Izstiepjot valodas ķermeni

Ieva Lešinska: Kad es skatos uz visām labajām grāmatām, kas pēdējā laikā parādās veikalā, man ap sirdi ir no tiesas priecīgi. Tomēr labi, ka es tulkojumus lasu reti, jo, kolīdz to daru, man sirdī iestājas īgnums un drēgnums...

Uldis Tīrons: Es domāju, katram laikam, katrai paaudzei ir jālasa vairāk vai mazāk vienas un tās pašas grāmatas. Bet kurš šodien, piemēram, Rietumos, lasa Kafku? Padomju laikā, kad bija nepieciešamība to lasīt, iznāca viena grāmata. Man laimējās dabūt. Kā es viņu nesu portfelī, kā skrēju, lai tikai ātrāk varētu tikt kopmītnes gultā un sākt lasīt! Nu, izdevniecībā Avots iznāca viens sējums latviski, bet tas arī viss. Tagad, kad es to ieraugu desmit gadus vēlāk, es jūtos kā Jura Zvirgzdiņa Esse, pie kura durvīm beidzot pieklauvē seksuālā revolūcija. Šis priecīgs ver vaļā durvis: nu tad beidzot! Žēl tikai, ka par vēlu. Tā es jūtos par tām labajām grāmatām, bet īpaši jau par Kafku — sevišķi tāpēc, ka pēc Silvijas Brices tulkojuma nav nekādas vajadzības to lasīt vāciski — tik labs tas ir.

Lešinska: Nu, tā jau arī ir laba tulkojuma pazīme. Es nepiekrītu tev, ka par vēlu — protams, šādas grāmatas tagad nelasīs tā — varbūt var teikt, ar tādu izpratni —, kā būtu lasījuši “mēs” septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, bet tik un tā labi. Es arī domāju, ka tulkojumi ir nepieciešami kā valodas fakts, kā tās attīstības sastāvdaļa, uz kuras bāzes varbūt pat varētu rasties jēdzīga proza.

Tīrons: Es esmu radikālās pozīcijās. Manuprāt, ar retiem izņēmumiem, tulkojums ir vienreizējas lietošanas parādība.

Lešinska: Un es tev iebilstu, ka tas tā tomēr nav. Mazā valodā tulkojumiem vienmēr ir liela nozīme — arī tāpēc, ka atšķirībā no lielām tulkojums mēdz būt tikai viens un tiek uzskatīts gandrīz par svētu, kādi ilgu laiku bija, piemēram, Raiņa Fausts vai Māsēna Dievišķā komēdija.

Tīrons: Nu, tādu Kafku izlasa varbūt tūkstoš cilvēku...

Lešinska: Un tad? Starp viņiem būs arī tie, kas rakstīs, un tos savukārt lasīs citi. Tu pats teici, ka katra paaudze lasa savas grāmatas. Es domāju, ka vismaz mūsu paaudzei ir ļoti raksturīga citēšanas tendence, mums visiem prātā ir iegulas un nogulsnes no tā, kas lasīts. Kaut vai, piemēram, šķiet, no Vonnegūta tulkojumiem aizgūtais: “Viss notiek.” Nerunājot nemaz par Lācīti Pūku. Un mēs paši nemitīgi tās apspēlējam savos tekstos, dažas citēdami un variēdami, no citām izvairīdamies, tāpēc, ka negribam atkārtot to, kas jau pateikts.

Tīrons: Viena tāda interesanta detaļa, kas liecina, cik vēsturiski mainīga ir attieksme pret dažām grāmatām. Es Kafku nebiju lasījis kopš Avota laikiem, taču manī — veidā, kā es dzīvoju, kā rakstu — bija palikuši divi teikumi no Pārvērtības — pirmais un pēdējais, un pats smieklīgākais tas, ka viņi man dzīvo pavisam citā formā nekā Silvijas tulkojumā. Es atceros tā: “Kādu rītu Gregors Zamza pamodās gultā un ieraudzīja, ka ir pārvērties par lielu kukaini.” Silvijai ir: “Kādu rītu, kad Gregors Zamza pamodās no nemierīgiem sapņiem, viņš ieraudzīja, ka savā gultā ir pārvērties par milzīgu kukaini.” Starp citu, es neesmu īsti pārliecināts, ka šis tulkojums Silvijai ir izdevies — taisni šādu teikumu, ietilpīgu, ar tādu -uhh! varēja pārtulkot vairāk formulas veidā. Vāciešiem ir tas, kas ir arī angļiem, burtiski, “viņš atrada sevi gultā”, bet viņai ir normāli — “ieraudzīja, ka”. Tikai par to “ieraudzīja” uzreiz var rasties šaubas, jo visdrīzāk taču viņš kaut kā to sajuta, viņš vēl nemaz neskatījās. Varbūt atklāja? Kaut gan tas arī par smagu... Bet vēl vairāk mani tomēr pārsteidza pēdējais teikums, es pat sākumā biju sašutis par Silvijas tulkojumu, jo visus šos garos gadus man galvā pēdējais teikums skanēja tā: “Un viņa izstaipīja savu jauno, stipro ķermeni.” Izrādās, ka nekā tāda nav: “Meita piecēlās pirmā, izstiepdama visu savu jauno augumu.” Es gan, atklāti sakot, nesaprotu, ko nozīmē piecelties un izstiept — man nav saprotama pati darbība. Pa reizei ir sajūta, ka tulkotājs nemēģina iztēloties sevi, teiksim, Gregora Zamzas vai kāda cita vietā, nemēģina lokalizēt telpu, izdomāt, kā tas viņam notiek. Bet pabeidzot to, ko es sāku teikt — šie tulkojumi, protams, veido zināmu citātu un atsauču daudzumu un uz tā bāzes rodas — kas? Nu, kopības sajūta, draudzības sajūta, savu cilvēku sajūta... Par nožēlošanu, ja es kādam jaunam cilvēkam tagad pasaku citātu no Divpadsmit krēsliem vai no Zelta teļa, vai no Trīs vīriem laivā, tas ir pilnīgi bezcerīgi, jo man jāpaskaidro, par ko jāsmejas. Bet droši vien viņam tāpat jāpaskaidro man, par ko smejas viņš.

Lešinska: Nu, pats par sevi saprotams. Tāpēc mani nemaz neuztrauc, ka viņi, tie jaunie, lasīs to, ko neesmu lasījusi es un ka arī tad, ja būsim lasījuši vienu un to pašu grāmatu, patiesībā būsim lasījuši divas dažādas lietas.

Tīrons: Man ienāca prātā vēl viens aspekts. Pirmā no šīm pēdējā laika grāmatām, ko es izlasīju ļoti ātri, bija Faulza Burvis, par kuru kā par tulkojumu es neko īpaši sliktu nevaru teikt, vienīgi kādās astoņās vai desmit vietās runa “iet” — nu, “iet” un “iet”, tā, ka nemetas. Bet citādi tulkojums lasās raiti — tiesa, man nav ne mazākā priekšstata par to, kā tas ir angliski. Taču grāmatizdošanas standarti Kabinetam gan ir pavisam citi nekā Atēnai. Atēnai nevar piesieties — nu, varbūt var, bet negribas, jo tas, šķiet, tomēr ir labākais, kas te iespējams. Tai Faulza romānā ir pieminēti ļoti daudzi cilvēki un var pārsmieties, lasot neskaitāmos paskaidrojumus, kas visi ņemti pa taisno no enciklopēdijām. Piemēram, ļoti slavens gleznotājs, bet tur pierakstīti visi dati, kādu virzienu pārstāv utt. — nu, pilnīgi padomju enciklopēdijas garā. Līdz ar to visa lappuses apakša ir piebāzta. No šī viedokļa gan Kafka, gan Brodskis izskatās nesalīdzināmi labāk.

Lešinska: Es piekrītu — Brodska izdevums pilnībā atbilst maniem priekšstatiem par to, kādai jāizskatās grāmatai, turklāt mani sākumā iejūsmināja arī tas, ka parādījusies grāmata bilingvā — tiesa gan, man patīk, ja šādās grāmatās teksti tiek publicēti viens otram blakus.

Tīrons: Jā, šis ir tāds visai amizants risinājums. Īsti nav saprotams, kas domāts ar to, ka abi teksti — latviskais un angliskais — atrodas tādā attālumā viens no otra, kā grāmatas veidotāji ir iecerējuši, lai lasītājs rīkojas — laikam, lai lasa vai nu vienu vai otru. Bildes gan ir abiem vienas. Un līdz galam jau tomēr nav izdarīts — teiksim, katra mazā nodaļa sākas ar pelēku lielo burtu, bet vienā vietā pelēks ir arī nākamais burts — it kā pēdējā brīdī kādai kļūmei tomēr būtu jābūt.

Lešinska: Latviešu daļā tīru drukas kļūdu nav vai tikpat kā nav — izņemot nekonsekvenci kursīvu lietojumā, bet angļu tekstā tādas tomēr ir. Vienmēr atradīsies kāds, kurš apgalvos, ka tie ir sīkumi. Man liekas, ka attiecībā uz grāmatu tāds jēdziens kā sīkums vispār nedrīkst pastāvēt — kur nu vēl runājot par grāmatu, kas ar savu izskatu vien pretendē uz visaugstāko līmeni. Taču šai gadījumā viss manis pieminētais nudien šķiet sīkums, salīdzinot ar tulkojuma kvalitāti.

Tīrons: Jā, ir skaidrs, ka pēc tam, kad viss bijis it kā pabeigts, nav atradies neviena, kas būtu salasījis latviešu tekstu ar angļu, un tas šai gadījumā būtu bijis ļoti svarīgi. Man liekas, ka redaktoram un tulkotājam savstarpēji jāvienojas uzņemties zināmu drosmi un tulkot tā, lai pēc tam var revidēt tās vietas, pie kurām lasot jāapstājas un kuras autors nepavisam kā tādas nav iecerējis, kā arī tās, kuras latviski ir gan valodiski diezgan skaisti atrisinātas, taču galīgi neatbilst oriģinālam.

Lešinska: Dažviet bija tāds iespaids, ka redaktors tulkojumu “uzlabojis” uz oriģināla jēgas rēķina. Nu, piemēram: “Arī Dziesmas atstāja mani vienaldzīgu; galvenā kļūda bija vecā skaistuma meklējumi.” Taču oriģinālā ir: “galvenā kļūda bija vecā — skaistuma meklējumi.” Nezinu arī, kura no abām — tulkotāja vai redaktore — “koriģē” Brodski, 15. gadsimta venēciešu mākslinieku Bellīni ierakstot komponistos — jā, ir, protams, tāds komponists, tikai viņš Brodskim tobrīd nepavisam nav svarīgs. Kā gan redaktoram neaizķeras acs aiz tādām “pērlēm” kā “šis brīdis bija diezgan stiprs”, “tā kā man nav lemts izdarīt īstu salīdzināšanu, es varu atļauties uzlikt zināmus ierobežojumus”, “man tagad vajadzētu būt spējīgam padarīt ticamu Pusēnam līdzīgu darbu”, “gaisa aviācija”...

Tīrons: ...“kardiakāls kroplis” — kāpēc gan ne, piemēram, “sirds kroplis”?

Lešinska: Tikai tāpēc, ka angliski sirdstrieku sauc par cardiac arrest. Acīmredzot tulkotāja uzskata, ka arī latviski pavisam mierīgi varētu teikt “kardiakāls arests”.

Tīrons: Vai, piemēram, visur atkārtotais “tamdēļ”, kur mierīgi varētu rakstīt “tāpēc” — tas katrreiz trāpa kā sitiens. Bet neuzskaitīsim visas šīs kļūmes...

Lešinska: Jā, neuzskaitīsim — man ir saraksts, kur to skaits tuvojas 90, turklāt es pierakstīju tikai pašas rupjākās — manā Ūdenszīmes eksemplāra latviešu daļā ar zīmuli nesaķēpātas ir tikai nieka 7 lappuses — no 80! Es nezinu, kā “lasās” latviešu teksts, ja cilvēks neprot angliski, bet izdevums divās valodās ir sava veida pašpārliecināts izaicinājums, kas uzprasās abus tekstus salīdzināt.

Tīrons: Nu, daudzviet nelasās tas teksts, nav saprotams, kas tur īsti notiek, bet angļu tekstā viss ir skaidrs, kaut arī es šo valodu protu diezgan vāji.

Lešinska: Nav saprotams arī tādēļ, ka vismaz kādās 5 vietās ir izlaistas veselas frāzes — nezinu, varbūt tāpēc, ka par grūtu vai nav licies svarīgi. Pat tad, ja pārprastā augstsirdībā piedotu tulkotājam un redaktoram nezināšanu, nevar piedot vienaldzību — pret autoru, pret to, ko un kāpēc viņš raksta — jo kāpēc tad vispār tulkot un izdot? Brodskis, piemēram, nemūžam nespētu pateikt, ka piederējis “mākslinieku grupiņai” vai, Dies pasarg, “literārām aprindām.” Tāpat arī — grāmatu sauc Ūdenszīme, ūdens ir centrālais tēls, un Brodskis neuzbāzīgi, bet mērķtiecīgi šo tēlu izvērš, lietojot pedantiski precīzas metaforas — varbūt tik pedantiski precīzas tieši tāpēc, ka raksta jauniegūtajā angļu valodā, nevis krieviski, turpretim latviešu tulkojumā tās ik pa brīdim “nobrūk”.

Tīrons: Godīgi sakot, mani visvairāk uztrauc patvaļa. Zinot, ko Brodskim nozīmēja Venēcija, nav iespējams lasīt, piemēram, šādu teikumu: “Tā kā mūsu esība ir galīga, aizbraukšana no šīs vietas vienmēr šķiet pēdējā; atstāt to nozīmē atstāt to uz mūžiem.” Viņš taču runā par sevi un par savu “kardiakālā kropļa” galīgumu, nevis par kaut kādu abstraktu esību, kuras, protams, angļu tekstā vispār nav.

Lešinska: Jā, skumji, žēl un dusmas. Starp citu, pašās grāmatas beigās angļu tekstā ir frāze: “Because we go and beauty stays,” kas atveidota kā “Jo mēs aizejam, bet pilsēta paliek,” kaut gan būtu jābūt: “Jo mēs aizejam, bet skaistums paliek.” Tulkotājs aiziet, bet viņa tulkojums paliek — vismaz līdz tam brīdim, kad, cerams, rodas cits.