Incests un mīlestības princips

Seksuālām attiecībām starp brāli un māsu pieaugušā vecumā nevajadzētu būt sodāmām, ja abi radinieki tām piekrīt, Vācijas valdībai trešdien ieteikusi Ētikas padome. Lielākā daļa no 25 padomes locekļiem, kuri izskata ar ētiku saistītus jautājumus, ar ko saskaras likumdevēji, uzskata, ka krimināllikums nav īstais paņēmiens, lai “uzturētu sabiedrībā šo tabu”.

Delfi.lv, 25. Septembrī

Pārkleina vēl aizvien skaitās viena no Londonas smalkākajām ielām. 19. gadsimtā tajā atradās Anglijas bagātākā aristokrāta Vestminsteras hercoga nams, Londondri marķīza nams, Dorčesteru nams. Būtībā tās visas bija pilis, kurās to īpašnieki apmetās “sezonas” laikā – tā dēvēja periodu no novembra līdz jūnijam, kad britu ari­stokrāti no saviem lauku īpašumiem un kūrvietām pārcēlās uz Londonu. Neviens no šiem namiem nav sa­­glabājies līdz mūsdienām; to vietā tagad atro­das viesnīcas The Grosvenor, Hil­ton un The Dorchester, turklāt no ārpuses tās izskatās tieši tik neizteiksmīgi, lai labi iekļautos Pārkleinas neizteiksmīgajā vidē.

Ir vairāki iemesli, kāpēc šīs un citas aristokrātiem piederošās pilsētas mā­­jas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā tika nojauktas vai pārbūvētas par viesnīcām, vēstniecībām un ofisu ēkām. “Londonas sezona” ap šo laiku zaudēja savu sociālo nozīmi. Viena no būtiskākajām tās funkcijām bija “precību tirgus” – daudzās balles, pieņemšanas un teātra apmeklējumi bija vieta, kur neprecētie varēja izrādīt sevi potenciālajiem partneriem un viņu ģimenēm. Laulība bija darījums, kurā lī­­gavas un līgavaiņa savstarpējās simpātijas bija tikai viens no faktoriem.

18. gadsimtā Rietumu kultūrā pamazām izplatījās jauna, neparasta ideja, ka cilvēku attiecības balstās uz jūtām un arī laulību pamatā jābūt mīlestī­­bai, nevis sociālajām normām un praktiskam aprēķinam. Šajā laikā aizsākās sen­­timentālā romāna žanrs, kura pa­­stāvīgā tēma bija jūtu un sabiedrī­bas prasību konflikts. Dzīve no literatūras, protams, atšķīrās, tomēr 20. gadsimta sākumā doma, ka laulības pamatā ir mīlestība un tikai paši mīlētāji var iz­­lemt, ar ko precēties, Rietumu sabiedrībā jau bija dziļi iesakņojusies. Va­­jadzība pēc “Londonas sezonas” un ģimeni reprezentējošiem grezniem pil­­sētas namiem bija zudusi.

Mīlestībā balstītas attiecības un laulī­ba šodien, bez šaubām, ir norma. Pie­mēram, cik bieži esat dzirdējuši kādu publiski atzīstamies laulībās aprēķina dēļ, un kāda varētu būt apkārtējo reakcija uz šādu paziņojumu? Tomēr, ja šo normu izsakām kā principu “at­­­tiecībām un laulībām jābalstās mīles­tībā”, tad viegli pamanīt, ka tam var būt arī visai negaidītas konsekvences. Lai gan no izteikuma “attiecību un laulību nepieciešams nosacījums ir mīlestība” loģiski neizriet izteikums “mīlestība ir pietiekams nosacījums attiecībām un laulībām”, tomēr viegli iedomāties, ka agrāk vai vēlāk varētu rasties jautājums: kurš gan var liegt diviem mīlētājiem būt kopā, lai kas viņi būtu?

Vēsturniece Stefānija Kunca (Coontz) apgalvo, ka homoseksuāļu cīņa par tiesībām, tostarp tiesībām laulāties, lielā mērā ir “heteroseksuāļu revolūcijas” rezultāts. Diskusija par homoseksuāļu laulībām Rietumu kultūrā kļuva iespējama tāpēc, ka mainījās izpratne par heteroseksuālām attiecībām, proti – tika atzīts, ka tām jābalstās uz izvēli un mīlestību. Skaidrs, ka nekas neliedz papildināt “mīlestības principu” ar vēl kādu papildprincipu, teiksim, “teiktais neattiecas uz gejiem”, bet var saprast, kāpēc “mīlestības princips” un homoseksuāļu laulības aizlie­gums varētu nonākt konfliktā. Ja cilvēks visu mūžu ir jutis līdzi stāstiem par mīlētājiem, kuru mīlestība galu galā pārvar visus šķēršļus, un dusmojies uz ļaundariem, kas viņu mīlestībai ir mēģinājuši stāties ceļā (“I’m gonna marry her anyway,” kā dzied Magic! pašlaik aktuālajā skaņdarbā “Rude”), vai iestāšanās pret homoseksuālām lau­­lībām nepadara cilvēku par tādu pašu “ļaundari”? Ļoti labi problēmu demonstrēja šī gada 6. jūnija raidījums “Aizliegtais paņēmiens”, kurā cil­­vēkiem uz ielas vispirms jautāja, vai vajadzētu aizliegt krišnaītu gājienus pa Rīgas ielām, un pēc tam, vai vajadzētu aizliegt Pride gājienus. Vismaz žurnālistu atlasītajās intervijās shēma bija viena un tā pati – atbilde uz pirmo jautājumu ir drošs “nē, kāpēc gan aizliegt cilvēkiem iet gājienos”, savukārt reakcija uz otro jautājumu ir apmulsums. Proti, aptaujātie bija pietiekami inteliģenti, lai saprastu, ka tikko pašu pasludinātais princips prasa pieļaut arī Pride atzīšanu, kas nonāk pretrunā ar konkrētā cilvēka pārliecību vai sa­­biedrībā dominējošo viedokli.

Līdzīgi varam uzdot jautājumu, vai sa­­­biedrībai vajadzētu iejaukties divu mīlētāju attiecībās, ja mīlētāji ir tuvi asinsradinieki. Es nemēģināšu šajā sle­­jā izvērtēt Vācijas Ētikas padomes neseno rekomendāciju atcelt likumu, kas paredz krimināli sodīt pieaugušus cilvēkus, kuriem ir incestuālas attiecības. Šim Ētikas padomes lēmumam ir pārāk daudz atsevišķi apspriežamu aspektu, piemēram, kaut vai tas, ka runa ir nevis par sabiedrības attieksmi pret incestu, bet tieši par incesta kriminalizāciju. Šī rekomendācija, bez šaubām, būtu jāskata tieši Vācijas kontekstā – kaut vai tāpēc, ka Latvijā incests nav ar likumu aizliegts.

Manuprāt, interesantāks jautājums ir, vai incesta gadījums nenoved “mīlestības principu” līdz absurdam, proti, ja var veidot attiecības un laulāties ar jebkuru, ko tu mīli, vai tas nenozīmē attaisnot arī pedofiliju, poligāmiju, po­liandriju, fetišismu, zoofiliju utt.? (Lai gan kaunīgi jāatzīstas, ka nezinu, kas slēpjas aiz “utt.”.) Vai tas nebūtu pilnīgs trakums?

Patiešām, minētais uzskaitījums lieci­na, ka “mīlestības princips” reāli ne­­kad ne­­­darbojas viens pats. Turklāt, kad to saprotam, saprotam arī, ka minētie attiecību modeļi nav vienādi un tos nevar tā vienkārši savirknēt rindiņā. Laulībai ar fetiša priekšmetu, teiksim, kur­­pi, nav jēgas, jo sociālās attiecības, tiesības un pienākumi, ko apzīmē ar jē­dzienu “laulība”, nav at­­tiecināmas uz priekšmetu. Kurpi nav jēgas apciemot slimnīcā vai atstāt tai mantojumu. Otr­kārt, incests no pārējiem attiecību mo­deļiem atšķiras ar to, ka mūsdienās tā aizliegums bieži tiek attaisnots ar iespējamo kaitējumu trešajai pusei – bērnam, kas incestuālā laulībā var piedzimt ar veselī­bas problēmām. No tā savukārt izriet, ka tuvi radinieki, ku­riem ir seksuālas attiecības, bet kuri apzināti izvairās no bērna radīšanas, nebūtu nosodāmi (protams, incesta aizliegums ir viens no senākajiem tabu sabiedrības vēsturē, to nevar reducēt uz pragmatiskām rūpēm par bērniem). No otras puses, incesta kriminalizēšanas pretinieki norāda, ka atsaukšanās uz bērna veselību var tādā pašā mērā pamatot likumus, kas sodītu cilvēkus, kuri pirms bērna ieņemšanas nav noskaidrojuši iespējamos medicīniskos riskus vai ieņēmuši bērnu alkohola reibumā. Treškārt, salīdzinājums uzrāda to, cik ļoti “mīlestības princips” mūsu sabiedrībā ir saistīts ar izpratni par indivīda tiesībām. Arī Vācijas likuma sakarā diskusijas ir par pieaugušu radinieku brīvprātīgi izvēlētām attiecībām. Incestu­ālās attiecības ar nepilngadīgajiem ta­­jās netiek apspriestas, jo tiek skaidri atzītas par nepieļaujamām. Daudzās kultūrās, kurās ģimene un sabiedrība kontrolē cilvēku attiecības, laulības ar bērniem (vismaz Rietumu sabiedrības izpratnē) tiek pieļautas. Savukārt mūsdienu Rietumu kultūrā pedofilija ir daudz stingrāks tabu nekā homoseksualitāte vai incests. Tā ka “mīlestības principam” ir sabiedrības noteiktas robežas.