Indiešu erotoloģija

Sanskritā sarakstītās mācību grāmatas mīlas lietās ir apjomīgs literatūras klāsts, kas aizrautīga lasītāja mājās veido veselu bibliotēkas sadaļu. Klasiskais Kāmasūtras teksts ir tikai viens no senākajiem šāda veida traktātiem, kam sekojuši daudzi atdarinājumi un turpinājumi, ieskaitot mūsdienās radītās imitācijas un viltojumus.

Īpaša, savā ziņā — zinātniska uzmanība jutekliskās dzīves sfērai ir pievērsta ne tikai indiešu kultūrā. Erotikas mākslu savos traktātos apcerēja arī arābi, persieši un ķīnieši. Šķiet, tikai tā saucamajā jūdu-kristiešu tradīcijā, kas bijusi pamatā Rietumu civilizācijas dubultajiem standartiem, runāt par mīlas lietām bija uzticēts dzejniekiem, nevis zinātniekiem.

Tomēr, pat salīdzinot ar citām kultūrām, Indijā mīlas mākslas teorija un prakse ieņēma īpašu vietu. Kāmasūtras klasiskais teksts kalpoja ne tikai par rokasgrāmatu izcila mīlnieka mākslas apguvei, bet arī par kanonu, kas bija jāņem vērā jebkuram dzejniekam, dramaturgam, tēlniekam vai gleznotājam, kurš savā daiļradē nolēmis pievērsties mīlestības, mīlēšanās vai pat tikai cilvēka ķermeņa attēlošanai. Rezultātā praktiski ikviens indiešu mākslas piemineklis var tikt izmantots Kāmasūtras ilustrēšanai, radot pārlieku optimistisku priekšstatu par erotikas piesātinātu sabiedrību un kultūru.

Kāmasūtras teksts mums zināmajā izskatā, spriežot pēc dažādām pazīmēm, varētu tikt sacerēts ar 3.–4. gs. m.ē., un par tās autoru tiek dēvēts Malanga Vātsjajāna — brahmaņu izcelsmes askēts, kas dzīvojis Indijas rietumu daļā, visdrīzāk, Avanti valsts galvaspilsētā Uddžajā. Gandrīz visi vēlākie erotoloģiskie teksti ir tapuši Kāmasūtras ietekmē, to komentējot, papildinot un pārliekot dzejā. Atšķirībā no Rietumu zinātnes, kurā vienmēr par uzticamākiem tiek uzskatīti jaunākie atklājumi un publikācijas, Indijas tradīcijā pats svarīgākais ir bijis hronoloģiski senākais teksts. Arī Kāmasūtra vienmēr bijusi pārāka par jebkuru citu mīlas tematikai veltītu traktātu. Teksta uzbūve liecina, ka tas varētu būt arī senāka avota pārstāsts — Vātsjajāna tajā sevi citē tikai kā vienu no autoritātēm, līdzās Babhravjam, Gonikaputram un citiem.

Kāmasūtras tapšanas patiesā vēsture nav zināma, bet leģenda vēsta par teksta dievišķu izcelsmi. Kad Šiva iemīlēja savu sievišķo emanāciju Pārvati, viņi nodevās nevaldāmiem mīlas priekiem, kuru laikā gūto pieredzi aprakstīja simttūkstoš sējumos. Vēlāk tie ērtības labad tika saīsināti līdz desmittūkstoš sējumiem. Tad vērsis Nandins, kas mīlēšanās laikā sargāja Šivas guļamistabas durvis, cilvēku vajadzībām tos pārrakstīja tūkstoš sējumos, bet Audalaki Švetaketu — piecsimt sējumos. Cita leģenda stāsta par vīrieti vārdā Dattaka, kas nejauši aptraipīja Šivas veikto upurēšanas rituālu un tika pārvērsts par sievieti. Atguvis savu sākotnējo izskatu, viņš atklāja, ka lieliski pārzina abu dzimumu seksuālās prasības un ieradumus, un var sniegt padomus arī citiem. Abas leģendas turpinās līdzīgi — mītiskais skolotājs Babhravja Pančala kļuva par galveno redaktoru vēl joprojām gigantiskai 150 sējumus lielai seksuālajai enciklopēdijai, kuras ievadu rakstīja Čarjana, nodaļu par dzimumaktu — Šuvarnanabha, par jaunavu pavedināšanu — Ghotakamukha, par sievu pienākumiem — Gonikaputra, par prostitūtām — Dattaka un par medicīnu — Kučumara. Taču arī šī enciklopēdija izrādījās cilvēku prātiem par apjomīgu un Vātsjajāna to saīsināja līdz Kāmasūtras apjomam.

Desmit gadsimtus vēlāk pavisam citā kultūras situācijā, Kāmasūtras komentāru, dēvētu par Džajamangala, saraksta Jašodhara. Atšķirībā no mūsu ēras trešā gadsimta Indijas sabiedrības, kurā valdīja salīdzinoši brīvas un nevainīgas seksuālas attiecības, viduslaiku Indija bija kastu sistēmas un reliģisko priekšrakstu sašķelta. Interese par seksualitāti drīzāk līdzinājās Rietumeiropas Renesanses laika interesei par antīko kultūru un šajā laikā tapušajos traktātos par galveno mērķi tika uzskatīta nevis cilvēka dabiskās seksualitātes apmierināšana, bet gan ģimenes attiecību stiprināšana. Nospraužot šādus šaurākus rāmjus, vienlaikus tika paplašināts par pieņemamiem atzīto mīlas paņēmienu klāsts. Pazīstamākais šī laika traktāts ir Kokkokas sarakstītā Ratirahasja (mīlas dieva Ānandas sievas Rati noslēpumu krājums) jeb Kokašāstra, kurā pirmoreiz plašāk izklāstīta mīlnieku tipu astroloģiskā klasifikācija un saderība. Apmēram šajā pašā laikā tapusi Džjotirišvaras Pančasajaka (mīlas dieva piecas bultas). Sešpadsmitā gadsimta autora Kaljanamallas traktāts Ānandaranga (mīlas dieva Ānandas arēna), kas tika tulkots angliski jau 19. gadsimtā. Vēlāki mīlas mākslas traktāti, kas būtu jāpārzina ikvienam studēt gribētājam, ir: Džajadevas Ratimandžari (mīlas kaisles ziedu krūms), Hariharas Šrigarandipīka (kaisles lukturis) un daudzi citi, kas tika rakstīti aizvien pieaugošā intensitātē līdz pat mūsu dienām. Interesants ir traktāts Nagarasarvasva (pilsētnieka enciklopēdija), ko sarakstījis Padmašrī — dažos avotos minēts, ka tas bijis budistu mūks, citos — ka sieviete. Katrā ziņā, tas ir vienīgais šāda veida traktāts, kurā hinduistu dievu vietā godināti Mandžušrī un Tara no Mahajānas budistu panteona. Tajā lielāka uzmanība pievērsta petinga un skūpstu tehnikai, kā arī mākslai turēt sievieti mīlēšanās laikā tā, lai satvērieni stimulētu asinsriti noteiktā veidā un izraisītu noteiktu fizioloģisku efektu. Nagardžunas Siddhas Ratišastra vispilnīgāk atspoguļo dažāda veida aizspriedumus un ticējumus par to, kā maģiskā veidā iespējams ietekmēt mīļāko uzvedību, grūtniecības gaitu, bērna dzimumu un fiziskās īpatnības. Salīdzinot ar šiem, vēlākiem tekstiem, Kāmasūtrā vērojama apbrīnojama veselā saprāta un iecietības klātbūtne. Jebkurš padoms tiek dots tikai kā ieteikums, bieži vien paskaidrojot, kāpēc tieši šāda rīcība ir labāka, bet vīriešu un sieviešu seksuālā uzvedība lielākoties ir aprakstīta no vērotāja, nevis vērtētāja pozīcijas.