Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Par rakstu Mācītāju dzimumaudzināšana RL 2002. gada septembra numurā
Rīgas Laika septembra numurs man sagādāja kā nepatīkamu izbrīnu, tā arī tādas pat pārdomas. Izbrīnu par to, ka ieraudzīju tajā publicētus kādas savas pirms vairākiem gadiem lasītas lekcijas konspekta (faktiski — piezīmju) fragmentus papildinātus ar Anša Ziemeļa (pseidonīms) komentāriem. Raksta ievadā viņš saka: “Pirms vairākiem gadiem manās rokās nonāca teksts, kuru pavadīja norāde, ka tas nav paredzēts publiskošanai. Un man pat prātā nevarēja ienākt, ka to vajadzētu publiskot. Taču šobrīd ... es domāju, ka pienācis laiks pievērst plašāku uzmanību šim dokumentam ...” Ne redakcija, ne raksta (faktiski — komentāru) autors manu piekrišanu nebija prasījuši. Ja raksta sakarā vēl formāli varētu it kā strīdēties par citējamību, tad kronis situācijai ir tas, ka RL mājas lapā ir nopublicēts pilns konspekts vienīgi ar Anša Ziemeļa paša vārdu un viņa virsrakstu!
Neuzskatu studentus par rakstāmmašīnām, tāpēc savas piezīmes biju nokopējis un izdalīju, lai studenti vairāk laika var veltīt lekcijai pašai un pēc sava ieskata izdalīto tekstu papildina ar savām piezīmēm lekcijas gaitā. Tā kā tās bija tikai piezīmes (bez atsaucēm, ar saīsinājumiem, utml.), ne saistīts vienlaidus teksts, tad biju pievienojis piezīmi, ka šis teksts nav paredzēts publiskai citēšanai vai publicēšanai. Faktiski ārpus visa lekciju kursa un mutiska komentāra šīs konkrētās lekcijas piezīmes tādā formā nav saprotamas savā pilnībā. To var konstatēt arī pēc komentatora vairākkārtīgiem: “neskaidrs izteikums”, “var pārprast”, “te būtu svarīgi noskaidrot”, “nav pamatots.”
Lekcijas saturs nav nekas slepens, aizliegts vai kā savādāk ierobežots “tikai dienesta lietošanai,” vienā vai otrā veidā tas ir interesentiem pieejams attiecīgajā literatūrā. Esmu iecerējis lekcijas apkopot un pēc rūpīga redakcionāla darba arī izdot. Uz manu jautājumu, kādēļ manas piezīmes ir tikušas publicētas, redakcija atbildēja, ka tas ir interesanti.
Ja redakcija vēlējās ko no manis uzzināt attiecīgās tēmas sakarā, tā būtu varējusi mani atrast tikpat viegli kā citi žurnālisti. Mēs būtu varējuši saskaņot informācijas veidu, laikus, utt. normālā darba kārtībā. Pēc notikušā man nenācās grūti uzmeklēt viņus un vienoties par dialogu, kas pēc zināmām diskusijām par pseidonimitāti, teksta dzīvi un likteni utml. noslēdzās konstruktīvi.
Tagad pārdomas. Tas, kas mani satrauc notikušajā ir nelāgais precedents. Domāju, ka neviens autors nevēlas redzēt, ka kāds cits bez viņa ziņas publisko viņa darbu un pie tam vēl negatavā, ļoti nepilnīgā stadijā. Nav jābūt juristam, lai saprastu, ka spēkā esošais Autortiesību (2000. g.) likums notikušās darbības noliedz.
Redakcijas “take it easy” attieksme publicējot manas lekcijas fragmentus žurnālā un pilnu konspekta tekstu mājas lapā jebkuru vedina domāt — kas varētu tādā pat veidā publiskots citreiz? — kādas personas piezīmju grāmatiņa, kas Anša Ziemeļa vārdiem runājot nonāks viņa rokās, varbūt kāda vēstules, varbūt vēl kas, ... faktiski jebkas, kas vien redakcijai šķitīs interesanti. Kura un kādi materiāli vēl ir redakcijas rīcībā, kuri to vien gaida, lai tiem pienāktu laiks pievērst plašāku uzmanību? Kurš būs nākamais?
Bet nav jau viss tikai nelāgi vien. Pēc sarunas ar redaktoriem viņi apņēmās publicēt manu atbildi (bez komentāriem) un oficiālu atvainošanos. Vismaz beigas stāstam (tiktāl) ir labas. Jo ceru, ka šis nepatīkamais starpgadījums ar to var tikt uzskatīts par izbeigtu.
Ar cieņu
Guntis Kalme