Impērijas trompetists

Jā,tas ir Rādža – es viņu nekļūdīgi pazīstu pēc milzīgajām brillēm un jocīgā sarkanā krekla ar zaļajām piedurknēm. Patlaban viņš notupies zem kupla, ziediem rotāta krūma Kalkutas milzīgā centrālā parka – Maidana nostūrī un dirš, par to nepārprotami liecina sarūpētā plastmasas pudele ar ūdeni, ko indieši lieto tualetes papīra vietā. Blakus nolikts spilgti oranžs “Penguin Books India” plastikāta maisiņš, rokās atvērta kāda no šodien iegādātajām matemātikas grāmatām. Var noprast, ka Rādža īpaši nesteidzas.

Rādžu es sastapu pirms stundām trim tepat parkā, Kalkutas grāmatu gadatirgū, kas katru janvāra nogali aizņem vairākus simtus paviljonu un telšu. Manu uzmanību piesaistīja jauns censonis, kurš rakņājās plauktos, meklēdams kādu īpašu grāmatu par skaitļu teoriju. Jā, viņš patiesi studējot matemātiku – “īsto matemātiku”, nevis datorzinības. Rādžam esot mērķis pēc studiju beigām palikt strādāt universitātē, nodarboties ar zinātni un mācīt studentus. Mēs nopļāpājām krietnu pusstundu – par čaklajiem indiešu programmētājiem un Indijas atombumbu, par algām šeit un algām Amerikā, par palikšanu Indijā un iespējamo aizbraukšanu.

Ja Rādžu ievērotu policisti, viņam klātos plāni – likuma sargi jaunekli padzītu, vēl pāris reizes iemizojot ar bambusa nūju. Kārtot “lielās vajadzības” Indijas parkos, vismaz teorētiski, ir aizliegts. Tomēr policistus tuvumā nemana, un rietošā saule apspīd gan svinīgi tupošo nākamo universitātes profesoru, gan netālā karalienes Viktorijas piemiņas memoriāla kupolu. Tepat vārnas plūcas ap neizēsta kokosrieksta čaumalu, ceļojošs tirgotājs pārdod saldumus un tēju, bet bars skaļi klaigājošu puišeļu ar pašdarinātām nūjām spēlē kriketu. Ir pirmdiena, 2006. gada 30. janvāris, visparastākā Kalkutas novakare.

Žēl, ka es nepajautāju Rādžam, vai viņš nāk no laukiem vai pilsētas. Ja no laukiem, tas šo to izskaidrotu – daudzos Indijas ciemos cilvēki joprojām nezina, kas ir tualete.

Viena no manām pirmajām grāmatām bija stāsts par Maugli – Radjarda Kiplinga “Džungļu grāmata”. Pareizāk sakot – vakaros pirms gulētiešanas to lasīja priekšā māte. Es pat ļoti labi atceros zaļo audekla iesējumu un ilustrācijas – tīģeri uz vāka, pašu Maugli grāmatas beigās, kad viņš atstāj džungļus un dodas pie cilvēkiem. Tieši šīs grāmatas beigas satrauca visvairāk – man bija žēl gan Maugļa, gan viņa pamesto draugu. Grāmatu vēlreiz pārlasīju pusaudža gados. Šoreiz mani sagrāba gluži vai stindzinošs kauns. Viņš taču nemācēs uzvesties, viņš nekā nezinās no cilvēku dzīves – pārējie par viņu smiesies, varbūt viņš nemācēs lietot dakšiņu, braukt ar velosipēdu, lietot tualetes podu.

Interesanti, kā Maidans (kas hindi valodā nozīmē vienkārši “laukums”) izskatījās, teiksim, pirms gadiem simt divdesmit? Karalienes Viktorijas piemiņas memoriāls vēl nebija uzcelts – tā pamatakmeni Velsas princis, nākamais karalis Džordžs V, ielika tikai 1906. gadā. Milzīgais laukums kalpoja pastaigām, izjādēm, polo un kriketam. Iespējams, Rādža tolaik tā vienkārši “no ielas” vispār netiktu ielaists Maidanā – ja nu vienīgi kā sētnieks vai kalpotājs. Tērpies baltā virsvalkā un baltos cimdos, viņš pasniegtu pēcpusdienas tēju. Gaiss būtu tikpat mikls un lipīgs, bet vismaz tīrs, simtiem tūkstošu iekšdedzes dzinēju nesabojāts. Dārza dziļumā spēlētu militārais orķestris. Janvārī koloniālās administrācijas ierēdņu sievas un bērni vēl nebūtu aizsūtīti uz kalnu kūrortiem – hill stations, kā šo angļu izgudrojumu joprojām dēvē Indijā. Baltas kleitas, baltas dāmu cepures, balta korķa ķiveres, balti saulessargi, balti galdauti, baltas servīzes, balti kungi, melni kalpotāji – tādi viņi raugās uz mums no senlaicīgām fotogrāfijām.

Bet varbūt Rādža piedalītos kriketa mačā starp angļu un vietējo indiešu studentu komandām. Līdzās citiem “civilizācijas sasniegumiem” briti atveda uz Indiju arī tam laikam politiski korekto kriketu – savā ziņā īsti rasistisku spēli, jo atšķirībā no futbola tajā nav tieša miesas kontakta. Bet kārtot dabiskās vajadzības parkā tik atklāti kā šodien Rādžam diezin vai izdotos.

Šorīt es pieceļos agri – lai pavērotu, kā mostas pilsēta, un dodos pastaigā pa tām pašām ielām, kur savulaik pavisam noteikti klejoja arī divdesmitgadīgais Civil & Military Gazette korespondents Radjards Kiplings. Es atstāju viesnīcu un izeju uz Sudder Street pussešos rītā, kad pilsētā sāk aust gaisma. Uz ietves man jālavierē cauri palagos un lupatās ievīstītu kūniņu labirintam – tie ir bezpajumtnieki.

Stāstā “Briesmīgās nakts pilsēta” līdzīgu ainu tēlo Kiplings: “Abās ceļa pusēs gulēja visfantastiskākajās pozās saritinājušies nekustīgi cilvēki – simt septiņdesmit ķermeņu. Daži satīti baltā drānā, ar aizsietām mutēm, daži pavisam kaili un melni kā ebonīts... Viens no viņiem – spitālīgais, pārējie noguruši kūliji, kalpi, sīki veikalnieki... Darbības vieta – galvenais ceļš uz Lahoru, silta augusta nakts.” Lai arī stāstā, šķiet, tēlota Amritsara, turpmāk neviens Kalkutas apraksts, neviens tūristu gids neiztiek bez epiteta “briesmīgās nakts pilsēta”. Pašā Kalkutā šis nosaukums tomēr nav iedzīvojies, un pilsētnieki jau divus gadsimtus to spītīgi dēvē par “City of Joy” – Prieka pilsēta.

Sešos rītā iedegas pirmie ogļu prīmusi – ar karstu tēju un čapati iestiprinās rikšas. Ap trīsdesmit dolāru mēnesī – tā ir summa, ko rikšam parasti izdodas sataupīt un nosūtīt ģimenei laukos. Piecpadsmit, maksimums divdesmit gadu, un viņš zaudēs spēkus, kļūs nederīgs Kalkutai un pārvāksies uz dzimto ciematu. Iespējams, viņa ratus turpinās vilkt dēls.

Īsi pirms septiņiem ielās parādās avīžu zēni, pamazām atdzīvojas pilsētas centrālais tirgus – New Market. Vēl mirklis, un uz ietvēm klājas laikraksti. Puse no tiem ir angļu valodā – The Hindu, The Tribune, Indian Express, Times of India, arī pirms divsimt gadiem tepat Kalkutā dibinātais The Statesman. Tiesa, The Englishman gan vairs neatrast. Pusstundu vēlāk ielas piepildās ar formās tērptiem bērniem. Balti zēnu krekli, baltas meiteņu blūzes, sarkanas zēnu kaklasaites, zili meiteņu sarafāni. Rokās sadevušies, viņi dodas uz skolu. Beidzot sakustas kūniņas – mostas bezpajumtnieki. Pirmais, kas izritinās no lupatu vīstokļa, ir smaids. Tajā lasāms izbrīns, piesardzīgs prieks – tikai ne izmisums. Izdzīvot jebkuros, pat visbriesmīgākajos apstākļos, nekad nezaudēt cerību – to pilsētnieki pratuši visos laikos.

Majestātiskās koloniālā laika Kalkutas ēkas pamazām sairst. Tās lēnām pārklājas ar neatkārtojamu, pat elegantu sūbējumu – sūnu, staipekņu un pelējuma sēnīšu sajaukumu – kā jau vietā, kur mēnešiem ilgi līst silts lietus. Pēdējos gadu desmitos mājas ietinušās elektrības, telefona un televīzijas kabeļu ņudzekļos, kas tām piešķir pat nedaudz komisku izskatu. Kas zina, varbūt kādā no tām joprojām atrodama stāstā “Simt skumju vārti” tēlotā opija smēķētava, cinka lāviņas un “spilveni ar sarkaniem pūķiem, kas pēc trešās pīpes lēnām sakustas...”

Bet varbūt britu mantojums šodien meklējams nemateriālās lietās – tradīcijās, valodā, dzelzceļa sarakstos, birokrātijā, kriketā? Tīģeru un ziloņu medības Indijā vairs nerīko – šie dzīvnieki pārapdzīvotajā zemē sastopami tikai dabas rezervātos. Vēl saglabājušies slēgti klubi ar cigāru smēķētavām un istabām “gentlemen only”. Tās nav tualetes, bet gan istabas netraucētai viskija baudīšanai. Ļoti iespējams, daži kluba viesi savā starpā sarunājas angliski. Pareizāk gan būtu teikt – “indglish”, kas ir savdabīgs Kiplinga laiku angļu valodas un hindi sajaukums. Šo valodu nereti ļoti grūti saprast bez saspringtas ieklausīšanas – ne tikai īpatnējā akcenta, bet arī leksikas dēļ.

Astoņi rītā. Es iestiprinos ar tasi kafijas un omleti. Bija nedaudz jānopūlas, lai starp neskaitāmajām Pure Veg (pilnīgi veģetāri – J.L.) ēstuvēm atrastu tādu, kurā dabūjamas arī olas. Uz Ļeņina un Old Court House ielu stūra mani aptur maza meitenīte – profesionāla ubadze. Viņas roka elkoņa locītavas rajonā sasieta mezglā. Šis mākslīgais sakropļojums garantēs ienākumus visu mūžu.

Deviņos pie Writers Building – rakstvežu mājas – baltas Ambassador automašīnas sāk pievest ierēdņus. Man reti kad nācies redzēt tik augstprātīga, tik valdonīga izskata cilvēkus. Līdz pat 1911. gadam, kad kolonijas galvaspilsēta pārcēlās no Kalkutas uz Deli, no šīs ēkas pārvaldīja visu subkontinentu, šodien – tikai Kalkutas pilsētu. Metāla barjeras un policijas posteņi atdala perfekti sakopto ēku no pilsētas. Salīdzinot ar britu laikiem, Indijas birokrātija ir augusi milzu apmēros. Jebkurā lielākā iestādē – pastā, bankā vai policijā var novērot hierarhiskas menedžmenta struktūras. Darbinieku galdi sakārtoti shēmā 4–2–1: četri strādā, divi komandē, viens uzrauga notiekošo. Indijas dzelzceļa stacijas rotā neskaitāmas plāksnītes: “Station Master”, “Sr. Section Engineer”, “Station Manager”, “Lobby Officer”, “Station Superintendent. No Admission”. Visbiežāk šīs telpas ir tukšas, kas vēl vairāk pastiprina tajās sēdošo priekšnieku svarīgumu. Jo lielāks boss, jo ilgāk jums nāksies to gaidīt.

Kiplingu ļoti uztrauca šo “brown sahibs” (“brūno kungu” – J.L.) parādīšanās – tieši tajos un nevis stihiskajos neizglītoto zemnieku nemieros viņš saskatīja galvenos draudus impērijai. Ar laiku jaunajiem kungiem pievienojās “brūnās dāmas”. Lūk, kā angliski runājošā indiete (tādu šodien Indijā ir miljoniem), nu jau pensionēta angļu tautas deju (!) pasniedzēja Ranja Sirkara memuāros “No britu Indijas izaugot” apraksta pieņemšanu sava vīra – starptautiskas kompānijas darbinieka – birojā pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā, dažus gadus pēc Indijas neatkarības iegūšanas: “Viņas (“brūnās dāmas” – J.L.) centās būt vēl “britiskākas” par Anglijas karalieni. Runas veids bija samākslots un paviršs, viņas piekrita jebkuram balto sieviešu vārdam, vienlaicīgi cenšoties imitēt to akcentu un žestus.” Un ne bez panākumiem. Sirkara atceras: “Reiz kāda baltā sieviete sāka mani pārliecināt: “O, mana dārgā! Nu nevari tu iet pie tā vietējā ārsta! Es pilnīgi drebēju, kad tās melnās rokas reiz man pieskārās! Viņi visi tā smaržo pēc kardamona, ka var noģībt! Un, starp citu, vēl nemaz nav zināms, ka ārsts tevi patiešām respektē.” – “Bet es taču arī esmu indiete!” pārsteigta iesaucos. Sekoja neilga pauze, pēc kuras dāma spītīgi atkārtoja: “Tu esi citāda. Nu protams, tu esi citāda.””

Angļi atstāja Indijai dzelzceļu. Tas ir lēts un joprojām efektīvs pārvietošanās līdzeklis. Starp citu – ja jums ir lepra, braukšanai varat dabūt ievērojamas atlaides. Tiesa, man ir aizdomas, ka apkalpošanas kvalitāte pēdējos gadu desmitos Indijas dzelzceļā tomēr ir kritusies. Braucēju mieru traucē ubagi, ceļojoši tirgoņi un nosmiņķējušies transvestīti, kas piedāvā pazīlēt. Ik pa brīdim atskan kliedzieni: “Čai, kofī, somosa! Čai, kofī, samosa!”. Bet, lūk, ko par savas bērnības vilcieniem stāsta Ranja Sirkara: “Vilcienā pasniegtais ēdiens, it īpaši jau Dienvidindijā, iespējams, bija vislabākais, kādu vispār jebkur varēja dabūt. Jūsu pasūtījumu pa telegrāfu nosūtīja uz kādu no nākamajām stacijām, un tieši pusdienlaikā kupejā ieradās sniegbaltā vestē tērpies bramīnu džentlmenis – ar kastas zīmi pierē. Viņam līdzi bija banāna lapas un papīra soma, kurā atradās trauciņi ar visaugstākās kvalitātes biezpienu, gī (īpaši apstrādāts sviests – J.L.) un pieci seši Dienvidindijas bramīnu gaumē pagatavoti veģetāri ēdieni. Turklāt tas viss maksāja tikai trīs ceturtdaļas rūpijas un bija pietiekami diviem pieaugušajiem un diviem bērniem...”

Vakar es apmeklēju dievkalpojumu Kalkutas sv. Pāvila baznīcā. Agrākajā anglikāņu katedrālē saimnieko Ziemeļindijas protestantu baznīca. Dievkalpojums notiek angļu valodā, tā norise līdzinās mūsu luteriskās baznīcas rituālam. Dievnama sienas klāj koloniālā laika pilsētu ģerboņi, daudzas no tām šodien atrodas aiz Indijas robežām – Pakistānā un Bangladešā. Lai kaut nedaudz mazinātu tveici, pie ēkas griestiem piestiprinātie milzīgie ventilatori enerģiski maisa gaisu, baznīcas logi ir plaši atvērti. Jūtos mazliet neērti, jo esmu vienīgais apmeklētājs džinsos un teniskreklā. Vietējie uz dievkalpojumu ierodas svētdienas drānās – sievietes labākajos sari, zēni tumšos uzvalkos un nevainojami sasietās kaklasaitēs, armijas virsnieki parādes tērpos, baltiem cimdiem rokās un zobeniem pie sāniem.

Draudzes locekļu vidū var manīt arī gados vecākus baltos. Kalkuta ir pēdējā vieta Indijā, kur vēl saglabājusies dažus simtus liela angļu kolonija – niecīga saujiņa 13 miljonu pilsētnieku jūrā. Ne jau katram pietika enerģijas un vēlēšanās atstāt zemi, kur dzimuši viņu vectēvi, pamest villas un parkiem līdzīgos dārzus, kalpotājus, dārzniekus, pavārus un sākt jaunu dzīvi tālajā Anglijā. Kā apgalvo angļu žurnālists Trevors Fišloks, Indija, iespējams, ir vienīgā vieta pasaulē, kur vēl var nobaudīt īstu angļu pudiņu: “Te joprojām daudzi pavāri (galvenokārt vēstniecībās un privātās mājās strādājošie) savās galvās glabā sen aizgājušu laiku receptes. Mantoti no tēviem un vectēviem, šie pudiņi ir tieša un joprojām dzīva saikne ar Viktorijas laika Indijas viesību galdiem.”

Ap vienpadsmitiem es nonāku pie Hauras tilta. Zem grandiozās metāla konstrukcijas Hagli upes krastā mazgājas simtiem cilvēku. Es apsēžos uz upes krastā izbūvētajām akmens kāpnēm un raugos duļķainajā straumē. Ik pa brīdim garām aizpeld oranžu samteņu virtenes – pārsimt metru augšup pa upi atrodas kremācijas vieta. Neviens, it neviens man nepievērš ne mazāko uzmanību. Šķiet, apkārtējiem es esmu tukša vieta, gaiss. Mājas sabruks, neglābjami sarūsējušo Hauras tiltu sadalīs metāllūžņos, bet melnie, miniatūrie cilvēciņi te tikpat enerģiski ziepēsies arī pēc simt un tūkstoš gadiem.

Te es pamanu kaut ko dīvainu – straume apstājas, un pēc dažām minūtēm tā jau plūst pretējā virzienā. Okeānā sācies paisums. Tieši par šo upi Kiplings rakstīja: “Šejienes kapteiņi labi zina, ka viņiem darīšana ar visbīstamāko upi pasaulē – Hagli starp Kalkutu un Bengālijas līci...” (“Neprasmīgais kapteinis”). Vēl piecas minūtes, un ūdens jau skalojas man pie kājām. Piepeši es atrodos mazo cilvēciņu ielenkumā. “Good morning, mister!” man tiek veltīts visplatākais smaids, kādu jebkad esmu redzējis.

Radjards Kiplings piedzima 1865. gada 30. janvārī Bombejā mākslas skolas pasniedzēja Džona Kiplinga ģimenē. Viņa pirmie bērnības gadi aizritēja Indijā, kur “dzimis un audzis zēns ne pēc sava rakstura, ne paradumiem nav līdzīgs zēnam no kādas citas zemes... ” (romāns “Kims”). Savās atmiņās “Kaut kas par mani pašu” Kiplings atceras: “Netālu no mūsu mājas Bombejas Esplanādē atradās Klusuma tornis, kur vietējie parsi izlika savus mirušos maitasputniem saplosīšanai. Es tā arī nespēju novērtēt mātes uztraukumu pēc tam, kad viņa atrada dārzā maza bērna rociņu. Bet kā man gribējās to redzēt!” Pateicoties vietējai auklei, viņš pilnībā apguva hindi. Pareizāk pat būtu teikt – tā bija mazā Radjarda pirmā valoda. “Pēcpusdienas karstumā mēs parasti gulējām. Bet pirms tam mūs saģērba un sūtīja uz ēdamistabu pie vecākiem, neaizmirstot pabrīdināt – ar papu un mammu tev jārunā angliski …”

1871. gadā Radjardu un viņa jaunāko māsu Alisi aizveda uz Angliju “tālākai izglītošanai”, kur ievietoja attāla radinieka – atvaļināta jūras virsnieka ģimenes uzturētā pansijā. Vecāki paši atgriezās Indijā. Nākamie pieci gadi bija vieni no nelaimīgākajiem rakstnieka dzīvē. Vecais kapteinis nomira, un mājā sāka valdīt atraitne, kura zēnu neieredzēja. Regulāri miesas sodi, psiholoģisks terors – tāda bija ikdiena “izmisuma mājā”, kā rakstnieks vēlāk nosauca pansiju. Kad māte beidzot ieradās Anglijā apciemot bērnus un noliecās, lai noskūpstītu dēlu, viņš bailēs no iespējamā sitiena aizklāja seju. Radjardu steidzīgi izņēma no pansijas un ievietoja militārajā koledžā.

Piecpadsmit gadu vecumā zēns iemīlējās dažus gadus vecākā meitenē Florensā, kura gan zēna jūtas neuzņēma nopietni. Vēl vairākus gadus viņš savās fantāzijās iztēlojās Florensu kā nākamo dzīvesbiedri. Visas sievietes Kiplinga mūžā bija vecākas par viņu.

1882. gadā Kiplings atgriezās Indijā, Lahorā, kur viņa tēvs bija mākslas skolas un vietējā muzeja direktors. Septiņpadsmitgadīgais Radjards no jauna atklāja savu dzimto zemi. Autobiogrāfijā viņš raksta: “Līdz pat rītausmai es klejoju pa visādām aizdomīgām vietām, pa spēļu ūķiem, pa opija smēķētavām, kurās nav ne piliena noslēpumainības. Es apmeklēju ceļmalas izklaides vietas – tādas kā leļļu teātrus un vietējo dejas, vai vienkārši staigāju apkārt un skatījos...” Jauneklis atrada darbu vietējā laikrakstā Civil & Military Gazette. Reportiera statuss sniedza privilēģiju daudz ceļot pa valsti, ierasties vicekaraļa pieņemšanās un pavadīt ārvalstu viesu delegācijas. Karstos vasaras mēnešus Kiplingu ģimene līdzīgi daudzām citām angļu ģimenēm mēdza pavadīt Himalaju priekškalnēs, Simlas pilsētā Indijas ziemeļos. Simlu pamatoti uzskatīja par britu Indijas “saviesīgo galvaspilsētu” ar nemitīgām viesībām, ballēm, sporta sacīkstēm un kūrorta romāniem. “Vairākums apmeklētāju stāvēja parkā blakus orķestrim... Pat no kluba verandas varēja dzirdēt, kā policistu – iezemiešu orķestris bungoja apnicīgu valsi...”

1883. gadā Kalkutas laikraksts The Englishman publicēja pirmos Kiplinga dzejoļus, bet nākamajā gadā Civil & Military Gazette arī pirmo stāstu – “Simt skumju vārti”. Lasītājiem patika Kiplinga romantiskie vēstījumi par angļu piedzīvojumiem tālās un svešās zemēs. Atšķirībā no laikabiedra Žila Verna, kurš savus piedzīvojumu romānus izfantazēja kabinetā, Kiplings lieliski pazina Indiju un tās cilvēkus.

Stāsta “Joila kundze” varonim policistam Striklendam ir “dīvaina aizraušanās” – viņš “interesējas par vietējo cilvēku dzīvi”: “Ja cilvēks reiz saslimst ar šo lietu, tad uz mūžu. Tas ir pats interesantākais hobijs...” Iespējams, Kiplings šeit runā pats par sevi. Viņam patiesi piemīt neparastas, ļoti smalkas novērotāja spējas, viņš burtiski iesūc sevī redzētās situācijas un dzirdētos stāstus. Turklāt koloniālajā Indijā cilvēki ir atklātāki un sabiedriskāki nekā Anglijā: “Viena no Indijas dzīves priekšrocībām ir iespēja iepazīt daudzus cilvēkus. Nokalpojot piecus gadus, jūs tieši vai netieši sastapsiet divus, pat trīs simtus savas provinces ierēdņu, desmitiem virsnieku un vēl vismaz pusotru tūkstoti civilpersonu...” (“Rikša – rēgs”). Šķiet, rakstniekam pazīstamas vissīkākās policistu, ierēdņu, kareivju, angļu mājsaimnieču dzīves nianses. Turklāt šīs zināšanas viņš prot lietot ļoti neuzbāzīgi – ne par daudz, ne par maz, ar savu īpatno stilu. Somersets Moems Kiplinga valodu raksturo kā “Bībeles un ielas valodas sajaukumu”.

Dažos teikumos viņš prot uzburt Indijas panorāmu: “No loga var ieraudzīt uz dzirdināšanas vietu ejošus lopus, kriketu spēlējošus koledžas studentus, kokus upes krastā un smilšu sēkļus, aiz upes – sen aizgājušu valdnieku kapus, bet tālē – Himalaju sniegotās virsotnes” (“Pie pilsētas sienas”).

Rakstnieks aizbrauca no Indijas 1889. gadā, gan paliekot Allāhabādā izdotās avīzes The Pioneer ceļojošais korespondents. 1892. gada 18. janvārī Kiplings noslēdza laulību ar trīs gadus vecāku amerikānieti Kerolainu Belisteri. Pēc četriem Amerikā pavadītiem gadiem jaunā ģimene atgriezās Anglijā, Saseksas grāfistē, kur nodzīvoja visu atlikušo mūžu. Kiplings iedraudzējās ar Tomasu Hārdiju, ar kuru kopā apceļoja viņam vēl maz pazīstamo Angliju. Šajā laikā Kiplings jau bija viens no populārākajiem britu rakstniekiem. Visā angliski runājošajā pasaulē nebija neviena daudzmaz izglītota cilvēka, kurš nevarētu citēt kaut dažas Kiplinga dzejas rindas.

1901. gadā iznāca viens no Kiplinga pazīstamākajiem un, iespējams, labākajiem darbiem – romāns “Kims”. Viņam bija trīsdesmit seši gadi, kā izrādīsies vēlāk – tieši pusmūžs. Bet fotogrāfijās mēs redzam nogurušu, rūpju pārņemtu cilvēku, kas vairāk līdzinās nevis burātājam un pasaules apceļotājam, bet gan pensionētam ierēdnim. Pašā slavas apogejā rakstnieks sāka noslēgties savdabīgā iekšēja emigrācijā. Pastāv uzskats, ka vismaz daļēji tam pamatā bija personiska traģēdija. Amerikas apciemojuma laikā negaidīti saslima un nomira Kiplinga jaunākā meita Džozefīne, bet māsa, Simlas salonu mīlule māsa Alise, sajuka prātā un visu atlikušo mūžu nodzīvoja psihiatriskajā slimnīcā.

Pamazām viņš norobežojās no sabiedriskās dzīves, pieņemot tikai tos uzaicinājumus un goda pierādījumus, kas pašam likās īpaši interesanti. Kiplings noraidīja Velsas prinča lūgumu pievienoties viņa vadītajai oficiālajai delegācijai valsts vizītē Indijā, atteicās no daudzajiem amatu piedāvājumiem, arī no uzaicinājuma kandidēt parlamenta vēlēšanās (Kiplings aktīvi atbalstīja konservatīvos torijus). Viņš joprojām daudz publicējās. Tomēr neviens no darbiem vairs nevarēja sacensties ne ar “Džungļu grāmatu”, ne “Kimu”, jūtams, ka Kiplings bija “izrakstījies”. Šo garīgo stāvokli nespēja mainīt pat 1907. gadā saņemtā Nobela prēmija – kā pirmajam no angļu rakstniekiem.

1899. gadā Kiplings uzrakstīja dzejoli “Baltā cilvēka nasta” (“White Man’s Burden”), tam pievienojot apakšvirsrakstu “Amerika un Filipīnas”. Šis dzejolis, kas publicēts tūlīt pēc ASV senāta lēmuma pakļaut Kubu, Puertoriko un Filipīnas jaunās lielvaras kontrolei, būtībā ir aicinājums arī Amerikai sekot Eiropas valstu piemēram un uzņemties smago “impērijas nastu”. Nākamais ASV prezidents Teodors Rūzvelts dzejoli pārrakstīja un nosūtīja savam drauga senatoram Henrijam Lodžam, klāt pievienojot zīmīti: “Vāja dzeja, bet ļoti laba no mūsu ekspansijas plānu viedokļa.”

Tieši “Baltā cilvēka nasta” kļuva par savdabīgu Kiplinga ikonu, par vienu no pazīstamākajiem pierādījumiem, ka rakstnieks simpatizējis imperiālismam un koloniālismam. Šis uzskats dažkārt kļūst tik dominējošs, ka, piemēram, “Padomju Latvijas enciklopēdijā”par “Džungļu grāmatas” autoru sacīts: “... savos darbos galvenokārt slavinājis Britu impērijas koloniālo politiku.”

Tomēr “Baltā cilvēka nasta” vēl ir salīdzinoši “nevainīgs” Kiplinga sacerējums. Modernajā laikmetā, kad politiski korekts ir multikulturālisms, kad pašsaprotama ir baltā cilvēka – kolonizatora vaina un affirmative action jeb “pozitīvā diskriminācija” par labu savulaik apspiestajiem, daži Kiplinga dzejoļi jau vairākus gadu desmitus ir izņemti no skolēniem un studentiem paredzētām antoloģijām. To starpā ir arī “Balto cilvēku dziesma” (“A Song of the White Men”), kurā “Baltais cilvēks dzer pasaules naida kausu... par godu baltā cilvēka laikmeta rītausmai.”

Par aizdomīgu tika arī uzskatīts fakts, ka par savu grafisko zīmolu Kiplings bija izraudzījies seno āriešu simbolu – ugunskrustu. Šo zīmi viņš izmantoja arī grāmatu noformēšanai, bet romāna “Kims” pirmizdevuma vāku rotāja veseli trīs ugunskrusti. Tiesa, pēc nacistu nākšanas pie varas Vācijā 1933. gadā ebreju organizācijas piespieda rakstnieku atteikties no publiskas ugunskrusta lietošanas.

Atklāti sakot, kādu laiku arī es biju līdzīgās domās. Kā vairums savas paaudzes cilvēku biju lasījis tikai “Džungļu grāmatu” un pa ausu galam kaut ko dzirdējis par “Kimu”. Studenta gados celtnieku vienībā mēs dziedājām “Diena, nakts, diena, nakts, ejam mēs pa Āfriku...”, pat nenojaušot, ka dziesmas vārdi pieder Kiplingam. Es varēju nocitēt pirmās rindas no “Balādes par Austrumiem un Rietumiem” (“Rietumi ir Rietumi, Austrumi ir Austrumi, un tiem nekad nesatikties...”), nezinot, ka dzejolis patiesībā stāsta par anglim negaidīti dāvinātu Austrumu cilvēka augstsirdību. Protams, Kiplings nebija rasists šī vārda vulgārajā nozīmē, kā to izprata Dienvidāfrikas kolonisti vai vācu nacionālsociālisti, kuri mērīja galvaskausu un degunu formas. Bet kas tad viņš bija?

Bērnībā manās rokās nonāca vācu okupācijas laikā izdota stāstu un dzejas antoloģija. Grāmatā bija arī dažas ilustrācijas, to starpā Albrehta Dīrera gravīra “Bruņinieks, nāve un velns” un kāda mākslinieka, kura vārdu neatceros, zīmējums ar nosaukumu “Tilta celtniecība Ostlandē”. Sirmais bruņinieks spītīgi dodas uz priekšu – par spīti velna ņirgām un nāvei, kura rāda jātniekam jau gandrīz iztecējušu smilšu pulksteni. Sargkareivis nosvērts raugās tālumā, kur upes līkumā slejas jaunā tilta balsti. Šīm ilustrācijas es atcerējos, lasot Kiplinga stāstu “Tilta celtnieki”. Spītējot grūtībām, tā varoņi izpilda uzticēto pienākumu. Rakstnieka paša formulētais un bieži uzsvērtais dzīves kredo skan: “Likums, kārtība, pienākums, disciplīna, savaldība.” Tas ir galējs viktoriānisma un protestantisma sajaukums. Te der atcerēties, ka abi rakstnieka vectēvi bija metodistu mācītāji, bet pats Kiplings kopš divdesmit gadu vecuma aktīvi darbojās brīvmūrnieku ložā.

Baltā cilvēka misiju Indijā un citās kolonijās Kiplings saprata kā pienākumu “valdīt, kalpot un civilizēt” – ne tik daudz apspiežot, bet gan uzņemoties tēvišķīgu aizbildniecību. Ja nepieciešams, arī ar spēku, līdzīgi kā slimu bērnu ar varu spiež dzert rūgtas zāles. Viņa acīs indieši bija kā lieli bērni, kuri bez baltā cilvēka gādības lemti neglābjamai pazušanai. Romānā “Kims” pulkvedis Kreitons saka: “Tu esi sāhibs un sāhiba dēls. Tieši tāpēc tu nekad nedrīksti noniecināt melnos cilvēkus...” Stāsta “Mazais Tobra” varonis stāsta par angļiem: “Mēs ar māsu lūdzām žēlastības dāvanas, bet cilvēkiem nebija mums ko dot. Visi tikai teica – ejiet pie angļiem, viņi jūs pabaros. Bet es nezināju, kas tie tādi ir – angļi. Tad cilvēki sacīja – viņi ir balti un dzīvo teltīs.”

Mahatma Gandijs savās atmiņās “Mani eksperimenti ar patiesību” raksta: “Vidusmēra anglis ir pārliecināts, ka indietis ir gļēvs, nespējīgs uzņemties atbildību un raudzīties tālāk par savām tūlītējām ikdienišķajām interesēm. Tāpat kā zilonis nespēj domāt skudras kategorijās, tāpat anglis nav spējīgs domāt kā indietis.” Dažas lappuses tālāk mēs atrodam lielisku ilustrāciju šim apgalvojumam. Kāds skolasbiedrs atzīstas Gandijam: “Mēs esam vāji, jo neēdam gaļu. Angļi valda pār mums tikai tāpēc, ka ir gaļēdāji. Bet tu labi zini, cik es esmu stiprs un cik ātri skrienu. Un tas tikai tāpēc, ka arī es esmu sācis ēst gaļu.” Pēc drauga ieteikuma arī Gandijs slepenībā mēģina norīt gaļas gabalu, bet viņam kļūst nelabi. Kiplings bieži uzsver, ka balto cilvēku kalpošana prasa upurus: “Angļi šeit dzen sevi kapā pārpūloties, zaudē veselību un ilūzijas. Un tikai tāpēc, lai pasargātu šo zemi no nāves, slimībām, bada un kariem, lai dotu tai iespēju kļūt patstāvīgai. Un, lai gan viņa tāda nekad nekļūs, daudzi šīs cēlās idejas vārdā ir gatavi mirt...” “Indija ir pilna ar pamestiem kapiem... Tajos guļ sen aizmirsti pulkveži, kuri komandēja jau sen izformētus korpusus, Austrumindijas kompānijas kuģu virsnieki un tirdzniecības aģenti...” “Mēs esam pieraduši pie tā, ka kapus kāds apciemo. Bet Indijā cilvēkus tik bieži nosūta no vienas vietas uz otru, ka jau pēc otrā gada nelaiķim vairs nav draugu, ja neskaita dažus aizņemtus paziņas...” Gan stāstos, gan balādēs Kiplings bieži piemin slimības – holeru, mēri, neizturamo klimatu: “Telpas iekšienē termometrs rādīja tikai 40 grādus, bet šo karstumu pastiprināja sen netīrītu petrolejas lampu smārds. Ja tam vēl pievienojas vietējās tabakas, dedzinātu ķieģeļu un izdegušas zemes smaka, pat visstiprākie cilvēki zaudē dūšu. Tieši tā smaržo lielā Indijas impērija, kad uz sešiem mēnešiem pārvēršas par elli.”

Kiplings uzskatīja, ka īstam anglim šī “elle” jāsargā par katru cenu: “Laimīga mums loze, bagāts mantojums...” (Dzejolis “A Song of the English” – Angļu dziesma). Angļu–būru kara laikā Kiplings bez iebildēm atbalstīja valdības politiku, apmeklēja karavīrus Dienvidāfrikas cīņu laukos un iesaistījās vietējās britu armijas avīzes izdošanā, kurā publicēja patriotiskus dzejoļus. Tiesa gan, Kiplingam Dienvidāfrikā bija īpašas intereses. Jau 1898. gadā viņš Keiptaunā iepazinās ar dimantu magnātu Sesilu Roudu, kurš rakstniekam uzdāvināja greznu villu. Turpmākos astoņus gadus Kiplings katru rudeni burāja uz Dienvidāfriku, kur savā mājā pārlaida drēgno Anglijas ziemu. Vietējie melnādainie iedzīvotāji viņam bija “civilizējami”, bet baltie būri, kas impērijai traucē veikt šo cēlo misiju – bez žēlastības apkarojami. Tiesa gan, no Holandes uz Dienvidāfriku izceļojušie būri bija daudz ciniskāki kolonizatori nekā angļi, būru teritorijās tika ieviesti visbrutālākie rasu likumi un rasu segregācija. Tieši būru pārvaldītajā Natālas provincē 1893. gadā baltais policists izraidīja no pirmās klases kupejas jauno indiešu advokātu Gandiju, kurš pēc šī notikuma pieņēma lēmumu iesaistīties politikā...

Viena no Kiplinga iecienītākajām tēmām bija militārisms. Viņa varoņi ir Indijā dienošie virsnieki, kuri “par visu vairāk pasaulē lepojas ar to, ka pēc ārienes uzreiz var pazīt virsnieku un džentlmeni” (“Leitnanta Goulaitlija arests”). Kiplingu uztrauc līdzpilsoņu attieksme pret vienkāršajiem kareivjiem: ““Varonīgie dzimtenes aizstāvji” jau rīt pārvēršas par “rupjiem un izlaistiem zaldātiem”” (“Kāda ierindnieka lieta”). Sava laikraksta Civil & Military Gazette specifikas dēļ Kiplings bieži apmeklēja Indijā izvietotās britu armijas vienības un pat piedalījās militārajos manevros. “Tā kā man nebija nekādas dienesta pakāpes, kas būtu likusi atskatīties, es varēju pārvietoties ceturtajā dimensijā. Un tad es iemācījos saprast vienkāršā karavīra dzīves šausmas, es redzēju nevajadzīgas ciešanas, kādas viņam jāpārdzīvo kristīgās doktrīnas “grēka alga ir nāve” dēļ,” Kiplings raksta savā autobiogrāfijā. Viņš sacerēja dzejoļus “Jauniesaucamie”, “Virssardze”, “Zudušais leģions”, “Zābaki”, “Holēras nometne”, “Sapieri”, “Mīnu kuģu eskadra”, “Sardze pie Karras tilta”, pat militārus maršus ar banāliem piedziedājumiem, piemēram: “Kareivim, kareivim, kareivim jākalpo, jākalpo Karalienei!”

Tomēr nepieciešamība aprūpēt un uzraudzīt iezemiešus Kiplingam vēl nebūt nenozīmēja, ka viņi būtu mazāk vērtīgi vai zemāk attīstīti. Tieši otrādi – rakstnieks bieži atzīst indieša garīgo un morālo pārākumu pār balto cilvēku. Jaunā Bizeza nocērt savas plaukstas pēc tam, kad viņu piekrāpj kāds anglis – viņam tā bijusi tikai īsa aizraušanās.

Kristīgajā misijā dzīvojoša indiešu meitene Lispete kādā pastaigā atrod jaunu angli, kurš nokritis no kraujas un zaudējis samaņu. Uz saviem pleciem viņa atnes puisi uz misijas ēku un nedēļām ilgi kopj slimnieku. Bet tas vēl nav viss – Lispete jaunajā vīrietī iemīlas, ko nemaz necenšas slēpt – par šausmām misijas vadībai. Vīrietis izveseļojas un aizbrauc, apsolot atgriezties. Mēnešiem ilgi Lispete veltīgi gaida savu iemīļoto, līdz viņai atklāj patiesību – anglis ir atstājis Indiju un šeit vairs nekad neatgriezīsies. “Mēs melojām, lai tevi mierinātu,” saka mācītāja sieva. “Jūs visi esat meļi, jūs, angļi!” iesaucas Lispete, atstāj misiju un atgriežas dzimtajā ciemā. Kiplings ironiski piezīmē: “Kristietībai vēl daudz nāksies pastrādāt, lai izravētu no Austrumu cilvēka tādus barbariskus instinktus kā mīlestība no pirmā acu skatiena.”

Rakstnieka simpātijas pieder varoņiem, kuri rīkojas pilnīgi pretēji viņa sludinātajiem un piekoptajiem dzīves principiem, kuri nav ne “disciplinēti”, ne “savaldīgi”, kuru rīcība no eiropiešu viedokļa ir neracionāla un neprognozējama. Viņa ideāli ir Mauglis un Kims – civilizācijas neskarti cilvēki. “Kims iemācījās izvairīties no misionāriem un baltiem cilvēkiem ar nopietnām sejām, kuri prašņāja, kas viņš tāds ir un ko viņš dara – jo Kims ar lieliskām sekmēm neko nedarīja.”

Daudz nedomādams, “baltais Mauglis” – bārenis Kims atstāj audžumāti un dodas līdzi budistu mūkam viņa klejojumos. “Otrajā džungļu grāmatā” ministrs Purans Bagats pēkšņi atstāj karjeru, bagātību, augsto sabiedrisko stāvokli un ar ubaga tarbu kaklā aiziet pasaulē: “Viņš izdarīja kaut ko tādu, ko anglis ne sapnī nebūtu iedomājies – viņš nomira, vismaz attiecībā uz pasaulīgām lietām... Priesteri zināja, kas noticis, bet tauta tikai minēja; Indija jau ir vienīgā zeme pasaulē, kur katrs var darīt to, kas viņam tīk, un kur neviens neprašņā, kāpēc tā dara.” Stāstā “Mazais Tobra” Kiplings jūt līdzi Tobram – zēnam, “kura galva tikko sasniedz tiesas zāles apsūdzēto sola apmali”, bet kurš nogalina savu pavisam mazo māsiņu: “Naktī, kad māsiņa raudāja un lūdza ēst, es palūdzu viņu nosēsties uz akas malas un nogrūdu lejā... Jo labāk ir mirt, nekā ciest badu...”

Iespējams, savas ilgas pēc brīvības Kiplings realizēja gandrīz vai nepārtrauktajos ceļojumos. Tieši ceļojumi viņam deva iespēju izrauties no viktoriāniskās pašdisciplīnas, no mājās gaidāmo pienākumu sloga. “Ir tik patīkami doties ceļojumā pa maršrutu, kas nav precīzāks kā no aploka izbēguša kumeļa ceļš [..] Rītausma, spoža kā dimanti, pamodināja ļaudis, vēršus un vārnas. Kims apsēdās un nodrebēja aiz sajūsmas. Lūk, dzīve, kas viņam tīkama: kņada un kliedzieni, savilkto jostu šķindoņa un pātagu švīksti, riteņu čīkstoņa, ugunskuri un ēdiena gatavošana – jauni skati it visur, kur vien viņš raidīja savu priecīgo skatienu.” Tiesa gan, te der atcerēties, ka Kiplinga dzīves laikā pat bezmērķīga ceļošana tika uzskatīta par īstam angļu džentlmenim piemērotu un visnotaļ cienījamu nodarbošanos.

Neilgi pēc Pirmā pasaules kara sākuma Kiplinga astoņpadsmit gadus veco dēlu Džonu mobilizēja un nosūtīja uz fronti Francijā. Jau pirmajā kaujā jauneklis pazuda bez vēsts. Meklējot iespējamo dēla atdusas vietu, bēdu sagrauztie vecāki pēc kara nesekmīgi pārmeklēja visas karavīru kapsētas Rietumeiropā. Kiplings aktīvi iesaistījās Karavīru kapu komisijas darbā, kur sacerēja arī kapakmeņu epitāfijas. Tieši Kiplingam pieder rinda: “Viņu vārdi dzīvos mūžīgi.”

Mūža pēdējos gadus rakstnieks pavadīja ļoti noslēgti. Viņš sāka darbu pie autobiogrāfijas “Kaut kas par mani pašu”, kuru tomēr nepabeidza. Par viņa tuvākajiem draugiem bija kļuvuši suņi un karalis Džordžs V. Rakstnieks bieži viesojās monarha pilī, kur sarunās pavadīja garus vakarus. Viena no biežāk skartajām tēmām bija atmiņas par Indiju – viņu abu Indiju, “veco labo Indiju” bez neatkarības kustības, Kongresa partijas, Gandija un “brūnajiem sāhibiem”.

1936. gada 18. janvārī Kiplings nomira no smadzeņu triekas – tieši savā kāzu gadadienā un gandrīz vienlaikus ar karali Džordžu V. Brīdī, kad rakstnieka pelnus guldīja zemē Vestminsteras abatijas Dzejnieku stūrī, pavisam netālu tauta atvadījās no katedrālē gulošā karaļa. Varbūt tāpēc rakstnieka nāve palika neievērota, turklāt angļu intelektuāļi “imperiālisma apoloģēta” bēru ceremoniju boikotēja. Džordžs Orvels (kurš arī bērnību pavadīja Indijā) tikai dažus mēnešus pirms Kiplinga nāves publicēja pret viņu vērstu pamfletu. Avīze The Times šajās dienās rakstīja: “Karalis ir aizgājis un paņēmis savu trompetistu līdzi.”

Britu impērijas sairumu un Indijas neatkarību Kiplings nepiedzīvoja. Toties Indija gan piedzīvoja baltā cilvēka atgriešanos. Tiesa, tie vairs nebija uzvalkos un kaklasaitēs tērpušies “baltie sāhibi”, bet gan hipiji, kuri sākumā pārplūdināja Goas, vēlāk Keralas štata pludmales. Gariem matiem, ģērbušies nodriskātos džinsos viņi kāri smēķēja marihuānu un šokēja vietējos ar tieksmi uz nūdismu. Ar laiku masu tūrisms un mežonīgās reiva naktis viņus no Goas aizbaidīja. Man ir izdevies sastapt cilvēkus, kuri jau gadiem ilgi meklē jaunu perfect beach [1. Perfekta pludmale (angļu val.)]. Runā, ka tādus vēl varot atrast Orisas un Andras štatos...

Starp citu – Rādža nav vienīgais, ar kuru es iepazinos grāmatu gadatirgū. Vienā no ēstuvēm pie mana galdiņa apsēdās divas baltas, apaļīgas un smaidīgas meitenes. Viņām varēja būt ap divdesmit, varbūt astoņpadsmit gadu. Abas bija tērpušās apspīlētās balta audekla biksēs, cieši pieguļošos teniskreklos un Nike sporta kurpēs.

“Hai! Mēs no Atlantas, no Džordžijas. Jūs esat kristietis? Tas labi! Mēs arī šeit sludinām Jēzu Kristu. Kurā baznīcā? Nu ne jau baznīcā! Uz ielas! Te, pilsētas centrā, mums nav ko darīt – vieni musulmaņi un bagāti hinduisti, vēl pa kājām maisās tā māte Terēze. Rītos ņemam taksi un braucam uz pilsētas nomali, vislabāk uz graustiem. Tur mēs meklējam cūkas. Kur ganās cūkas, tur dzīvo viszemākās kastas, varbūt pat neaizskaramie. Viņiem jau vairs nav ko zaudēt, un tieši šādās vietās ir mūsu darba lauks. Mēs atlaižam taksi un izliekamies, ka nezinām ceļu uz pilsētas centru. Runājam par dzīvi, par slimībām – jo visi jau slimo, tas tāds labs temats, un tad par dziedināšanu Garā. Vārds pa vārdam, līdz nonākam pie Kristus. Tad velkam ārā savas Bībeles un uzreiz šaujam kā no lielgabala – ar Jāņa 3:3: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Labi noder arī Jāņa 14:26, nu tā vieta: “Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vietā, tas jums visu mācīs...” Tad kopā lūdzam Dievu, līdz Gars uzrunā cilvēku.”

Es knapi varu novaldīt smieklus. Iztēlojos, kā baltās biksēs iespīlētās resnules lavierē starp cūku rakumiem, atkritumu kaudzēm un kartona būdām, meklējot nākamos upurus.

“Bet graustos taču daudzi nesaprot angļu valodu!”

“Tad uzreiz sākam ar lūgšanu. Un Gars strādā, cilvēki runā mēlēs, slimības atkāpjas! Paskat, šis cilvēks pirms divām dienām pieņēma Jēzu Kristu kā savu Kungu un personīgo Pestītāju. Saprotiet, viņi taču ir kā bērni, viņu sirdis ir atvērtas un nesamaitātas!” Un meitenes rāda digitālās fotokameras monitorā bildi, kurā abas apskauj mazu, sīciņu indieti – priecīgu, smaidošu un vismaz divreiz tievāku nekā viņas. Neticami!

Jūtos pamatīgi noguris, tāpēc atsveicinos un atstāju meitenes pie viņu kolas pudelēm un no biežās lasīšanas pamatīgi apdriskātajām Bībelēm. Es izeju no gadatirgus un dodos pastaigā pa vakara saules pielieto Maidanu, kur tad arī ievēroju zem krūma tupošo Rādžu. Par spīti vārnu saceltajai kņadai, kriketa puišeļu klaigām un interesantajai grāmatai, viņš mani tomēr pamana un priecīgs sparīgi māj ar roku. Uz dažām sekundēm Rādža pat mazliet pieceļas, ar kreiso roku pieturot pusmastā nolaistās bikses. Arī es pamāju sveicienus un novēršos. Varbūt Kiplingam un amerikāņu meitenēm patiešām ir taisnība – indieši ir visādā ziņā jauki, nevainīgi, sirdsšķīsti, bet tomēr uzraugāmi lieli bērni.

Autors pateicas Latvijas Universitātes Tūristu klubam un Kalnu fondam par palīdzību šīs publikācijas tapšanā.