“Es sēžu
Zelta tīģerī, spēlējos ar alus krūzei domāto kartona paliktni un nevaru vien beigt priecāties par emblēmu, divi melni tīģeri zib manos pirkstos, un es kā vienmēr, pats to neapzinādamies, ieloku rēķina stūrīšus, vispirms vienu, tad otru, pēc trešā alus trešo, pēc tam ceturto,” – “labi būtu tieši tā iesākt vēstuli kādam cilvēkam,” es domāju, sēžot Prāgas krogā
U Zlatego Tigra, spēlējos ar alus krūzei domāto kartona paliktni un nevaru vien beigt priecāties par emblēmu, divi melni tīģeri zib manos pirkstos, un es kā vienmēr, pats to neapzinādamies, ieloku rēķina stūrīšus, viens, divi, trīs, četri... Visu vai gandrīz visu jau ir uzrakstījis kāds cits, kas sēdējis pie šā galda tāpat, kā tagad sēžu es. Kāds, kura ierastos ikdienas maršrutus es tīši mēģinu atkārtot, veltīgi pūloties notvert un nostiprināt – ja ne apziņā, tad vismaz sajūtās – to auru, kas reiz jau radījusi šo svešo, bet mani piepildījušo prozu. Es cenšos gluži kā Džeimsa Fenimora Kūpera varonis likt pēdu pēdā, taču pēc kāda laika sajūtu, ka riņķoju pa apli, akurāti kāpdams pats savu zābaku nospiedumos. Es daru apmāta, bet nesekmīga kriminologa darbu, nopūlēdamies atjaunot nozieguma ainu, lai gan neviens nav šo noziegumu pamanījis. Mans skatiens aptausta apkārtnes virsmas, meklējot kaut ko gandrīz netveramu, kā plankumiņu uz galdauta tajā vietā, kur kvēloši cigaretes pelni nobiruši garām pelnu traukam. Diemžēl nav nevienas zīmes, kas liecinātu par tā otra klātbūtni, kuru meklēdams esmu šeit nonācis.
Dienu putas ir vēl efemērākas nekā tevis paša reiz izsmēķētas cigaretes dūmi, un tās noplok ātrāk nekā Pilzenes alum (vienīgajam, ko
Zelta tīģerī var dabūt vismaz pēdējos simt gadus. Labam nav jābūt daudzveidīgam. Vai, kā mīlēja teikt Sokrats: “Mainīt pilnību nozīmē to sabojāt”.) Es neatrodu meklētās intīmās liecības par ķermeņa berzēšanos pret sadzīves realitāti, kas reiz to apņēmusi no visām pusēm; šīs savstarpējās amortizācijas sīko pierādījumu vietā atrodu vienīgi lakotus, spīdīgus galdu laukumus, ko rūpīgi noberzušas restorāna reputācijā ieinteresētas rokas. Un katra šāda tagadnes pilnīgumu aprūpējošas rokas kustība noslauka pagātni kā apaļu mitru nospiedumu, ko atstājis uz visiem laikiem aizgājuša apmeklētāja kauss. Ja jūs esat bijis pastāvīgais apmeklētājs un izpelnījies slavu (sagādājot to arī pašam iestādījumam), kā Bohumils Hrabals[1. Latviski izdota Bohumila Hrabala grāmata
Es apkalpoju Anglijas karali. No čehu valodas tulkojis Vinifreds Kraučis. Rīga,
adria, 2005.], kura caururbjošās, paradoksālā kārtā vienlīdz parupjās un kautrīgās prozas pēdām es esmu sekojis pa Prāgas ielām līdz pat šai vietai, ar kuru gribēju sākt savu vēstuli, taču biju spiests turpināt un atkārtot; lūk, ja jūs esat pastāvīgais apmeklētājs un slavenība, tas ir, ja jūs esat Vāclavs Havels, Karels Gots vai sliktākajā gadījumā kāds bijušais vai esošais čehu hokeja izlases spēlētājs (šie puiši tik daudzas reizes likuši krievu sirdīm pukstēt straujāk – ticiet man, es runāju ne tikai par hokejistiem), – jūs varat būt drošs, ka jūsu fotogrāfija šeit rotās kādu no sienām. Foto, portrets vai neliela biste, Hrabala gadījumā – gan otrais, gan trešais. Tas arī ir viss, ja neskaitām stāstus par pašu rakstnieku, kura vietu – pie galda, bet ne literatūrā – var ieņemt tas, kurš nokļuvis
Zelta tīģerī.
Man, piemēram, ir veicies: pie mana galdiņa sēž kāds taksists, nupat nopirkta mersedesa un krievu sievas īpašnieks (kas lielā mērā arī nosaka mūsu sarunas iespējamību), un viņš ir tas, kurš Hrabala dzīves beidzamajos gados gandrīz katru vakaru vedis viņu no šejienes mājās. “Man bija divdesmit pieci gadi, citas intereses – motocikli, sievietes,”- viņš sūrojās, taisnodamies par savu atmiņu formālo raksturu. Man gan bija gandrīz vienalga, ko tieši stāsta šis cilvēks, kuru viņa pazīšanās ar Hrabalu nu jau uz visiem laikiem iezīmējusi un izdalījusi starp daudziem citiem vienkāršiem Prāgas iedzīvotājiem un vienkāršiem alus cienītājiem. Man taksists bija nepieciešamais Hrabala klātbūtnes pierādījums, kas ļāva taustāmi sajust viņa stāstu realitāti – šie stāsti ir tikpat autobiogrāfiski, cik precīza tajos ir viņa zemes biogrāfija. Vienā no tiem – stāstā
Pārāk trokšņaina vientulība – Hrabals aprakstīja arī savu nāvi, attēlojot kustību – lejup no loga uz ielas bruģa, – ko reiz jau bija skatījis cits Prāgas iemītnieks; pēdējais nebija kavējies par to vēstulē ziņot Maksam Brodam. To, ko jaunais Kafka neizdarīja, astoņdesmit trīs gadu vecumā paveica Hrabals. Šis rakstnieks un kaķu dievinātājs izlēca pa slimnīcas logu. Tas notika 1977. gadā – es togad pabeidzu universitāti un pirmo reizi atbraucu uz Prāgu. Tieši toreiz es nejauši iegāju
Zelta tīģerī, vēl neko nezinādams nedz par Hrabalu, nedz par to, ka šī bijusi viņa ļaužu pārpilnās un trokšņainās vientulības izredzētā vieta. Laikam jau šis apstāklis arī liek man, atgriežoties šai vietā, ieklausīties savās sajūtās, meklēt un neatrast nodzēstās klātbūtnes pēdas. Mans jaunais paziņa – uzticamais hārons, kas ik vakaru pārcēla Hrabalu no trokšņainā kroga nakts neesamībā, aizgāja, pametot mani šaubās par vietas autentiskumu, tikko dzirdēto atmiņu patiesīgumu un vispār – par to, vai iespējams nospraust pareizu mnemonisko kursu, kas savienotu pagātni ar tagadni, jo vairāk tad, ja runa ir par svešu pagātni. Ontoloģiska invaliditāte piemīt visām memoriālajām mājām un dzīvokļiem – pateicoties savu darbu mīlošo muzejnieku neviltotajai tieksmei “saglabāt visu, kā bija”, tās nepazītu pat bijušie saimnieki. Visdrīzāk viņus tur nemaz nelaistu iekšā: piedrazos, pārbīdīs mēbeles, izdedzinās paklājā caurumu, nosmērēs galdautu un vēl iedomāsies kaut ko palabot paši savos manuskriptos. Ar miroņiem tomēr ir vienkāršāk, tie netrokšņo un netaisa nepatikšanas. Laikam gan šī vēlme apziest cilvēku ar ģipsi un izgatavot pēcnāves masku, iemūžinot un iekonservējot dzīvo klātbūtni, kļūst par viņa pēdu nodzēšanas pēdējo žestu. Pēdas saglabājas vienīgi putekļos – un tas ir ļoti neizturīgs, taču vienīgais iespējamais informācijas nesējs, kas spēj paturēt šāda veida informāciju, gaistošu kā ēteriska eļļa un noturīgu tikai tikmēr, kamēr tā ir gaistoša.
Nāve un zudība var par dzīvi pastāstīt vairāk nekā dzīves imitācija. Cilvēka ikdienas dzīvi nevar rekonstruēt. Mēģinot to izdarīt, mēs iegūstam tikai atstutētu fasādi. Bet ikdienībai nemaz nav fasādes, tai ir tikai nepamanāmi iekšējie pārsegumi – neredzami, bet ēka turas tieši uz tiem. Tie parādās tikai tad, kad ēka pārvēršas drupās. Zaudējis cerību apkārtējos priekšmetos saskatīt Hrabala ikdienišķo klātbūtni, es pasūtīju vēl kausu alus un sāku domāt par ikdienību kā tādu. Par to, vai cilvēks pamana pats savus nospiedumus uz lietām, ar kurām diendienā saskaras, vēl vairāk – vai viņš principā pamana šo lietu klātbūtni. Par to, kas notiek, kad cilvēks, iedams savu ierasto ceļu, pārstāj skatīties apkārt un skatās tikai sev zem kājām, turklāt ne tādēļ, ka baidītos paklupt un rūpīgi izraudzītos, kur spert soli, bet gluži pretēji, tikai tādēļ, ka šāds galvas pieliekums vislabāk atbilst cilvēka ierastajam izklaidības stāvoklim. Dīvaini, ikdienas realitātes statusā ir ietverts nenovēršams paradokss, kam jāuzņemas atbildība par cilvēka kognitīvo nenoteiktību un empīrisko nenoturīgumu, kas savukārt nonāk pretrunā ar ikdienas praksēm piemītošo rutīnu un atkārtošanos. No vienas puses, ikdienība parādās kā sava veida nerefleksīvs acīmredzamības horizonts, kam nav nepieciešams ne apraksts, ne konceptualizēšana. No otras puses – ikdienībai piemītošo neapzinātību, automātismu, tautoloģiskumu mēs uztveram kā trūkumu, kas jāaizpilda, jutekliski vai racionāli jākompensē. Tas, ka ierastajām lietām trūkst sajūtamības, ka tās nav aktualizētas mūsu apziņā, arī definē ikdienību. Tā nav atkarīga no formām, kurās izpaužas pretēji vērstā, kompensējošā tieksme pēc savas ikdienas konteksta atbrīvošanas no rutīnas un pēc tā racionalizēšanas. Lai tas būtu bērnišķais satraukums, ko izraisa elektrolīnijas avārija un tai sekojošā aizraujošā stearīna sveču meklēšana. Vai mājturības un kulinārijas rokasgrāmatas, kas ļauj mājsaimniecei savā virtuvē saskatīt vienlaikus templi un mākslinieka darbnīcu. Vai māksla – vienalga, holandiešu klusās dabas, kas pat zvejniekam liks sajust zivju smaržu, kuru viņš jau sen pārstājis saost, vai Bohumila Hrabala proza, kura pierāda, ka čehi nesēž velti pusi dzīves savās kneipēs, turklāt tieši šī varbūt ir dzīves labākā puse. Katrā gadījumā ikdienības statuss svārstās starp diviem poliem: starp ritualizētu totalitāti, kas pilnīgi aprij cilvēku, un zināmu nepilnīgumu, kam vajadzīgs izbrīns, atjaunošanās, racionalizācija un estetizācija – tāds uzmanīgs un mīlošs mākslinieka vai detektīva skatiens, kas izrāda pienācīgu cieņu priekšmetiem, kuri klusē ap mums. Pasaulei vajag šo mākslinieka vai detektīva skatienu, kas redz priekšmetā sarunbiedru. Tostarp godīgā mietpilsoņa skatiens redz tur tikai mēmu kalpu, precīzāk, neredz neko. Atcerieties, kā doktors Vatsons nespēja atbildēt uz Holmsa jautājumu, cik pakāpienu ved no viesistabas uz viņa paša guļamistabu. Tāda fokusēšanās uz ikdienības pasauli nav apgūstama reizi par visām reizēm, tā pastāvīgi jākopj, trenējot acs muskuli, pielāgojot kristāliņa fokusēšanās asumu. Lai saglabātu asumu, tādai redzei nākas nemitīgi atslāņot atmirušās radzenes zvīņas.
Aprādītā ikdienības nenoteiktība un nenoturība ir saistīta vispirms ar to, kā subjekts iesaistīts ikdienību caurstrāvojošās darbībās. Ikdienas pieredze mums dota sajūtās, kuras mūsu apziņa, pakļaujoties piepūles ekonomēšanas likumam, jau sen pārstājusi fiksēt. Tātad mūsu ikdienas pieredze slīd pa apziņas virsmu kā filca čība pa ledu, un līdz pat aktualizācijas mirklim tās it kā nav. To lieliski sajuta Ļevs Tolstojs, kurš pārsteidzoši jūtīgi uztvēra lietas, kas daudziem citiem šķiet nenozīmīgas. Apaļus simt gadus pirms Hrabala nāves viņš savā dienasgrāmatā ierakstīja: “Es slaucīju istabā putekļus; apgājis visu istabu, nonācu pie dīvāna un nevarēju atcerēties – esmu tur jau slaucījis vai nē. Tā kā šīs kustības ir ierastas un neapzinātas, es to nevarēju un jutu, ka to vairs nav iespējams atcerēties.” Saskāries ar šo nespēju atcerēties, vai viņš ir veicis ierasto procedūru, vai nē, Tolstojs izbrīnīts vispārina situāciju un konstatē visai dramatisku saistību starp neapzinātību un prombūtni, neesamību: “... ja daudziem ļaudīm vesela sarežģīta dzīve norisinās neapzināti, tad šīs viņu dzīves itin kā nav bijis.” Ikdienību ir tikpat grūti atrast kā uz pieres uzbīdītas brilles, vai pat – un tas ir vēl sarežģītāk – kā brilles, kas ierasti atrodas uz deguna. Bertolds Brehts ir devis spožu piemēru šādai attieksmei pret apkārtējām lietām: mēs nemitīgi skatāmies savā rokas pulkstenī, lai uzzinātu, cik tas rāda, un šī regularitāte un pragmatiskums gandrīz pilnīgi izslēdz izbrīna un intereses pilna skatiena pievēršanu pašam pulksteņa mehānismam. No Brehta novērojuma izriet, ka mēs lietas uztveram funkcionāli, ignorējot to priekšmetiskumu: mēs uzzinām, cik ir pulkstenis, pulksteni neieraugot. Šādā nozīmē ikdienība ir cilvēkam slēpta, tā atrodas uztveres ēnā, nobēdzināta krēslainajā ieraduma sfērā, diendienā atkārtotu kustību neapzinātajā kinētikā. Taču mirklī, kad apziņa piepeši attopas no rutīnas un mēģina konstatēt šo kustību mehāniku, šīs mehānikas principus, – ierasto kustību kinētiskais zīmējums mums šķiet dīvains, svešs, tās tikai attāli atgādina mūsu ķermeņa intīmos ieradumus. Neapzinātā, automātiskā rokas kustība, slaukot putekļus, atšķiras no tās pašas kustības, ko pavada uzmanīgs skatiens, kas saskalda šo kustību atsevišķos elementos un fiksē tās rezultātu. Tas būs šīs pašas kustības atkārtojums plus jauna īpašība – šīs kustības refleksija. Refleksija mainīs pašas kustības īpašības, tās kinētiku. Ikdienības netveramība saistīta tieši ar to, ka refleksijas mirklī mainās arī ikdienības aprises.
Mēģinājums vienkārši aprakstīt ikdienišķo pievieno tam pārveidojošu, konstruējošu faktoru. Kolīdz mēs sākam aprakstīt ikdienību, tūdaļ izrādāmies iesaistīti tās konstruēšanā, tādējādi izmainot pašu aprakstāmo objektu. Refleksijā un valodā noteicošais šaubu aspekts ikdienas rituālu neapzinātajai atkārtotībai izrādās iznīcinošs. Rodas sava veida aporija: pirms ikdienišķā apzināšanās tas
it kā neeksistē, bet pēc apzināšanās tas
vairs nav tas pats ikdienišķais, ko centāmies aptvert refleksijas aktā. Vēl vairāk, tiklīdz mēs aktualizējam kādu ikdienības elementu kā vērojuma vai aprakstīšanas priekšmetu, tas no mums aizslīd un kā
mūsu ikdienišķais ir izzudis. Šajā nozīmē ikdienišķais vienmēr
jau vairs nav mūsu. Tas ir – vai nu tā nav, vai tas nav mūsu. Pūloties satvert – sajust, apzināt vai aprakstīt – mēs ne tikai to izmainām, mēs no tā atsvešināmies. Citiem vārdiem, mēs ienesam no rituāliem, atkārtojumiem un tautoloģijām pītajā ikdienībā vēsturiskuma dimensiju, laika faktoru.
Ikdienības uztverei piemīt arī daudz traģiskāks paradokss. Šīs uztveres asums ir apgriezti proporcionāls labklājības izjūtai. Jo lielāku preču daudzveidību un pārpilnību mums nodrošina mūsu ikdiena, jo vairāk uzmanības mēs vēlamies tai veltīt. Ikdienība, ritmiski sarūkot, sāk aizvien ātrāk kustēties virzienā no supermārketa uz atkritumu tvertnēm, kur to vienmēr iegūst ļaudis, kuru eksistenci mēs cenšamies neievērot un kuriem ikdienība nav vis gaudenu un vienveidīgu rituālu kopums, bet gan nepārtrauktas un enerģiskas cīņas lauks.
Lai cik skumji to apzināties, tomēr tieši abām rokām iekrampējoties lietā, ko mums cenšas atņemt, un pavadot šo lietu – jau atņemtu – ar izsalkušu skatienu, mēs atkal iegūstam spēju sajust tās priekšmetisko konkrētību, materiāla faktūru un konstrukciju. Ekscess mums liedz justies iegrozītiem, iemontētiem noturīgā temporālā nepārtrauktībā, toties pieslēdz vēsturei. Ekscess izkrīt no ikdienības laika, bet paradoksālā kārtā ir nepieciešams, lai atdotu tai zudušo garšu. Ekscess iznīcina pārliecību par ierastā sadzīves konteksta dabiskumu, vienlaikus atjaunojot un audzinot jūtīgumu pret sadzīvi, pret lietisko vidi un cilvēciskajām ikdienas darbībām. Ekscess, katastrofa, revolūcija, māksla (šajā nozīmē māksla ir revolūcija ar cilvēcisku seju, tā īsteno permanentu revolūciju miera laikā) uz laiku pārtrauc ritualizēto ikdienības atražošanu, bet tieši šis mirklis arī dod iespēju saskatīt ikdienības konstrukciju, kas pirms tam bija dota tikai roku un skatienu miglaini iezīmētajās, neapzinātajās un automatizētajās kustībās. Šo sajūtu saasināšanās efektu, kas raksturīgs
Sein-zum-Tode[2. Esamība pretī nāvei (vācu val.).],ledaini precīzi savās
Blokādes cilvēka piezīmēs pierakstījusi Ļeņingradas aizsardzību pārcietusī Lidija Ginzburga: “Blokādes kulinārija – līdzīgi mākslai – piešķīra lietām sajūtamību. Vispirms katram produktam vajadzēja pārstāt būt tam, kas tas ir. Cilvēki no maizes vārīja putru un no putras cepa maizi; no zaļumiem taisīja plācenīšus, no siļķēm kotletes. [..] Kulinārās ierosmes tika motivētas ar to, ka tā būs sātīgāk vai garšīgāk. Taču galvenais bija ne jau tas, bet gan bauda, ko sniedza rosīšanās, bagātināšanās, procesa bremzēšana un izstiepšana.” Ekstrēmā ikdienība (par spīti šajā savienojumā šķietami iekļautajam oksimoronam) kļūst caur un cauri par mākslu, kas pilna alķīmiskām metamorfozēm un radošiem eksperimentiem ar priekšmetu dabiskajām īpašībām. Ikdienas darbības kļūst procesuāli ārkārtīgi diferencētas un sadalītas atsevišķās sastāvdaļās. Rezultātu izbaudīšanu aizstāj paša procesa, tā attīstības mehānisma sajūtamības izbaudīšana. Ekscesa ikdienība, kas vibrē kā nospriegots tērauds, izstiepj katru kustību, atrodot baudas avotu tās algoritma izpildes palēninājumā, apgrūtinātībā, refleksijā.
Diemžēl parastos apstākļos mums reti izpaužas spēja sajust krēslu, uz kura mēs jau daudzus gadus esam pieraduši sēdēt, pārmetot kāju pār kāju. Mēs pa īstam to ieraugām tad, kad aukstums un malkas trūkums mūs piespiež ērtāk sagrābt šo krēslu aiz divām kājām un triekt pret sienu, bet pēc tam kaislīgi un lēni mest čuguna krāsniņā skaidu pēc skaidas, paverot nokaitušās durtiņas ar plaukstu, kam piesardzīgi pārstiepta piedurknes mala, ar baudu klausīties, kā ugunī sprakšķ lakotās krēsla atliekas, un vērot kā liesmu mēlītes laiza ātri nomelnējošos dēlīšus. No mēbelēm un grāmatām, ko sadedzina krāsnī, paliek siltums, no rakstnieka – viņa proza, kas mūs aicina būt māksliniekiem savā ikdienas dzīvē un priecāties par pasauli, pirms tā tiek mums atņemta.
Bet es joprojām sēžu
Zelta tīģerī, spēlējos ar
Plzensky Prazdroj logotipa rotāto paliktni, maigi velku pirkstu pār alus krūzes nosvīdušo sānu un atstāju uz mitrās migliņas klātā matētā stikla šauru, caurspīdīgu sliedi, kurā izgaismojas krūzes zeltainais saturs.
No krievu valodas tulkojusi Inese Zandere
