Izdomāt patiesību

Nu lūk, es jau kuro vakaru mājās skatos amerikāņu filmas. Un nemaz ne sliktas. Dažreiz ir pat interesanti. Un neba nu visās tikai šauj. Kāpēc es neskatos franču filmas? – Man nav. Un, ja arī gadās kāda, to es pietaupu pašam labākajam vakaram. Un, kad gadās franču filmu nedēļa Rīgā, tad es uzrakstu uz lapiņas datumus un stundas, kad jāiet, un uzlīmēju uz datora monitora. Bet neaizeju uz visām, jo tad nāktos caurām dienām dzīvoties pa kinoteātri, bet dzīve pamet pinekļus pa kājām, un, ja arī nepamet, tad pēc pirmajām divām filmām es secinu, ka man pietiek veselam gadam šī kamertoņa, šīs klusinātās smeldzes nezin no kurienes, šī sen pazīstamā. Viss notiek vienā mazā Parīzes dzīvoklītī, istabās ir pāris cilvēku, kas runājas, čukst un kliedz, taisa logu vaļā un ciet, un beigās raud. Aprīlī kino Rīga bija aktrisei Dominikai Blānai (Dominique Blanc) veltīta filmu nedēļa. Vai jūs pamanījāt? Sāpīga un reizē komiska sejas izteiksme, grimases, kas šķiet pārbēgušas no divdesmito gadu mēmā kino, lieli, smagi plakstiņi, smalks, dzīvē mazliet lēnīgs ķermenis, kas pirmoreiz parādījās uz ekrāna Godāra filmā Kaislība; aktrise, kuras lielākā laime bija spēlēt Faidru uz Odeona teātra skatuves, jo “Faidra ir visas sievietes vienlaikus”. Franču režisors Mišels Pikolī kādā intervijā saka, ka, ja Fellīni un Buņuels vēl būtu dzīvi, viņi nevilcinoties izvēlētos tieši Blānu. Viņas filmogrāfijā ir vairāk nekā trīsdesmit lomas, astoņas reizes viņa nominēta Cēzaram – augstākajam franču apbalvojumam kinomākslā un četras reizes to saņēmusi. 1999. gadā viņa bija Kannu filmu festivāla žūrijā. Starp citu, viņa bija arī Rīgā, staigāja ļoti biezā, pufīgā, tādā kā sibīriešu jakā pa piesnigušo vecpilsētu. Viņa franču televīzijai uzņēma dokumentālu filmu par Sandru Kalnieti un viņas ģimeni, kas pārdzīvojusi izsūtījumu uz Sibīriju. Filmas iedvesmas avots ir Kalnietes grāmata Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, kas nu jau labu laiku lasāma arī franču valodā. Šī gada rudenī Dominika Blāna būs festivāla Pārsteidzošā Latvija krustmāte no Francijas puses. Šie notikumi viņai acīmredzami ir svarīgi – arī personīgi svarīgi. Viņa gribēja, lai es noskaitu kādu tautasdziesmu un iztulkoju to franciski. Es noskaitīju par rīta zvaigzni. Viņa teica: “Tas man jāpieraksta,” un pierakstīja. Viņai ir tas, ko sauc par krampi un pārliecību, bet rokasspiediena vietā viņa pasniedz pretī trauslu ziedlapiņu.

A.G.

Rīgas Laiks: Man stāstīja, ka jūs esot atteikusies sniegt intervijas Latvijas televīzijai un piedalīties raidījumos. Sakiet, vai jums kā teātra un kino aktrisei ir kaut kāda definēta attieksme pret televīziju? Dominika Blāna: Varētu teikt, ka es esmu vīlusies televīzijā – vai, pareizāk sakot, vīlusies televīzijas raidījumu veidotājos. Televīzijā cilvēki, kas grib intervēt, visu dara ļoti lielā steigā un pavirši. Intervijas ir slikti sagatavotas, un jautājumus uzdod cilvēki, kas mani nekad nav redzējuši uz skatuves vai ekrāna. Kāpēc man ar tādiem būtu jārunā? Bet nepārprotiet – man nav principiālu iebildumu pret žurnālistiem. Ja viņi labi dara savu darbu, es esmu gatava piedalīties. Ar rakstīto presi un radio man ir labākas attiecības. Tur cilvēki ir inteliģentāki un kultūras līmenis augstāks. RL: Es esmu redzējusi dažas filmas ar jūsu piedalīšanos un es gribētu zināt... Blāna: (Pārtrauc.) Patiešām? Kādas filmas? RL: Indoķīnu, bet to es slikti atceros. Patrika Šero filmas Tie, kas mani mīl, brauks ar vilcienu un Karalieni Margo. Cilvēciskā maiguma pienu, Sieviešu lietu, Pilnīgu aptumsumu... Varbūt vēl kaut ko. Blāna: Un ko jūs domājat par tām filmām? Jums patika? RL: Nu... tās ir pārāk dažādas filmas, lai uz tām visām varētu attiecināt vienu un to pašu “patika”... Bet, piemēram, Patriks Šero man ir mīļš. Blāna: Vai jūs esat redzējusi, ko viņš dara teātrī? RL: Nē, diemžēl neesmu. Blāna: Viņš ir ļoti talantīgs. Varbūt pat vairāk nekā kino. Vai Latvijā skatās franču filmas? RL: Man, Francijā esot, radās priekšstats, ka piemēram, Godāra vai Trifo filmas mana un manu vecāku paaudze zina labāk nekā paši franči. Galvenokārt tāpēc, ka filmu festivālos jau astoņdesmito gadu beigās sāka rādīt darbu retrospekcijas. Man šķiet, ka latvieši Francijas 20. gadsimta kultūru galvenokārt asociē ar režisoriem un ar aktieriem. Mūzika, māksla un literatūra nāk pēc tam. Sakiet, vai jūs jebkad esat atteikusies no kādas lomas? Blāna: Jā, esmu.

RL: No kādas lomas un kāpēc? Blāna: Nevaru pateikt, jo vairs neatceros. Bet domāju, ka šajā amatā ir ļoti svarīgi teikt “nē”. Es esmu gatava strādāt tikai ar cilvēkiem, kas uzskata, ka šī profesija ir brīnišķīga iespēja, un ir gatavi to aizstāvēt ar kaislību un entuziasmu. Kad es jūtu, ka cilvēki dara šo darbu konjunktūras dēļ vai aiz garlaicības, ka tas viss ir tikai tāda avantūra, es nepiedalos. Man ir svarīgi, lai ne tikai personāžs, kas man jāspēlē, būtu rūpīgi izstrādāts, bet arī lai projekta autoru cilvēciskās īpašības un mākslinieciskie kritēriji būtu līdzvērtīgi maniem. Lai cilvēkiem būtu humora izjūta. RL: Kāpēc kino ir svarīga humora izjūta? Blāna: Lai varētu sadarboties. Lai būtu iespējams sarunāties un citam citu saprast. RL:Vai ir kāda loma, kas jums personīgi šķistu nepieņemama un nespēlējama? Blāna: Kā jūs to domājat? RL: Nu, teiksim, skatoties filmas, kurās Izabella Ipēra ir piedalījusies pēdējos desmit gados. Rīgā bija iespēja noskatīties filmu Mana māte. Grūti iztēloties perversāku tēlu par Helēnu, ko viņa spēlē šajā filmā. Un pat Ipēra, kas ir ļoti rūdīta, sākumā no lomas atteicās. Blāna: Mana māte – tas ir ļoti skaists Žaka Bataja romāns, un, domājot par šo filmu, vienmēr vajag atgriezties pie darba simboliskās dimensijas, pie personāža dziļākās nozīmes. Tikai pēc tam nāk pats fakts – ka tu spēlē totāli perversu, maniakālu, varbūt pat psihiski slimu sievieti. Man personīgi nav tādas komerciālas stratēģijas – spēlēt labos cilvēkus vai sliktos, vai perversos. RL: Kāda ir jūsu stratēģija? Blāna: Vienīgais, kas man rūp, ir iemiesot tādu lomu, kas nekādā mērā nelīdzinās tam, ko es esmu spēlējusi agrāk. Ar laiku tas, protams, kļūst aizvien grūtāk. Mani interesē metamorfozes process – tas, kā ir iespējams iemiesoties Henrietē de Nevērā filmā Karaliene Margo, tad pāriet pie Sieviešu lietām, tad pie Cilvēciskā maiguma piena. Man ir nepieciešams pats process, kas ietver ne tikai ārējā izskata, bet arī domāšanas un priekšstatu maiņu. RL: Kā ir iespējams mainīt domāšanu un priekšstatus? Kā var iemiesoties tēlā, kam ir tāda pieredze, kādas jums nav? Filmā Pēc dzīves jūs spēlējat sievieti, kas gadiem ir atkarīga no morfīna injekcijām; filmā Stand-by sievieti, kuru pamet vīrs un kas kļūst par prostitūtu, lai sevi uzturētu. Blāna: Es iztēlojos to, ko nezinu. Lai padarītu lomu ticamu, tēls tiek veidots, balstoties uz fantāziju. Tas, vai es kā sieviete esmu piedzīvojusi kaut ko līdzīgu tam, ko piedzīvo mans tēls, – tas nedrīkst būt svarīgi. Skatītājs to nekad nedrīkst uzzināt. Vajag parādīt paša tēla patiesību. RL: Bet šī tēla patiesība – jūs to tikai iedomājaties. Blāna: Jā, jo man nav citas iespējas. Un ielīst iekšā tajā ādā, ko tu pats sev esi izdomājis – tas prasa ārkārtīgi lielu pašdisciplīnu, pat cietsirdību pret sevi. RL: Margo galmadāma Henriete de Nevēra, ko jūs spēlējat filmā Karaliene Margo, ir ārkārtīgi spēcīgs un simbolisks tēls. Šķietami būdama pasīva, visu laiku atrazdamās it kā otrajā plānā, viņa tomēr aktīvi atbalsta Svētā Bērtuļa nakts slaktiņu, turklāt bez jebkāda saprotama iemesla. Viņas rīcībai nav ne politiska, ne reliģiska pamatojuma, viņa to dara tikai savam priekam. Tieši tāpēc man šis tēls šķiet ļoti būtisks. Vēsturisko notikumu attēlojums ir tikai fons cilvēku raksturu un kaislību tēlojumam, un man šķiet, ka šai filmai izdodas atklāt kaut kādu svarīgu patiesību par tādiem notikumiem kā Svētā Bērtuļa naktis – kā un kāpēc kaut kas tāds var notikt, cik lielu lomu tajā spēlē cilvēku gļēvulība, baudkāre, nespēja tikt ar sevi galā. Tagad jūs filmējat dokumentālu filmu par Sandras Kalnietes dzimtas likteni un ciešanām izsūtījumā. Vai jūs ticat, ka dokumentālais kino ļauj skatītājam labāk saprast vēsturiskās peripetijas nekā kvalitatīva mākslas filma, kas pamatā ir par cilvēkiem, nevis par notikumiem? Blāna: Es nevaru uz to atbildēt viennozīmīgi, bet es domāju, ka dokumentālajam kino piemīt spēks, kam nevar turēties pretī, jo tā avots ir tīrā patiesība. RL: Tīrā patiesība? Visas dokumentālās filmas tiek inscenētas... Blāna: Dokumentālās filmas tiek režisētas, bet tās netiek izdomātas. Dokumentālajā filmā jūs tikai pārkārtojat lietas, piemēram, noliekat telefonu blakus tējas krūzītei (noliek savu mobilo telefonu blakus krūzītei), bet jūs neizdomājat personāžus, kas būs filmā, viņi ir tur – jums pretī. Jūs viņus tikai attēlojat noteiktā kontekstā un apgaismojumā. RL: Bet vai jūs nedomājat, ka dokumentālās filmas varonis, ko nosēdina krēslā, uzlaiž virsū gaismu un liek stāstīt par sevi, stāstot sevi izdomā tikpat lielā mērā, kā jūs izdomājat mākslas filmas varoni, narkomāni vai prostitūtu, kas jums jāspēlē? Blāna: Nē, jūs mani pārprotat. Redziet, piemēram, personāžs, ko es spēlēju Karalienē Margo, nav vēsturisks, tas ir izdomāts. Tas ņemts no Aleksandra Dimā romāna, pēc kura uzņemta filma, un vēl pārveidots. Ar Patriku Šero mēs izlēmām radīt barbarisku tēlu – sievieti, kas gūst baudu, redzot slaktiņu. Tā ir sieviete, ko raksturo naids. Viņa nāk it kā no citas planētas, no Šekspīra. Viņa ir vienlaikus varmācīga un bērnišķīga. Tas ir filmas veidotāju fantāzijas auglis. Bet dokumentālajā filmā es neesmu izdomājusi Sandru Kalnieti. Es viņu satiku pagājušajā gadā Latvijā, gluži nejauši, un mani aizrāva viņas atklātība un drosme. Vēlāk izlasīju viņas grāmatu Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos un biju šokēta. Mans mērķis ir uztaisīt filmu, kas attēlotu mazu daļiņu no viņas ģimenes vēstures uz “lielās vēstures” fona. Tā ir reāla ģimene, reāli cilvēki. Es viņus neizdomāju. RL: Atvainojiet, bet es gribētu saprast – šobrīd jums ir svarīgi uztaisīt filmu par cilvēkiem, ko jūs, kā pati sakāt, “neizdomājat” un kas tātad ir patiesi. Pirms brīža jūs sacījāt, ka tie fiktīvie tēli, ko jūs izdomājat un tad iemiesojat uz ekrāna, arī ir patiesi. Ja es pareizi saprotu, tās ir dažādas patiesības. Es varbūt esmu pārlieku romantiski noskaņota, bet jāatzīst, ka aktiera darba radītajai “patiesībai” filmā, kur viss ir izdomāts, es ticu vairāk vai, pareizāk sakot, tā mani interesē vairāk nekā dokumentalitāte. Blāna: Aktiera iespējas izpausties ir daudz ierobežotākas. Aktieris pēc definīcijas ir atkarīgs no citu cilvēku vēlmēm – no režisora, no producenta, pats no savām ķermeņa īpašībām, no lomas. Aktieris var tikt ierauts visu šo dažādo vēlmju virpulī un justies kā marionete. Atbildot uz jūsu jautājumu – kāpēc šī filma, man jāsaka, ka es vēlējos pāriet uz dokumentālo žanru, lai aizbēgtu no citu cilvēku vēlmēm un beidzot nonāktu pie savējās. Mana vēlme bija – izstāstīt vienas sievietes likteni, ko nejaušība uzvedusi uz mana ceļa. Sandra Kalniete nav cilvēks, ko es varētu nospēlēt kā aktrise, bet šī filma nav arī pretstats tam, ko es daru kā aktrise. Šī filma, ja gribat, ir manu pētījumu par cilvēkiem turpinājums. Sandras stāstā ir tik daudz barbarisma, tik šausmīgi notikumi, ka tos nebūtu iespējams filmēt. Un tomēr es vēlējos tos kaut kādā veidā izstāstīt. RL: Vai jūs ticat, ka, papildinot grāmatu ar kustīgām bildēm, piešķirot notikumiem un varoņiem redzamību, kaut kas tiek pievienots tekstam? Blāna: Es domāju, ka, izstāstot daļu Sandras Kalnietes stāsta bildēs un parādot tās visai pasaulei, tiek radīta cita grāmatas forma, un tas mani interesē.

RL: Tātad šī filma nav domāta kā ilustrācija grāmatai? Blāna: Nē, nē, tas ir pavisam kas cits. Es nefilmēju pašu grāmatu. Tas nemaz nebūtu iespējams. RL: Vai mūsdienu pasaulei nav tāda kā mānija uz bildēm – nepieciešamība visam pievienot bildes? Piemēram, ziņu teksts par tik un tik cilvēkiem, kas gājuši bojā, apgāžoties vilcienam, daudz lēnāk sasniedz auditoriju vai vispār to nesasniedz, ja tam nav pievienoti attēli. Vai, jūsuprāt, šis attēlu producēšanas un reproducēšanas process ir palielinājis, piemēram, cilvēku līdzcietību un empātijas spēju? Blāna: Tas ir interesants jautājums. Es domāju, ka jā, attēli var vairot līdzcietību. Es ticu un gribu ticēt lielās Eiropas nākotnei, un man kā francūzietei ir svarīgi likt citiem uzzināt par mazo Eiropas tautu likteni. Latvija ir tikai viena no zemēm, kuru likteni mēs, franči, nezinām. Filmā es izstāstīšu citu stāstu – paralēlu tam, kas ir grāmatā. Saprotiet mani pareizi, es netaisos radīt sensāciju, es nerādīšu bildes, kas attēlo vardarbību. Es gribu radīt tieši anti-sensacionālu filmu, kas būtu pretstats ziņu materiālu virspusībai. RL: Man ir aizdomas – un es būtu priecīga, ja jūs tās izkliedētu –, ka Rietumeiropas interese par Staļina noziegumiem, par represijām un par gulagu pēdējos gados ir pastiprinājusies tāpēc, ka eiropieši ir nedaudz noguruši no šausmināšanās par nacistu noziegumiem un Hitlera koncentrācijas nometnēm; ka šī paaudze, kas uzaugusi ar mācību grāmatām par Aušvici, grib pāriet pie kaut kā cita un nu ir atklājusi gulagu. Man šķiet, ka tas arī izskaidro, kāpēc Kalnietes grāmatai tik labi klājas Francijā, kur sieviešu žurnāls Elle, kam ir milzīga tirāža, to izvēlēja par 2003. gada decembra labāko grāmatu un kur tā piedzīvojusi jau divus izdevumus. Latvijā uz šo grāmatu skatās daudz mierīgāk, jo galu galā te gandrīz katrā ģimenē ir kāds cilvēks, kas izsūtīts uz Sibīriju. Blāna: Es domāju... nu, es ceru, ka gulags Rietumos nav modes lieta. Būtu šausmīgi, ja tas tā būtu. Un es pilnīgi piekrītu, ka Sandras Kalnietes ģimenes liktenis Latvijā nav nekas īpašs, ka tas ir daudzu līdzīgu ģimeņu liktenis un ka uz Sandru nevajag skatīties kā uz varoni. Es negrasos veidot dokumentālu filmu par heroismu – tas būtu pārāk vienkārši. 40–50 gadus ilgā Austrumeiropas norobežošana no Rietumiem ir radījusi situāciju, ka daudzi stāsti nav tikuši izstāstīti. Vai jūs zināt to filmu, kas uzņemta Vācijā un kam bija ļoti lieli panākumi... jūs noteikti zināt, par sievieti, kas atmostas no letarģiska miega pēc ilgiem gadiem un Vācija ir apvienojusies... RL: Ardievu, Ļeņin, man šķiet... Blāna: Jā, tā pati. Interese par cilvēkiem, kas dzīvoja padomju sistēmā, rodas no tā, ka tagad beidzot ir iespējams ar viņiem sarunāties. Es uzskatu, ka, lai rekonstruētu Eiropu, ir jāizstāsta visa Eiropas vēsture. Tik ilgi, kamēr nav atklāta visa patiesība, nevar cerēt ne uz kādu stabilitāti attiecībās starp cilvēkiem un tautām. Vēsture ir jāzina, lai tā neatkārtotos nākotnē. RL: Man laikam nav tik daudz optimisma, es nedomāju, ka vēstures mācīšanās ir garantija tam, ka noziegumi, kaut vai antisemītisms, neatkārtosies. Jūs ticat, ka vēstures zināšanas uzlabo attiecības starp cilvēkiem? Blāna: Esmu par to pārliecināta. Cilvēki kļūst par barbariem tāpēc, ka viņiem nav zināšanu. Varbūt tas ir naivi... RL: Kāpēc naivi? Jūs runājat kā Sokrats... Blāna: (Smejas.) Ko viņš saka? RL: Viņš saka, ka cilvēki dara sliktu, tāpēc, ka nezina, kas ir labais. Blāna: Tāda ir arī mana pārliecība. Jo vairāk zināšanu, jo mazāk barbarisma. RL: Vai jūs varētu izstāstīt vienu ainu no jūsu filmas? Piemēram, ko jūs šodien filmējāt? Blāna: Šodien Sandra bija izvēlējusies fotogrāfijas no ģimenes arhīva un viņas tēvs bija izvēlējies citas fotogrāfijas, un tad mēs tās likām kopā. Beigās Sandras tēvs sāka stāstīt par savu dzīvi, pavisam negaidīti. Tas neietilpa manā plānā, bet es pielāgojos pārmaiņām. Lai taisītu dokumentālo filmu, ir jābūt ļoti iejūtīgam, jo pats materiāls ir dzīvs. RL: Jūs pirms brīža teicāt, ka uz Sandru Kalnieti nevajag skatīties kā uz varoni, jo viņas stāsts ir līdzīgs daudziem citiem stāstiem Latvijā, bet, no otras puses, varētu teikt, ka tieši viņa ir varone, jo nav nemaz daudz sieviešu, kas piedzimst izsūtījumā un vēlāk kļūst par Eiropas komisārēm. Man liekas, ka arī šis elements ir svarīgs, jo galu galā Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos nav anonīma cilvēka stāsts. Blāna: Jā, es to apzinos un ņemu vērā. Sandras Kalnietes karjera – bērnība gulagā, tad piedalīšanās neatkarības cīņās, vēstnieces postenis Francijā, Eiropas augstākās institūcijas – viņa var kalpot par piemēru citiem cilvēkiem. Es viņu ārkārtīgi apbrīnoju – tieši tāpēc, ka viņa nav ļāvusi liktenim sevi salauzt. RL: Atļaujiet, es nedaudz citēšu kādu Sandras Kalnietes runu Baltijas valstis un Eiropa, tā ir nolasīta franču valodā 2004. gada 22. novembrī Morāles un politikas zinātņu akadēmijā. Viņa saka: “Vairākas reizes dzīvē man ir bijusi iespēja būt pirmajai. Es biju viena no pirmajām sievietēm diplomātēm, kas strādāja Latvijas diplomātiskajā dienestā pēc neatkarības atgūšanas deviņdesmito gadu sākumā. Es biju pirmā sieviete Latvijas ārlietu ministre un vakar līdz pat pusnaktij man bija liels gods un arī milzīga atbildība būt par pirmo Latvijas sievieti – Komisāri.” Kā redzams, Kalniete ārkārtīgi izceļ faktu, ka viņa ir sieviete un ka viņa to visu paveikusi, neskatoties uz to, ka ir sieviete. Sakiet, vai arī jūsu filmā šim faktam tiks piešķirta īpaša nozīme? Blāna: Paklausieties, lasot vēstures grāmatas, es redzu, ka Latvijā sievietes ieguva balsstiesības 1918. gadā, bet Francijā tikai 1945. gadā. Šis fakts runā pats par sevi. Es nebaidos no tā, kā cilvēki varētu interpretēt šo filmu. Francija ir viena no patriarhālākajām zemēm, īsta mačo paradīze. Latvijā sievietēm ir daudz lielākas karjeras iespējas. Jūs esat maza valsts – un piedodiet, bet salīdzinājumā ar Franciju jūs patiešām esat maza –, bet jūs varat parādīt pasaulei, ka sieviešu tiesību lietā ir iespējams panākt lielu progresu. Tas ir liels kauns modernajai un attīstītajai Francijai, ka Nacionālajā Asamblejā joprojām ir tik maz sieviešu. RL: Kāpēc franči ir mačo? Blāna: Nu, to es nevaru īsumā izstāstīt, bet tas ir aizsācies jau gallu laikos. RL: Tātad varētu teikt, ka jūsu darbs ir daļa no cīņas par to, lai sieviešu spējas tiktu augstāk novērtētas? Blāna: Nu, es to saku ar ļoti lielu pazemību. Un ar lielām cerībām. Varbūt, ka savās cerībās es esmu naiva... Vai jūs varat pateikt kādu vērā ņemamu profesiju, kur franču sievietes pilnībā izjustu savu līdztiesību? RL: Jā, varu. Viņiem ir labākās aktrises. Blāna: Aktrises... Ak vai... (Smejas.)