Izkaltuši, tieviņi, lēni, dažreiz ar brillītēm

Vīrieši un sievietes Man patīk vērot vecus vīriešus. Tas varbūt izklausās perversi, bet tā nav. Jo es domāju pavisam vecus vecīšus, parasti viņi ir tādi izkaltuši, tieviņi, lēni, dažreiz ar brillītēm, dažreiz bez. Viņi vienmēr ir ļoti klusi, gandrīz nemanāmi pārvietojas tur, kur viņiem vajag. Un man patīk ieslepeni, nepārkāpjot pieklājības robežas, uz viņiem skatīties. Tomēr tas ir dīvaini, jo skatīties uz sievietēm vispār ir daudz interesantāk – parasti viņas arī ir interesantākas. Pamēģiniet paši – visas jaunās sievietes ir satriecošas, vismaz no skata, bet vīrieši ir tādi... nu, nekādi. Un tas ir dīvaini arī tādēļ, ka vecumu es vienmēr esmu uzskatījusi par šausmīgu padarīšanu. Nesen, kad bibliotēkā stāvēju rindā pēc Andreja Baloža piecdesmito gadu dzejas (“mīļais krievs man gadījies/ par Koļu viņu sauc/ dzīvo tālu Maskavā/ ar traktoru tur brauc”), man priekšā nostājās kāda veca sieviete. Tā kā šķiet, ka LNB vispār ir pilna ar steidzīgiem pilsoņiem, kas lien visiem priekšā (vairāk nekā jebkurā biznesa centrā vai vispār jebkur pasaulē), es saniknoti nošņācos. Sieviete bija neliela, mazāka par mani, paresna, un uz manu šņācienu nereaģēja. Rokā viņa turēja Pastaigu. Sāku viņu appētīt, taču tiklīdz biju pagriezusi galvu, ieraudzīju, ka viņas brillēm nav vienas kājiņas – vispār nav. Tā vietā brilles turējās uz diedziņiem, kas bija savērti kājiņas caurumiņā un aptīti aiz auss. Tādi melni kokvilnas diedziņi. Vecums ir drausmīga lieta, es nodomāju, un beidzu blenzt. Tu vairs lāgā neko nesaproti, viss sāp, visiem tu esi apnicis, naudas nav, un brilles jāpiesien ar diegu. Taču vecos vīriešus man patīk aplūkot. Nupat psihoanalīzes samaitātajā prātā iešāvās ideja, ka visa iemesls ir vienkāršais fakts, ka man nekad nav bijis vectētiņa. Bija divas vecmāmiņas, un ar vienu no viņām mēs mēdzām iet uz parku un spēlēt tādu spēli, ka koks ir mans vectētiņš. Varbūt tagad es atkal sāku uzskatīt kokus par vectēviem un apveltīt cilvēkus/lietas ar īpašībām, kas viņiem/tiem nemaz nepiemīt. Bet svarīgāks par šo racionālo izskaidrojumu ir kas cits, kas man atklājies, lūkojoties uz viņiem, saviem vecīšiem, vecīšiem tramvajos, trolejbusos, pieturās, bibliotēkās un uz ielas. Pirmo reizi par to aizdomājos nesen, vērojot kādu vecīti trolejbusu pieturā Brīvības ielā pretim Katedrālei. Večuks lēni piekliboja pie pieturas un man pēkšņi ienāca prātā – kādreiz taču arī mans mīļotais tāds būs. Nu, vismaz tā tam vajadzētu būt, jo man diez kā nepatīk doma, ka viņam uz galvas trīsdesmit piektajā dzimšanas dienā uzkritīs ķieģelis. Tātad – viņš būs tāds pats. Kādreiz vīrietis, kuru mīlu vairāk par visu pasaulē, būs ļoti ļoti vecs. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Jocīgi – skatoties uz vecīti pieturā es sapratu, ka mans vīrietis man patiks arī tāds. Viņš man patiks tik ļoti. Nekas nemainīsies, es joprojām būšu lepna, ka viņš ir mans, un viņš joprojām būs mans. Tieši tādēļ man patīk skatīties uz vecīšiem. Man patīk redzēt viņos ne tikai kaulus un miesu, ne tikai krunkainas sejas, mazas pensijas un plānus matus, pīšļus un zemi no zemes, bet sava veida solījumu – par to, ka ne viss ir tikai dzīves laikā zūdoša un nepastāvīga čaula, vai? Es viņus redzu – un tas ir pierādījums, ka nekas nemainās.

Laura Tabūna

Jūrasbrauciens Mēs esam divu īstu jūras vilku aizgādnībā. Kapteiņi esot abi, un abi izstaro tēvišķību, uz kuru gribam paļauties. Mēs esam drošās rokās, tas nekas, ka viņi runā mazliet haotiski un ir grūti uzķert tēmu. Tas tikai tādēļ, ka mēs neko nesaprotam no jūras. Viņi ir pārpilni ar mums slēptu gudrību. Īsts vīrs nav tas, kam lunkanākā mēle. Krasts izzūd ļoti lēni, sīka pūsmiņa tikko nes uz priekšu. Ir jānotiek kustībai vismaz mūsu prātos, vispieejamākais līdzeklis ir brūni reibinoši šķidrumi. Kapteinis numur viens ar uzvarošu lepnumu iznes stikla šampanieša trauku, dzidru kā asara, mēs lejam to pilnu ar dzintarainu konjaku. Vēja ir tieši tik daudz, lai reiboni izvēdinātu, bet uz priekšu netiktu. Bezvējš ir burvīgs, bet garlaicīgs. Sēžam dzidri zilā spoguļainā dreifā, krasts joprojām gandrīz redzams. Jūras vilkiem padoms rokā – iedarbināsim motoru. Atskan pāris sēcošu pukšķu. Nekā. Motors nedarbojas. Paga, paga, cik tad mums ir benzīna? Tikai puskanna. Tad jau mēs nevaram braukt ar motoru. Tad jau mums jāgaida vējš. Kurš īstens burātājs tad brauc ar motoru? Kuram gan tāds motors ir svarīgs? Tad jau nevar izjust jūras vēju. Sēžam daiļā, siltā spozmē, bura karājas. Ilgi nekustamies ne no vietas, līdz pāri jūrai ir pārskrējusi zaļa ņirba un pelēks mākonis, dzidri zilā dīķa vairs nav. Sākas kustība. Esam uz milzu dzīvnieka ādas, kas kaprīzi kustas visos virzienos un met vizuļainas ēnas. Āda ir mirdzoši pelēka, taču mirdzums dziest un dziest. Drīz vien apkārt ir pelēks nekas, mēs ielienam koši oranžos gumijas kombinezonos. Apceru, ka mirstīgās atliekas viļņos vieglāk pamanīt, ja pie tām karājas spilgtu drānu paliekas. Vējš pieņemas un pieņemas spēkā. Priekšgalā ir izveidojusies dzīvā bilde – trīs meitenes traucas vētrā un saulrietā. Plīvo mati un drēbes, katrureiz, priekšgalam krītot viļņu bedrē, viņas kliedz spalgi kā kaijas vai īru raganas skurstenī. Bura ir biedējoši piebriedusi, tagad mēs traucamies ātri. Katrs, kurš, aukstuma un slapjo šļakatu biedēts, noiet lejā, pēc putekļiem un ēdiena smakojošajā tilpnē, aši vien atgriežas un rāda māksloti līksmu vaigu. Bura tiek aši ievilkta. Meitenes pazūd. Katamarānu mētā. Kas būs, ja mums visiem būs jāiet lejā, ja vējš būs tāds, ka mūs pūtīs nost no klāja un viļņi skalosies pāri? Tad es noteikti vemšu šaurā, slēgtā telpā, kur vems arī visi citi. Katamarāni negrimstot, mēs kā aizdrīvēts Noasa šķirsts mētāsimies pa jūru. Iemetu acis dziļuma mērītājā. Astoņpadsmit metru, vardei līdz gurniem. Ik pa brīdim pienāk šausmu stāsti no vemjošās tilpnes. Visi maisiņi esot pievemti. Tikai divi ceļabiedri angļi mierīgi dus. A. ir binoklis. Viņš iesaucas: “Zeme! Zeme!” Vispārējā pelēkumā esot saskatāma sīka melna skaidiņa, salas tornis. Pēc divdesmit minūtēm to ieraugu arī es. Vakaram tumstot, salā iedegas ugunis. Jūra ir mazliet pierimusi un viens no vilkiem saka: “Nu, pēc divām stundām būsim klāt.” Katamarāns, balts jo balts pret melnējošiem ūdeņiem, atstaro pēdējo vakara gaismu. Vilki uzkumpuši sēž pie stūres rata, un viens prasa otram: “Vai tu kādreiz esi gājis iekšā naktī?” Šķiet, tā nav apspriešanās par to, kā tikt klāt nakts mistiskajai būtībai. Tas laikam nozīmē: “Vai tu kādreiz esi braucis iekšā ostā, kad ir tumšs?” Otrs atbild: “Nē, neesmu. Vai tu esi?” – “Nē, neesmu. Būs jāmēģina.” – “Būs jāmēģina.” Pēkšņi es sēžu tukšā marinētu ābolu mucā. Slepena sarunu noklausīšanās uz jūras vienmēr bijusi svarīga. Vai man tikai tā liekas, vai arī es dzirdu skumju nolemtību viņa balsī? Vējš norimis, mēs melnumā sēžam, pievērsuši degunus vienīgajam gaismas avotam pretimnākošajā tumsā, salas ugunīm. Runājam klusās balsīs. Droši vien ir pavisam silts, jo esam tikai mazliet nosaluši. Tilpnē joprojām vemj. Vilki uzkumpuši sēž pie stūres rata. – “Vai tu redzi zaļo vai sarkano?” – “Tas tur laikam ir sarkanais, bet kur tad ir zaļais?” – “Varbūt tas ir kuģis?” – “Varbūt arī kuģis,” otrs vilks miermīlīgi atzīst. – “Ja tas ir sarkanais, tad zaļajam jābūt pa kreisi.” Ir ļoti grūti saprast attālumu līdz ugunīm, un mēs nezinām, vai braucam, mērķējot uz tuvu peldoša otra kuģa priekšgalu (vai dibengalu), vai arī uz drošu ostas muti. Ir pagājušas divas un vēlreiz divas stundas. Peldam uz vienu spožu punktu, kurš šķiet pavisam tuvu un tad atkal katrreiz attālinās, es turpinu klausīties dialogā par zaļo un sarkano, kuri laikam būs īstie. Pamazām aiz spožā punkta iezīmējas arī melns siluets. Mēs esam sasnieguši salu, svešu zemi. Ostas līcī jāiet ar motoru. Tagad ir brīdis izmantot niecīgos benzīna krājumus. Mūsu kapteiņi katamarāna aizmugurē tūlīt iedarbinās motoru. Motors, tāpat kā no rīta, pāris reižu iesēcas un apklust. Viņi apmainās skarbām, saraustītām komandām, mēģina vēl un vēlreiz, desmit reizes. Motors nedarbojas. Jāmēģina ar rezerves motoru. Kabatas bateriju gaismā, šūpojoties melnā jūrā, viņi cilā smagos motorus, degvielas kannas, virves griežas rokās. Otrs motors beidzot ir piekārts. Nekas nenotiek. Motora trokšņa vietā atskan sēcoši pārmetumi par iespējamām smiltīm benzīnā. Krastā melnē mežs, salas prožektora gaismā atspīd līcis. Ja nu galīgi apnīk jūrā, var peldēt uz krastu. “Nu, tad būs jāiet iekšā ar buru,” joprojām autoritatīvi nosaka viens no vilkiem. Katamarānam pie borta izaug betona bluķis. No drudžainās darbošanās ar kārtīm nesaprotu, vai cenšamies pie šī bluķa pielipt, vai arī no tā atgrūsties. Viens no braucējiem ar kārti rokā paliek uz bluķa. Otrā pusē parādās pagarš cementēts mols, uz tā ar visu kārti izlec kapteinis – un paliek mums aiz muguras. Katamarāns nepietauvots šūpojas naktī, divi cilvēki atstāti jūrā uz bluķiem. Katru mirkli sīka vēja pūsma var mūs izstumt no maza ostas līcīša, kur esam iespraukušies, atpakaļ jūrā ar vienu komandas locekli un desmit tramīgiem patērētājiem uz borta. Palikušais pēdējais jūras vilks ar kārti rokās pilnīgi bezpalīdzīgi sauc: “Palīdziet taču kāds!” Vai te esot kādi vīri, jūras vilks lādas. Vai tie vispār esot vīri! Viņš liek mums vispirms piecelties un tad skriet uz vienu katamarāna borta malu. Un tad liek skriet uz otru malu. Tad vēlreiz atpakaļ. Apķērīgākie kaut ko dara ar burām un virvēm, šepat tuvu ir īsta piestātne. Sašūpojamies no trieciena un dzirdam ilgu, žņerkstošu skaņu. Katamarāna sāns šļūc gar piestātnes akmeņiem, esam apstājušies kā noķertas šūpoles. Iluzors klusums, piestātnes prožektors lej pāri spilgtu gaismu. Lai ar mazu budžetu padarītu vērienīgāku katastrofas skatu, tiek nolaista maza piepūšamā laiviņa, šļakst airi, jābrauc pakaļ jūrā atstātajiem. Uz klāja, guļammaisos tinušies, parādās samiegojušies angļi, pamodušies no trieciena pret krastu. Angļi nemulst, viņiem piestāt salā ir asinīs. Mežā zib džipa starmeši. Igauņu robežsargi veikli pārbauda pases, iespiež zīmogus. Oficiālā daļa ir beigusies. Ir apmēram viens naktī. Mēs drīkstam kāpt robežsargu džipā un braukt uz bāru. Nezinu, vai ir daudzas vietas pasaulē, kur robežsargi ved valstī iebraukušos uz bāru, mani priecē, ka tāda ir vismaz viena.

Adele Klēpere