrauca līdzi no Santjago uz Vupertāli, un dzīvo šeit nu jau divdesmit sesto gadu. “Viņa strādā mēģinājumu zālē no desmitiem rītā, un mēģinājumi nebeidzas līdz vēlam vakaram. Desmitos viņa pārnāk mājās, mēs ēdam un tad viņa sēž pie galda līdz diviem vai trijiem naktī, mēģinot saprast, par ko šoreiz ir runa, kas būtu paturams, kas ir izrādes mazie dārgumi. Viņa ceļas septiņos, dažreiz pat agrāk, lai sagatavotos. Pārnākot mājās, viņa līdzinās saujai pelnu. Es esmu iemācījies skatīties uz to ar distanci. Vienīgais veids, kā es varu palīdzēt, ir būt ārpus tā visa.”

Ceļu no savas “provizoriskās” mītnes, kas atrodas augšup pa dzelzceļa sliedēm piecpadsmit minūšu gājienā no teātra, tagad viņa vienmēr veic ar taksometru. Un tās ir vienīgās izmaiņas šajā jautājumā.

“Pilsēta – ikdiena” neļauj Pīnai Baušai un viņas dejotājiem zaudēt reālās dzīves sajūtu, kad viņi ir pārradušies no “mūžīgajiem svētkiem”. Atgriežoties no Parīzes, Ņujorkas, Tokijas, Riodežaneiro greznajiem opernamiem ar smaidīgajiem, laipnajiem un priecīgajiem cilvēkiem, viņi aizvien sastop savus Vupertāles skumjos cilvēkus stāvam pie autobusa pieturas, kas atrodas tieši pie mēģinājumu zāles starp divām ne mazāk skumja paskata prieka tirgotavām – erotisko videosalonu un spēļu zāli.

Pīnas Baušas izrādes tiek sacerētas agrākajā kinoteātrī “Lichtburg”, kas no plaša repertuāra ekonomisko glābiņu bija meklējis, specializējoties uz pornoseansiem, bet septiņdesmito gadu sākumā bankrotēja pavisam. Ēku pārdalīja uz pusēm – tās fasādes abus stāvus ieņēma “MacDonald’s”, bet otru daļu – skatītāju zāli un balkonu atdeva Vupertāles baleta mēģinājumiem. Šajā zaļpelēka auduma iztapsētajā telpā ar veco, pelēcīgi balto ekrāna muti aiz muguras ir tapuši visi Pīnas Baušas teātra darbi.

Šodien Vupertālē cilvēki skatās kino betona klucī “Cinemaxx”, bet daži seansi notiek arī mazā arthouse filmu klubiņā. Citas vietas, kas būtu atvēlēta kino, Vupertālē nav. Toties Vupertālē ir opera. Lai gan tā nu jau trešo gadu stāv slēgta, jo kāds no ugunsdrošības dienesta modrākajiem pārstāvjiem bija sapratis, ka ugunsgrēka gadījumā ne visi cilvēki spētu izglābties, operas durvis esot pārāk šauras. Pēc šī atzinuma ēka – un tas arī ir Pīnas Baušas teātris – nekavējoties tika slēgta. Sabiedrībai tika paziņots, ka tuvāko četru gadu laikā notiks darbs pie lielākas drošības plāna izstrādes. Tā bija trešā reize, kad Parīze piedāvāja Pīnas Baušas teātrim pārnākt pie viņiem. Šoreiz Pīna Bauša, pirms pateikt – nē, šo priekšlikumu apsprieda ar saviem dejotājiem. Un viņi visi atbildēja – nē. Un pārcēlās uz mazo pilsētas dramatisko teātri.

Kad Pīna Bauša ieradās Vupertālē, pilsētas balets izrādīja tikai klasisko baletu, un zāles bija pilnas. Vācijas saimnieciskais brīnums bija pašā plaukumā, visa kā bija gana, un cilvēki labprāt vakaros savā operteātrī skatījās pasakas.

1974. gadā Pīna Bauša izveidoja savu pirmo Vupertāles darbu “Fricis” ar Gustava Mālera mūziku. Cilvēki, kas to noskatījās, bija ļoti nobažījušies par redzēto. “Friča” ieraksts rāda sirreālas vīzijas, telpu, kas atveras un tajā sāk parādīties uz pusēm pārlauzti cilvēki, radījumi, kuriem roku vietā aug kājas, milzīgas vecmāmiņas un pieaugušie, kas divu metru attālumā no mazā androgīna Friča (šo tēlu spēlēja sieviete) nepārprotami nodarbojas ar seksu. Kritika nosprieda, ka iemesli tik briesmīgam dzīves redzējumam, kāds parādījies uz Vupertāles operas dēļiem, ir meklējami tikai un vienīgi autores privātajos apstākļos – visdrīzāk viņai būs bijusi šaušalīga bērnība. Pīna Bauša iebilda: “Mana bērnība nebija briesmīga. Tiesa, tā bija ļoti bagāta ar fantāzijām. Es esmu uzaugusi kā krodzinieka meita viesu namā. Tur es redzēju cilvēkus ienākam un iznākam un jau ļoti agri es iemācījos cilvēkus vērot. Jau kā bērnam man piemita spēja ļoti dziļi sajust cilvēkus, to, kas attīstās aiz viņu pierēm.”

Daudz daudz vēlāk, kad Pīna Bauša jau bija iekarojusi visas lielās pasaules skatuves un cilvēku mīlestību visriņķī zemeslodei, viņa pateica arī, ka būt krodzinieka bērnam nozīmē ārprātīgu vientulību – tu vakariņo vienmēr viens un vari palikt augšā, cik ilgi pats gribi, kaut vai līdz rītam, bet – viens. Pīna Bauša izvēlējās sēdēt kopā ar cilvēkiem, krogū zem galda līdz vēlai naktij. Un krogi joprojām ir tā vieta, kur Pīna Bauša labprāt dodas pēc izrādes – pilsētās, kurās viņas teātris viesojas, no vienas “tavernas” tiek ceļots uz nākamo, līdz ap pieciem no rīt viss jau ir ciet. Bet pat slēgtās vietās mēdz notikt tā, ka viesi tiek uzņemti un galdus klāj no jauna. Viens no Pīnas Baušas jaunības dienu draugiem tā arī reiz palicis Madridē naktī kaut kur pusceļā starp vienu vietu un nākošo, atvadoties ar kapitulējošo: “Sorry, too old.” [3. Piedod, par vecu (angļu val.).] Abi tolaik jau bija nosvinējuši sešdesmito dzimšanas dienu.

Pirmajos gados Vupertālē visi piecpadsmit dejotāji un Pīna Bauša pēc mēģinājumiem aizvien devās iedzert kādu vīnu un parunāties. Vēlāk viens no dejotājiem pilsētā atvēra kafejnīcu “Café du Congo”, kas darbojas vēl šodien. Pie sienām joprojām ir tie paši teātra plakāti no astoņdesmitajiem, tikai tagad tie ir kļuvuši dzeltenīgi brūni. “Vēl vienu glāzi vīna un vēl vienu cigareti! Uz mājām vēl neiesim!” – kādā izrādē iekļuvuši vārdi no šī viņu kopīgi dzīvotā laika.

Kopā būšanu pārrāva Pīnas Baušas dēla piedzimšana, un tā nekad vairs īsti nav atjaunojusies. “Tagad Pīna iet vakariņot ar slaveniem viesiem, viņai ir atsevišķs numurs viesnīcā un pašai savs taksometrs,” izmaiņas fiksē dejotāja Džo Anna Endikota grāmatā “Es esmu piedienīga sieviete”. Tomēr cilvēku būšana kopā ir un paliek viena no vissvarīgākajām Baušas teātra tēmām, tagad tajā skats uz brutāliem, naidpilniem kautiņiem pārtapis pārliecībā, ka cilvēki viens otram var būt arī svētki. “Dzīve ir ārkārtīgi izmainījusies,” Pīna Bauša atbild visiem, kas atsakās saprast, kāpēc pasaulē, kas ir pilna ar drausmīgām problēmām, viņa rāda skaistus cilvēkus un skaistas attiecības starp tiem. Gluži tāpat cilvēki agrāk atteicās saprast, kāpēc viņa VFR saimniecisko ziedu laikā, kad visiem klājās tik labi, rādīja pasauli tādā nežēlībā, ka no tās atlika vienīgi izlekt.

Pīnas Baušas māksla ir dzimusi no jautājumiem. Ik reizi trupas darbs sākas, kad nav vēl nekādas mūzikas vai grāmatas, vai vienkārši stāsta idejas, nav pat skaidras tēmas – nav nekā, izņemot cilvēkus, kas ir sapulcējušies strādāt. “Tēma ir. Bet ne tajā nozīmē, ka es to varētu pateikt vai uzrakstīt. Tā ir manī, mūsos, šajā ļoti konkrētajā laikā.”

Uz lapiņas sarakstītie jautājumi ir radušies no Pīnas Baušas sajūtām “uz doto brīdi”: “Es cenšos sajust, ko es šobrīd jūtu un, izejot no šīm sajūtām, veidoju savus jautājumus.”

“Kaut kas, kā kļūst aizvien vairāk un vairāk. Sabojāt, domājot, ka tā var kaut ko apturēt. Zīmes bailēm un nāvei. Trūkumu pārvērst kvalitātē. Klusums pirms vētras. Viss būs atkal labi. Vēlme kaut ko noteikti sajust. Vēlme pārstādīt kalnus. Aizsākums, lai viss kļūtu labāks.” Tie ir daži no jautājumiem, no kuriem radās izrāde “Kalnos atskanēja kliedziens”. Šajā izrādē uz skatuves bija uzarts lauks ar cilvēku spilgti sarkanās peldbiksēs un peldcepurē, kurš metās melnajā zemē peldus, ātri, nesatricināmi un ilgi vēzējās, līdz radās ilūzija, ka viņš tiešām peld pa arumiem. Un tad viņam pievienojās jau vesels pulks peldētāju.

Kāda sieviete sēž pie galda un griež ar nazi jēlu gaļu. Tad viņa paņem šķēres un izgriež no gaļas sirds formu. Viņa tur izgriezto sirdi rokās, pieliek to klāt savai sirdij. Tad saplēš sirdi mazos gabaliņos un ieliek plastmasas maisiņā, dziedot itāļu šlāgeri “Non ti scordar di mi”.

Lietu redzējuma jocīgo, savādo pusi Pīna Bauša uzskata par principiālu un svarīgu – gan darbos, gan cilvēkos. Jo pasaule nav tikai asaru ieleja un viņas teātris arī nē. Lai cik traģisks izveidotos tā saucamais galarezultāts, mēģinājumos viņi smejas ļoti daudz. Kad Pīna Bauša pati kaut ko smieklīgu stāsta, viņa to mēdz darīt līdzīgi bērniem – izstāstot un jocīgi lūrot caur pieri pa labi un pa kreisi, kā slēpjoties. Vai arī – vienkārši sabrūkot uz galda.

Uz jautājumiem mēģina atbildēt katrs dejotājs – ar kustību, situāciju, izspēlēto ainu, jebko. Un atbildēt nākas viņam pašam, neslēpjoties aiz kāda izdomāta tēla. Tieši pēc šī kritērija Pīna Bauša ir izvēlējusies visus savus dejotājus, viņa tos izvēlas kā cilvēkus: “Es domāju, ka šie cilvēki ir ļoti skaisti. Un to es gribu savā teātrī parādīt – cik šie cilvēki ir skaisti.” Mazi, gari, tievi, resni, daži no viņiem divkārt pārsnieguši dejotāju pensijas vecumu – Pīnas Baušas ansamblis ir neiespējams pēc baleta kompānijas mērauklām. Tur nav neviena, kas būtu līdzīgs otram. Ne tikai tāpēc, ka gandrīz ikviens ir kādas citas tautības. Pīnas Baušas teātrī vāciešu ir gandrīz tikpat maz, cik to procentuāli nedaudz ir pasaulē.

Pīna Bauša ir pārliecināta, ka kustības nekad nenāk no kājām vai rokām. “Parādiet, lūdzu, septiņus veidus, kā jūs izrādāt maigumu. Kā jūs mēģināt noturēt pie sevis otru cilvēku?”

Jautājumi neskar cilvēka privāto zonu. Kad kāds no dejotājiem iebilda, ka aicinājums aprakstīt – kas ar cilvēku notiek, kad viņš raud, esot pārāk personisks, Pīna Bauša atbildēja: “Nē. Es taču nejautāju, kad jūs pēdējo reizi esat raudājis vai par ko jūs esat raudājis, es lūdzu mēģināt precīzi atveidot, kas notiek ar cilvēku, kad viņš sāk raudāt.”

Dejotāji, kas iepriekš strādājuši kādā citā trupā, vispirms atbild tā, kā ir jau iemācījušies – pēc gatavām klišejām. Un no visām atbildēm kā izrādei derīgas Pīna Bauša atlasa procentus trīs.

Pēc “Septiņiem nāves grēkiem” dejotāji bija ļoti neapmierināti ar šo izrādi un pateica to arī Pīnai Baušai. Bauša bija tik aizvainota, ka nolēma ar viņiem nekad vairs kopā nestrādāt. Viņi – tā bija gandrīz visa viņas trupa. Tad Pīna Bauša ieslēdzās ar diviem cilvēkiem mēģinājumu telpā un sāka uzdot jautājumus.

Mani vienmēr ir nodarbinājusi Pīnas Baušas darbu forma, es nekad neesmu varējusi saprast – kas tas ir? Reizēm raksta, ka viņas izrādes esot kolāžas un simultānspēle; manuprāt, tās nepaskaidro itin neko. Nepaskaidro to iekšējo pārsteiguma sajūtu, sastopoties ar katru nākamo norisi uz skatuves un neziņu, kas sekos tālāk, un tajā pašā laikā pavisam “dabisko” sajūtu par to, kas notiek.

Pēkšņi kādā, pirms divdesmit sešiem gadiem sniegtā Pīnas Baušas intervijā izlasu, kas tas ir. “Kad atrodos uz ielas, es eju pa to un skatos, uzņemot sevī visu ko, un daudz ko man vienkārši arī nākas sevī uzņemt, un tad es satieku kādu – kas viss pa šo laiku cilvēkā iekšā nenorisinās! Tas mani interesē daudz vairāk nekā stāstu stāstīšana.” Pīna Bauša par sava teātra pamatu pārņēmusi ikdienā novēroto cilvēku saskaršanos ar nepārtraukti notiekošā daudzveidību un pārvērtusi to par skatīšanās principu. Viņa veido milzīgus kopplānus, kuros norisinās tik daudz kas, ka tas neietilpinās viena cilvēka redzē, un tad tam pretstata tikai kaut ko vienu, uz ko ir vērsta visa skatītāja uzmanība.

“Vupertāle! Drausmīgi!” Paskatījušies pa vagona logu, nokliedzās divi vācu pusaudži, un aizceļojot tālāk. Nākamā bija gala stacija Ķelne, kuru no Vupertāles atdala vien divdesmit minūšu brauciens. Tikmēr Vupertāle, kas vāciešu sarunās aizvien ir izskanējusi kā biedinājums, kā kaut kas pelēks un bezgalīgi skumjš, pati sevi ne mazākajā mērā neuzskata par provinci, par kaut ko Dieva apdalītu un nožēlojamu. Jā, ja gribas vētrainu nakts dzīvi, tad nu ir tiešām jābrauc uz piecpadsmit minūšu attālo Diseldorfu vai mazliet tālāko Ķelni, bet citādi – Vupertālē viss ir. Tās cilvēkiem piemīt veselīga pašapziņa, ka pasaule atrodas Vupertālē.

“Nekas, gan es kaut ko atradīšu. Vupertāle ir liela, šeit ir tūkstošiem iespēju,” kādu dienu ejot pa pēcpusdienas izmirušo pilsētas ieliņu, pie vienstāva pārtika veikaliņa dzirdēju divus skolniekus sarunājamies par personīgās materiālās krīzes pārejošo raksturu. Pērnā gada decembrī pilsētas veiktie aprēķini rāda, ka Vupertālē dzīvo gandrīz par tūkstoti cilvēku mazāk nekā pirms pusgada. Tādējādi Vupertāle ierindojusies “sarūkošo pilsētu” skaitā, un vakaros daudzas mājas ir melnu logu izrobotas.

Astoņpadsimtā gadsimta zīmējumos Vupertāle – pareizāk sakot, Elberfelde un Bārmena, jo pilsēta vārdā Vupertāle izveidojās tikai 1929. gadā, apvienojoties vairākām mazām pilsētiņām – izskatās kā mākslinieka Kristo poēzijas ieņemta teritorija – abpus upei pļavas un lauki ir noklāti milzīgiem audekliem, mājas un koki un cilvēciņi līdzās šīm gigantiskajām plaknēm izskatās necili maziņi. Vieta, kur šobrīd atrodas Vupertāle, vismaz divus gadsimtus bija viens no Vācijas lielākajiem tekstila industrijas centriem un arī viens no ekstrēmākajiem kapitālisma paraugiem “bez cilvēka sejas”, par kuru Vupertālē dzimušais un uzaugušais Frīdrihs Engelss, saskatījies šausmas tēva fabrikās, britu krastos nonācis, sarakstīja bargu analīzi.

Frīdrihs Engelss savu darbību šajā pasaulē uzsāka apmēram piecus metrus no vietas, kur atrodas Vupertāles operas nams. Par šo faktu liecina nezālēm aizaugusi atraitnīšu dobe, pēc formas līdzīga lielam kapam, kuras galā uz ķepiņām uzlikta paliela betona plāksne vēstī par “mūsu pilsētas lielā dēla, zinātniskā sociālisma līdzdibinātāja” dzimšanas vietu. Savā ziņā Pīna Bauša ir pievienojusies Vupertāles “lielā dēla” buržuāziskās dzīves analīzei, savās agrīnajās izrādēs revidējot kapitālistiskās sabiedrības perversos noteikumus. Septiņdesmito gadu vidū Pīna Bauša uz Vupertāles operas skatuves izrādīja jau minēto Brehta un Veila “Septiņus nāves grēkus”, skatītājos izraisot vētrainu protestu, tiesa, ne pret pasauli, bet pret pašu Pīnu Baušu, it kā viņa būtu vainīga sabiedrības brutalitātē pret indivīdu.

Šobrīd Vupertāles saimnieciskā rosība ir noklususi. Daudzas fabrikas stāv tukšas, pa kādai no tām vēl ražo diegus, sūtot tos Itālijas drēbniekiem, lai tie varētu sadiegt Indijā austo vadmalu. Pilsētas iedzīvotāji palēnām pārvietojas uz Vācijas dienvidiem, kur atrodams vēl kāds nebūt darbs, atstājot aiz sevis večiņas un večukus, kuriem nav jādodas nekur darba meklējumos. Reiz, iekāpusi autobusā, sajutu, ka ir kaut kas dīvains, bet nevarēju saprast – kas? Un tad es sapratu – visi, bet tiešām visi, pasažieri bija ļoti cienījamos gados.

Pirms pieciem gadiem vietējā avīzē bija ievietots sludinājums: “Pīnas Baušas teātris meklē dāmas un kungus virs 65 gadiem izrādes “Kontakthof” jauniestudējumam.”

1978. gadā tapušais “Kontaktu pagalms” bija viens no pirmajiem Pīnas Baušas darbiem, kas neturpināja stāstu stāstīšanas tradīciju. Izrāde bija veltīta maiguma izpētei, un bija nākusi pie secinājuma, ka maigums mēdz būt varmācīgs. Pīna Bauša bija nolēmusi izveidot šo izrādi no jauna – atstājot visu iepriekšējo zīmējumu, bet dejotājus aizstājot ar neprofesionāliem izpildītājiem, cilvēkiem pensijas vecumā.

Jaunais “Kontaktu pagalms”, kurā veci cilvēki izspēlēja maigumu un nežēlību, bija vēl skaudrāka izrāde nekā tā, kurā spēlēja profesionāļi trīsdesmitgadnieki. No sabiedrības dzīves izsvītrotie vecie cilvēki Pīnas Baušas izrādē bija reabilitēti dzīvei, uzrādot pilnīgi visu to pašu jūtu, fobiju un erotisko dziņu spektru savā enerģētiski ļoti spēcīgajā skatuviskajā klātbūtnē.

“Es šo izrādi redzēju toreiz, bet es to nesapratu,” saka viens no jaunā “Kontaktu pagalma” dalībniekiem, “savādi, taču tagad man ir milzīgs prieks tajā spēlēt.” “Jā, tas bija ļoti interesanti. Bet nu atkal – galveno lomu spēlē Pīnas Baušas ārsta sieva!” – saka kāds cits, tiesa, nu jau vairs ne avīzei, bet man. Bet “Kontaktu pagalmā” jau nav galveno un negalveno lomu, Pīnas Baušas izrādēs viens cilvēks nemēdz būt svarīgāks par otru.

Kad austrāliešu dejotāja, Pīnas Baušas teātra zvaigzne Džo Anna Endikota lūdza atsūtīt izrādes video uz Sidneju, vēloties pa vasaru sagatavoties gadiem nespēlētai izrādei, teātris viņai atbildēja, ka video noskatīties ir iespējams tikai Vupertālē. Pie Pīnas Baušas ir jābrauc. Vienalga no kurienes – no Austrālijas vai Čīles, vai Indonēzijas.

Paplukusī viesnīciņa, kas atrodas netālu no teātra un ko lepni sauc par “City Hotel”, ar plastmasas puķēm, tāda paša materiāla mežaputniem gaiteņos un Pīnas Baušas plakātiem ēdamzālēs, aprīlī un maijā, kad notiek jauno Pīnas Baušas darbu pirmizrādes, ir pilna ar Parīzes cilvēkiem. Pilsēta tad atdzīvojas ekstravagantiem savienojumiem, jo viesi no Losandželosas, no Romas, no Ņujorkas, no Sanpaulu un Sidnejas nedomā maskēties pieticībā – ceļu uz Vupertāles operu vai dramatisko teātri viņi mēro skaļi un priecīgi, ar tādu pašu svētku attieksmi, kā dodoties uz Metropolitēnu, La Scala vai Palais Garnier.

Pirms desmit gadiem Pīna Bauša nolēma, ka Vupertālē jāsarīko svētki savējiem, cilvēkiem, kuru ikdienā viesmākslinieki iegriežas pavisam reti. Atceros kādu divdesmito gadu vācu dziesmu vakaru Vupertāles geju klubā “Marlen”. Uz Diseldorfas kabarē priekšnesumu bija sapulcējusies visa pilsētiņa miniatūrā – no kārtīgi sapostām omītēm līdz vienīgajam pilsētas transvestītam. Uz Pīnas Baušas svētkiem atbrauca Mihails Barišņikovs, un viņš dejoja par velti. Kad ielūgumu – spēlēt šajos svētkos – saņēma ungāru ģeniālais vijolnieks Fēlikss Lajko, kas ir slavens ne tikai ar savu vijoli, bet arī ar to, ka uz koncertiem mēdz neierasties, viņš Vupertāles teātrī, nostājies ar muguru pret skatītājiem, spēlēja ilgi un neprātīgi. Kādā brīdī cauri pilsētai brauca gaisa vagons, pilns oranži tērptu cilvēku. Pie Pīnas Baušas bija atbraukuši budistu mūki. Vupertālē ieradās ekstravagantākais kaislību pētnieks mūsdienu kinematogrāfā Pedro Almodovars, atmeta ar roku savai angļu valodas neprasmei un no lielas lapas uztrauktā balsī angliski ar spāņu intonācijām nolasīja runu par flamenko. “Cinemaxx” popkorna piedāvājuma vietā viņš bija saklājis milzīgus galdus ar spāņu ēdieniem un dzērieniem. Un vienu nakti visas kinoteātra zāles rādīja Almodovara filmas.

Pēc svētkiem uz Vupertāli ceļoja mīlestības vēstules.

“Dārgā, dārgā Pīna Bauša!!!!!!!!!!!!!!!!!! Es baidos, ka es nekad neatradīšu īstos vārdus, lai Jums pateiktos. Vupertāle bija emocionāli nozīmīgākais notikums “Iets op Bach” vēsturē. Es ne tikai piedzīvoju vienu no spēcīgākajām izrādēm manā mūžā, es nekad nebiju redzējis dejotājus, tehniķus, turnejas menedžeri un mūsu grupas draugus tik priecīgus, apmierinātus, aizkustinātus...

Mēs jutāmies kā karaļi un princeses jūsu pilsētā. Mēs jutāmies tik gaidīti un tik ļoti atbalstīti. Mēs pieredzējām utopiju uz mazu brīdi, un ne tikai es viens saprotu, ka Jūs esat iedvesmas avots tam, kas notika. Tas ir tāds retums, un tas ir tik pacilājoši. Nākamajā dienā mēs autobusā bijām ļoti noguruši, bet es visu sejās redzēju tikai smaidus. No savas sirds dziļumiem, tik dziļi, cik vien es spēju rakt, es sūtu Jums visus pateicības vārdus, kādus vien es spēju sameklēt. Ar maigumu Alens.” Šis bija fragments no beļģu horeogrāfa un režisora Alena Platēla, dejas teātra “Les Ballets C. De la B.” vadītāja, pateicības.

Pirms svētkiem, ko Pīna Bauša rīkoja nu jau trijās pilsētās – Vupertālē, Esenē un Diseldorfā, pie viņas ieradās divi žurnālisti no vietējās preses un sāka sarunu ar jautājumu: “Vai jums ir nācies kādu rītu pamosties ar domu: es esmu klasiķe?”

“Es nezinu, ko jūs tur sev iedomājaties,” atbildēja Bauša, “bet no rītiem, kad pieceļos, es domāju par to, kas man viss tagad jādara un kā es ar to tikšu galā.”