Izmisuma psihoķirurģija

Kādā agrā 1999. gada rītā Stīvens R., četrdesmit septiņus gadus vecs vīrietis ar gaišu ādas krāsu un sirmiem matiem, lasīja kritušās lapas savas mājas priekšā kādā Nebraskas priekšpilsētā. Kļavas, kas norobežoja viņa īpašumu, pa nakti bija nometušas daļu lapotnes un viņš, gluži kā katru dienu, centās panākt, lai mauriņš būtu tīrs. Taču tālāk par to viņa līdzība ar tipisku mājas īpašnieku nesniedzās. Stīvens bija nometies četrrāpus un šķirstīja zāli pa stiebriņam vien. Viņam šķita, ja nepamanīs kaut vienu vienīgu lapiņu, notiks katastrofa: viņa sieva paslīdēs un nokritīs vai arī, izbraucot no garāžas, pārsprāgs viņas mašīnas riepa, izraisot fatālu nelaimi. Pat viena vienīga lapiņa varētu izraisīt arī garīgas dabas katastrofu: ja viņš neattīrīs mauriņu no lapām, viņa vecākus, kas tagad ir debesīs, iespējams, pārcels uz elli. Un tā nu Stīvens veselas četras stundas rāpoja pa savu īpašumu, kaut arī apzinājās, ka tas, ko viņš dara, ir neprāts.

1976. gadā Stīvenam R. tika noteikta diagnoze: obsesīvi kompulsīvi traucējumi (OKT). Kopš tā laika viņš trīs reizes bija meklējis palīdzību slimnīcā. Viņš bija izmēģinājis uzvedības terapiju, psihoterapiju, biorezonanses un grupu terapiju, veselu virkni medikamentu – un vienpadsmit elektrošoka seansus – taču nekas nebija līdzējis. Cietis no šīs slimības divdesmit trīs gadus, Stīvens bija dziļā depresijā. Jau vairāk nekā gadu viņš nebija spējīgs strādāt. Viņš reti satikās ar cilvēkiem, izņemot sievu (tā viņam bija jau trešā), un arī viņa pamazām zaudēja pacietību. Viņam bija divi dēli un četri brāļi, taču visā visumā viņi tam bija sveši. Jau šķita, ka nekas cits neatliks, kā izdarīt pašnāvību.

Bet tad, tās pašas dienas vakarā, viņi noskatījās televīzijas raidījumu par obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem – kāds dakteris stāstīja par operāciju, kas vissmagākajos gadījumos dažkārt palīdzot. Nākamajā nedēļā viņš devās pie sava psihiatra Omahā un lūdza, lai viņu nosūta uz šādu operāciju. Psihiatrs, kurš gan zināja par šādu alternatīvu, taču nebija to apsvēris, pārskatīja Stīvena slimības vēsturi un piekrita – jā, varbūt tiešām pienācis brīdis, kad vērts mēģināt.

Operāciju, kuru Stīvens dzirdēja pieminam televīzijā, sauc par cingulotomiju. Tā ir viena no četrām ķirurģiskajām procedūrām, kādas vēl šodien pielieto psihoneiroloģijā. Tās gaitā galvaskausā tiek izurbti divi caurumi un tad ar elektriski uzkarsētu zondi smadzeņu garozas limbiskajā sistēmā, kur mājo cilvēka emocijas, – tiek izdedzināts pārrāvums. Operāciju galvenokārt pielieto obsesīvo kompulsiju ārstēšanai, taču tā var palīdzēt arī smagas depresijas, bipolāro traucējumu un nezināmas izcelsmes sāpju gadījumā.

Es pirmo reizi saskāros ar cingulotomiju  2001. gada vasarā, pētot garīgās slimības. Tolaik biju jau diezgan daudz rakstījis par psihiatrisko ārstēšanu, taču man bija tikai neskaidra nojausma, ka psihoķirurģija – kā reizēm (un parasti ar nicinājuma pieskaņu) dēvē psihoneiroloģiskās operācijas – joprojām tiek izmantota. Patiesībā psihiatri garīgo slimību ārstēšanai nekad nav pārtraukuši piedāvāt ķirurģiju, taču divu iemeslu dēļ tā reti tiek afišēta. Pirmais iemesls ir samērā pašsaprotams – drūmā pagātne, kad tā nereti tika lietota piespiedu kārtā. Tas sevišķi attiecas uz Ameriku, kur 40. gadu beigās bēdīgi slavenais Vašingtonas neirologs Volters Frīmens kļuva par transorbitālās lobotomijas tādu kā staigājošu reklāmu. Transorbitālā lobotomija tika veikta ar tievu un garu instrumentu – nereti ar visparastāko bāra piederumu – ledus nazi, – kurš tika izdurts cauri pacienta acs dobumam un kustināts šurp turp, atdalot balto vielu, kas savieno priekšējās daivas ar pārējām smadzenēm. Frīmena lekcijas un demonstrācijas, kuras viņš veica daudzās slimnīcās visā valstī, bija panākumiem bagātas. Ap 1951. gadu lobotomija ASV tika veikta ap 20 tūkstošiem pacientu, parasti atvieglojot viņu ciešanas, taču reizē, paša Frīmena vārdiem runājot, “gandrīz pilnībā likvidējot viņu spēju uz jelkādu emocionālu pārdzīvojumu.”

Tāpat kā lobotomijā, arī cingulotomijā tiek likvidēti smadzeņu audi, taču tai nav lobotomijas negatīvo seku; atšķirībā no priekšējām daivām, garozas cingulārajai krokai personībā un apziņā ir sarežģīta loma, un rezultāti – kā arī pati procedūra – nav ne tuvu tik dramatiski. Kad cingulotomija ir veiksmīga, pacientiem jāgaida vairākas nedēļas, iekams uzlabojas viņu kaites simptomi, turklāt šī uzlabošanās ir lēna. Par spīti šīm atšķirībām, šausminošās asociācijas ar lobotomiju liek ārstiem, kuri vēlas dot saviem pacientiem arī ķirurģisko iespēju, to tikpat kā nepieminēt.

Otrs un svarīgākais klusēšanas iemesls ir tas, ka cingulotomiju lieto vienīgi atsevišķos, rūpīgi piemeklētos gadījumos. Regulāri tā tiek veikta tikai divās vietās visā pasaulē – Karaliskajā medicīnas un ķirurģijas institūtā Zviedrijā, kurš piešķir Nobela prēmiju medicīnā, un Masačūsetsas Vispārējā slimnīcā Bostonā. Tur tiek veiktas mazāk nekā desmit cingulotomijas gadā – aptuveni viena trešā daļa no visām psihoķirurģijas operācijām, ko gada laikā izdara visā pasaulē.

2001. gada vasarā es pajautāju Brūsam Praisam, Masačūsetsas Vispārējās slimnīcas neirologam, vai es varētu iepazīties ar kādu pacientu, kam tiks izdarīta šī operācija. Praiss bija piesardzīgs – pēdējoreiz, kad slimnīca bija ļāvusi žurnālistam piedalīties procedūrā, laikrakstā Boston Herald bija parādījusies publikācija ar virsrakstu Lobotomijas joprojām tiek izdarītas. Tomēr, apspriedies ar kolēģiem, Praiss piekrita.

Slimnīca rūpīgi atlasa pacientus psihoķirurģiskajām procedūrām. Uz slimnīcu nosūtītos pacientus pārbauda Psihoķirurģijas komisija piecu cilvēku sastāvā, kurā ietilpst neiroķirurgs, trīs psihiatri un neirologs – Brūss Praiss. Komisija sapulcējas reizi mēnesī un ir gatava apspriest tikai tādu pacientu kandidatūras, kuri nesekmīgi izmēģinājuši visus pārējos pieejamos ārstēšanas veidus. Kad pacients izraudzīts, viņam jābūt ar mieru doties uz Bostonu un veselu nedēļu tikt pakļautam pārbaudēm, testiem, apskatēm un caurskatēm, kuru noslēgumā – ja testēšanas gaitā nav atklājies kāds iemesls, kāpēc viss būtu jāpārtrauc, un pacients joprojām ir ar mieru, viņš tiek gatavots operācijai.

Praiss man piezvanīja 2002. gada jūlijā un sacīja, ka uzradies pacients, kura gaitām es varētu sekot. Piecas dienas no vietas es gandrīz katru nomoda stundu pavadīju ar Stīvenu R., piedaloties viņa pārrunās ar psihologiem, neirologiem un psihiatriem un vērodams, kā tiek pētītas viņa smadzenes un izdarītas analīzes. Visbeidzot es vēroju arī pašas operācijas norisi.

Stīvena R. slimība sākās 1974. gadā kā pēkšņs pašpārliecības zudums. Viņam bija divdesmit viens gads, viņš bija precējies ar savu vidusskolas laika draudzeni, maza dēliņa tēvs un strādāja datoru ražotnē Omahā. Stīvens bija krietns, pat izcils darbinieks, taču “vienā jaukā dienā”, kā viņš pats stāsta, viņu pārņēmušas šaubas. Kā viņš var būt drošs, ka pirms pusstundas noglabājis atmiņu cietajā diskā? Pat ja viņš to izdarījis, kā viņš var zināt, ka izdarījis to pareizi? Ikvienu no šiem jautājumiem pavadīja dvīnis “Un ja nu ne?” Atbildes bija šausminošas – viņa nolaidība nesīs ļaunu viņam pašam un viņa ģimenei.

Šo šaubu izraisītās šausmas un pēkšņums, ar kādu tās viņu bija pārņēmušas, Stīvenam bija par grūtu, un 1976. gadā viņš pirmo reizi pieteicās slimnīcā. Viņa sieva, kas gaidīja otro bērnu, drīz pēc tam, kad viņam bija diagnosticēta apsēstība, pieprasīja šķiršanos. Stīvens dzīvoja no slimības pabalsta un tikai periodiski uz neilgu laiku atgriezās darbā. Viņš apprecējās otrreiz, taču ar sievieti, kuru tik tikko pazina, un drīz vien viņi jau bija šķīrušies. Viņš spēlēja golfu ar savu brāli Bilu, kurš uzskatīja, ka Stīvens atsvešinās no draugiem, taču arī šie pasākumi kļuva viņam par īstām mocībām. Golfa laukumā viņš nebija pārliecināts par to, cik sitienu izdarījis, un katrreiz, kad sitiens izcēla no zemes velēnu, viņš uzskatīja, ka tā tūliņ pat jāatjauno vecajā vietā (“Nonāca tiktāl, ka man būtu vajadzējis kļūt par golfa laukuma strādnieku,” viņš teica.) Pa lielākai daļai viņš šais gados dzīvoja kopā ar saviem vecākiem un, kad 1987. gadā nomira tēvs, viņa depresija un izmisums vēl padziļinājās.

1993. gadā Stīvens apprecējās trešo reizi, ar dziļi ticīgu katolieti, kas bija divpadsmit gadus vecāka par viņu. Viņa sieva cieta no fibromialģijas, nezināmas izcelsmes kaites, kas atgādina hroniskā noguruma sindromu, un šķita spējīga saprast arī Stīvena ciešanas. Stīvens, kas bija audzināts kā katolis, tagad pievērsās baznīcai un katru rītu pusastoņos devās uz misi. Taču drīz viņa ticība jau bija cieši savijusies ar slimību. Pietika viņam nomesties ceļos, lai viņu pārņemtu paralizējošas bailes, ka viņš tup ceļos nepareizi; kad viņš skaitīja lūgsnas – un to viņš darīja ilgstošiem izvirdumiem, viņš baiļojās, vai pareizi salicis rokas. Stīvena priesteri – kuriem viņš uzticēja savu slimību, kā arī vēlāk uzticēja cerību uz stāvokļa uzlabošanos pēc operācijas – reizēm izturējās pret viņu cietsirdīgi, reizēm līdzcietīgi. Viens no viņiem apgalvoja, ka Stīvens degšot ellē, ja ļaušoties operācijai; laipnāks priesteris turpretī novēlēja viņam labu veiksmi, atgādināja, ka Dievs viņu mīl un, kas attiecas uz lūgšanām, ņem vērā to “kvalitāti, nevis kvantitāti.”

Uz cingulotomiju Stīvens pieteicās 1999. gadā ar sava Omahas psihiatra starpniecību. Masačūsetsas Vispārējās slimnīcas ārsti atteicās viņu pieņemt, jo viņš vēl neesot pa īstam izmēģinājis uzvedības terapiju, kas ir viens no efektīvākajiem OKT ārstēšanas veidiem. Viņi ieteica viņam iziet trīs mēnešu “pakļaušanas terapiju” Obsesīvi kompulsīvo traucējumu institūtā Maklīnas slimnīcā Belmontā Masačūsetsā, līdz ar to  2001. gadā Stīvens veica savu pirmo ceļojumu uz Masačūsetsu. Terapija nebija veiksmīga. Vistraucējošākā Stīvena apsēstība joprojām saistījās ar koku lapām, taču, par spīti bagātīgajam kritušu lapu klāstam Maklīnā, tās viņam neizraisīja nekādu satraukumu. “Tās nebija manas lapas,” viņš paskaidroja. Pēc ārsta ieteikuma Stīvens palūdza, lai sieva uzfilmē lapām piebirušo mauriņu viņa mājas priekšā Nebraskā – skats, kas viņa šausmu izjūtai liktu pastiprināties līdz neciešamam līmenim, ja viņš to būtu vērojis dabā; taču video izraisīja tikai nelielu nepatiku. Un tā mēnesi vēlāk Stīvens no Maklīnas aizbrauca. Drīz vien viņš no jauna pieteicās uz Masačūsetsas Vispārējo slimnīcu, ārsti no jauna pārskatīja viņa gadījumu un, vairāk nekā gadu pēc tam, kad pirmo reizi bija pētījuši Stīvena slimības vēsturi, deva savu piekrišanu.

Drīz vien pēc tam, 2002. gada jūnijā, Stīvenu pameta sieva. Viņš pārcēlās no kopīgās mājas uz dzīvokli, kur vienatnē dzīvo vēl šodien.

8. jūlija pēcpusdienā es sēdēju kopā ar Stīvenu Masačūsetsas Vispārējās slimnīcas psihiatriskās neiroķirurģijas komisijas neiroķirurga un Hārvarda Medicīnas skolas asociētā ķirurģijas profesora Rīsa Kosgrouva kabinetā. Tajā nedēļā Stīvenam tā bija pirmā tikšanās, un viņš bija uzvilcis stīvinātas džīnas ar asi iegludinātām vīlēm un baltu Nebraskas futbola krekliņu ar īsām piedurknēm. Pa labi no viņa sēdēja viņa vecākais brālis Toms – trīs bērnu tēvs, kurš strādā par tehniķi kādā katoļu baznīcā. Brālim Bilam, kurš ieņem vadošu amatu kādā medikamentu firmā, bija jāierodas trešdien, dienu pirms operācijas.

Telefonsarunā pirms nedēļas Stīvens man bija teicis, ka labprātāk brauktu uz Bostonu viens; viņš baidījās, ka nejutīsies ērti, iedziļinoties savas slimības detaļās brāļu klātbūtnē. Taču viņam šai lietā nebija lielas izvēles. Cingulotomijas izvērtēšanas komisija pieprasa, lai pacientu uz Bostonu pavada “atbalstošs ģimenes loceklis”, noteikums, kura mērķis ir mazināt ar procesu saistīto lielo spriedzi un nodrošināt, ka visi pacienti pieņem atbildīgus lēmumus. Taču kopš šķiršanās no sievas Stīvenam, stingri ņemot, nekāda “atbalstoša ģimenes locekļa” nebija. Viņam par pārsteigumu, viņa brāļi bija ar mieru izbrīvēt dažas dienas, lai būtu ar viņu kopā Bostonā.

Kosgrouvs ir iespaidīgs vīrs ar gaišbrūnām ūsām un spožām, nemirkšķinošām acīm. Viņam ir mundrs runas veids, viņš ir noteikts, precīzs un – ķirurgam neraksturīgi – līdzcietīgs. Kā kolēģi, tā laji mēdz izteikt savu nosodījumu, kad uzzina, ka Kosgrouvs veic cingulotomijas. Šie kritizētāji parasti piesauc ledus nažus un zombijus, bet Kosgrouvs parasti rūpīgi izskaidro, kas cingulotomija ir (tā nav lobotomija) un savukārt šausminās, ka cilvēki var būt tik cietsirdīgi un nezinoši, lai liegtu jelkādu medicīnas piedāvātu iespēju atvieglot tik smagas ciešanas.

“Mēs sāksim,” Kosgrouvs sacīja, “izdarot sīku iegriezumu skalpā – šeit,” viņš norādīja uz punktu netālu no vietas, kur beidzās galvas matainā daļa. “Tad mēs pavilksim nost ādu un izurbsim galvaskausā divus mazus caurumiņus, aptuveni collas attālumā vienu no otra. Tad ņemam tievu zondīti apmēram tik resnu kā – (viņš pārlaida skatienu rakstāmgaldam, paņēma Bic markas pildspalvu un izņēma no tās serdeni) – kā šis, izduram to cauri audu augšslānim, ieduram smadzeņu garozā un uzkarsējam tā galiņu.” Ar pildspalvas palīdzību Kosgrouvs imitēja zondes ievietošanu, kustinot to kā miniatūru urbi. “To mēs darām pa trim reizēm katrā pusē. Tā ir ļoti vienkārša operācija. Rezultātā katrā pusē tiek izveidots caurums aptuveni kubikcentimetra apmērā.”

Stīvens klusi sēdēja un klausījās Kosgrouva aprakstu. Bija grūti noteikt, vai viņš tik klusi uzvedas tāpēc, ka ir kluss cilvēks, tāpēc, ka viņam ir depresija vai neierastās vides dēļ, taču, kā vēlāk atzīmēja Kosgrouvs, Stīvens ir arī no tiem cilvēkiem, kuri gandrīz nekad nesūdzas, pat tad, ja cieš fiziski vai emocionāli.

“Operācija nenozīmē, ka slimība ir izārstēta,” Kosgrouvs brīdināja Stīvenu. Nekas nevar izārstēt slimību, kas ir tik uzmācīga un akūta kā viņējā. Operācijas mērķis esot tikai mazināt simptomu smagumu līdz tādai pakāpei, lai cita veida ārstēšana, piemēram, ar medikamentiem vai uzvedības terapiju, dotu labākus rezultātus nekā līdz šim. Viņš nevarot garantēt arī šo pieticīgo uzvaru. Masačūsetsas Vispārīgā esot pieredzējusi plašu un, atzina Kosgrouvs, nedaudz nomācošu rezultātu spektru: “35 līdz 65 procentu cingulotomijas pacientu piedzīvo simptomu mazināšanos. Šī nav nekāda sudraba lode. Parasti nekāds uzlabojums nav jūtams kādas astoņas līdz divpadsmit nedēļas vai pat ilgāk. Un uzlabošanās ir tik pakāpeniska, ka sākumā pacienti to pat neievēro.” Cerība bija tā, ka gluži tāpat kā lēnām pazūd tumšs zilums, simptomi mazinātos, līdz kādā jaukā dienā Stīvens pamostos un ieraudzītu, ka zilums izbalējis līdz dzeltenam.

Iepriecinoši esot tas, ka risks ir minimāls. Kopš 1962. gada Masačūsetsas Vispārējā izdarītas vairāk par tūkstoti cingulotomiju un pa visu šo laiku bijuši tikai četri asiņošanas un divi iekaisuma gadījumi, nāves nevienas. Kopš modernā izmeklēšanas tehnoloģija nomainījusi veco – kas nozīmēja pirms rentgena piepūst smadzeņu ventrikulas ar gaisu – nevienu nav piemeklējis insults. Pats galvenais: izņemt daļu no garozas nozīmētu tikai minimālu risku jelkā ietekmēt Stīvena personību vai intelektu. Nedēļu vai divas pēc ķirurģijas iekšējā tūska droši vien izraisīs nelielas un īslaicīgas blaknes – galvassāpes, apjukumu un dezorientāciju, satūkumu ap acīm, iespējams, urīna nesaturēšanu – tomēr Stīvens varot būt drošs, ka no operācijas atgriezīsies kā tas pats cilvēks, kas viņš bija, kad uz to devās.

Pēc šīs tikšanās es pavadīju Stīvenu un Tomu atpakaļ uz viņu viesnīcu Bīkonhilā. Pajautāju Stīvenam, vai Kosgrouva teiktajā viņu jelkas pārsteidzis. Tad Stīvens man atzinās, ka pirms šīs tikšanās viņš gandrīz neko nav zinājis par to, kas cingulotomija īsti ir. Viņam bija licies, ka rezultāti ir vairāk vai mazāk garantēti un ka tie būs tūlītēji. Galu galā viņi taču izņems laukā daļu smadzeņu, un viņam bija grūti iedomāties, ka līdz ar to netiks izņemta arī slimība.

Šāds pārpratums cingulotomijas pacientu vidū ir parasta parādība un Masačūsetsas Vispārējās ārsti dara visu, ko var, lai to gaisinātu. Kā Stīvenam visas nedēļas gaitā atkārtoja gan Kosgrouvs, gan citi ārsti, neviens īsti droši nezina, kāpēc, likvidējot daļu garozas, tiek atviegloti garīgo slimību simptomi. Teorija, ko apstiprina arī tomogrāfiskie pētījumi, ir, ka garozas cingulārā kroka veido daļu no apsēstību un neapvaldāmo tieksmju elektroshēmas un ka, izņemot cingulātu, smadzenes tiek stimulētas radīt jaunus, mazāk traumējošus savienojumus. Taču gluži kā daudzi citi psihiatriskās ārstēšanas veidi – un patiesībā arī daudzi “fiziskās” ārstēšanas paveidi – cingulotomija tiek veikta nevis tāpēc, ka ārsti skaidri zinātu, kāpēc tā ir sekmīga, bet gan vienkārši tāpēc, ka reizēm tā tiešām ir sekmīga.

Stīvenu nomāca neziņa, vai operācija viņam līdzēs, taču tās nebija viņa lielākās bailes. Kad pajautāju, no kā tad viņš baidās visvairāk, Stīvens, brīdi padomājis, atbildēja: “Ka viņi man varētu neļaut operēties.”

Trešdienas pēcpusdienā Stīvenam tika izdarīta gara virkne inteliģences un psiholoģisko testu slimnīcas administratīvajā ēkā otrpus ielai, nelielā kabinetā, ko rotāja tikai galds, divi krēsli, stikla vāze ar sešām plastmasas puķēm un ierāmēts 3x5 collu fotoattēls, uz kura bija uzdrukāts viens vienīgs vārds “MĒRĶI”.

Ikviens pacients, kurš ieradies uz cingulotomiju, tiek pakļauts garai virknei testu trīs iemeslu dēļ. Pirmais ir nodrošināt Masačūsetsas Vispārējās ārstus ar statistikas datiem, ar kuriem viņi var dokumentēt savu darbību. Otrais ir iegūt katra konkrētā pacienta “pamatprofilu” (pēc tam slimnīca ar viņiem kontaktējas ik pēc sešiem mēnešiem, lai sekotu viņu progresam). Trešais ir pārliecināties, ka jebkādi kognitīvas dabas trūkumi, kādi varētu piemist pacientam, nav tik nopietni, lai izslēgtu operāciju.

Sākumā es uzskatīju šos testus nedēļas garumā par sausu un klīnisku intermēdiju. Taču otrdien viens vienīgs tests izgaismoja Stīvena ciešanas vēl skaudrāk nekā viss iepriekšējais. Šis tests bija Jeilas-Brauna Obsesīvi kompulsīvā skala  (Y-BOCS). Ar tās desmit jautājumiem lūko noteikt pacienta simptomu smagumu – pieci no šiem jautājumiem ir par apsēstību un pieci – par neatvairāmām dziņām. Piemēram: “Cik lielas ciešanas jums izraisa jūsu uzmācīgās domas?” Atbildes uz katru no jautājumiem tiek piedāvātas skalā no nulles līdz četri, kur četri apzīmē visaugstāko ciešanu līmeni.

0 Nekādas
1 Ne pārāk lielas
2 Nomācošas, bet arvien vēl kontrolējamas
3 Ļoti nomācošas
4 Gandrīz pastāvīgas un paralizējošas ciešanas

Aiz ziņkārības es izpildīju Y-BOCS pēc Stīvena. Mana atbilde uz augšminēto jautājumu bija divas balles vērta, par visu testu es saņēmu astoņas. Kad palūdzu Darinam Doertijam, izvērtēšanas komitejas jaunākajam psihiatram, paskaidrot, ko tas nozīmē, viņš sacīja, ka astoņas balles esot mazliet tā kā par daudz, tomēr vēl arvien diapazonā, kas tiek uzskatīts par normālu. “Un cik saņēma Stīvens?” es pavaicāju. Viņš parakņājās papīros un, atradis meklēto, pielika to tuvāk lampai. “Stīvens saņēma trīsdesmit astoņas.”

Šī skaitļa jēga man kļuva skaidra trešdienas testu laikā. Testētājs bija psihologs, vārdā Kerijs Sevidžs (Savage – mežonis, briesmonis angļu val.) Izlasījis šo uzvārdu Stīvena testu programmā, viņa brālis Toms izmeta: “Tā nu gan nav laba zīme.” Patiesībā gan Stīvenam nepatīkamas izjūtas izraisīja nevis testētājs – kurš nepavisam nebija nekāds mežonis – bet tas, ko testi atklāja.

Sākumā jautājumi bija gluži elementāri – “Kā trūkst šajā zīmējumā?” “Ko nozīmē vārds “ziema”?” – taču drīz vien Stīvens sāka svīst un nemierīgi dīdīties. Precīzu atbilžu kļuva aizvien mazāk. Drīz viņš gandrīz jau vairs neatbildēja uz jautājumiem un pats uzdeva nervozus jautājumus, ko nebija darījis visu nedēļu. “Vai jums šie dati palīdz?” viņš vaicāja Sevidžam. “Vai visi pacienti tiek testēti vienādi?”

Kaut gan daži no jautājumiem, ko Sevidžs uzdeva Stīvenam, bija pietiekami grūti, lai liktu aizdomāties jebkuram (piemēram, uz jautājumu “Kas ir Pirmās Mozus grāmatas galvenā tēma?” es nespēju atbildēt joprojām), Stīvenam grūtības radīja nevis nezināšana, bet cits cēlonis. Vairumam pacientu, kuri Masačūsetsas Vispārējā ierodas uz cingulotomiju, izrādās, piemīt nozīmīgi trūkumi intelektuālajās un kognitīvajās spējās: abstraktajā domāšanā, atmiņā, stratēģiju izstrādāšanā, vizualizācijā u.tml. Stīvena depresija – stāvoklis, kas saistīts ar aktivitātes pazemināšanos smadzeņu priekšējā daivā – iespējams, šo deficītu diapazonu vēl paplašināja.

Testēšana ilga no pusdivpadsmitiem līdz pieciem. Sākumā es rūpīgi rakstīju sīkas  piezīmes par katru no testiem, taču, kad  bijām nonākuši līdz septiņpadsmitajam, man vairs nebija spēka to visu vērot, es noliku pildspalvu un klusi atstāju telpu. Pa ceļam dzirdēju, ka Stīvens saka: “Operācija pēc šitā vairs neliksies nekas īpašs.”

Ceturtdienas pēcpusdienā pulksten vienos Stīvens gulēja uz ratiņiem pirmsoperācijas palātā Nr. 27 un tikko valdīja asaras. Viņam pie sāniem bija vesela rinda plauktu, kuros atradās dažādi medicīnas piederumi: žņaugi, šļirces, katetri, elektrokardiogrammas paliktņi, adatas, adaptori, pisuāri, pīles, asinspārliešanas filtri, spirta tamponi, violeti izmeklēšanas cimdi. “UZMANĪBU: PLAUKTI NAV STABILI” vēstīja uzraksts. Aiz vairākām dubultdurvīm notika kāda smadzeņu operācija; Stīvens bija nākamais rindā.

Apsveicināties pie viņa pienāca Kosgrouvs, tērpies ķirurga uzsvārcī un cepurītē. Kā viņš jūtoties? “Tā nekas,” atbildēja Stīvens. Kosgrouvs paskaidroja, ka ar anesteziologa palīdzību gatavojas piestiprināt Stīvenam pie galvas “oreolu” – apaļu metāla stīpu ar četrām metāla kājām – ar līdzīgām stīpām stabilizē traumu upuru galvas un kaklus. Stīvens plaši ieplestām acīm pamāja, ka piekrīt, un Kosgrouvs no sterila iesaiņojuma izņēma grabošo misiņa krāsas stīpu; tā izskatījās pēc apaļa kafijas galdiņa, kam noņemta stikla virsma. Viņš to uzmauca Stīvenam galvā ar kājām uz augšu – divas priekšā, divas aizmugurē – un katrā punktā, kur kājas saskārās ar Stīvena galvu, iešļircināja lidokaīnu, parastu vietējo sāpju remdētāju. Starp skalpu un galvaskausu ir maz miesas, tāpēc lidokaīna injekcijas vietās uz Stīvena galvas parādījas lieli balti izciļņi. Šie izciļņi saskārās ar stīpas kājām un noturēja tās vajadzīgajās vietās, kas deva Kosgrouvam iespēju izņemt četras plastmasas skrūves, ar kurām viņš nostiprināja stīpu uz Stīvena galvaskausa virsmas. Kad Kosgrouvs ievietoja skrūvi priekšā labajā pusē, Stīvenam acī iepilēja asins strūkliņa. Kosgrouvs noslaucīja asinis ar marles kvadrātiņu. Viņš piegrieza skrūves ciešāk. “Stīpa turēsies vietā godam,” viņš teica, satvēra to stīpas daļu, kas apņēma Stīvena muti, un pakustināja to augšup lejup, pa kreisi un pa labi. Stīvena galva kustējās tai līdzi.

Tad Kosgrouvs uz Stīvena galvas un metāla stīpas novietoja savāda izskata plastmasas stalažas. Tās sastāvēja no caurspīdīgiem plastmasas spraišļiem, kas bija pildīti ar eļļu. Atšķirībā no pašas stīpas, kura ir “ne-feromagnētiska”, spraišļu šķidrums parādītos pirmsoperācijas magnētiskās rezonanses attēlā, kas Kosgrouvu nodrošinātu ar ģeometrisku špikeri, lai noteiktu veidojamā pārrāvuma koordinātes Stīvena smadzenēs. Šo metodi sauc par stereotaksiju. “Stereotaktiskā sistēma tika ieviesta 1947. gadā tieši šādā nolūkā,” Kosgrouvs profesora tonī sacīja. “Šī sistēma atļauj mums izslēgt cilvēciskas kļūdas, nosakot brūces vēlamo vietu. Magnētiskajā rezonansē tiek uzņemti Stīvena smadzeņu šķērsgriezuma attēli, un katrā attēlā parādās arī spraišļi. Tā ir kā trīsdimensiju karte. Rāmju dēļ kļūst gandrīz neiespējami kļūdīties, ievadot elektrodus.”

Pēc magnētiskās rezonanses – tonedēļ Stīvens aparātā bija jau trešo reizi – Kosgrouvs iestūma Stīvenu operāciju zālē. Zālē bija vairāk aparātu nekā cilvēku. Bez mums ar Kosgrouvu vēl tur bija tikai neiroķirurģijas rezidents, vārdā Ramins Amirnovins, divas medicīnas māsas un tehniķis, kura ziņā bija dažādie monitori. Kosgrouvs pārvietoja Stīvenu uz operācijas galda. Oreolu viņš ievietoja galda gropē, stingri nostiprinot Stīvena galvu, ko turēja tikai metāla rāmis. Tad viņš izskuva mazu tīru laukumiņu Stīvena galvvidū un Amirnovins apstrādāja griezuma vietu, spirtu nomainot ar ziepēm, ziepes ar spirtu, līdz tā bija notīrīta tieši divdesmit reizes, kā prasa ķirurģijas tradīcijas. Tad Amirnovins sterilizētajai vietai nostiepa pāri plānu plastikāta aizsargplēvīti, un Kosgrouvs sāka tur injicēt lidokaīnu, kura iedarbībā uz Stīvena skalpa parādījās liels, balts izcilnis. Vienubrīd skalps bija tā pieblīdis ar šķidrumu, ka anestēzijas līdzeklis izšļācās pa injekcijas caurumiņu, notraipot Kosgrouva uzsvārci. Stīvens joprojām bija pie samaņas; tā kā smadzenēm nav sāpju receptoru, neiroķirurgi labprāt atsakās no vispārējās anestēzijas, kas mēdz būt galvenā vainīgā ķirurģisko komplikāciju gadījumos. “Vai vēl ko jūtat?” Kosgrouvs jautāja Stīvenam, kura seju un ķermeni tagad slēpa operāciju zāles zilās drapērijas. “Mazliet sāp,” skanēja atbilde. Kosgrouvs injicēja vēl lidokaīnu.

Amirnovins veica griezienu, tīru, taisnu līniju cauri miesai, kas gluži kā sūklis bija piemirkusi ar šķidrumu. Kosgrouvs pieliecās un ievietoja retraktorus, lai pavilktu vaļā brūci, un tur nu tas bija: Stīvena galvaskauss – ziloņkaula baltumā, ar asins traipiem. Kosgrouvs izurba pirmo caurumu. Pats urbis atgādināja rūpnieciski pamatīgu elektrisko zobbirsti. Urbdams viņš kustināja roku uz riņķi, it kā maisītu biezputru. Zilās drapērijas apsmidzināja sīki miklu kaulu graudiņi. Amirnovins urba otru caurumu, taču viņam bija grūti tikt cauri galvaskausam. Ar žestu Kosgrouvs viņam atgādināja, ka jāmaisa.

Nolikuši malā urbi, ārsti ķērās pie standziņām, lai attīrītu caurumus no atsevišķām kaulu drumslām, tad pie skalpeļa, lai izlauztos cauri cietajam apvalkam, plānai, šķiedrainai membrānai, kas kalpo par smadzeņu otro aizsargslāni. Stīvens sāka krākt. Smadzeņu šķidrums, kas pildīja viņa galvaskausa dobumus, pulsēja pie katra sirdspuksta, tas cēlās un uzputoja ar katru sistoli un kritās un aprima pie katras diastoles.

Pie Stīvena galvas Kosgrouvs piestiprināja otru misiņa oreolu – tas bija kā pirmā spoguļattēls un noslēdza iedomātās x, y un z asis, kas veido sterotaktisko sistēmu. Tad viņš man parādīja elektrodus. Tās bija tievas metāla nūjiņas ar vara krāsas galiņiem – katra tiešām aptuveni Bic pildspalvas serdeņa lielumā – un tās bija piestiprinātas apjomīgai elektroniskai ierīcei. Ar šo ierīci elektrodu gali tiks sakarsēti precīzi līdz astoņdesmit pieciem grādiem pēc Celsija uz precīzi deviņdesmit sekundēm, kuru laikā vienmērīgās siltumiedarbības rezultātā Stīvena smadzenēs tiks radītas vienmērīgas plaisas. “Astoņdesmit pieci grādi ir īstais karstums,” Kosgrouvs sacīja. “Tad neburbuļo. Vienkārši maigi verd.” Šī ir precīza metafora – elektrodi attiecīgos audus nevis piededzina, bet gan liek tiem sarecēt – gluži tāpat kā karsta panna liek sarecēt proteīnam olas baltumā.

Pats pārrāvuma veidošanas posms operācijas gaitā bija samērā necils. Kosgrouvs pievienoja elektroda galu sarežģītajam aparātam, kas bija piestiprināts Stīvena galvai, precizēja rāmju koordinātes, pārbaudīja savu veikumu ar rāmja mulāžu, kas bija novietota uz galda viņam aiz muguras, iebāza elektrodu galvaskausā izurbtajā caurumiņā un nospieda pogu. Gaidījām, kad uzkarsīs elektroda galiņi. “Patiesībā tas ir pavisam vienkārši,” Kosgrouvs sacīja tai sirsnīgi vienkāršajā manierē, kāda raksturīga veiksmīgiem neiroķirurgiem. “Savā ziņā pat neinteresanti. Cilvēki, kas protestē pret šādām lietām, dara to aiz nezināšanas. Viņi nesaprot, cik smagas ir garīgās slimības. Tās ir šausmīgas sāpes – daudz lielākas nekā fiziskās. Es savā praksē redzu daudz nāves un ciešanu – ievainojumi, traumas, audzēji, krampji, sāpes, Parkinsons. Taču nekas nestāv ne tuvu manu garīgi slimo pacientu ciešanām. Absolūti nekas.”

Kosgrouvs izveidoja trīs rētas katrā pusē un tad ļāva Amirnovinam aizpildīt urbuma vietas un aizšūt brūci. Šuvju likšana bija visgarākā operācijas fāze. “Galvaskauss pilnībā sadzīs,” Kosgrouvs sacīja.

Viss notika kā pēc notīm.

Nākamajā rītā neilgi pēc vienpadsmitiem es iegāju Stīvena istabā. Ar elektrisko skuvekli rokā viņš stāvēja pie savas gultas un izskatījās tāds kā apjucis. Uz nakti viņam bija iedots morfijs, un tā dēļ viņš neesot varējis gulēt. “Galva piepampusi,” viņš teica, pieskardamies vietām uz pieres, kur bija ievietotas skrūves. Viņš grasījās noskūties un, kā likās, dedzīgi ilgojās to darīt. Skūšanās bija viens no Stīvena pastāvīgajiem rituāliem. Nereti viņš braucīja skuvekli pāri sejai vairāk nekā stundu, lai būtu drošs, ka noskūts pēdējais matiņš.

Bija gaiša jūnija diena, un pa Stīvena istabas logu pavērās plašs skats uz Bostonu – uz Čārlza upi un Longfelo tiltu, pa kuru starp Bostonu un Kembridžu kursē Red Line vilcieni. Es ierunājos par skatu, un Stīvens pienāca pie loga. Es norādīju uz tūristiem domātajām “pīlēm” – amfībijām, ko pilsēta bija iegādājusies no armijas, uz Citgo neona uzrakstu Komonveltavēnijā – to 80. gados no iznīcības bija paglābuši industriālās mākslas entuziasti. Sporta laukumā Čārlza upes krastā notika šķīvīšu mešanas sacensības. Mazas koledžas vecuma figūriņas veica sarežģītus trikus – meta šķīvīšus gaisā, virpināja ap savu asi, svieda caur kājstarpi un laida augšup lejup starp elkoni un plecu. Mēs ar Stīvenu klusējot ilgi noraudzījāmies, kā viņi tur kūņojas un ķer, un sviež. “Vai jūs šorīt jūtaties nomākts?” es viņam jautāju. Viņš bija pārsteigts. “Vai to var dzirdēt manā balsī?” Es pamāju. “Jā,” viņš atteica. “Nezinu, kāpēc.” Ne vārda nerunādami, mēs tā nostāvējām vēl minūtes divdesmit.

Ienāca māsiņa, lai paskatītos, kā Stīvenam klājas, un paziņoja man, ka ar viņu viss ir lieliskā kārtībā. Viņa uzskatīja, ka esmu Stīvena radinieks: “Šorīt izmērījām viņam spiedienu un temperatūru, un viss ir normāli. Ja gribat noiet lejā uz kafetēriju vai iziet laukā paelpot svaigu gaisu, varat to mierīgi darīt.” Kad viņa bija aizgājusi, Stīvens klusi nopūtās un devās uz vannas istabu skūties. Zināju, ka viņam nepatīk citu cilvēku klātbūtne brīžos, kad viņš nododas savām dziņām, un devos lejā iedzert tasīti kafijas.

Nākamajā dienā, vēl pat ne četrdesmit astoņas stundas pēc operācijas, Stīvens tika izlaists no slimnīcas.

Cingulotomijas pacientam visbīstamākais laiks ir dienas un nedēļas tūlīt pēc operācijas. Tam ir vienkāršs psiholoģisks izskaidrojums: lai cik bieži un uzstājīgi ārsti izteiktu nepieciešamos brīdinājumus – ka cingulotomija nenozīmē obsesīvi kompulsīvo traucējumu izārstēšanu, bet gan tikai daļu no ārstēšanas, ka tās rezultāti ir samērā labi, ka rezultāti kļūst manāmi tikai pēc vairākiem mēnešiem vai pat gadiem – pacienti turpina cerēt, ka tik radikāla procedūra dos radikālus rezultātus. Tāpēc daudzus, pēc tam, kad viņi atgriežas mājās un konstatē, ka jūtas tikpat šausmīgi kā pirms operācijas, pārņem depresija. Kosgrouvs stāstīja, ka daži pacienti neilgi pēc operācijas pat izdarījuši pašnāvību.

Es piezvanīju Stīvenam tūlīt pēc tam, kad viņš bija atgriezies Nebraskā un bija noskaidrojies, ka viņam jau sākusies pēcoperācijas depresija. Taču depresijas iemesls nebija tik daudz aplamās cerības, kā gluži neparedzēta komplikācija. Ārsti Stīvenu bija brīdinājuši, ka viņam varētu būt grūtības kontrolēt urīnpūsli, taču Stīvenam bija problēmas kontrolēt arī zarnas – obsesīvi kompulsīvo traucējumu upurim tā ir pilnīga katastrofa. Pa ceļam uz mājām viņam bija gadījušies divi misēkļi – gaidot savienojuma reisu Čikāgas lidostā un mašīnā dodoties mājās no lidostas; kauna sajūta Stīvenu bija teju vai paralizējusi. Kad sazvanīju viņu nedēļu vēlāk, izrādījās, ka viņš tā arī nav vēl ne reizi izgājis no mājas.

Nesaturēšana ilga divus mēnešus, taču pat pēc tam, kad tā bija beigusies, depresija palika. Un, saskaņā ar garīgo slimību nežēlīgo apļveida iedabu, depresija bija auglīga augsne viņa uzmācīgajām domām un dziņām. Laiks, kas ik dienas viņam bija nepieciešams, lai nomazgātos un noskūtos, pastiepās garumā līdz vairākām stundām. Drīz vien pietika pat ar niecīgāko mājienu, lai Stīvena prāts to tulkotu kā pavēli enerģiski rīkoties. Kad sazvanīju viņu  2. novembrī – katoļu mirušo piemiņas dienā – viņš man izstāstīja, ka bijis baznīcā un priesteris minējis, ka saskaņā ar tradīciju šajā dienā tiek apmeklēti tuvinieku kapi. Tas tika teikts tikai starp citu, taču Stīvens to uztvēra tā, it kā pret viņu būtu pavērsts pielādēts ierocis. Satriekts par to, cik ļoti viņa slimība pieņēmusies spēkā, viņš tomēr jau sēdēja pie automašīnas stūres un atradās ceļā uz kapsētu. Stāvēdams pie vecāku kapiem, Stīvens pirmo reizi pa daudziem gadiem sāka nopietni apsvērt pašnāvību.

Nobažījies un nezinādams, kā palīdzēt no attāluma, piezvanīju Stīvena brālim Bilam. Viņš aizbrauca Stīvenu apciemot un pašnāvības domas uz laiku atkāpās. Taču Ziemsvētku tuvošanās, kurus viņam nāksies pirmo reizi daudzu gadu laikā pavadīt vienatnē, stāvokli atkal pasliktināja. Kad runāju ar Stīvenu 2003. gada janvāra nogalē – vairāk nekā sešus mēnešus pēc operācijas – viņš atzina, ka simptomi un depresija pastiprinājušies līdz vēl nepieredzētam līmenim.

Visa 2003. gada garumā es reizi mēnesī runāju ar Stīvenu pa telefonu. Palēnām viņa depresija aprima līdz kontrolējamam līmenim un pašnāvības domas atkāpās. Taču vilšanās palika. Šobrīd, 2004. gada janvārī, viņš joprojām nav sagaidījis nekādu stāvokļa uzlabošanos. Jautājums, protams, ir – kāpēc? Ir trīs iespējamas atbildes.

Pirmā ir, ka Stīvens neturpināja uzvedības terapiju, kas ir neatsverams palīgs psihoķirurģijas efektivitātes nodrošināšanā. Pēc šķiršanās no sievas viņš bija spiests atteikties no savas privātās veselības apdrošināšanas. Šobrīd viņš atrodas sociālā aprūpē un tāpēc terapiju nevar atļauties. Tas, ka neviens to neparedzēja daudzo mēnešu laikā, kamēr Stīvens tika izvērtēts operācijai kā Nebraskā, tā Bostonā, ir ļoti slikti, taču vainīgo atrast grūti. Tādas procedūras kā cingulotomija ir pieejamas tikai atsevišķos medicīnas centros, un šie centri patiesībā darbojas kā līgumslēdzēji ar trešajām pusēm. Kaut arī Masačūsetsas Vispārējās ārsti pieliek daudz pūļu, lai sekotu cingulotomijas pacientu progresam, šos pūliņus kavē attālums un fakts, ka tad, kad pacients slimnīcu atstāj, viņš vairs neskaitās viņu aprūpē.

Otrs iespējamais iemesls, kāpēc Stīvena operācija nav izdevusies, varētu būt, ka pats ārstēšanas kurss nav bijis adekvāts – pārlieku vājš vai primitīvs, lai pieveiktu tik smagu slimību, kāda ir Stīvenam. 2000. gadā kādā rakstā žurnālā  CNS Spectrums Kosgrouvs raksta: “Psihoķirurģija tiek pamatoti kritizēta par to, ka ķirurģiskās iejaukšanās teorētiskā bāze nav pietiekami spēcīga. Kaut arī saskaņā ar zinātniskajiem pētījumiem, nopietnu psihisku traucējumu gadījumā, šķiet, vainojama limbiskā sistēma un tās dažādie savienojumi, emociju neiroanatomiskā un neiroķīmiskā bāze kā veselā, tā slimā indivīdā tā arī ir un paliek neskaidra.”

Un tad vēl ir trešā iespēja – ka Stīvens vienkārši ir viens no tiem nelaimīgajiem, kam palīdzēt nevar nekas. Uz to galu galā norāda jau tas vien, ka viņš ir to pacientu vidū, kuri gatavi braukt uz valsts viņu galu un par dārgu finansiālu un emocionālu cenu pakļauties procedūrai, kas, pēc sabiedrības vairākuma domām, iederas barbariskākā laikmetā. Viņi cieš no slimības, par kuru zināms relatīvi maz, un kura, cik līdz šim zināms, nav līdz galam izārstējama.

Stīvena R. pašreizējam mājoklim nav mauriņa, līdz ar to lapu lasīšanas problēma ir atrisināta. Taču citas vienlīdz nevaldāmas dziņas Stīvenam tā arī nav izdevies pārvarēt. Pašlaik Stīvens mēdz celties pirms rītausmas, reizēm jau ap diviem naktī, lai viņam pietiktu laika nomazgāties, noskūties un sakopties. Tad viņš dodas uz savas daudzdzīvokļu ēkas autostāvvietu un rūpīgi pārbauda katru asfalta collu, vai tur nav kāda nagla vai skrūve, kas varētu pārdurt riepu (“Kāpēc jūs to darāt?” kāds no īrniekiem viņam esot jautājis. “Tam taču ir sētnieks!”)

Agrā pēcpusdienā Stīvens ēd pusdienas un tad, nometies četrrāpus, pārmeklē grīdu, vai tur nav nobirušas kādas drupatas. Pārējo dienas daļu viņš pavada tīrot – slauka un sūc putekļus, mazgā, berž un dezinficē. Pārguris no smagās dienas, ap septiņiem viņš jau ir gultā, gaidīdams nākamo dienu.

Pēdējā laikā tomēr šķiet, ka Stīvenam parādījušās jaunas cerības, ka viņš ar lielāku izaicinājumu izturas pret savu likteni. Formālas terapijas vietā viņš attīstījis pats savējo – savu apsēstību viņš izmanto pats pret sevi. Piemēram, viņš nolemj: “Ja noslaucīšu šo galdu vēl kaut vienu reizi, mani vecāki nonāks ellē.” Tā ir bīstama spēle, kas agrāk viņam atriebusies, liekot justies vēl sliktāk nekā iepriekš. Nesen pajautāju Stīvenam, vai šis paņēmiens nes jelkādus rezultātus. “Grūti pateikt,” viņš atbildēja. “Man jāturpina pie tā strādāt. Jāpieliek pūles, lai panāktu kaut nelielus uzlabojumus. Man vienkārši jātic, ka tas palīdzēs.”

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska
Raksta pirmpublicējums žurnāla
Granta 85. numurā