Inteliģences konference

Berlīnes zooloģiskajā dārzā krustcelēs ir izvietotas koka plāksnītes ar virziena rādītājiem, pēc kuriem var uzzināt, ka no konkrētajām četrām žirafēm līdz Ņujorkai ir 6385 kilometri, no aizsargājamā pandas lāča, kas Berlīnes saulē beidzas nost, līdz Parīzei ir 869 kilometri, no paplukušu pērtiķu bara līdz Maskavai 1614 kilometri, bet no leduslāčiem līdz Helsinkiem 1123 kilometri. Jau vairākus gadu desmitus Varšavas universitātē iestājeksāmenos nākamajiem studentiem tiek uzdots jautājums, cik tālu viņu politiskā galvaspilsēta atrodas no Berlīnes. Aukstā kara laikā studētgribētāji teikuši, ka šis attālums ir apmēram 1500 kilometri, kas aptuveni atbilst attālumam no Varšavas līdz Parīzei. Astoņdesmitajos gados nosauktais attālums esot samazinājies līdz 1000 kilometriem, pēdējos gados — līdz 800 kilometriem, lai gan patiesībā attālums Berlīne–Varšava ir 592 kilometri.

Braucot rudenī šos kilometrus uz interviju ar Andžeju Vajdu un sēžot viens pats savā kupejā Berlīnes–Varšavas nakts vilcienā, lasīju vecas intervijas ar Vajdu, kurās kinoklasiķis stāsta par to, ka lielo valstu vēsturi zina visi, bet, kad jāiedziļinās mazo valstu vēsturē, vairs nevarot saprast neko. Poļu pavadonis, kurš nerunāja ne vāciski, ne krieviski, bet vienalga saprotami, man teica, lai pa nakti es aizslēdzot kupejas durvis, jo mazums kas varot gadīties. Durvīm bija viena pagriežama atslēga, parasts krampītis un aizvāžama bulta. Taktiski pasūtījis pensionēto austrumvācu zinātnieku no blakus kupejas gulēt, jo viņš neatturami man gribēja nolasīt lekciju par iespēju mikrobu enerģiju pārvērst pozitīvā enerģijas daudzumā, es trīskārši noslēdzos pret nezināmo un sāku lasīt. Kad vilciens apstājās pie Polijas–Vācijas robežas, pie manām durvīm klauvēja vācu robežsargs, kurš, apskatījis manu pasi, prasīja, uz kurieni es braucot. “Uz Varšavu,” teicu ar lepnumu un bez jebkādas nepieciešamības melot. “Tad jau jūs sen esat aizbraucis garām,” viņš man nopietni sacīja. Nesapratu, tas ir joks vai viņš ir sajaucis savus kontrolējamos vilcienus, vai arī man šī robežsarga galvā ir ierādīts vienvirziena ceļš, vai varbūt viņa galvā Varšava no Berlīnes ir sasniedzama stundas laikā.

Sešos no rīta, iebraucis Varšavā un nezinādams, kur likties, pretī stacijai atradu viesnīcu, ko sauca “modernākā biznesa viesnīca Austrumeiropā”, un, iztaisījies tur par viesi, par brīvu dzēru biznesmeņiem pienākošos kafiju sušī bārā. Tā kā atšķirībā no vācu robežposteņa te neviens mani neuzskatīja par neiederīgu, lasīju tālāk, apkrāvis savu kafijas galdu ar apdrukātām papīra lapām. No malas izskatījās, ka pēc stundas es došos kaut kur Varšavā par miljonu pirkt vai visu Austrumeiropu kopumā. Es nebiju aizbraucis garām un vismaz zināju, kur atrodos. Neviens pat neiedomājās man uzdot jautājumu, vai atrodos tur, kur man būtu jāatrodas, es biju no tās pasaules, kas radās pēc 1989. gada vai arī no tās paaudzes, kura neko nezina, kā savulaik izteicās kāda latviešu kinoklasiķe.

Šo braucienu atcerējos, kad Berlīnes senatoram uzdevu jautājumu, kur atrodas Berlīne. Viņš man par apmierinājumu atbildēja, ka Austrumeiropā, lai arī, kā nopratu no izteiksmes, šī atzīšanās viņam nenāca viegli. Todien, maija pēdējās dienas pēcpusdienā, man Berlīne atradās pie Šprē upes, kuras kanāla malā, kaut kur pie robežas starp Rietumberlīni un Austrumberlīni, bija salikti veci un nemoderni dīvāni, uz kuriem var atlaisties un domāt par to, kur tu esi un vai tam ir kāda nozīme. Blakus sarunājās poļi, piedzēries francūzis angļu valodā kliedza otram piedzērušam francūzim, lai runā ar viņu franciski, tālāk kāda vjetnamiete tirgoja popkornu, bet man bija pilna soma ar benzīntankā sapirktām avīzēm, ar kurām mainījos ar vienu vācieti un vienu norvēģi.

Todien septiņās Eiropas avīzēs vienlaikus bija publicēta vācu filozofa Jurgena Hābermāsa un franču filozofa Žaka Deridā aizsāktā diskusija par to, ka nepieciešams veidot vai atjaunot “Eiropas kodolu” ar vienotu drošības politiku un ārpolitiku, ar jaunu eiropiešu pašapziņu kā pretspēlētāju Amerikas hegemonijai. Tad es vēl nenojautu, ka intelektuāļu iecerētajā “kodola Eiropā” (ar atombumbām un kodollielvalstīm Hābermāsa ieviestais jēdziens vāciski nesaistās — viņš raksta “Kerneuropa”, ko, brīvāk tulkojot, varētu arī saukt par “serdes Eiropu” vai “kauliņa Eiropu”, taču tad būtu jātiek skaidrībā, par kādu augli ir runa) Austrumeiropai nav ierādīta vieta. Un, ja Berlīne ir Austrumeiropa, tad es tobrīd neatrados “kodolā”, bet vismaz 1500 kilometru attālumā no “kodola”, kādu grib radīt Hābermāss, Deridā un vēl pieci intelektuāļi, kuri todien rakstīja par Eiropas identitāti: Umberto Eko avīzē La Repubblica, rakstnieks Ādolfs Mušga Neue Züricher Zeitung, filozofs Ričards Rortijs Süddeutsche Zeitung, filozofs un Eiropas parlamenta deputāts Džannī Vatimo itāļu laikrakstā La Stampa un Fernando Savaters spāņu avīzē El Pais.

Pirmajā mirklī tā šķita ģeniāla Hābermāsa iniciatīva — savervēt intelektuāļus pa savam gāzt pastāvošo pasaules kārtību un izaicināt savas valsts politiķus, lai tie ķertos pie drosmīgākas politikas. Līdz pēdējam intelektuāļi savu akciju esot turējuši noslēpumā, acīmredzot vēlējušies pārsteigt, vismaz ar idejām, ja ne ar jaunu attieksmi.

Jaunā ideja, uz kuru aicina intelektuāļi, ir atgriešanās pie apgaismības vērtībām. Viņu uzstādījums izskatījās gandrīz vai Lutera cienīgs — te mēs rakstām un citādi nevaram, jo šobrīd vai nekad ir iespēja dzimt jaunai Eiropas sabiedrības domāšanai, un filozofu pienākums ir to mobilizēt, ieskicējot pastāvošo realitāti “ar dramatisma pilnām acīm” — pēc Irākas kara Eiropa ir izrādījusies vāja un sašķelta, Amerikas draudzība ar Poliju un Lielbritāniju “veco Eiropu”, kas bāzējās uz jau tā sarežģīto vācu–franču centru, ir atbīdījusi pavisam malā, tāpēc arī radusies nepieciešamība uzsākt jaunas Eiropas debates. Šis Eiropas “kodols”, ko piedāvā filozofi, šķiet tomēr kaut kad jau piedzīvots — Francija, Vācija, Beļģija, Luksemburga, Itālija plus Spānija, — un vācu nedēļas laikraksts Die Zeit to jau nosaucis par jauno “šokolādes konfekšu izlasi”. Tikai “kodola Eiropa” tagad esot gatava pašreizējai Eiropas Savienībai piešķirt kvalitāti — un filozofs brīdina (tas vien ir aizdomīgi!), ka nākamās Eiropas konstitūcijā nedrīkst un nevar būt nekāda separātisma.

Jēdziens “kodola Eiropa” Hābermāsa interpretācijā drīzāk izskatās kā kara pieteikums ASV, reizē arī Lielbritānijai un Polijai, kuru vācieši presē jau sākuši dēvēt par ASV meitas uzņēmumu. Baltijas valstis šajā “kodolā” un tā tuvumā ir pilnīgi ignorētas, tāpat Čehija un Ungārija, jo tās darbojušās “oportūnistiski”. “Kodola Eiropai” ir jābūt tai, kuru var likt svaru kausos pret ASV hegemoniju itin visos līmeņos — ANO, Pasaules tirdzniecības organizācijā, Pasaules Bankā, un to var panākt, paplašinot nacionālās identitātes izpratni Eiropas dimensijas līmenī.

Frankfurter Allgemeine Zeitung Hābermāss norāda, ka nedrīkst aizmirst 2003. gada 15. februāra masu demonstrācijas pret karu Londonā, Romā, Berlīnē un Parīzē, Madridē un Barselonā. Tās esot bijušas lielākās masu politiskās akcijas kopš Otrā pasaules kara beigām un signāls jaunas Eiropas atklātības dzimšanai, kas droši vien tā arī tikšot interpretēts vēstures grāmatās. Sajūtu spēks esot bijis tas, kas licis eiropiešiem celties kājās, bet reizē padarījis arī skaidrāku apjausmu par trūkstošo vienoto Eiropas ārpolitiku. To izlasījis, satrūkos, jo iedomājos, — ja kāds pēcnācējs man prasīs, ko tu, vectēv, darīji tajā dienā, man būs jāatzīstas, ka mēģināju Aleksandra laukuma stacijā bēgt no tām vēsturiskajām masām pēc iespējas ātrāk un tālāk.

Hābermāss konstatē, ka bezdibenis starp kontinentālajām un anglosakšu zemēm, starp “veco Eiropu” un Austrumeiropas kandidātvalstīm ir kļuvis vēl lielāks. Austrumeiropas valstis tagad tiecoties uz Eiropas Savienību, bet jau pašā sākumā esot pilnā gatavībā savu tikko iegūto suverenitāti ierobežot. Hābermāss pat nepieļauj iespēju, ka Polijai, Čehijai vai Baltijas valstīm varētu būt citāds viedoklis, ka tās meklē savu argumentāciju pozīcijai, kādu tās izvēlējušās vai kādu tām likts izvēlēties. Austrumeiropas valstis šo intelektuāļu diskusijā izskatās tādas kā traucējošas, un īsti nav saprotams, vai intelektuāļu iecerētā “kodola Eiropa” būs pret tām vai ar tām un vai vispār kādās attiecībās.

Visam šo septiņu domātāju kopdarbam vai “sabiedrībai ar ierobežotu atbildību” vienots ir jautājums par to, kas ir Eiropa. Rakstnieks Ādolfs Mušga, kurš akcijā aizpilda Neue Züricher Zeitung nišu, rakstot par to, kas ir Eiropa, aizdomājies līdz pat Augustīnam, kas tik ilgi, kamēr viņam neuzdeva jautājumu, kas viņš ir, esot zinājis atbildi uz šo jautājumu, bet tiklīdz viņam tas ticis pajautāts, vairs nav zinājis. Ar Eiropu esot tāpat. Pēc Hābermāsa domām, tas, kas nosaka Eiropu šodien, ir sekularizācija, sociālā izlīdzināšanās, skepticisms pret tehnoloģijām, pilsonisks pilsētas dzīvesveids, demokrātija, cilvēktiesības, ekoloģija, novēršanās no stiprākā tiesībām. Hābermāss gan atzīst, ka tās visas nav nekādas specifiskās Eiropas vērtības, ap kurām tagad būvēt “kodola Eiropu”, bet gan Rietumu kopīgās vērtības, kas sastopamas gan Amerikā, gan Kanādā, gan Austrālijā, tāpēc vēl raksturojumam jāliek klāt nacionālās valodas, nacionālā literatūra un nacionālā vēsture, kas ilgu laiku darbojās kā degmateriāls, bet tomēr beigās izveidojis to, ko tagad dēvē par Eiropas daudzveidīgo seju, kas balstīta uz savstarpēju atzīšanu. Un piemērs tam esot sociāli valstiskais apmierinājums par pastāvošajām šķiru pretrunām un valstiskās suverenitātes ierobežošana Eiropas Savienības ietvaros. Tas tad arī esot tas punkts, kāpēc tāda “kodola Eiropa” jāizveido, un kas jaunajai eiropiešu apziņai jāaizstāv. Eiropā esot neiedomājami, ka kāds no tās prezidentiem sēdi sāktu ar lūgšanu, raksta Hābermāss, kurš pats gan vēl pavisam nesen debatēs par bioētiku atzina reliģijas lielo nozīmi sabiedrības dzīvē. Vērtību meklējumos, tiesa, dodas ne tikai filozofi. Acīmredzot tieši ap to laiku, kad Hābermāss, piesēdies pie raksta sacerēšanas, apjūsmoja postnacionālo Eiropu, es parkā vēroju kādu padzīvojušu vācu pāri. Viņi piegāja pie liela un veca koka, un, elpu dziļi ievelkot, teica: “Vācu ozols.”

Šķiet, ka Eiropas debates ir gandrīz vai vienīgā brīvā niša, kur vecie kreisie intelektuāļi tagad var atsperties, lai pēc aukstā kara beigām nebūtu spiesti atzīties savā ideju nabadzībā, — turklāt Eiropas jēdziens ir tik labvēlīgs plašām interpretācijām, kur var piesaukt gan Kristu, gan kopīgo traģiskās pieredzes vēsturi un reizē aktuāli iekļauties pasaules ainavā. Taču tam visam cauri spīd tādas kā ilgas pēc tās Eiropas, kas bija pirms ES paplašināšanās, pirms globalizācijas vai 11. septembra, ilgas pēc status quo stāvokļa, kāds radās Eiropā pēc Otrā pasaules kara un kuru Hābermāss sauc par zelta laikmetu — tolaik visur pasaulē esot kļuvusi pazīstama eiropiešu kopīgā politiskā mentalitāte — gan Telavivā, gan Honkongā viņos, tas ir, “kodoleiropiešos” vispirms pazīts eiropietis, un tikai tad vācietis vai francūzis. Es neatvairīju savas uzmācīgās padomju cilvēka atmiņas un atcerējos apgalvojumu, ko nesen dzirdēju no Berlīnē dzīvojošas krievu disidentes — viņa vēl pēc 20 gadiem varot uzreiz pazīt “krievu Rietumos” — ne apģērba, ne antropoloģiskā tipa dēļ, viņa to nosakot ar “muguras smadzenēm”. Kad Lihtenbergas stacijā kāds tīnis, vēršoties pie manis, kaut ko nesaprotami vāciski murmināja, es viņam intuitīvi uzdevu jautājumu “Čto nado?” un saņēmu atbildi “Sigareta jesķ?" [1. "Ko vajag?” — “Cigarete ir?” (krievu val.)] Austrumeiropieši no šīs vispārējās eiropeiskās pazīstamības ir pasargāti, vismaz pagaidām, kamēr nesāksies paranojiskā tieksme izskatīties pēc eiropiešiem (un, taisnību sakot, es neesmu arī īsti pārliecināts, vai tas, ka kādu francūzi notur par vācieti un otrādi, ir “kodoleiropeiskuma” sasniegumu apliecinājums). Irākas kara laikā vācu gardēžu izdevuma žurnālists, protesta apsvērumu vadīts, mēģināja pagatavot vakariņas, kurās nebūtu politnekorektu ēdienu un dzērienu, taču viņam negāja viegli — Šprēvaldes gurķi izrādījās audzēti Polijā, kečups taisīts no ungāru tomātiem, zandarts atvests no Igaunijas, daudzmaz drošs šajās politiskajās vakariņās viņš varēja būt tikai par franču vīnu, Brandenburgas minerālūdeni un baltajiem sparģeļiem. Kad BBC viņam uzdeva jautājumu, kāda ir sparģeļu loma vācu identitātē, politiskais pavārs tēloja, ka jautājumu nav dzirdējis. Bet tas, kāpēc Hābermāsa un Deridā iecerētajā “kodola Eiropā” ignorēta Austrumeiropa, ir jautājums, uz kuru abi filozofi nemaz nebija iecerējuši atbildēt, acīmredzot tas neietilpa kopīgajā bildē. Un kā raksta Die Zeit redaktors Jans Ross, status quo, ko “kodoleiropieši” tik ļoti taisās aizstāvēt pret Ameriku, Austrumeiropā atsauc atmiņas par pusgadsimtu ilgo apspiestību. Tas var arī neizraisīt vēlēšanos ieņemt vietu tuvāk “šokolādes izlasei”.

Pavisam brīvs no uzbrukšanas Amerikai šajās debatēs palicis tikai Umberto Eko, kurš Eiropas identitātes kopību redz 20. gadsimta karu atmiņās, pēkšņi sajūtamās radniecības jūtās starp Eiropas tūristiem un konferenču apmeklētājiem Amerikā, un Amerika, viņaprāt, nav ne naidīga, ne cita, bet pavisam vienkārši — citāda. Taču Hābermāsa un Deridā akcija nav tikai Eiropas intelektuāļu debates, bet gan transatlantiska akcija,un viņi piesaistījuši arī amerikāņu kreiso domātāju Ričardu Rortiju, kurš tās pašas dienas Süddeutsche Zeitung raksta, ka Amerikai tā būtu traģēdija, ja Eiropa nenostātos pret Vašingtonu. Ievadā Rortijs atsaucas uz savu bijušo universitātes rektori Kondolīzu Raisu, kura Amerikas laikrakstos paudusi turpmāku savas valsts “rīcības paroli”: Krievijai tikšot piedots, Vācija tikšot ignorēta, bet Francija — sodīta. Rortijs gan apšauba, ka Raisa, kura esot visnotaļ izglītota dāma, patiešām domātu tik vienkāršotos modeļos, bet katrā ziņā šis izteikums ieskicējot Baltā nama nespēju tikt galā ar uzskatu atšķirībām un tendenci pieņemt, ka cits viedoklis var būt tikai neliešu un nerru atteikšanās no tā, ka viņus vadītu gudrie, tālredzīgie un labu gribošie. Rortijs pravieto — ja Eiropas politiskie līderi atsauksies Hābermāsa un Deridā aicinājumam nostiprināt savu neatkarību no Vašingtonas, tad ASV darīšot visu, lai mobilizētu amerikāņu sabiedrisko domu pret šīm valstīm, Vašingtona likšot lietā visus spēkus, lai tās saķildotu un lai tādējādi “kodola Eiropa” vairs nebūtu nekāds piemērs pārējām ES dalībvalstīm. Eiropa, kas apšauba Amerikas hegemoniju, esot pēdējais, ko Vašingtona varot gribēt, un Buša padomnieki nojaušot — ja Eiropas Savienība būtu bijusi vienota, ASV nekad nebūtu izdevies gūt sabiedrības atbalstu savām militārajām akcijām Irākā. Ja tagad Eiropas pilsoņi un valdības neizmantos īsto brīdi, lai konsekventi vērstos pret amerikāņu unilaterālismu, tad nākamajā pasaules kārtībā Eiropa vairs nekad nespēlēs izšķirošu lomu. Pat demokrāti Amerikā, ja viņi vēlētos uzvarēt nākamajās vēlēšanās, būs spiesti izpatikt saviem pilsoņiem un pieņemt nepieciešamību pēc permanentas ASV hegemonijas labākas pasaules vārdā un lietot Buša toni, lai izskatītos pietiekami stipri un izlēmīgi. Taču Rortijs norāda — demokrātu kandidāti labi zinot, ka agri vai vēlu Amerikas militārais un ekonomiskais pārākums nonāks konfliktā ar Ķīnu un Krieviju. Bet Ķīnas un Krievijas režīmi tagad vēl ir svārstīgi un spiesti koncentrēties uz savām iekšējām problēmām, nevis domāt par pasaules kārtību. Tātad, ja Eiropa neko neuzsāks, viss paliks pa vecam un izveidosies tāda pati pasaules kārtība, kāda bija aukstā kara laikā, un tā varētu būt dzīvotspējīga vienas, augstākais divu paaudžu garumā. Rortijs uzskata, ka nu reiz ir pienācis brīdis, kad sabiedriskā doma spiež politiķus būt ideālistiskiem, jo gan Amerikā, gan Eiropā ir miljoniem cilvēku, kuri Amerikas vēlmi gūt permanentu hegemoniju uzskata par kļūdu. Tiem amerikāņiem, kas to apzinās, vajagot palīdzību un šāda palīdzība esot iespējama tikai tajā gadījumā, ja notiks Eiropas konsolidācija. Iespējams, ja Rortijs tagad atbrauktu uz Eiropu, viņš viltos tāpat, kā savulaik vīlās Vajda, kad viņš 70. gados brauca uz Rietumberlīni meklēt “puķu bērnus” un konstatēja, ka viņi savu stilu pārvietojuši uz veikalu skatlogiem un pārdod par naudu. Tāpat noticis ar “kodola Eiropas” brīvo iniciatīvu, kas Vācijā pārvērtusies plaša patēriņa preču tirdzniecībā ar uzrakstu “No war!" [2. "Karam nē!” (angļu val.)] — tu vari to nopirkt karoga veidā un izkarināt uz sava balkoniņa vai kabatas lakatiņa veidā un izšņaukt degunu, bet par to jau vēstures grāmatās droši vien nerakstīs.

Kad viss bija pateikts, iestājās klusums. Pēc filozofu akcijas Vācija turpināja gaidīt ASV ieinteresētību, Francija lūdza mazināt sodu. Pārsteidzošais tajā visā bija ne idejas, vismaz ne jaunas, ne viņu sabiedriskā nostāja, bet tas, ka filozofi spēj tik labi organizēties. Tikai vācu nedēļas avīze Die Zeit pēc dažām dienām pārmeta filozofiem, ka viņu aklums pret “jauno” Eiropu ir vairāk nekā netaktisks, jo kontinenta Austrumiem esot ko teikt un tie, kas to neklausoties, sev nodarot tikai sliktu. Tas mani iedrošināja tonedēļ piezvanīt Hābermāsam, lai uzaicinātu uz sarunu, bet viņš izklausījās pavisam nīgrs, kaut ko nesaprotami purpināja klausulē un no sarunas atteicās, — bet, domājams, ne jau tāpēc, ka nebiju no “kodola Eiropas”.