Izlūks Latvijas vārtos

Rīgas Laiks: Sarunu varētu iesākt diplomātiski gaumīgi, parunājot par laiku vai sportu. Ja iztēlotos Ministru kabinetu kā ledus arēnu, kur jūs sevi tajā ievietotu? Vai Einaru Repši kā aizsardzības ministru jūs, piemēram, liktu vārtos?

Aigars Kalvītis: Hokeja kontekstā?

RL: Bez šaubām. Kāds būtu lomu sadalījums komandā?

Kalvītis: Ziniet, lai gan es neesmu nekāds treneris, bet man tāpat nākas izteikt savu viedokli par spēlētāju izvietojumu, un nevis politikā, bet pa īstam – sportā. Vārtsargs ir tā vieta, uz ko komanda balstās, no viņa atkarīgs tas, cik droši jūtas visi pārējie. Komandai viņam ir pilnībā jāuzticas, no viņa nedrīkst gaidīt nekādus pārsteigumus… Ja man kaut kā ir iedalīta loma kā valdības vadītājam, tad, protams... Vārtsargam jābūt tam, kuram visi visvairāk uzticas.

RL: Tātad vārtsarga salīdzinājums ar aizsardzības ministru nemaz nav pareizs, lai gan viņš sargā?

Kalvītis: Nē, nav.

RL: Bet kurš tad jūsu valdībā būtu tas, ko jūs liktu vārtos? Pats sevi?

Kalvītis: Nē, nu, ja jāvada – saprotiet, viena no vārtsarga funkcijām visos sporta veidos ir arī vadīt spēli. Viņš komandē aizsargus, uzbļauj uzbrucējiem, viņš laukumā ir diriģents. Blakus trenerim, kas savukārt ir soliņa diriģents. Vārtsargs visu redz no malas un, jo pieredzējušāks viņš ir, jo vairāk māk pamācīt.

Aizsardzības ministrs, es domāju, nekādā gadījumā nav vārtsargs un nevar būt vārtsargs. Viņam normāli būtu jābūt uzbrucējam, kam ar savu enerģiju būtu daudz jāriskē. Jā, Repše būtu liekams uzbrukumā.

RL: Bet kā jūs tiktu galā ar viņa, kā jūs to mēdzat dēvēt, neprognozējamo vai neadekvāto uzvedību?

Kalvītis: Jo neprognozējamāks ir uzbrucējs, jo tas ir oriģinālāks, jo pretiniekam ir grūtāk uzminēt viņa nākošos soļus.

RL: Droši vien, ka NATO būtu tagad mazliet jāsatraucas par Latvijas bruņoto spēku uzvedību.

Kalvītis: Nē, es negribētu to tik tiešā veidā pārnest uz politiku.

RL: Kad Saeimā tika pirmo reizi spriests, sūtīt vai nesūtīt uz Irāku Latvijas karavīrus, jūs teicāt, ka karot pret Huseinu – tas būtu smieklīgi.

Kalvītis: Mums bija skeptisks viedoklis par valdības lēmumprojektu, kas tiešām Latviju pa īstam iesaistītu karā. Mums kompromisu ceļā – tā bija mūsu vēsturiskā pirmā vienošanās ar Jauno Laiku – izdevās panākt lēmumu, Latvija kā maza valsts var kopā ar sabiedrotajiem piedalīties tikai miera uzturēšanas operācijās pasaules reģionos, kur tas ir nepieciešams, bet nekādā veidā nevar piedalīties karā.

RL: Kas jums īsti ir ar to Jauno Laiku? Kādas ir Jaunā Laika un Tautas partijas būtiskās atšķirības? Kas visu laiku uztur šo spriedzi kā starp suni un kaķi? Abas, ja nemaldos, ir labējās partijas?

Kalvītis: Nu, par to varam diskutēt, kura ir labējā partija un kura ir kreisāka. Bet tas, kas mūs atšķir – viņi nāk ar noliegumu, viņiem vēl līdz šai dienai nav tāda īsta pozitīvā politiskā piedāvājuma. Mēs, es uzskatu, mēs mēģinām vienmēr kaut ko jaunu piedāvāt, kaut kādus risinājumus, kamēr viņi uzskata, ka visi, kas Latvijā ir bijuši pirms viņiem, ir noziedznieki. Viņi vēl tomēr ir jauna partija, viņiem ir atsevišķi politiķi, kam ir labēja domāšana, bet tādi ir mazākumā, lielākā daļa viņu politiķu ir kreisi orientēti, un mēs viņus klasificētu kā “jaunos sociāldemokrātus”. Un te nav daudz jāanalizē, jo pats noliegums jau ir kreisums, noliegums! Privatizācijas pilnīga apturēšana – kas tā ir par politiku? Pilnīgi kreisa politika! Labēja politika saka, ka valstij jātiek vaļā no visām sev neraksturīgajām funkcijām.

RL: Tautas partijas nosaukumā ir vārds “tauta”. Vai jūs nevarētu pateikt, ko jūs saprotat ar vārdu “tauta”? Vai jūs pārstāvat visas tautas intereses vai tomēr kādas noteiktas grupas intereses?

Kalvītis: Te ir vēsture, es jums izstāstīšu vēsturi.

RL: Tikai ne pārāk gari...

Kalvītis: Nē, nē, es garu vēsturi nestāstīšu. Pirmām kārtām jau, veidojot Tautas partiju, bija jāizvēlas politiskā orientācija,  kreisa vai labēja partija. Tajā brīdī bija daudz izdevīgāk izveidot kreisu partiju...

RL: Kā, vai tad jūs veidojāt partiju pēc principa – kā izdevīgāk, tādu ideoloģiju arī izvēlēsimies?

Kalvītis: Nē, nē. Pagaidiet. Ja cilvēki nolemj iet politikā, viņi pirmām kārtām domā par savu stratēģiju, izanalizē paši sevi, kādi viņi ir. Dabīgi, ka Tautas partijā viennozīmīgi lielākā daļa cilvēku ir labēji orientēti, lai gan tajā brīdī, kad Tautas partija tika veidota, kreisajā spārnā Latvijas politikā bija daudz mazāka konkurence. Mēs skatījāmies arī nākotnē uz priekšu, kas būs ar Latviju ilgtermiņā – agri vai vēlu mēs būsim Eiropas Savienības valsts, tātad svarīgi bija izvēlēties tāda virziena partiju un varbūt pat ar tādu nosaukumu, lai varētu sekmīgi sadarboties ar citām partijām Eiropā. Un šobrīd gandrīz visās Eiropas Savienības vecajās valstīs dominē Tautas partijas. Tā kā tas bija ļoti pragmatisks lēmums – mēs izvēlējāmies šo nosaukumu, lielā mērā skatoties 10 gadus uz priekšu, zinot to, ka Latvijas ārpolitika būs Eiropas Savienības iekšpolitika un daudzus lēmumus nāksies saskaņot ar Eiropas partijām.

Bet jautājums – ko mēs pārstāvam? Pirmām kārtām mēs pārstāvam to partijas biedru un interešu grupu, kura ir apvienojusies šajā partijā – jo partijā apvienojas cilvēki, kam ir kopējas intereses un kopēji mērķi. Mēs nepretendējam pārstāvēt visu tautu – mēs varam pārstāvēt tikai tik lielu daļu sabiedrības, cik vēlēšanās mums uzticēts.

RL: Kas ir šī daļa? Jūs esat teicis – jo ilgāk cilvēks ir politikā, jo skaidrāks kļūst, kādas iedzīvotāju grupas viņš īsti pārstāv.

Kalvītis: Uz šo jautājumu atbildēt ir ļoti vienkārši. Katram no mums ir kāds paziņu loks, ar kuru mēs labprāt pavadām laiku kopā, mūs kaut kas saista – vai nu bērni draudzējas savā starpā, vai vecākiem kopēji hobiji, nu kaut kāda nodarbošanās – slēpo, spēlē kārtis vai vēl kaut ko. Tāpat ir arī politikā. Sabiedriski aktīviem cilvēkiem – un tādi ir politiķi, savādāk viņi par politiķiem nevar kļūt, – ir domubiedri, ar kuriem viņi labi jūtas, un man pašreiz tie ir mani partijas biedri. Kādas ir mūsu intereses? Tur nav ko liegties, dabīgi, ka politikā vispirms cenšas realizēt savu valstisko domāšanu – kā, mūsuprāt, valsts būtu jāattīsta. Parasti žurnālistiem patīk jautāt, vai tas kopējais ir ekonomiskās intereses, taču tās ir pakārtotas mērķim, ko es tikko minēju. Valsts attīstīšanas mērķim.

RL: Ja mēs atgriežamies pie komandas veidošanas principa, šai gadījumā – sastādot valdību, – ja jūs varētu paskatīties no malas –, kādas jūsu īpašības jums liek domāt, ka jūs esat piemērots šim darbam un amatam?

Kalvītis: Tas gan ir sarežģīts jautājums.

RL: Bet tas ir vienkārši formulēts.

Kalvītis:Nē, tas ir sarežģīts jautājums. Es pats vienmēr domāju, ka... man vēl līdz šai dienai neticas, ka es esmu premjers, man liekas, ka es esmu atkal atnācis valdībā strādāt, kā tas bija divās iepriekšējās valdībās. Liela atšķirība jau pēc būtības tur nav – vai tu esi ekonomikas ministrs vai premjers, to es esmu sapratis šajās dienās.

RL: Vai tas jāsaprot tā, ka ekonomikas ministra ietekme Latvijā ir tik liela?

Kalvītis: Ne tādā nozīmē es to domāju. Valdības atbildība un valdības darbs ir katrā ministrijā. Valdības vadītājam noteikti pret sabiedrību ir lielāka atbildība, bet pēc būtības šī brīža darba rutīna ir ļoti līdzīga tam, ko es jau esmu darījis.

RL: Tātad ir vienalga?

Kalvītis: Nē, es nesaku, ka ir vienalga. Nu, kādēļ mani izvēlējās un kādēļ mani arī virzīja partija? Acīmredzot ir kaut kādas īpašības, kas šobrīd...

RL: Atvainojiet, ka mēs tik neatlaidīgi uzdodam šo jautājumu – kādas īpašības?

Kalvītis: Jā... jūs spiežat ārā citrona sulu, parasti pats par sevi neviens nemīl tā izteikties... Nu, es esmu ļoti izlēmīgs, es pieņemu lēmumus burtiski dažās sekundēs, man nav daudz jādomā – un lielākoties dzīvē es lielas kļūdas neesmu pieļāvis lēmumu pieņemšanā. Otra lieta, ka es nebaidos pieņemt lēmumus, kas ir ļoti nepopulāri. Piemēram, kad es biju zemkopības ministrs, man nācās slēgt cukurfabriku – cik toreiz bija visiem smagi, kādi bija sižeti televīzijā – kā bietes ara zemē iekšā un cilvēki bez darba palika. Bet tur vienkārši nebija izvēles. Cits droši vien būtu marinējis, vilcis, pārdzīvojis. Bet man bija jāpieņem šis lēmums, tas augonis bija vienkārši jāizgriež. Tur bija pilnīga maksātnespēja, zemnieki nebija par iepriekšējo ražu naudu dabūjuši, un bija skaidrs, ka nedabūs arī par nākošo. Un izvēles nebija pilnīgi nekādas. Bet tas ļāva saglabāt cukura nozari Latvijā.

Trešais – nu, droši vien man ir kaut kāda prognozējamība, nu – kā celmus mežā... kā saka, malku nesalauzīšu.

RL: Bet kāpēc tad jūsu politiskā reputācija saistās tieši ar to, ka jūs varat jebkuru lēmumu mainīt trīs dienu laikā, atvainojiet, tā, ka nemetas? Un tiek uzskatīts, ka tieši no šāda viedokļa jūs vienmēr tiekat izvirzīts sarunu vešanai – ka tieši tur, kur jārīkojas pēc iespējas lunkanāk, būtu piemērots Kalvītis?

Kalvītis: Nē, viena lieta ir spēja pieņemt lēmumus, bet otra – spēja pareizā brīdī izdarīt secinājumus. Par lunkanumu – nu, es neteiktu, ka es esmu ļoti lunkans, bet, protams, valdību veidojot, nācās iet uz kaut kādiem kompromisiem.

Protams, ir viena lieta, kad tu redzi, ka ej pa nepareizu ceļu un turpini viņu iet, un otra – kad tu izdari tik pēkšņu pagriezienu, ka neviens nesaprot, kas notiek – bet ir pieņemts lēmums un jāskatās, kāds beigās ir rezultāts.  Publiski es biju pateicis, ka Repše neder, bet es redzēju, kādi riski ir man priekšā, ja es iešu pa šo taku, ko es pats esmu uzlicis. Bija skaidrs, ka Jaunais Laiks nepiekāpsies. Bija divas izvēles – vai nu stingri saglabāt savu pozīciju un iet uz valdību ar Jurkānu, kas mums bija strupceļš, vai arī 15 minūšu laikā izdarīt strauju pagriezienu un panākt pilnīgi citu rezultātu, un tie otri pilnīgi apjūk un padodas. Paanalizējiet rezultātu...

RL: Es gan nedomāju tikai valdības veidošanu, ir bijušas citas situācijas.

Kalvītis: Nu, kādas? Piemēram?

RL: Piemēram, brauciens uz Ventspili uzlabot attiecības vai, teiksim, došanās tirgoties ar Jauno Laiku un ar viņiem saistītajiem bijušajiem čekistiem.

Kalvītis: Nē, nu tas ir taisnība, ko jūs sakāt, tieši tā arī bija. Mēs – Tautas partija – asiņojām milzīgā karā ar Ventspili un pret mums tika izmantotas pat visnegodīgākās un neķītrākās metodes – gan inspirētais pedofilijas skandāls, gan citas – es to negribu atcerēties. Dabīgi, ka tādā karā vai nu viens zaudē un otrs uzvar, vai vienkārši abi noasiņo un nekāda rezultāta nav. Dabīgi, ka partijai tajā brīdī bija svarīgi saprast, vai tie iemesli bija tik ļoti dziļi un nepārvarami, lai šo karu turpinātu, vai arī atrast kaut kādus saskarsmes punktus.

Un arī ar Jauno Laiku bija tieši tāpat. Mēs abi karojām divus gadus – un ko Latvijas sabiedrība no tā ieguva? Ko Latvijas valsts ieguva no tā? Ko valdības ir izdarījušas? Nosauciet kādus lielākus darbus, ko veikušas divas iepriekšējās valdības? Tikai to, ka veselība ir pilnīgi nolaista un vēl daudzas lietas neatrisinātas. Tautas partijas klasiķis Gundars Bērziņš teiktu, ka katram ir sava loma – vienam ir loma veidot, otram – jaukt, trešajam – būt par izmēģinājumu žurku, ko palaiž izpētīt, kas notiek. Varētu teikt, ka viens arī tiek palaists izlūkos, izpētīt, kas notiek – paliks dzīvs, nepaliks dzīvs, var to taku iet, nevar to taku iet… Šajos divos gadījumos es biju tāds – es neteiktu, žurka, tas būtu pārāk vulgāri –, bet izlūks, ko palaiž pārbaudīt, vai vispār ir iespējams to ceļu iet. Šīs valdības veidošanas procesā šādu lomu spēlēja Gundars Bērziņš, viņš tika palaists uz Jauno Laiku kā lielākais Jaunā Laika aizstāvis.

RL: Nevaru atturēties uzdot klasisko jautājumu – ar ko kopā jūs ietu izlūkos Latvijas politikā?

Kalvītis: Baigi smags jautājums... No partijas biedriem skaidrs, es zinu, ar ko es ietu kopā izlūkos. Ar Gundaru noteikti es ietu vispār nedomājot.

RL: Vai jūs padomju armija padarīja par vīrieti?

Kalvītis: Jā.

RL: Kā tas notika?

Kalvītis: Nu ne jau tādā ziņā – to, par ko jūs smaidāt, to nē. (Smejas.) Bet pēc domāšanas, protams, jā. Es trīs gadus dabūju dienēt tādos īstos Aukstā kara apstākļos. Es biju flotē, mēs ar kreiseri braukājām apkārt pa Vidusjūru, ķerdami amerikāņu bāzes kuģus. Savukārt amerikāņi atkal mūs ganīja, un turki, un itāļi, un franči, un angļi – mums tur bija nepārtraukts karastāvoklis, viens uz otru nešāva, bet viens otra kuģa bortu redzējām. No aviobāzes kuģa Eizenhauers kādas 32 lidmašīnas pacēla un mācījās, pikējot uz mums. Nešāva, bet tāds reāls psiholoģiskais karš. Tā ka, dienot flotē, nācās saprast daudzas smagas lietas. No kā dzīve vispār sastāv. Tā pa īstam.

RL: Un no kā dzīve sastāv?

Kalvītis: Gan arī tās cilvēcīgās attiecības, gan...

RL: Nē, nē, jūs tikko teicāt, ka sapratāt, no kā sastāv dzīve.

Kalvītis: Ā, nu – ka dzīvē nav tikai krējums pa virsu. Ka ir arī biezumi, dubļi, netīrība un visādas tādas lietas. Un tad tev tur bija jāspēj viss izdarīt – drēbes izmazgāt, trīsreiz dienā grīdas ar ziepēm iztīrīt, ēst vēl naktī uztaisīt un tā tālāk. Visam tam ir jāiziet cauri, tā ir tā dzīves skola. Un normāli izdzīvoja tie, kas spēja kustēties.

RL: Burtiski?

Kalvītis: Gan fiziskā nozīmē, jo arī, protams, tur fiziski bija jābūt ļoti stiprām iekšām, lai to visu izturētu, un otra lieta – arī psiholoģiski bija ļoti spēcīgai personībai jābūt. Tev bija jābūt daudz spēcīgākam par pārējiem, taviem pretiniekiem. Ja tu biji psiholoģiski ļoti noturīgs un spēcīgs, tevi arī sāka cienīt. Man, teiksim, nebija pusotru gadu jāgaida, lai mani sāktu uz kuģa cienīt, es jau pēc gada biju cienījams cilvēks.

RL: Kā tas ir – būt uz kuģa cienījamam cilvēkam?

Kalvītis: Nu, tas nozīmē, ka tevi respektē, ka tu vari sēdēt ar ilgāk dienošiem cilvēkiem pie viena galda, kopā ar viņiem risināt visādas problēmas. Ka tev uzticas, zina, ka tu izdarīsi. Ka ar tevi nemazgā grīdu, rupji sakot. Vai kājas neslauka uz tavas muguras. Tas to nozīmē.

RL: Šķēlem bija tāds tēlains salīdzinājums par to, kā Latvija ir mainījusies kopš neatkarības atgūšanas, salīdzinot to ar dzīvnieku iznākšanu no okeāna uz sauszemes – daži palika abinieki, bet citi adaptējās, pielāgojās. Kas ir bijis izšķirošais, ka jūs, teiksim, nepalikāt par abinieku, bet kļuvāt par diezgan iespaidīgu siltasiņu dzīvnieku, kas ir diezgan normāli iejuties?

Kalvītis: Ā, tas ir labs jautājums. Man ir noveicies ar cilvēkiem, kas man blakus ir bijuši. Es nedomāju tikai ar vecākiem un radiem. Gan ar tiem bērniem, ar ko es sētā rotaļājos, gan ar tiem, ar ko vienā bērnudārzā gāju, vienā klasē mācījos un augstskolā. Es domāju, tā personības veidošanās bija līdz 18 gadiem.

RL: Tad Ufo veidoja jūsu personību?

Kalvītis: Ufo – agrā bērnībā jā. Viņš man iedeva to dinamismu, kas man varbūt pietrūka, mēs gājām vienā bērnudārzā, līdz 7. klasei kopā mācījāmies, dzīvojām vienā kāpņu telpā un mūsu tēvi kopā strādāja. Viņš  bija palaidnīgs puika, es biju godīgāks, bet viņš ar savām palaidnībām mani aizrāva līdzi. Vidusskolā zēniem klasē  bija vidējā atzīme ievērojami augstāka nekā meitenēm, visu laiku it kā bija sacensība, mēs nevarējām viens no otra atpalikt, bija jābūt tām atzīmēm virs četri. Un tajā pašā laikā mēs darījām visu to, ko normāli dara, gājām uz poligrāfiķiem uz ballēm, uz Rīgas 5. vidusskolu, kas tajā laikā arī bija ļoti populāra, uz Dzintarpili, kur toreiz Mūrnieks ar Babri sāka diskotēkas.

RL: Tas varētu nozīmēt, ka jūs mīlat dejot.

Kalvītis: Dejot? Dejot arī, jā. Bet vienkārši – būt sabiedrībā, tā to varētu raksturot.

RL: Bet kā jūs – tipisks Rīgas puika – izšķīrāties studēt Lauksaimniecības akadēmijā?

Kalvītis: Mani vecāki ir nākuši no laukiem un rados man ir bijuši daudzi slaveni kolhozu priekšsēdētāji, piemēram, Trapenes priekšsēdētājs Apinītis. Man tas viss likās ļoti interesanti – kolhozos bija tāds īsts bizness. Raimondam Apinītim, pie kura es kā bērns biju ciemos, kolhozā bija gan sulu cehs, gan vīna darītava, gan siltumnīcas, gan visādas palīgnozares.

RL: Un jūs kā bērns uz to skatījāties un nodomājāt, ka tas ir labs bizness?

Kalvītis: Nevis, ka tas ir labs bizness, bet, ka tas ir ļoti interesants darbs – vadīt tādu milzīgu struktūru, kur ir gan ražošana, gan lauksaimniecība un vēl viss kas. Un tā es gāju uz Lauksaimniecības universitāti mācīties ekonomistos organizatoros, kur parasti priekšsēdētājus arī mācīja.

RL: Tātad, ja būtu padomju vara, jūs būtu kolhoza priekšsēdētājs?

Kalvītis: Nu jā, vidusskolā man tas likās tāds karjeras sapnis.

RL: Vai mūslaiku cilvēks nenicina pienu un cūkas gaļu?

Kalvītis: Es domāju, cūkgaļu droši vien nav labi ēst, ar to mēs visi grēkojam, bet piens ir tas labākais pārtikas produkts – ja neskaita zivis –, ko no dzīvniekiem vispār var iegūt. Tikai latviešu cilvēks nekad nav sapratis – mana mamma arī vienmēr teikusi: kas tas par pienu, kuram nav tauku, bet piena vērtība jau nav taukos, bet tajās olbaltumvielās, nekur tāda sastāva olbaltumvielu nav kā tikai pienā, bet, vājpienu dzerot, jau šīs olbaltumvielas var uzņemt, tie tauki jau nav svarīgi – vai viņi ir vai nav. Piens ir ļoti vērtīga lieta. Mēs visi esam no piena nākuši, jūs zināt.

RL: Vai jūs varat aprakstīt to sajūtu, kāda cilvēkam ir, slaucot govi? Vai arī tas ir tikai mīts, ka jūs esat strādājis par slaucēju?

Kalvītis: Nē, tas nav mīts. Bet es neesmu labs slaucējs ar rokām. Nu, protams, ka katrai gotiņai ir sava pieeja vajadzīga. Vienu govi, pirms to aparātu uzliek, ir ar rokām drusku jāatslauc, pretējā gadījumā tos cičus viņai savaino, un dabīgi, ka ir jāmāk pirmo pienu noslaukt.

RL: Kā tas ir?

Kalvītis: Nu tā vienkārši, parauj aiz katra, drusku izspied ārā un tad tik liec aparātu. Bet es neesmu speciālists slaukšanā ar rokām. Tehniskā slaukšana man sagādāja milzīgu gandarījumu, jo es varēju ar praksi savienot to, ko mums bija mācījuši padomju laikā – tikai teoriju, visādas muļķības. Teiksim, bija jāmācās, cik traktori ir vajadzīgi, lai izvestu rudenī mēslus uz tīruma, cik bieži tās kaudzes jāliek, lai pavasarī varētu izart. Bet tās visas ir muļķības, no rudens līdz maijam tās kaudzes būs sasalušas, tās  nemaz izārdīt nevarēs, bet maijā jau visiem laukiem ir jābūt apsētiem, un es viņiem teicu – ko jūs te mums mācāt glupības, tas viss jāizdara jau rudenī, nav jārēķina, cik vajadzēs traktoru, vienkārši jāņem tie mēsli un jāved uz lauka. Par to mani izdzina no auditorijas, un pēc tam bija lielas nepatikšanas. Tas bija deviņdesmitajā gadā. Es biju atbraucis no Zviedrijas un tad man bija jānoklausās, kā kapitālisti ir sabojājuši manu domāšanu.

RL: Kā jums gāja tajās kalpa gaitās?

Kalvītis: Es nebiju kalps, es strādāju pie Zviedrijas lielākā lauksaimnieka, lielākā piena ražotāja – pils viņam bija divreiz lielāka kā Igates pils. Viņam piederēja 3300 hektāru zemes. Piecdesmit govis. Saimnieks no Šveices, kur viņš bija baņķieris, bija atbraucis atpakaļ uz fermu, ko bija mantojis no tēva. Viņš man teica: tev jāiemācās visi darbi uz traktora, kaltē, tev jāzina viss, kā tas laukos veidojas. Un es arī mācījos, jo es pilnīgi neko nemācēju, pilnīgi neko. Es pat slaukšanas aparātu nemācēju uzlikt.

RL: Ko jūs domājat par to, kas notiek ar Latvijas viesstrādniekiem Zviedrijā, Lielbritānijā?

Kalvītis: Tajā laikā, kad es strādāju Zviedrijā vai mācījos Īrijā – Amerika nav tipiska, tur nekas tāds nenotiek – , mūs uzņēma ļoti labi. Zviedrijā nēsāja uz rokām, visiem bija milzīga interese, visi brīnījās, ka te, otrā pusē jūrai, vispār cilvēki dzīvo. Tajā laikā jau mēs ar viņiem nekonkurējām. Viņi uzskatīja, ka sniedz palīdzību. Acīmredzot šobrīd cilvēki skatās uz mums kā uz konkurentiem. Es nedomāju, ka tas ir vērsts tieši pret latviešiem, kas ir pārāk maza tauta, mēs jau nezinām, kas ir iemesli – kaut kādi konflikti, sadzīviski strīdi. Vakarā krogā, mazpilsētā... tur jau viens otru uzreiz labi redz. Korkā, kur es mācījos, bija pārsimt tūkstoši iedzīvotāju, bet tāpat jau uzreiz varēja pateikt, kurš ir no ārzemēm, un vēl vairāk varēja pateikt, kurš ir no Austrumeiropas. Ar mums dejot tur Korkā, diskotēkās neviena Rietumu studente negāja.

RL: Tādā nozīmē, ka jūs piegājāt klāt, uzaicinājāt, bet viņas negāja?

Kalvītis: Jā, uzaicini, bet viņas vienkārši atsaka. Tāpēc, ka mēs esam no Austrumeiropas. Izņemot amerikānietes, tām bija pavisam savādāka pieeja. Viņas nešķiroja. Bet somietes, zviedrietes, vācietes – tas nebija iespējams, viņas bija nepieejamas, pat parunāt nevarēja.

RL: Vai kopš tā laika jums Amerika ir kļuvusi kā tāds paraugs, pēc kā tiekties?

Kalvītis: Amerikā es jūtos ļoti labi. Tāpēc, ka tā ir tāda brīva valsts, un es tur vienkārši jūtos valstī.

RL: Ko jūs saprotat ar brīvu valsti?

Kalvītis: Mēs Eiropā esam ļoti aizspriedumaini, mums ir visādi aizspriedumi pret saviem kaimiņiem, draugiem un draugu draugiem, kas ne tā uzvedas, ne tā ģērbjas, ne to uz galda uzliek, ne tā ciemiņus sagaida, nepareizajā glāzē nepareizo vīnu ielej. Amerikā tā nav, tur viss ir vienkārši un brīvi. Gribu, dzeru kokakolu ar ledu, gribu – dzeru piecsimtlatīgu konjaku ar kokakolu, un neviens neskatās un neviens acīs nesaka, ka tas nav pareizi. Dari kā gribi. Amerikā nav kā Zviedrijā jāņem savs gaļas gabals līdzi un sava alus pudele, kad iet ciemos. Zviedrijā es visvairāk biju pārsteigts par to, ka uzaicina ciemos – un katrs savu ugunskuru taisa, katrs pats savu gaļas gabalu cep. Es esmu uzaicināts ciemos! Man tas nav skaidrs – ja es uzaicinu ciemos, tad es arī kaut kādu galdu uzklāju, tā es to saprotu.

RL: Ko jūs vērtējat visaugstāk sievietēs?

Kalvītis: Nu ziniet, tas gan ir jautājums. (Ilgi domā, ko atbildēt.) Es jums atbildēšu... es lēnām domāšu līdzi. Es nevaru tādas lietas atbildēt.

RL: Ziniet, Ļeņins vai varbūt Gorkijs teica, ka attieksme pret sievieti esot civilizācijas mērs.

Kalvītis: Nu, jūs tikai mani sabiedējāt, man vēl grūtāk būs izdomāt. Ejam tālāk.

RL: Jūs reiz Saeimā, runājot par to, kā lietas tiek kārtotas, izteicāties, ka slepenībai esot savi mīnusi, no tā varētu secināt, ka, jūsuprāt, tai ir daudzi plusi. Kādi ir šie slepenības plusi un mīnusi? Turklāt paliek iespaids, ka Tautas partija slepenības ziņā ir viena no izcilniecēm. Jo saprast to, kā un uz kādu apsvērumu pamata kādi lēmumi tiek pieņemti, nav iespējams, parādās tikai rezultāts, kas pēc tam tiek skaidrots, un šis skaidrojums vienmēr ir nostrādāts labi, bet visas kustības notiek zem segas un nav saprotamas.

Kalvītis: Man jau uz to visu ir atbilde. Protams. (Smejas.) Tas, kas ir pilnīgi skaidrs – ka mūsu lēmumi neviens nav nejauši, visi ir ļoti labi pārdomāti.

RL: Nav šaubu, taču mēs nekad neuzzināsim patiesos motīvus.

Kalvītis: Ziniet, man patīk arī kārtis spēlēt. Tas ir viens no maniem hobijiem.

RL: Uz naudu?

Kalvītis: Ja ir ļoti augsts spēlētāju līmenis, tad nauda nav vajadzīga, tad ir cits gandarījums, ja tu vari apspēlēt. Ja pilnīgi iesācēji, tad kaut kādam gandarījumam ir jābūt, lai varētu pierādīt, ka tu spēj spēlēt labāk.

Bet nekad jau nespēlē ar atvērtām kārtīm. Tomēr šad un tad ir ļoti patīkami uzlikt kārtis uz galda un pretinieku vienkārši nošokēt, parādot, kas tev ir rokās – un viņš nomet... Kaut gan tu pats zini, ka tur var dabūt vienu stiķi, teiksim, bridžā. Bet tu noliec un viņš apskatās – tiešām visas vecākās kārtis. A stiķis ir... A vaig izspēlēt. Tas ir par to slepenību.

RL: Man ir priekšstats, ka šī lielo partiju – un ne tikai lielo – “zemūdens” kāršu spēle ir saistīta galvenokārt un varbūt vienīgi ar lielo uzņēmumu privatizāciju, ar labumu iegūšanu šīs privatizācijas gaitā. Vai jūs nepapūlētos apgāzt šo manu muļķīgo aizspriedumu?

Kalvītis: Nē, ļoti vienkārši. Es savā dzīvē neko neesmu privatizējis. Izņemot Jelgavas dzīvokli piespiedu kārtā. Tas apgalvojums – tie ir vispārpieņemti mīti, kas nav balstīti uz faktiem.

RL: Bet patiesībā jūs vienkārši gribat valstij darīt labu, tādēļ arī esat sanākuši kopā, lai strādātu politikā, lai Latvija ziedētu un plauktu, lai mūsu bērniem būtu labi.

Kalvītis: Nu protams. Tas ir pamatmērķis. Ekonomiskās intereses ir ekonomiskās intereses, partijā ir cilvēki, kuriem viens vai otrs ekonomisks lēmums var ietekmēt viņu turpmāko dzīvi, dabīgi, ka tādi ir visās partijās. Bet nekādā veidā partija nav projekts, lai noprivatizētu vienu vai otru lietu.

RL: Kad jūs runājāt par kāršu spēli, jums acīs parādījās – nu, es to nosauktu par uguntiņu, acīmredzot jūs esat pietiekami azartisks cilvēks. Vai nav tā, ka jūs savu domubiedru vidū, ilgi rēķinot, izrēķināt kādu politisku soli, iegāžat kādu, izstumjat kādu – un pēc tam, rokas berzējot, priecājaties – cik labi nostrādāts?

Kalvītis: Savā partijā?!

RL: Savā starpā priecājaties par to, ka citai partijai esat izsituši pamatu no kāju apakšas – vai kaut ko tādu. Vai politika jums ir kaislība?

Kalvītis: Nu jūs gan no manīm te gribat izspiest tagad… tumšās lietas ārā. Skaidrs, ka arī mazas uzvaras dod gandarījumu. Liela uzvara ir tad, ja Tautas partija spēj pastāvēt 50 gadus un ilgāk. Visas pārējās uzvariņas – kad kādu apspēlē vai veic taktisku manevru, ir maziņas, bet, protams, tās arī sagādā gandarījumu.

RL: Kā jūs pamatojat savu apgalvojumu, ka Šķēle ir viens no izcilākajiem valstsvīriem Latvijā?

Kalvītis: Šķēle gan pēc Bankas Baltija krīzes, gan pēc Krievijas krīzes spēja valsti atkal nolikt uz pareizā ceļa – par spīti milzīgajām finanšu un citām problēmām. 1996. vai 1995. gada nogalē bija pilnīga politiskā krīze, divreiz nevarēja apstiprināt valdības. Partijas bija neapvienojamas, nesamierināmas, bet viņš spēja to izdarīt.

RL: Vai viņš jums politikā ir piemērs?

Kalvītis: Man nav tādu piemēru, uz ko es fanātiski tiektos, bet no katra var kaut ko mācīties. Tas, ko es teicu Dienā par Šķēli kā valstsvīru, ir mana pārliecība. Es atceros, kādu drosmi vajadzēja, lai strādājošiem pensionāriem noņemtu pensiju, lai valsts vispār spētu izmaksāt cilvēkiem pensijas. Un kad vajadzēja taisīt bezdeficīta budžetu, tas bija kā ar skalpeli giezt pa dzīvu miesu. Nu, nav daudz cilvēku, kas spētu pieņemt tādus lēmumus. Valstsvīru no parasta politiķa atšķir tas, ka viņš spēj pieņemt arī pilnīgi sevi iznīcinošus lēmumus.

RL: Vai jūs šīs pirmās nedēļas laikā jau esat pieņēmis kādu nepopulāru lēmumu?

Kalvītis: Vēl nē. Esmu gan paspējis izrunāties daudz ko, par algu moratorijiem, bet ziniet – ja šitāda inflācija turpināsies, kaut kas būs jādara.

RL: Kāpēc mums ir tāda inflācija? Vai uz tāda veida jautājumiem ir iespējams atbildēt īsi, skaidri un vienkārši? Vai uz to ir viena atbilde?

Kalvītis: Ir viena atbilde.

RL: Kāda tā ir?

Kalvītis: (Ilgi klusē.) Nekad nevar būt vienā vārdā pasakāma atbilde… Bet pa īstam ir viena atbilde. (Pauze.) Jā, bet jūs to rakstīsiet.

RL: Protams, rakstīsim.

Kalvītis: Un tad nākamo nedēļu visi runās par mani. (Smejas.) Nē, nu skaidrs, tur nav nekādu šaubu. Mēs iestājāmies Eiropas Savienībā. Finanšu analītiķiem un ekspertiem, es domāju, tas nebija nekāds noslēpums. Protams, enerģētikas cenu pieaugums nav saistīts ar Eiropas Savienību, bet  lata nepiesaiste eiro ir milzīgs faktors, un cenu izlīdzināšanās ar Eiropas Savienību. Tur nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka Latvijā sviests vai piens nemaksās  divreiz lētāk nekā Vācijā. Agri vai vēlu viss maksās tāpat, arī pakalpojumi. Būs brīva darbaspēka kustība, un nav nekāda pamata domāt, ka Latvijā frizieris maksās 2 lati, un Vācijā – 10. Cenu starpība būs, bet tā svārstīsies 15% robežās.

RL: Vai jūs ticat Dievam?

Kalvītis: Nevarētu teikt, ka esmu ļoti ticīgs, bet nekad neesmu bijis ateists un teicis, ka Dieva nav. Man dzīvē vēl nav bijusi situācija, kad man ļoti gribētos aiziet uz baznīcu – kaut gan aizejot un klausoties dievkalpojumu, man tā filozofija liek daudz ko pārdomāt arī par savu darbību.

RL: Piemēram.

Kalvītis: Bībelē tomēr ir ļoti daudz dzīves filozofijas. Un ja vēl mācītājs šai lietai ir piegājis nopietni, vienmēr var saklausīt kādas līdzības ar jebkura cilvēka pašreizējo dzīvi un notikumiem.

RL: Kas ir tas, kas jūs izbrīna vai pārsteidz dzīvē? Ko jūs nesaprotat, ar ko jums grūti samierināties? Jūs atstājat tāda cilvēka iespaidu, kas dzīvē labi orientējas un domā tikai par tām lietām, kuras labi saprot.

Kalvītis: Nē, pēc pašreizējās dzīves pieredzes man liekas, ka mani vairs diez vai kas var pārsteigt.

RL: Tad jau varbūt jūs esat gatavs atbildēt uz jautājumu, ko jūs visaugstāk vērtējat sievietēs?

Kalvītis: Nē, nu… Ko es visaugstāk vērtēju sievietēs… (Gara pauze.) Nu, droši vien… Nu jā, tas ir tā – no kuras puses paskatās…  Vai, runājot par visām sievietēm… Bet nu, droši vien tas, kas man liekas ļoti svarīgi – kā ģimenes cilvēkam: es uzskatu, lai cik tas būtu konservatīvi un droši vien daudziem nepatiks –, ka sieviete ir tā, kas kurina ģimenes pavardu. Un, ja viņa spēj ar šīm funkcijām tikt labi galā, tad tas arī ir tas, ko es visaugstāk viņā… viņās vērtēju. Lai gan ļoti daudzas sievietes šodien droši vien uzskata, ka tāda nemaz vairs nav viņu misija uz zemes.

RL: Es izlasīju presē, ka jūs esot liels grāmatu lasītājs, un ka sieva jums iesaka grāmatas. Vai jūs nenosauktu trīs grāmatas, kas visvairāk ietekmējušas jūsu dzīvi? Tāds pavisam vienkāršs jautājums.

Kalvītis: Trīs grāmatas, kas atstājušas uz mani vislielāko iespaidu – uz dzīves izjūtu un arī uz profesijas izvēli –, tās, ko es esmu pārlasījis, būs laikam ļoti neraksturīgas: Andreja Upīša Zaļā zeme, Kaudzīšu Mērnieku laiki un Viļa Lāča Zītaru dzimta. Protams, ir vēl viena grāmata, ko es lasu 3-4 reizes gadā – tas ir Šveiks. Kad es jūtos slikti, es to lasu, un sieva ir dusmīga, ka es viens pats istabā smejos.

RL: Kas jums vislabāk patīk Šveikā?

Kalvītis: Kaut vai tās epizodes par suņu tirdzniecību, par tīršķirņu un netīršķirņu kucēm. Un arī pašās beigās, kur jau pats Hašeks laikam nomira un jau kāds cits turpināja – par to, kā vienu ukrainiešu saimnieci vai saimnieces meitu aplaimoja uz krāsns… Nu, tādas epizodes… Kā viņi tur vistu cepa un nozaga… Visādas tādas.

RL: Visas tā kā uz lauksaimniecību…

Kalvītis: Nu, Zītaru dzimtā lauksaimniecības ir pamaz, tikai Sibīrijā. Man literatūra bija viens no mīļākajiem priekšmetiem vidusskolā un Zaļā zeme likās tāda fundamentāla latviešu grāmata, kur ir par īstiem latviešiem. Par saimniekiem.

RL: Kāda nozīme, jūsuprāt, ir govs krāsai? Vai Eiropā ir pilnīga govju globalizācija – un ja Latvijā ganās tādas raibas ar lielām galvām, vai viņas maina Latvijas identitāti vai nē?

Kalvītis: Nē. Tas ir tā kā ar automašīnām, galvenais, vai viņas brauc labi vai slikti. Tāpat ir arī ar govīm.