Ir grūti būt laimīgam Frankfurtē

Es vēl nekad nebiju nakšņojusi lidostā, tāpēc nolēmu izmēģināt, kā tas ir. Labi, neizlikšos — pēc ceļojuma uz Portugāli man arī nebija naudas pat studentu viesnīcai, kur nu vēl divzvaigžņu Ibisam Mainas krastā, kur biju apmetusies turpceļā. Kas ir nieka 16 stundas pret mūžību, sevi mierināju, pa vienam atliecot abu roku pirkstus. Frankfurtē biju ielidojusi piecos pēcpusdienā, un lidmašīnai uz Rīgu bija jāceļas gaisā pulksten 9.40 nākošajā rītā. Man līdzi bija kaudze avīžu, apbružāts kriminālromāns angļu valodā, pudele minerālūdens, divas sviestmaizes un divi plakani āboli, pirkti mazā bodītē Lisabonā, metro stacijas Anjos rajonā, kur dzīvoju ceļojuma laikā, un, lai viss būtu pa pāriem — divas pudeles portugāļu ķiršu liķiera Ginja, ko baidījos likt bagāžā. Makā aizķērušās 16 doičmarkas biju domājusi ieguldīt vai nu vēl kādā literatūras vienībā, vai šokolādes tāfelē mātei, kam Portugālē nebija iznācis neko iegādāties.

Man vienmēr ir paticis vērot lidostu publiku — internacionālu, noreibušu no vides maiņas un atmosfēras svārstību dēļ tik iedarbīgajām alkohola devām. Pieredzējušus ceļotājus, kas ierasti pēta lidojumu tablo un frustrētus gadījuma pasažierus bez valodu zināšanām — parasti no Austrumeiropas —, kuri nervozi burza pirkstos lidojuma biļetes. Piereģistrējusies nākošās dienas lidojumam un ar skatienu pavadījusi pa transportiera lentu aizslīdošo ceļasomu, atlaidos vienā no rindu sēdekļiem, kuram garām plūda no lidmašīnām izkāpušo pasažieru straume. Nebiju īsti izgulējusies un smadzenes, kurās vēl jaucās Lisabonas iespaidi, īsti negribēja uzņemt no somas izvilkto The International Herald Tribune un USA Today rakstus, tādēļ devu priekšroku slinkai un aizraujošai disciplīnai — cilvēku vērošanai.

Lūk, bariņš Japānas aviolīniju stjuaršu vienādos zilos kostīmiņos, maigām un nedaudz izbrīnītām sejām un precīzi apgrieztām īsām zēngalviņām. Kāds dīvains tips, kalsns un ļoti garš piecdesmitgadnieks uzlocītām džinsām, brūnu vējjaku un raibu tibeteikai līdzīgu cepuri galvā. Puisis ar folijā ietītiem ziediem un seju, kas stiepjas garāka ar katru gaidīšanas minūti. Apaļa meitene, kura enerģiski kustināja dupsīti, klabinot spicus un augstus papēžus, ko līdz pusei piesedza kļošveida bikšu staras. Bārkšainais tīkliņš, kas apņēma copē saņemtos matus, pie katra soļa notrīcēja, bet tas vēl nebija viss — meitenei rokā vibrēja stilam pieskaņota, dušas vīkšķim līdzīga spuraina somiņa.

Pāris apaļīgu amerikāņu tūristu man līdzās to novērtēja un izplūda klusinātos smieklos, taču tūdaļ nāca nākošais grāvējs — astēniska iesirma lēdija, šķiet, angliete. Viņas pelēkais mētelis varētu būt izņemts no skapja pēc ilgākas naftalīna guļas, seja bija vienaldzīga un sakniebtām lūpām, bet koferis… Cietais koferis ar metāla stīpām, kādus lietoja pirms gadiem trīsdesmit, it kā protestējot pret saimnieces askēzi, acīmredzot — riteņa defekta dēļ — izmisīgi kauca! Amerikāņi neizturēja un spurdza jau gluži skaļi, un es tiem pievienojos. Saskatījāmies. Īstais moments sarunas uzsākšanai, bet īsti nebija garastāvokļa. Piecēlos un apstaigāju tax free veikalus.

Ar manām 16 markām tur nebija ko darīt. Avīzes, kamēr esošās nav izlasītas, nebija jēgas iepirkt, kvalitatīvai literatūrai nesanāca. Paklaiņāju pa parfimērijas bodītēm, apskatīju šokolādes kastes un izvēlējos, kuru ņemšu. Tagad nē, nākošajā rītā — lai pa nakti neapēdas un lai nav jāstaipa līdzi.

Gāju atpakaļ pie krēsliem. Jautrie ceļabiedri bija pazuduši, un es bez kautrības varēju izņemt vienu no sendvičiem. Vidū esošais siers bija pārāk maigs, arī tomāta ripa varēja būt lielāka un maizes — mazāk, taču atcerējos, kā es to smērēju pļāpīgā advokāta Antonio Macedo pansijas mazajā virtuvītē, nervozi skatoties pulkstenī un ar katru ķermeņa šūnu izsmeldzot šķiršanos no Lisabonas, tāpēc apēdu visu līdz pēdējai kripatai. Virsū — viens no plakanajiem āboliem. Lidmašīnas pārtikas piebāztajam kuņģim tas bija mazliet par daudz, biju dusmīga par savu negausību, taču sapratu, ka negribot kļūstu nervoza priekšā esošās nakts dēļ.

Pulkstenis bija mazliet pāri deviņiem, bet pasažieru plūsma jau kļuvusi ievērojami retāka. Man aiz muguras sēdēja bariņš jauniešu ar mugursomām, pāri krēslu rindai izlaidies krāca kāds noplucis vīrs, un pret tukšās ēkas sienām dobji atsitās mikrofonā izteiktais teksts: “Pasažieri, kas ielido no Apvienotās Karalistes! Pasažieri, kas ielido no Apvienotās Karalistes! Ja jums līdzi ir jebkādi pārtikas produkti, liellopu mutes un nagu sērgas dēļ, lūdzu, atstājiet tos lidostas muitā!” Noskurinājos un izņēmu avīzi. Arī tās pirmajā lapā vīdēja mutes un nagu sērga. Pēkšņi jutos ļoti anonīma. Manam mobilajam telefonam nebija ārzemju pieslēguma, par 16 markām, pieņemu, arī īsti piezvanīt nekur nevarēja. Viss koncentrējās ap šīm sasodītajām padsmit stundām, kas vēl jānokvern Frankfurtē. Miegs joprojām nenāca, sacīju sev, ka citreiz līdzīgā situācijā gan palikšu viesnīcā, un mēģināju lasīt rakstus kultūras lappusē.

Līdz brīdim, kad manai avīzei uzradās vēl kāds lasītājs — melnīgsnējs tipiņš ādas jakā ar pleijeri krūšu kabatā. Viņš nekautrīgi liecās tuvāk, tad sāka atvainoties: “Vai drīkstu? Vai drīkstu parunāt ar tevi? Vai drīkstu noskūpstīt tavu roku? Kāpēc tu ar mani nerunā?” Es tiešām ar kādu labprāt runātu, bet tas bija mazliet par strauju. Puiša acu zīlītes bija dīvaini šauras, un es neuzkrītoši atvirzījos tālāk. Viņš atkal liecās tuvāk. “Tu man patīc. Es vēlos tevi precēt. Vai tu vēlies precēties ar mani? Kāpēc tu ar mani nerunā?” Atbildēju, ka pašlaik nevēlos runāt un precēties ne ar vienu, un, kad tipiņš vēl neatlaidās, cēlos augšā un gāju prom. Paldies Dievam, viņš man nesekoja.

Biju sameklējusi klusu stūrīti kādā no augšējā līmeņa uzgaidāmajām telpām, novilkusi zābakus un, cīnoties ar miegu, iedziļinājusies avīzē, kad pie apvāršņa parādījās kāds cits jaunietis. Gari, nekopti mati, pāris dienu bārdiņa, brūna ādas jaka, brilles šauros rāmjos un labi apavi. Kaut viņš nāktu šurp, – man varbūt būtu kompānija un miers no tipiņa, ko jau biju klasificējusi par narkomānu, es nodomāju, un tas arī notika.

Jaunais kompanjons, atšķirībā no iepriekšējā, lūdza atļauju apsēsties man blakus, es to arī devu — un atkal pieļāvu kļūdu. Bet varbūt nē, — mūsu saruna, kuru mēģināšu restaurēt, bija ieraksta vērta. Puisis stādījās priekšā kā Tostens. No Austrālijas. “No kuras pilsētas?” ieinteresēti jautāju, un saņēmu negaidītu atbildi: “Nav svarīgi.” Ignorējot šo attieksmi, stāstīju, ka esmu no Latvijas. Jautāju tālāk: “Kāda ir tava profesija?” — “Nav svarīgi.” “Vai tu ceļo pa Eiropu?” — “Jā.” “Un rīt lido mājās?” — “Es nezinu,” viņš atbildēja. Tas mani jau sāka pārsteigt, bet komunicēju tālāk: “Cik ilgi jau esi Frankfurtē?” — “Ir grūti būt laimīgam Frankfurtē.”

“Vispār ir grūti būt laimīgam,” sacīju un, nezinot, ar ko turpināt, ķēros pie avīzes. Tostens tikmēr bija atvēris somu un sniedza man mazliet nobružātu, ar raibu papīru aplīmētu papes kastīti: “Es pats to taisīju.” “Vai drīkstu atvērt?” jautāju un pēc apstiprinājuma to arī darīju. Skatam atklājās sauja vislētāko plastmasas skuvekļu. “Jauka kastīte,” slēpjot pārsteigumu, komentēju, un atkal pievērsos avīzei. Tostens, brīdi uz mani skatījies, lūdza atļauju paņemt otru avīzi, kas stāvēja uz brīvā krēsla starp mums. Kad es to devu, viņš noņēma brilles un, piebāzis lapu pie pašām acīm, brīdi to burzīja stipri trīcošās rokās. Neizskatījās, ka viņš lasītu.

Tagad tas jau bija viņš, kas atsāka sarunu: “Kāda ir tava profesija?” Man nebūtu nekas pretim paskaidrot, taču atcerējusies iepriekš runāto, pieklājīgi atzīmēju: “Tu man gan neteici, ar ko nodarbojies, kad es jautāju.” Tostens manī cieši paskatījās, tad klusu un sazvērnieciski bilda: “Es varu skūt sievietes.” Lai situācija būtu vēl krāšņāka, šajā brīdī pa kāpnēm mūsu virzienā nāca “narkomāns”. Lēnām vilku kājās zābakus. Ieraudzījis, ka esmu atradusi kompāniju, “narkomāns” nevērīgi devās pie dzērienu automāta un, saņēmis kāroto, pazuda. Mirkli imitēju avīzes lasīšanu, tad paskaidroju Tostenam, ka iešu uz tualeti.

Bija jau pusnakts, apakšējā uzgaidāmā zāle bija gandrīz tukša, “narkomānu”, par laimi, nekur nemanīja, bet paziņojumus par mutes un nagu sērgu bija nomainījuši teksti ar lūgumu neatstāt bagāžu bez uzraudzības. Devos pie informācijas pults, kur sēdēja samiegojusies dežurante, un izbrīnīju viņu ar jautājumu, kurā lidostas sektorā ir visdrošāk palikt pa nakti. “Visa lidosta ir absolūti droša. Visur ir novērošanas kameras. Ja gribat, varat iet uz krēsliem augšējā zālē,” viņa man norādīja uz kāpnēm, pa kurām tikko biju nonākusi. Pār mani nāca atskārsme, ka pasnaust šonakt neizdosies.

Tā tagad biju es, kas pati sāka sarunu ar pirms vairākām stundām redzēto sirmo savādnieku raibā cepurītē. Viņš, atspiedies uz saviem bagāžas ratiņiem, lasīja kādu grāmatu. “Vai jau kādreiz esat nakšņojis lidostā,” prasīju. Viņš, izskatīdamies iepriecināts, ka ir uzrunāts, atbildēja: ne vienu reizi vien. “Redzi, — es atlidoju no Kanādas, tad biju Francijā, braucu ar autobusu līdz Frankfurtei, rīt, nē, jau šodien, lidošu uz Grieķiju — katrā vietā rezervēt viesnīcu, mainīt naudu? Nav ko sarežģīt lietas,” — viņš sāka skaidrot, ka pirms dažiem gadiem apceļojis sazin cik tur valstis un nakšņojis sazin cik lidostās. “The Shipping News. Burvīgs darbs. Lasu to jau ceturto reizi,” — viņš rādīja sējumu mīkstos vākos, un tūdaļ ierosināja iet iedzert kafiju. Uzzinot, ka Džons, kā viņš stādījās priekšā, ir no Jaunzēlandes, sāku stāstīt par Tostenu. Džons īpaši nebrīnījās.

Lidostas restorāns, izrādās, bija vaļā visu nakti. Pasūtījuši kafiju, mēs aizgūtnēm apmainījāmies ar informāciju. Jaunzēlandietis bija interjera dizainers, kas pārtika no dažādiem pasūtījumiem. Un ceļoja. Kanādā viņš bijis pie 28 gadus vecā dēla, Francijā — pie draugiem, bet pēc Grieķijas viņu gaidot īpaša misija: sameklēt pirms 15 gadiem pazudušo brāli, kas strādājis Vjetnamā, Sarkanajā krustā. Gribi, es tev parādīšu savu ceļojumu, viņš sacīja, un izcēla no mugursomas mazu digitālo videokameru. Modernāko, kādu esmu redzējusi. Kafija bija atvērusi acis, un es skatījos pa autobusa logiem filmētas Francijas ainavas. “Vai nav burvīga pils!” viņš rādīja miglā tītu tornīti. Pārējais bija jāpiedomā klāt, taču jāatzīst, videostāsts bija veidots diezgan meistarīgi. “Viss bija labi, tikai mani draugi darīja vienīgi to, ko viņi gribēja. Mani plāni viņus neinteresēja,” turpināja Džons. “Parādīšu tev Kanādu,” viņš ar pirkstu uz miniatūrā ekrāna atrada bultiņu un pārbīdīja kadrus. Kamera līdz ar īpašnieku slēpoja lejā pa kalnu, tad nonāca mašīnā, kur sēdēja jautra jauniešu kompānija. “Tā ir mana dēla draudzene,” Džona pirksts noglāstīja seksīgu tumšmati. “Slēpot mēs braucām ar kadiljaku. Vai tu zini, kas ir kadiljaks?” Es zināju gan, un Džons turpināja stāstīt: “Jā, es par savu dēlu uzzināju divas lietas, taču nesaprotu, kā pret tām izturēties — vienu: viņam Kanādā iet labi, otru: viņam ir bizness, par ko uz līdzenas vietas var izraidīt no valsts.” Saprotoši māju ar galvu un neko vairāk nejautāju.

Skaļrunis atkal raidīja lūgumu uzmanīt bagāžu, un es atļāvos ieminēties par Džona ratiņiem, kas nav mūsu redzamības zonā. “Viss kārtībā,” viņš nevērīgi atmeta ar roku. “Pirmkārt, es uzticos cilvēkiem, otrkārt, bagāža ir apdrošināta. Es pat būtu priecīgs, ja kāds nozagtu manas slēpes, — izskatās, ka Grieķijā tās man nebūs vajadzīgas.”

Pāris stundas runājam par Jaunzēlandi, Latviju un dzīvi. Uzzinu, ka Džons dzīvo viens — mājā, kuras iekšistabām, pat tualetei, nav durvju. Viņš pieminēja draudzenes (jocīgi dzirdēt piecdesmit gadus vecu vīrieti sakām “my girlfriend”, es nodomāju). Pēdējā, tiklīdz no rīta pamodusies, skrējusi krāsoties un gribējusi, lai viņš vairāk pelna. Kad tas noticis, viņa no viņa aizgājusi.

Oficiants atnāca pēc tukšajām kafijas krūzēm, un Džons atcerējās, ka viņš no bankomāta nav izņēmis naudu. Redziet, te ir Kanādas nauda, te — Francijas, viņš no maka izripināja sīceni: “Ko lai dara cilvēks, kurš ceļo? Kurš ir izdomājis to idiotisko sistēmu, ka tu pat kafiju nevari iedzert, nemainot naudu?” Man kļuva neērti. Atvadījos no šokolādes un vilku ārā savas markas, lai samaksātu rēķinu. Vēl brīdi runājām, tad Džons ieminējās, ka aiziešot uzfilmēt kaut ko tepat lidostā. Vai es tikmēr negribot palasīt The Shipping News?

Grāmatas valoda bija tiešām eleganta, taču es nelietīgi pēc pirmās lappuses ņēmu un aizmigu. Nezinu, cik laika bija pagājis, kad Džons mani modināja visai īpatnējā veidā: redzēju pret sevi pavērstu viņa videokameru. Gan jau es neizskatos labāk par Francijas pils tornīti miglā, nodomāju, taču neprotestēju. Tas viss bija tik anonīmi!

Džons apsēdās man līdzās un izvilka no kabatas plastmasas pudeli, kurā iekšā bija zaļš pulveris. Viņš iebēra saujā palielu šķipsnu, iemeta mutē un noskurinājās: “Garšo briesmīgi, bet šī, redzi, ir lieta, kas dod man enerģiju un kuras dēļ varu negulēt. Dārga manta, taču manam draugam pieder fabrika, kur tas tiek ražots. Tik daudz, cik es tikko apēdu, gan būtu vajadzīgs visai dienai, bet es šādu daudzumu ieņemu sešreiz pa dienu.” Biju samiegojusies, tāpēc nesāku izprašņāt par dīvainā pulvera izcelsmi un par to, vai Džonam nav bail pārdozēt. Gan jau viņš pats zināja, ko dara.

Jaunzēlandieša bagāža nebija nozagta un bija pat iereģistrēta, viņš turklāt bija izņēmis naudu no bankomāta un aicināja mani iet paēst brokastis. Pēc omletes un kafijas nolēmām iziet svaigā gaisā. Džons, vecs, krunkains, bet tīri možs austošā rīta gaismā, aizpīpēja cigareti un pēkšņi jautāja: “Ja es samaksātu ceļu, vai tu atbrauktu ciemos uz Jaunzēlandi? Man ir trīs mašīnas, tu varētu ņemt vienu un ceļot, kur tev patīk. Jā, un es ieliktu mājai durvis, ja tas ir vajadzīgs. Zini, visa ceļojuma laikā neviens mani nav uzrunājis. Tas, ka tu to darīji, man ļoti daudz nozīmē.” Es neko nezināju par šo cilvēku, mūsu saruna nebija flirts, un tieši tāpēc es atkal nesapratu, kā lai reaģē. Jo kaut kad nakts vidū viņš tika sacījis: “Es ceļoju, lai justos laimīgs, taču daudz labāk es gribētu būt laimīgs tur, kur es dzīvoju.”

Lidostā īsā laikā bija būtiski mainījušās dekorācijas. Turp un atpakaļ moži kursēja pasažieri no rīta reisiem: uzkrītoši daudz — darījumu cilvēku uzvalkos. Īsā brīdī atgriezos realitātē. Ir taču pirmdienas rīts!

Tualetē iztīrītie zobi palīdzēja justies līdzīgai tiem, kas šo nakti bija pārlaiduši viesnīcā vai vēl pirms dažām stundām modušies savos dzīvokļos. Manā sejā taču nebija rakstīts, cik stundas (nedēļas? mēnešus? gadus?) esmu blandījusies šajā vienaldzīgajā terminālā, un cik ilgi esmu pazīstama ar līdzās esošo cilvēku, kuru neviens nemēdz uzrunāt.

Pāris atvadu frāzes, un mēs devāmies uz iekāpšanas vietām — jādomā, lai būtu laimīgāki nekā tonakt. Jo Frankfurtē laimīgam būt ir grūti.