Jaunie beduīnu stāsti

Ēd dateles, dzer pienu

Mana māte bija ārā. Viņa strādāja uz lauka, kas atradās diezgan tālu no beduīnu nometnes — palīdzēja tēvam kult kviešus, krāva kūlumu kamieļu mugurā un palēnām veda mājup. Vecāki bija atstājuši mani teltī vienu pašu. Tolaik es biju kādus piecus gadus vecs, un man bija atstātas pāris dateles un piena krūka. Versmoja agras vasaras karstums. Es noguru, spēlēdamies pie telts, mana vienīgā rotaļa bija raust karstās tuksneša smiltis, meklējot apakšā vēsāku smilšu kārtu. Man gribējās ēst un es biju piekusis, tāpēc devos atpakaļ uz telti iedzert mazliet piena un apēst kādu dateli. Kad paaugos, aizmirsu, kas notika tālāk, bet māte man visu izstāstīja. Viņa stāstīja: “Saule sāka sveilēt pār mēru, un mēs nolēmām ātrāk atgriezties teltī. Tavs tēvs sēdēja zirga mugurā, vezdams kamieļus, bet es dzinu tos no aizmugures.

Kad bijām pienākuši tuvāk, es, un man bija laba redze, ieraudzīju teltij tuvojamies vilku. Sirds satrūkās bailēs. Es sāku kliegt: “Vai, manu bērniņ, vai manu bērniņ!” kliedzu kā vājprātīga un rādīju tavam tēvam vilku. Viņš notēmēja un, neraugoties uz lielo attālumu, nošāva vilku ar šauteni.

Taču mēs nezinājām, ka tu biji vēl lielākās briesmās un tobrīd rokā turēji nāvi.

Mans mazais dēliņ, tu spēlējies ar nāvi, ak, manu mazo bērniņ. Droši vien, bez Dieva svēto vīru ziņas tas nebija noticis. Teltī bija ierāpojusi čūska. Bailēs ieplestām acīm mēs vērojām, kā tu, sažņaudzis rociņā čūskas galvu ar šņācoši atplestiem indes zobiem, bērnišķīgi neveikli stūmi tās galvu pie datelēm un piena, vāvuļodams: “Ēd dateles, dzer pienu, ēd dateles, dzer pienu!” kamēr čūska nosmaka un nomira tev uz rokām.

Manu dēliņ, tas ir brīnums, todien tu piedzimi vēl divas reizes, izglābdamies no vilka, kuru nošāva tavs tēvs, un no čūskas, kuru nevainīgi piespiedi spēlēties, sacīdams: “Ēd dateles, dzer pienu!””Muļķis

Viņš bija garā zilā halātā tērpies muļķis. Galva noskūta kaila, izņemot mazu matu kušķi uz pakauša. Uz halāta izšūtas zvaigznes un krusti, vēl tur bija Fātimas roku atveidi un plecos viņam bija nūja, uz kuras karājās pīta soma. Mēs spēlējāmies uz vakara pusi no teltīm, un muļķis nāca tuvāk un tuvāk. Mēs beidzām spēlēties un blenzām uz dīvaino svešinieku. Viņš iebļāvās: “Nāciet šurp, bērni!” un atkārtoja to vairākas reizes. Kāds no bērniem iesaucās: “Nē, neejiet pie tā trakā!” Tad visi aizskrēja projām, bet es paliku, lai uzzinātu, kas tas par dīvainu svešinieku. Taču arī es biju gatavs tūdaļ laisties lapās. Muļķis pienāca tuvāk, un viņa acis stingi ieurbās manās, tās spīdēja un mirdzēja vienlaikus, it kā apvienojot raudas ar kliedzošu lūgšanu.

“Dēliņ,” viņš teica, “Es esmu ceļinieks un gribu padzerties ūdeni.” Es devos atpakaļ uz telti, un tur stāvēja mans tēvs, raudzīdamies, kāpēc bērni sacēluši tādu troksni. Viņš panācās pretī svešiniekam, un es viņam sekoju ar ūdens krūku rokā. “Ņem, padzeries!” es sacīju. Viņš nolika zemē savu saini, ar izkaltušajām rokām paņēma ūdens krūku un, rīklē skaļi guldzot, sāka dzert ūdeni. Es dzirdēju, kā ūdens viņa rīklē dzied: “Krakrakrak.” Viss bija kā parasti, mans tēvs vienmēr bija viesmīlīgs pret ceļiniekiem. Es skrēju pie mātes, lūdzu, lai viņa pagatavo svešiniekam tēju, un devos atpakaļ spēlēties ar citiem bērniem, taču pēc kāda mirkļa mēs visi jau bijām atpakaļ un aiz telts sienas noklausījāmies sarunu. Mūsu kaimiņš Kalīfa, apveltīts ar bagātu iztēli, sacīja: “Es baidos no tā vīra, viņš noteikti ir spoks.” Mēs smējāmies. Svešinieks runājās ar manu tēvu par dažādām lietām — tika piesaukti stāsti par praviešiem un citi brīnumi, viņi pieminēja arī Šeihu Ben Mahmuadu, kaimiņu ciemata Korāna skolotāju. Un tad, man par lielu izbrīnu, viņi pārrunāja, ka arī mani būtu jāsūta tajā skolā. “Ej, tu,” man sacīja kāds no zēniem, “tas spoks izraus tev rīkli un izbaros tavu miesu suņiem. Viņš taču ir pilnīgi traks.”

Vēlāk mans tēvs nokāva gaili. Es ar pretīgumu plūcu nost spalvas, jo viņš man bija mīļš kopš brīža, kad izšķīlās no olas. Man sāpēja sirds, tagad redzot viņu nokautu. Viņi runājās, līdz māte atnesa vakariņas. Sarkanīgi sārtais putns garšoja pēc kartona. Es biju bēdīgs un nobijies. Apgūlos pie mātes, kamēr tēvs izjautāja svešinieku par Šeihu Ben Mahmuadu, viņi runāja arī par ļaudīm, kas gājuši bojā Sahārā. Pēdējais, ko dzirdēju, pirms ieslīgu miegā, bija runas par ieteikumu manām studijām Korāna skolā, un es saklausīju, ka tēvs iedod viņam skolas naudu un liek mātei sagatavot ceļam dateles un miltus, jo nākamajā rītā man būšot jādodas projām kopā ar svešinieku.

Miegā man pār vaigiem ritēja asaras, jo bija bēdīgi doties projām no ģimenes.

Rīta agrumā pirms saullēkta es dzirdēju, kā mans tēvs nikni kliedz, lai māte ceļas augšā. Es uztrūkos un pamanīju, ka visi jau sapulcējušies telts ārpusē. Svešinieks nakts melnumā bija mūs aplaupījis, paņēmis naudu, pievācis dateles un miltus, nospēris arī pelēko kamieli un pazudis pāri smilšu kāpām uz vakara pusi.

Mans tēvs lauzīja rokas, vaimanādams: “Ak, Dievs, tas vīrs mani apkrāpis, ak, Dievs!” Tad viņam sāka drebēt lūpas, un acis vērtās arvien skumjākas, bet māte sāka raudāt, lūkodamās uz vakarpuses smilšu kāpām, celdama rokas pret debesīm un lūgdama Dievam, lai tas muļķim par sodu uzsūta vējbakas.Akls arābs Londonas krogā

Viņš ienāca krogā slaika policista pavadībā, policists pateica meitenei aiz letes, lai izturas pret viņu laipni, un aizgāja. Vīrs bija akls. Droši vien no kādas Arābu līča valsts, ko varēja nojaust pēc tradicionālajām drānām, diezgan melnīgsnējs no skata. Viņš sāka tempt ginesu un strēbt vistas zupu. Alus kauss tika iztukšots vienā mirklī, un zupu viņš strēba kā aukstu ūdeni, līdz šķīvis bija tukšs. To pašu viņš paveica ar vēl vienu alus kausu un zupas šķīvi. Pēc tam viņš ar kāju, roku un spieķa palīdzību parādīja, ka vēlas dubulto viskiju un piecas sviestmaizes ar vistas gaļu. To visu viņš notiesāja pāris sekundēs. Tad, atkal skaidrodamies ar kājām, rokām, spieķi un pāris angļu vārdiem, viņš darīja zināmu, ka vēlētos atkal ķerties pie alus un vistas zupas, bet tad apķēra krēslu un sāka raudāt.

Redzot vīriešu asaras, mani pārņem skumjas. Piepeši viņš sašķaidīja alus kausu pret grīdu un atgrūda zupas šķīvi. Nolēmu doties projām, jo viņš man traucēja. Iedams laukā, es dzirdēju, kā viņš murmina: “Lai Dievs nolād vistas, lai Dievs nolād vistas!”

Pēc pāris dienām, kad atkal biju ienācis šajā krogā, uzzināju, ka vistas viņam bērnībā izknābušas acis.

No angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds

Redvāns Abuševēša ir Azīzijā — karstākajā Lībijas pilsētā — dzimis beduīns, un viņa grāmata Tripoles grāmatveikalos novietota blakus Kadafi stāstu krājumam. Abuševēšas rakstniecība glabā beduīnu tēlainību un Londonas krogu miglājus, bet lasītāju atzinību viņš iemantojis tāpēc, ka raksta īsi. Arābu literatūrā īsstāsti ir netipiska parādība. Miegainas tuksneša mazpilsētas ikdienu, kura tikko pavērusi kopš grēku plūdiem miegā salipušos plakstus, Abuševēša apraksta tik dzīvi kā čūskas galvas šūpošanos mazuļa rokā.

Tulkotājs