Interjers ar gludekli

Japānas Nacionālā policijas aģentūra 2003. gadā sāka apkopot datus par tā sauktajām interneta pašnāvībām, ko cilvēki veic grupās, iepriekš iepazīstoties tīklā. Togad to skaits bija 34 – nieks, salīdzinājumā ar vidēji 35 tūkstošiem pašnāvību gadā. Cilvēku, kas vēlas izdarīt pašnāvību, Japānā ir daudz. Par to kādu vakaru ar pēkšņu aizrautību sāk stāstīt arī Dai. Viņa ir austrāliete un strādā par menedûeri matu kosmētikas izplatīšanas uzņēmumā. Pēc vairākiem Tokijā nodzīvotajiem gadiem Dai ne ar vienu tā īsti nav sadraudzējusies. Japāņi ar viņu neko daudz nerunājot, birojā dienas lielāko daļu valdot klusums un stingri noteikta hierarhiska kārtība. Ja tu netiec labā skolā jau izglītības sākumā, arī turpmākais ceļš būs ērkšķains. Tavi vecāki neaizmirsīs tevi salīdzināt ar citiem – daudz labākiem. Iespējams, tu netiksi uzņemts arī universitātē. Daudzi neizturot. Neizturot pat ģimenes – visu rūpīgi izplānojot, pašnāvības dienā vispirms nogalinot savus bērnus un tad paši sevi.

Salasījusies presi, Dai visticamāk šo “pašnāvību lietu” neskaitāmas reizes pie kokteiļa glāzes ir apspriedusi arī ar citiem ekspatiem – ārzemniekiem, kas Tokijā pelna naudu un bauda dzīvi, līdzās rietumu paradumiem kā bonusu saņemot Japānai raksturīgo pazemību no katra pakalpojuma sniedzēja, kā arī neparasto tīrību un pieklājību. Hierarhisko lietu kārtību īpaši ir iecienījuši no šķiru sabiedrības kultūrām nākušie, tāpēc lielu ekspatu daļu veido briti. Viņiem ir sava versija par Japānu, kas vairumā gadījumu atbilst “Time Out” un citu populāro ceļvežu arogancei. Tāpat kā Dai viņi stundām ilgi var spriedelēt par “dīvainajiem japāņiem”, no pašnāvību tēmas pārslēdzoties uz garo darba stundu un strādājamo sestdienu aprakstu, pārslodzes problēmu, stresu un laulībām bez seksa, kas veicinājušas īslaicīgiem sakariem piemēroto viesnīcu popularitāti. Tādas Tokijā ir vai uz katra stūra. Vienas ar rožainiem aizkariņiem un īres cenrādi par vienu stundu, citas – daudzkārt diskrētākas, kur numuriņa iegūšana, samaksa un citas formalitātes tiek nokārtotas tik smalki, ka pretējās puses viena otru nekad neierauga.

Vieta, uz kuru Dai mūs ir aizvedusi, ir tāda, ko varētu dēvēt par stilīgu. Apmeklētāju apģērbs, matu griezums un briļļu rāmji liecina par piederību dizaina aprindām. Mēs atrodamies bārā “Combine”, uz kuru var aiziet kājām no Ebisu un Daikanjamas – centrālās Tokijas rajoniem, ko par dzīves un darba vietu izvēlējušies radošo industriju pārstāvji. Nostūris ir kluss, tomēr līdzās “Combine” koku ieskautajā Meguro upes krastā atrodas arī vairāki citi restorāni.

Ēka šķiet celta 80. gados, kļūda iespējama vismaz divdesmit gadu robežās uz vienu vai otru pusi, jo tā ir tipisks anonīmās arhitektūras paraugs, tāda pati kā 99 procenti Tokijas apbūves. Pret šādas ēkas nojaukšanu, lai tās vietā uzceltu citu, nevienam nevarētu rasties iebildumi. Lai arī arhitektūras žurnāla vāka cienīgu ēku Tokijā ir vairāk nekā citur, iznīcināto vietā parasti neuzceļ neko tādu, ko būtu žēl nojaukt vēlāk. Taču tieši šādās ēkās bez rakstura un aprakstīšanas vērtām detaļām, japāņi pamanās piedāvāt atmosfērisku telpas pieredzi.

“Combine” atrodas pirmajā stāvā, lielā taisnstūrveida telpā ar skatlogu, kas vērsts pret upi. Gar vienu sienu ir ierīkots bārs, galā iekārtota virtuve, bet tai pretī apmeklētājiem domātais tualetes bokss. Apdares šeit, līdzīgi kā daudzviet Japānas interjeros, nav. Betona sienas, grīdas un griesti atbilst japāņu telpas vērtību mēram un netiek slēpti vai kā īpaši apdarināti. Galdiņi ir dažādi, ar viegli kopjamu virsmu un metāla kājām, krēsli visticamāk salasīti second hand tirgotavās. Pirms tam bāra īpašniekiem esot piederējis grāmatu veikals, no tiem laikiem iekrājies daudz grāmatu, kas, saliktas iespaidīgā grāmatplauktā, aizņem otru garāko sienu. Telpā nav iespējams atrast neko pašmērķīgu, lai arī ir redzams, ka bāra iekārtu un faktiski visu, kas te atrodas, ir veidojis profesionālis, piemēram, arhitekts.

Tokijiešu sejas šeit krietni atšķiras no tām, kas novērojamas Ginzas vai Simbasi rajonu restorānos. Atšķirībā no japāniskā, taču fleksiblā “Combine”, biznesa kvartālos ir skaidri redzams, kurš pie galda sēdošajā grupā ir boss un kurš tur atrodas tikai nepatīkama pienākuma pēc. Tieši tāpēc mani nekādā gadījumā nepārsteidz pašnāvības kā daļa no japāņu dzīvesveida, jo vietās, kas nav tik dzīvelīgas kā “Combine”, tokijiešu sejas šķiet kādu īpašu, uz iekšu vērstu pārdomu māktas. Tās nav skumjas, nīgras vai dusmīgas, drīzāk bezkaislīgas, un bezkaislība pašnāvības iespēju padara daudz ievērojamāku. Turklāt pašnāvības japāņu kultūrā nav nekāds jaunums, pavisam aplami būtu to izplatībā vainot internetu. Tās noteikti nav lielāks ļaunums par latviešu pašnāvības veidu – dzeršanu. Ainas ar 50 skolniecēm, kas vilciena priekšā nolec no metro stacijas platformas ir viena vienīga romānistu un neatkarīgā kino autoru fantāzija.

Tokijā pārsteidz citas lietas, piemēram, uzticība sezonai, ko sen ir pazaudējušas tādas stila metropoles kā Londona vai Ņujorka. Arī mana būšana Tokijā sākās ar gluži sadzīvisku ainu, kas pēc tam, kā viena no nedaudzajām ceļojuma piezīmēm tika rūpīgi pierakstīta bloknotā. Kāda impulsa un attālinātu atmiņu vadīta, tūdaļ pēc ierašanās lūdzu uz numuru atgādāt gludekli un gludināmo dēli. Savos ceļojumos neko tādu neesmu darījusi, tomēr šeit, rūpīgi izgludinājusi kleitu, dažas tumšas blūzes un melnus svārkus, drošības pēc gludekli pārlaiûu arī pelēkajam lietusmētelim. Ir oktobra vidus, termometra stabiņš sasniedzis gandrīz +30 grādu atzīmi, bet Tokijas dress code ir slēgtie apavi, vilna un zeķes tumši brūnā, plūmju vai melnā krāsā. Rūpība, ar kādu tērpušies tokijieši iziet ielās, nav atkarīga no vecuma un dzimuma. Stingra disciplīna un koordinācija samanāma pat jauniešu apģērba nosacītajā nevērībā. Arī par viktoriāņu stila porcelāna lellēm pārģērbto meiču kostīmos katra apģērba kārta šķiet svaigi izcelta no atvilktnes, kur starp drānas gabaliem rūpīgi ielocīta zīdpapīra loksne.

Gotiskas Lolitas pie ieejas Meidzi tempļa dārzā un citi Haradzjuku rajonā dirnošie jaunieši, kurus dāsni apkalpo šeit esošie drānu un apavu butiki, ģērbšanos ir pārvērtuši hobijā. Tāpat kā sportistam nozīmīga spēle, arī šo jauniešu atskaites un punktu gūšanas dienas ir brīvdienas, kad nedēļas laikā rūpīgi izraudzītais apģērbs tiek vilkts mugurā cerībā tapt nofotografētiem un parādītiem kādā no neskaitāmajiem ielu stila žurnāliem, vai, vēl labāk, televīzijas kanāliem. Foto un televīzijas kameru uz ielām ir daudz, īpaši Omotesando un tās sānielās, kur notiek tādas kā ekspresintervijas un uz ielas izraudzīto varoņu “stila analīze”. Tiem, kuriem palaimējas iekļūt tādos starptautiski pazīstamos izdevumos kā “FRUiTS”, ir lemts kļūt par Tokijas stila “mesendžeriem” visā pasaulē. Taču, ja ir rudens, neviens nedemonstrēs pliku vēderu vai stilbus.

Otra lieta, ko negaidīti piedāvā Tokija, ir humānais mērogs. Pusmūža arhitektu, kas man vēl Rīgā iesaka Tokijā “visu labi izstaigāt ar kājām”, es domās nodēvēju par traku un pārāk taupīgu. Taču traki drīzāk ir visi tie, kas par Tokiju sauc 35 miljonu cilvēku apdzīvoto aglomerāciju, kura kā biedējošākā pilsētas forma tiek izstādīta arhitektūras un mākslas izstādēs un konferencēs par globālo sasilšanu. Saprotams, Tokijā daudz biežāk iznāk atrasties stāvā ar ciparu 33, 46 un pat 69. Apbūves un iedzīvotāju blīvums ir ietekmējis gan vertikālos, gan horizontālos pilsētas izmērus, nojaucot jebkādas robežas, piemēram, ar 35 kilometru attālumā esošo Jokohamu. Ielas līmenī tomēr Tokijas salīdzinoši nelielā centra kvartāli viens otrā ievijas pavisam līgani. No Ropongi kājām lēnā garā pa koku ieskautām alejām, iegriežoties kādā restorānā, var aizstaigāt līdz Aojamai. No Aojamas savukārt līdz Sibujai vai Haradzjuku. Šajā maršrutā ir atrodams gan debesskrāpja 53. stāvā iekārtotais Mori mākslas muzejs (starptautiskākā no Tokijas laikmetīgās mākslas institūcijām), gan romantiski kapi, gan dārzu ieskautas dzīvojamās mājas, gan Omotesando iepirkšanās iela, uz kuras glītā rindā sakārtojušies Prada, Tod’s, Dior un neskaitāmi citi modes preču veikali, kurus nekritiski pielūdz arhitektūras prese un paši arhitekti. Šīs žurnālos daudzkārt redzētās ēkas dabā izrādās krietni mazākas un cieši iespiestas nelielos gruntsgabalos – ne vēsts no vērienīgā plašuma, ko dāsni dāvā mūsdienu fototehnikas iespējas.

Iespējams, lai mazinātu pret ekspatu kultūru vērstos pārmetumus, arhitektūras sakarā vairāk gribas pakavēties pie kluba Super Deluxe. Tā izcelšana nekādi nemazina atmiņas par autentisko japāņu ūķu un patiltēs noslēpto tempura restorānu kulināriskās vienkāršības baudu. Par spīti vesternizācijai, pret ko ar visai agresīvām ielu demonstrācijām vēršas japāņu nacionālisti, pasaules lielākās metropoles iedzīvotājiem ar starptautisko komunikāciju iet pagrūti. Tikai retais muzejs piedāvā informāciju angļu valodā, par runāšanu angliski var pilnībā aizmirst uz ielas vai restorānos. Tomēr japāņi grib draudzēties, īpaši radošajās profesijās. Kad no Eiropas Tokijā ieceļojis arhitektu pāris šeit apmeties uz dzīvi, nodibinot Klein Dytham Architects, neformālās tikšanās un pārtijas drīz vien draudējušas pārsniegt reālo iespēju apmērus un, saprotams, pamatīgi traucējušas darbam. Tomēr vēlme miksēties kultūru dažādībā bija, un arhitekti turpat Ropongi atvēra klubu.

No citām Tokijā dzīvojošo ārzemnieku dzerstiņu vietām, Super Deluxe atšķiras ar Pecha Kucha vakaru – reģistrētu un autortiesību aizsargātu arhitektūras lekciju formātu. Sarīkojuma ideja ir pavisam vienkārša – ļaut jaunajiem dizaineriem parādīt savu darbu, ko citādi ir grūti izdarīt kuratoru šaurā skata un galeriju īres cenu dēļ. Taču zinot, cik ļoti arhitektiem patīk runāt un cik šīs runas mēdz būt garas un necieöamas, vienas uzstāšanās laiks ir noteikts īss. Katrs birojs vai individuāls autors drīkst rādīt tikai 20 attēlus – katru 20 sekundes, tādā veidā viens priekšnesums nav garāks par septiņām minūtēm. Nav brīnums, ka kopš pirmā Pecha Kucha vakara, kas notika 2003. gadā, lekcijas guvušas fenomenālus panākumus. Saistošs šajā no arhitektūras augstā plaukta dogmas brīvajā formātā ir pilnīgi viss – gan iespēja jau pirms lekcijas bārā iedzert, gan iespēja parādīt sevi un apskatīt citus. Ja priekšnesums ir slikts, tas ir tik īss, ka nedod iemeslu vaimanām par kavēto laiku. Ja tas ir labs, klubā sarunas var turpināt arī pēc lekcijas. Ja sākotnēji Pecha Kucha bija iecerēta kā vieta, no kuras izsisties jaunajiem, tad pašlaik lekcijās piedalās arī prominences. Saprotams, pakļautas tam pašam formātam. Tojo Ito, uzstājoties ar 20 slaidiem, savulaik esot stāstījis par konkursiem, kuros viņš zaudējis Remam Kolhāsam.

Tojo Ito, tāpat kā vairums japāņu arhitektu, angliski nerunā, un jaunākie apraksti, kas aizstājuši reiz iecienītās intervijas, parasti sākas ar raksta autora izvērsumiem par pazušanu tulkojumā. Iespējams, tāpēc recenzijas par japāņu arhitektu radītajiem darbiem vairumā gadījumu ir komplimentāras. Arī tad, kad japāņi būvē Eiropā un ASV. Ar Tokijā dzimušo Pecha Kucha vakaru ir aizrāvušās jau vairāk nekā 30 pilsētas, pat Prāga un Šanhaja, jauno arhitektu un dizaineru priekšnesumus papildinot ar mākslinieku, fotogrāfu un mūziķu piedalīšanos.

Atrast “savu lietu” ir veids, kā Tokijā izbēgt no dzīves, kas ved uz pašnāvību. Dai to sauc par jauno vilni, kuru izraisījuši pašnāvnieku paaudzes bērni. Vērojot savu vecāku bezkaislīgo eksistenci, viņi pieņēmuši lēmumu iet citu ceļu. Par to liecina arī neskaitāmie citādai dzīvei veltītie izdevumi Tokijas grāmatnīcu un žurnālu kiosku plauktos. Īpaši populāra ir slow life kustība, kuru japāņi nemaz netulko. Kā paša spēkiem uzcelt māju, izgatavot koka gultu, uzšūt lina aizkarus, notamborēt čības vai izcept cepumus? Kad Jokohamā uzskrienu virsū “savu lietu” atradušam fotogrāfam, kas speciālam izdevumam fotografē Blythe leļļu modes, saprotu, ka Tokijā gribētu uzkavēties ilgāk. Atšķirīgo Tokijā ir ierasts respektēt, ja ne oficiālajā, tad vismaz subkultūrā. No šādas puses raugoties, Rīgā uz pašnāvību velk biežāk.