Izkrāso Frīdu un Djego

Tas bija brīnums, jo smoga un netīrības, un nabadzības nomāktajā, 30 miljonu apdzīvotajā pilsētā neko tādu sagaidīt necerēju. Ja pasaulē ir kāds ārtelpu pildošs, cilvēka paša radīts skaistums, tad tā ir Koijokotāna, Mehiko piepilsēta. Te ir skaistāk nekā Venēcijā un Zalcburgā, Dubrovnikā, Brigē un pat Francijas gleznainajā Le Bo. Koijokotāna ir indigo zilo un ķieģeļu sarkano koloniālo namu, milzu ziedošo krūmu un ēnaino koku harmoniski apdzīvota vieta, kurā piedzimusi meksikāņu gleznotāja Frīda Kālo. Cilvēki man tur nebija nepieciešami, acij pietika ar pilnību apliecinošajām formām un krāsām. Kāds garus teikumus sacerošs estēts varētu rakstīt, ka tieši te ir vislabāk piedzimt māksliniekam, kurš gleznotu ideālo pilsētas ainavu. Tiesa, mākslinieku un arhitektu te dzīvo daudz. Arī Frīdas Kālo dzīve atkal un atkal atgriezās Koijokotānā, jo tās bija mājas.

Tagad, 51 gadu pēc nāves Frīda Kālo ir slavena. Slaveni ir viņas darbi, viņas vētrainā dzīve ar Djego Riveru, viņas krāšņā āriene, viņas biseksuālisms, viņas kreisais politiskais aktīvisms, viņas kroplīgums un sāpes mūža ilgumā, viņas “meksikāniskums”, viņas īpašais statuss ASV feminisma kustībā. Sastaptie kolēģi saka, ka viņus vairāk fascinē Frīda kā personība, nevis māksliniece, kaut gan arī viņas gleznas arvien vairāk iekļaujas Rietumu obligātajā mākslas kanonā. Vēl visu septembri Londonas modernās mākslas muzejā Tate Modern var aplūkot Frīdas Kālo darbu retrospekciju – labi apmeklētu, pasaules laikrakstos čakli aprakstītu megaizstādi. Šīs izstādes iespaids saredzams arī Latvijā, piemēra pēc varētu minēt rakstnieces Laimas Muktupāvelas jūsmīgo Dienas sleju, kurā aprakstīta sieviete, kas Londonas “mākslas templī” raud, aplūkojot Frīdas Kālo gleznas.

Vai tas būtu pietiekams iemesls, lai mēģinātu sacerēt vēl vienu rakstu par meksikāņu mākslinieci, viņu pašu un viņas gleznām? Šķiet, ka pateikts ir itin viss – daudzajās monogrāfijās, katalogos, atmiņu kārtojumos, viņas pašas dienasgrāmatās un neskaitāmajās publikācijās periodikā. Par viņu ir tapušas divas spēlfilmas un vairākas dokumentālas filmas, pēdējā no tām ir krievu.

Un tomēr, aizbraucot uz Meksiku un mērķtiecīgi sekojot Frīdas Kālo pēdām viņas dzimtenē, šķiet, ka vēl viss nav izsacīts. Jo tur, uz Meksikas zemes, viss ir citādi – nav viennozīmīgu jūsmīgu izsaucienu, nav arī skaidrības par viņas “meksikāniskumu”, ir tikai pretrunīgi stāsti, kurus uzklausīju no tiem, kas Frīdu Kālo labi pazina.

Kecalkoatla nospiedums

Pasaulē viņa ir Frīda, Meksikā viņa ir Frīda Kālo. Viņas vīra, pasaulslavenā gleznotāja monumentālista Djego Riveras meita Lupe Rivera un Rahele Tibola, Frīdas palīdze pēdējā dzīves gadā, tagad sirma mākslas zinātniece, viņu sauc tikai par Frīdu Kālo. Vārdos tiek ievērota distance, viņa nav nekas pašsaprotami “savs”. Arī pārējai Meksikas kultūras un intelektuālajai elitei viņa nav nekāds apjūsmojams elks, drīzāk spilgts, viņu zemes tūrisma industrijā iestrādāts, peļņu nesošs zīmols.

Daudzi sastaptie meksikāņu gudrie prāti stāsta daudz, taču viņi nekad šos “īstos” stāstus neuzrakstīs. Neatstāj sajūta, ka viņiem par kaut ko ir kauns. Par kaut ko tādu, kas nav gluži Frīdas Kālo gleznas vai viņas personība, vai pat viņas tēla izmantošana suvenīru ražošanā. Nē, tas ir kaut kas cits, ko saprast ir ļoti grūti, un tas ir iemesls, lai vēlreiz taptu raksts par Frīdu.

Šie stāsti rada Frīdas nospiedumu, un viņa, šķiet, bijusi kā šie stāsti – divdabīga un pretrunīga. Tas ir Kecalkoatla, spārnotās čūskas nospiedums. Meksikāņu mitoloģijas populārākais tēls gan lido, gan rāpo. Tā ir dievība pirms Kolumba laikiem, taču tās piesaukšana ir ērtākais salīdzinājums, kā runāt par Meksikas šodienu raksturojošiem pavedieniem un – piedodiet par banalitāti! – tautas dvēseli, kuru nez kādēļ tur iespējams gluži vai ar roku sataustīt.

Temperamentīga katoļticība, baroka uzslāņojumi, kristietības reliģiskie rituāli, bez kuriem nav iedomājama Meksikas sabiedrība, atrodas daudzu, daudzu miljonu Meksikas ļaužu fiziskajos ķermeņos. Cilvēks Meksikā it kā nes “kultūru”, lai cik šāds apgalvojums šķistu neprecīzs un nesaprotams. Tomēr šie cilvēki nav tikai katoļi, gluži pretēji, viņu ķermeņi atsauc atmiņā manis nekad nepiedzīvotos pirmskolumba laikus, par kuriem “viss šķiet skaidrs” no daudzajiem tā laika pieminekļiem, pārsvarā akmens skulptūrām.

Vai cilvēka ķermenis var būt arhaisks? Ja tā drīkst teikt, tad tieši tādi šķiet “īstie” meksikāņi. Frīda tāda nebija – viņa bija trausla un “gandrīz skaista”, kā raksta viņas biogrāfi. Meksikāņu ikdiena ir abas kultūras kopā – smagnējais arhaiskums un katoliskā mākslotība.

Arī mēs neesam nekādi nedalāmi latvisko dainu un kristīgo dievvārdu nesēji zemes virsū. Mēs esam garlaicīgi moderni. Viņi ir interesanti, taču šim interesantumam nekad nevarētu piemērot vārdu “progress”. Šķiet, meksikāņu intelektuāļi no tā kaunās. It kā progress pats par sevi būtu kas labs un progresīvs.

Kas gan ir “īsts” meksikānis? Vai “īsta” ir mani viesos apkalpojošā Izabella, indiāniete no kalniem, kura tikpat kā nav gājusi skolā, kuras druknais stāvs visu laiku trīc priecīgos, nedaudz konvulsīvos smieklos? Vai īsti ir “jaukteņi” – indiāņu un spāņu pēcteču maisījums, par ko vēsta ceļveži un kas arī ir lielākā daļa iedzīvotāju? Vai “īsts” ir kāds etnogrāfiski pareizi noformēts pirmtēls, kurā iemitināties tik ļoti centās Frīda? Vai īsta ir meksikāņu katoļu dieviete – Gvadalupe? Dieviete ir melna, tā ir viņu jaunava Marija, un daudzos attēlos viņa līdzinās kalponei Izabellai, kura nokāpusi kalpot ielejā no saviem indiāņu kalniem, pasniegt ziedlapiņu zupu, papaijas augļa mīkstumu un aso, daudzu desmitu garšvielu piesātināto brūnās šokolādes mērci.

Labi pazīstams ir Frīdas Kālo 1939. gada darbs Divas Frīdas. Sirdis tām ir savienotas, vienādi sejas panti, taču apģērbs vienai ir vecmodīgi rietumniecisks, otrai – stilizēti etnogrāfisks. Tā ir Frīdas Kālo izlikšanās, pielāgošanās, sevis meklēšana ārišķībā, izkāpšana no “meksikāniskuma” un iekāpšana toreizējā modīgajā sirreālismā. Meksikā nekad nekas nedalās – viss ir kopā, jo tas ir viens tēls, kurš gan lido, gan rāpo, Kecalkoatls. Tā saka sastaptie ļaudis.

Sastaptie ļaudis arī teic, ka esmu tur atvedusi Tlaloku, ūdens dievu. Mehiko tajās dienās visu laiku līst, jūlijā ir dzestrs un drēgns. To ir grūti aptvert, pat ja zināms, ka Mehiko atrodas augstu virs jūras līmeņa. Tāpat nav iepējams iztēloties un apjēgt, kā šīs lielās katoļu zemes slavenajā pirmskolumba laika piemineklī – senajā Tenočtitlānas pilsētā, piramīdu ielejā ik gadu 21. martā pulcējas miljoniem cilvēku, kuri nododas pagāniskajam Saules rituālam uz Saules piramīdas. Ieraugot šīs piramīdas, pārņem tik banālas domas kā nekad. Nodomāju, labi, ka vismaz tagad te neupurē cilvēkus, ka priesteri nerauj tiem ārā sirdis. Labi, ka asinis ir pagātnē – acteku priesteru un 20. gadsimta sākuma Meksikas revolūcijas asinis. Tie, kas pārzina Meksikas vēsturi, nebrīnās par asinīm un sirdīm Frīdas Kālo gleznās.

Viņas asiņojošie gleznu sižeti, viņas košie pašportreti, mērkaķi un skeleti gleznās raisītu daudz lielāku izbrīnu, ja tos būtu gleznojusi jauka, klusa ģimenes māte. Naivo stilu tad varētu attiecināt uz “dabiskumu” un neizglītotību, uz nez kāda autentiskuma meklējumiem. Frīdas gadījumā viss ir citādi. Dzīvi viņa beidza kā alkoholiķe, katru dienu izdzerot vismaz litru tekilas vai konjaka. Par to man stāstīja Rahele – būdama jauna meitene, viņa aizgāja no Frīdas pēc gadu ilgas uzturēšanās Frīdas Zilajā mājā Mehiko piepilsētā Koijokotānā. Aizgājusi tādēļ, ka Frīda viņai esot uzmākusies, viņu aiztikusi. Tagad jaukā, inteliģentā kundze sev pārmet, un spriež, ka Frīdas lesbiskums ir vienkārši izdomāts. “Viņai vienkārši vajadzēja pieskarties, būt dzīvē. Viņai bija nepieciešams fizisks, nevis seksuāls kontakts.”

Klausoties bija grūti savienot ļoti kārtīgo, pat pedantisko mākslas zinātnieces veidolu ar viņas stāstiem un izvēlētajiem vārdiem. Par kaislībām viņa runā ar laba grāmatveža precizitāti, un nestāsta, protams, to, ko zina visi. Viņa cenšas daudz ko noliegt un skaidrot citādāk. Rahele stāsta, ka atrodoties uz gultas mūža pēdējos mēnešus, Frīdai bijusi kopēja “masturbācijas sesija” ar slavenu tā laika meksikāņu dzejnieku, geju. Vēlāk viņa tam vēstulē pateikusies, ka varējusi pieskarties viņa “saulei”. Rahele nesen izdevusi Frīdas vēstuļu apkopojumu, viņa pārzina katru tur rakstīto zilbi. Viņa noliedz Frīdas lesbiskumu, pat zinot, ko vienā no vēstulēm Frīda raksta par slavenās amerikāņu mākslinieces Džordžas O’Kīfas slimību: “Viņa negrib ar mani mīlēties”. Rahele stāsta, ka pazinusi Frīdu, kura cieta, nevis Frīdu, kura it kā bijusi Pikaso mīļākā. Frīdas kājas esot bijušas vienās krevelēs.

Bet ko zina visi? Stereotipus, kas jo krāšņi un bezkaunīgi virknējas nesenajā filmā par Frīdu Kālo. Tur rādīta it kā Frīdas Kālo dzīve. It kā viņas tēvs bijis no Vācijas ieceļojis Ungārijas ebrejs. Tā nav taisnība, nesen veiktais divu zinātnieku pētījums vācu pilsētiņā atklāja, ka viņš bijis īstens protestants. Mātes stereotips – “kārtīga kreoliete”, taču tieši mātes pārspīlētā reliģiozitāte burtiski iesvieda Frīdu toreizējo protestētāju, intelektuāļu pulciņos.

Frīda nebija nekāds dabisks, tradicionāls Meksikas bērns. Viņa bija viena no nedaudzajām meitenēm vairāku tūkstošu zēnu pārpilnajā elites skolā. Izcila izglītība, iegūta gan skolā, gan mājās, vairāku svešvalodu brīva pārvaldīšana, mākslas vēstures pārzināšana – tas viss liecina par apvaldītu, nevis atraisītu temperamentu. Viņa sāka gleznot tikai pēc tam, kad avarēja autobuss, ar kuru viņa brauca no skolas. Jau tā būdama nedaudz kropla – viena tievāka kāja bija poliomielīta sekas –, viņa visu atlikušo dzīvi mocījās ar sabeigtu mugurkaulu un problēmām intīmajās ķermeņa daļās. Kāds gan varēja būt viņai piedēvētais trakulīgais sekss, ja zināms, ka dzelzs stienis avarējušajā autobusā izgāja cauri tām viņas ķermeņa daļām, kuras parasti lieto seksā?

Visi, kuri pazina viņus abus – Djego un Frīdu, apgalvoja, ka viņi mīlēja tikai viens otru, un tā bija ļoti poētiska mīlestība. Par spīti tam, ka Djego bija daudzas mīļākās, bet Frīda izlikās, ka viņai bijuši daudzi partneri. Ir bijušas aizraušanās, varbūt pat viena ļoti liela, jo par to liecina vēstules – bet tieši tādēļ, ka Frīda bija tik slima, kļūst saprotama arī Djego tieksme pēc citām sievietēm.

Kad Frīda apprecējās ar Djego, viņa pēkšņi kļuva “tautiska”. Agrāk, skolas gados, viņa bija laikmetīgs skuķis, kurš, kā parāda viņas tēva, izcilā fotogrāfa uzņēmumi, pat nēsājis zēnu uzvalkus. Djego bija tas, kurš kolekcionēja seno indiāņu tautu skulptūras, un viņš rosināja Frīdu staigāt dažādu Meksikas tautu tērpos. Šie tautastērpi tik tiešām ir vieni no skaistākajiem pasaulē, un to daudzveidība un krāsainība ir neizsmeļama. Tā vēl arvien daudzviet ir dzīva tradīcija, tērpi savā nodabā turpina krāšņoties arī 21. gadsimtā. Tieši Djego mudināta, Frīda sāka arī krāt nelielās dievlūdzēju glezniņas, kuras sastopamas Meksikas baznīcās. Viņas gleznu stils tieši sasaucas ar šo “tautas mākslas” stilu.

Frīda, feministu elks, šķietami brīvais, dumpīgais gars, pakļāvās savam divreiz vecākajam, resnajam, omulīgai vardei līdzīgajam vīram – jo viņš bija slavens, jo viņa viņu mīlēja, jo viņi abi bija Meksikas sabiedrības uzmanības degpunktā. Viņai ļoti svarīgi bija ik pusdienlaiku aiznest ziediem rotātu grozu ar maltīti Djego, kurš no rīta līdz vakaram gleznoja, stāvēdams uz kārtējām stalažām pie kārtējās freskas. Viņu simbioze liek domāt par Raiņa un Aspazijas attiecībām Kastaņolā – un arī tajās ir daudz mītu.

Zilā māja, Trockis un mēsli

Un te nu sākas tā stāsta daļa, kuru mēģinu salipināt kopā kā nelielu suvenīru, māla masku, kuru pārdod pie acteku piramīdas. Te sākas kauns par Frīdu, ko izjūt izglītotie meksikāņi. Djego esot bijis ģēnijs, viņš ir ārpus kritikas. Galu galā daudzos stāstos nācās uzklausīt, ka “Djego radīja Frīdu”, un tas nav nekas glaimojošs tagad pasaulslavenajai māksliniecei.

Viņi abi, Djego un Frīda, bija daļa no tā isteblišmenta, kura eksistences veids bija – būt pamanāmākajam, kam būtu burtiski jānosaka kāds sabiedriskās dzīves segments, dzīves stils Meksikā. Tādēļ viņiem bija jādara tas, kas bija modē. Un modē pēc revolūcijas nāca “tautiskums”, atgriešanās pie arhaiskajām, pirmskolumba laika saknēm, kuras tik ļoti noliedza koloniālais laiks. Meksikas revolūcijas Kecalkoatla raksturīgais vaibsts bija revolūcijas institucionalizēšana. Pēc 1910. gada revolūcijas tur 70 gadus pie varas bija viena partija. Tie ideāli, par kuriem cīnījās gadsimta sākumā, pilnīgi izšķīda šīs partijas korumpētajā veidolā.

Tagad, ar laika distanci, izskatās, ka Djego un Frīda, lai arī abi zināmu laiku bija komunistiskās partijas biedri, izlikās, ka bija kreisi. Vai varbūt atkal tā ir tipiskā meksikāņu divdabja izturēšanās. Lai arī leģendārs ir vēstures fakts par to, ka Rivera noraidīja Rokfellera prasību negleznot Ļeņina figūru savā slavenajā, miljonāru pasūtītajā Ņujorkas freskā, jebkuri nostāsti par strīdiem ar “kapitālistiem” ir pārspīlējumi. Sava Savienoto Valstu posma laikā viņi draudzējās ar dažādiem bagātniekiem, radīja tiem pasūtījuma darbus, un, vienu dienu Meksikā demonstrācijā protestējot pret ASV vēstnieku, gandrīz jau nākamajā Djego gleznoja fresku šā vēstnieka mājā.

Kecalkoatla gars manā acu priekšā izpaudās arī Djego Riveras meitas stāstā par Frīdu. Lupe Rivera apgalvoja, ka viņu ienīstot. Viņa esot “jewish, lesbian, sick”  [1. Žīdiska, lesbiska, slima (angļu val.).]. Negatīvisms turpinājās visu sarunas laiku. Frīda esot bijusi slinka, tēvs esot pabeidzis viņas gleznas, viņa gleznojusi tikai naudas dēļ. Lupe Rivera apgalvoja, ka amerikāņu valdība esot maksājusi Džeksonam Pollokam, lai nostiprinātu abstrakto ekspresionismu, jo tad tas iznīcinātu meksikāņu ietekmi uz amerikāņu mākslu. Meksikas pirmskara māksla, kā zināms, esot bijusi visdiženākā pasaulē.

Frīdas tēlu esot veiksmīgi uztaisījuši Ņujorkas dīleri, īpaši viens – gejs un ebrejs.

Taču kad es nopirku Lupes Riveras sarakstīto grāmatu par Frīdu, tur bija viņas ēdienu receptes, viņas svētki, bija lasāmi slavinoši, glaimojoši vārdi, ieturēti tajā stilistiskajā nokrāsā, kas valda kioskos un suvenīru veikalos izliktajās pastkartēs un izkrāsošanai domātajās grāmatiņās ar Djego un Frīdu.

Frīdas Kālo dažādās biogrāfijās sastopami dažādi stāsti par viņas mākslas uzpircējiem, taču ir skaidrs, ka viņas slava sāka augt pēc amerikānietes Heidenas Herreras apjomīgās monogrāfijas Frīda publicēšanas 1983. gadā, gluži tāpat kā Frīdas slavu feministu aprindās ir kaldinājušas ASV meksikāņu, tā saucamo chicano aprindas.

Jau pieminētā mākslas zinātniece Rahele apgalvoja, ka Heidena Herrera savā grāmatā aplūko Frīdu kā kluso dabu no buržuāziskās morāles viedokļa, ka grāmatas autorei bijušas bailes, šoks no Frīdas dzīves. Starp citu, tā ir ļoti viegli lasāma, nedaudz garlaicīga, rūpīga biogrāfija, tulkota arī krieviski. Herreras pozīcija esot bijusi atšķirīga no Ņujorkas feministēm, kuras Frīdu uzlūkoja kā atbrīvotāju, sievieti, kas gleznoja savas rētas, sāpes, abortus. Varētu apgalvot, ka Frīdas “meksikāniskā” ikonizācija sākās tieši ar chicano kustību, meklējot savas etniskās saknes; Frīdas mākslīgi izdomātās meksikāņu drēbes aizrāva mākslīgos ASV meksikāņus. Savukārt Frīdas feministiskā kanonizācija sākās ar šo sievišķā ķermeniskuma uzsvēršanu, tieši ar viņas darbu miesisko, nevis meksikāniski pseidomitoloģisko tēlainību.

Vai feministe būtu centusies pavest Trocki, kā vēsta kārtējie stereotipie apraksti? Vai feministei nebūtu svarīgāk kopā ar viņu gatavot vispasaules Revolūciju? Kā zināms, Rivera aicināja Ļevu Trocki uz Meksiku, ievērojamais marksists un antistaļinists ilgi dzīvoja Frīdas un Riveras mājā kopā ar savu sievu. Kad viņu un mākslinieku pāra ceļi pašķīrās, Trockis apmetās turpat netālu – tur tagad ir viņa māja – muzejs. Laba zīme ir tā, ka mana ceļojuma laikā tur nebija sastopams neviens viņa dievinātājs, bet vēl gluži nesen esot pulcējušies fanātisku trockistu pulciņi. Trocki nosita Padomju Krievijas savervēts aģents, taču Frīdas un Djego loma šajā slepkavībā ir ļoti neglīta.

Viss stāsts par viņu abu kreisumu ir daudzu nesmukumu pilns. Rivera labi zināja, kas notiek PSRS, viņš tur bija bijis vairākkārt. Rivera bija ļoti informēts cilvēks, un viņš dalījās savās pārdomās ar Frīdu. Frīda ir gleznojusi Staļinu (amizanta kiča pilna ir viņas guļamistaba viņas Zilajā mājā, kur pie gultas atrodas Marksa, Ļeņina, Staļina un Mao portreti; tāda sajūta, ka mūža beigās viņa bija apmaldījusies Ļeņina, Trocka un Staļina trijās priedēs), taču trockists, kurš “atgriezās” pie Staļina, bija Rivera. Savulaik Rivera teica, ka aicinājis Trocki uz Meksiku, lai “viņš saņemtu pēc nopelniem”. Kad tika nogalināts Berija, Rivera (jeb drīzāk Kecalkoatls viņā) teica: “Atnesiet šņabi, iedzersim par trockistu atgriešanos pie varas PSRS!” Šajā dualitātē Frīda, kura no Djego bija atkarīga naudas, slimības, personīgo ambīciju dēļ, dienasgrāmatā sāka rakstīt, ka Djego mīl Staļinu. Viņa dienasgrāmatās meloja daudz, bet tas jau bija pēdējos dzīves gados, kad viņa dzīvoja gandrīz nemitīgā alkohola un narkotiku reibumā. Viņa arī neatklāja, kā īsti un kad pazinusi Trocka slepkavu. Taču, kad notika pirmais uzbrukums Trockim, kurā piedalījās arī gleznotājs Dāvids Sikeiross, uzbrucēji bija aizņēmušies smago mašīnu no Riveras.

Attiecības ar politiku Frīdai un Djego bija ļoti konformistiskas. Pats galvenais bija fakts, ka Rivera Meksikā bija lielformāta fresku, tā saucamā murālisma monopolists.

Izcilais dzejnieks Oktavio Pass apjomīgā esejā rakstīja, ka Djego un Frīda nodeva Trocki, jo viņš viņiem vairs nebija vajadzīgs. Tas bija pāris, kurš ikvienu izmantoja savām vajadzībām. Oktavio Pass uzdod retorisku jautājumu “Vai mākslinieks var būt mēsls?” un atbild apstiprinoši.

Agrāk aplūkojot nedaudzus Frīdas darbus, tie patika labāk. Ieraudzīti daudzi kopā, tie tagad šķiet kā pastmarkas. Djego Riveras freskas reprodukcijās likās nedzīvas, shematiskas, pārpolitizētas. Kad Mehiko un Sanfrancisko aplūkoju oriģinālus, tā pēkšņi izrādījās patiešām liela māksla. Frīdas gleznas ir “interesantas” stāstījuma nozīmē, tur allaž kaut kas notiek. Laikam jau viņa domāja, ka varētu nospriest – notiek viņa pati. Rivera turpretī iedibināja veselu jaunu monumentālu stilu.

Lai gan Meksikā 20. gados monumentālajā mākslā uzplauka tādi gigantiski talanti kā Sikeiross, Hosē Orosko un Rivera, tomēr tā atradās nomaļus no rietumniecisko ideju dzimšanas, un it kā nebūtu jāspriedelē par ideju, teoriju visciešāko sasaisti ar daiļradi. Taču Djego un Frīdas darbos ietecēja divas ārkārtīgi ietekmīgas ideoloģiskas un intelektuālas strāvas. Viņu gleznojumi ir kā vienkāršota, pat shematizēta vizuāla Marksa un Freida tekstu interpretācija. Protams, ne jau visi viņu darbi ir tādi, taču grūti neieraudzīt stāstošu šķiru cīņas attēlojumu Riveras freskās vai seksualitātes psiholoģiskās (nevis fizioloģiskās) problēmas Frīdas gleznās.

Taču šodien Frīda un Djego pašā Meksikā vairs neatrodas nekādu teksta interpretāciju laukos. Par viņu mākslu spriež nedaudzu intelektuāļu saujiņas, bet viņi paši, it īpaši Frīda, ir kļuvuši par varenu populārās kultūras attēlu straumes sastāvdaļu. Katrā grāmatnīcā ir mazas grāmatiņas par mazo Friduči, katrā suvenīru veikalā ir Frīdas papīra lelles. Es pabraucu garām baseinam ar nosaukumu Frīda Kālo, un atceros, ko man stāstīja arhitekts Eduardo. To, ka viņas tagad daudzkārt attēlos tiražētā zilā māja nemaz nav bijusi zila.

Autore pateicas par visiem kontaktiem un viesmīlību Latvijas Republikas goda konsulei
Meksikā Beatrisei Āboltiņš-Trubladei.