Ievelc elpu

Ķeksīts. Vēl viens ķeksīts. Un vēl viens ķeksīts. Stabiņš. Trīs mazi punktiņi straujā stiepienā uz augšu. - Neumas.
Robeža. Vēl viena robeža. Un vēl viena robeža. Apvadceļš. Mosties, mēs izbraucam ārā no atlanta. - Vatū.  [1. Astotais starptautiskais gregorisko dziedājumu festivāls notika Vatū, Beļģijā, no 2003. gada 28. maija līdz 1. jūnijam. Redakcija pateicas Schola Cantorum Riga un Guntaram Prānim par laipno uzaicinājumu piedalīties.]

Ziņa par gregorikas festivālu Beļģijā mani sasniedza kādā lietainā maija vakarā, kad lietus rībināja par deviņiem mēmiem. Vēlāk es sapratu, ka šie trokšņi patiesībā ir bijuši tas īpašais klusums, pirms mūzikas un tas pats klusums, kas vēlāk tai sekos. Bet man nebija laika par to domāt, jo līdz festivāla atklāšanai bija palikušas dažas dienas. Es atmodos notikumam apmēram tajā stundā, kad baznīcās dzied laudas, un iekāpu baltā busiņā pie festivāla dalībniekiem Schola Cantorum Riga. Lajiem un žurnālistiem šo nosaukumu skaidro kā “ansamblis gregoriskā korāļa autentiskai interpretēšanai”, bet viņi paši sevi sauc par shōlu. Kori 1995. gadā nodibināja Rīgas Doma kantors Guntars Prānis, ko es iepazīstoties domās nez kāpēc uzreiz nodēvēju par Timuru [1. Padomju rakstnieka Arkādija Gaidara grāmatas Timurs un viņa komanda varonis, kura vārdā nosaukta populāra pusaudžu labdarības kustība.]. Viņam ir rudi mati un divas komandas. Lielā komanda jau desmit gadus Latvijas pagāniskajos laukos Āraišos katru vasaru sapulcējas uz “gregorisko nedēļu”, lai dziedātu un mācītu citus dziedāt, sekojot benediktiešu klosteru liturģiskajām tradīcijām. Mazā komanda sastāv no 15 cilvēkiem, kas regulāri dzied dievkalpojumos, piedalās koncertos un ieraksta mūziku “Dieva godam” un mirstīgo aplaimošanai. Februārī viņi saņēma Latvijas mūzikas ierakstu 2002. gada balvu par labāko nopietnās un akadēmiskās mūzikas albumu — Rīgas Mesa, pēkšņi sev par pārsteigumu atrazdamies zvaigžņu sabatā vienlaikus ar Ozolu.

Vīru sastāvs, kas jau otro reizi piedalījās Vatū festivālā, dzīvē nepavisam neatbilda manam priekšstatam par to, kā izskatās, kā uzvedas un kādas anekdotes stāsta gregorisko korāļu dziedātāji (viens baptists, divi katoļi, trīs luterāņi), kuru vidū turklāt bija vairāki ērģelnieki, kordiriģenti un mūzikas pasniedzēji. Seši jauni un smalkjūtīgi vīrieši. “Ja būtu vēl viens,” kāds izteicās, “tad mēs to varētu nosaukt Sniegbaltīte un septiņi rūķīši.” Iejusties Sniegbaltītē bija ļoti pacilājoši un šķita daudz dabiskāk nekā izlikties par žurnālisti, taču astoņiem cilvēkiem kora noīrētajā busiņā noteikti nebūtu pieticis vietas. Vienīgais laimīgais, kas pusotru diennakti garajā braucienā (kopā ar maldīšanos 2500 km) varēja gandrīz izstiept savu ķermeni, bija tas, kurš izmantoja izdevību gulēt celiņā uz grīdas. Baidīdamās izkrist no lomas un vispār —domādama par piedienīgo... Taču citādi es tiešā un pārnestā nozīmē ēdu no viņu bļodiņām, jo kur gan vēl var atrast ceļabiedrus, kas, pārbraucot, piemēram, Francijas robežu, uzrauj Marseljēzu, bet, sailgojoties pēc Latvijas novadiem, — Piekalnē kalni līgojās daudzbalsīgā apdarē.

Polijā pāri ceļiem skrēja lieli, trekni putni, ko shōla vienprātīgi nodēvēja par “irbītēm”, bet tie, kas nedrīkstēja zaudēt modrību, naktīs esot redzējuši arī stirniņas un tukšu Berlīni. Ja pogu lējēji robežsargi nebūtu ticējuši, ka tas ir garīgās mūzikas koris, un būtu pārmeklējuši shōlas bagāžu, viņi būtu atraduši tikai dažus neparastus priekšmetus: 1) sešus talāriem līdzīgus baltus apmetņus, ko sauc par albām (no latīņu albus, “balts”) plastmasas maisos pašā virspusē; 2) atstatu no galda piederumiem vienu divžuburu dakšiņu, ar kuru (ja galu piesit sev pie pieres un tad pieliek pie auss skrimšļa) pats savā galvā var dzirdēt tīru la; 3) biezu mesas dziedājumu grāmatu Graduale Triplex, kur virs melodijas pieraksta uz četrām līnijām uzvilktas kabaliska paskata zīmes no diviem labiem, seniem manuskriptiem.

Īsinādami nesaīsināmo laiku līdz Beļģijai, mēs runājāmies par to, ko viņi dara un kas tas ir.Gregors Lielais un gregorika

Vajag uzmanīties un neteikt vai vismaz nerakstīt “gregoriāņu dziedājumi”, bet tikai “gregoriskie”, un pašus dziedātājus, kas var piederēt pie jebkuras konfesijas vai nepiederēt ne pie vienas, nesaukt par “gregoriāņiem”, lai neliktu domāt, ka viņi, līdzīgi kā, piemēram, dominikāņi, pārstāv kādu mūku ordeni. Man šķiet, ka esmu dzirdējusi arī vārdu salikumu “gregoriāņu korallis” — nevis “korālis” (garīgais dziedājums), bet tas jau laikam tikai sarunu karstumā.

“Kas lūdz dziedot, tas lūdz ar divkāršu spēku,” rakstīja Svētais Augustīns. Liturģisko dziedājumu pamatprincips — svēto tekstu skandēšana rečitatīvā, par pustoni pazeminot vai paaugstinot balsi, lai izceltu svarīgus vārdus, nāk no jūdu sinagogām, kur tā lasīja Toru. Vēlāk tekstu lasīšana dziedošā balsī pārveidojās par sarežģītām melodijām ar izrotājumiem jeb melismiem, uz vienas zilbes izdziedot divdesmit un vairāk notis. Mūsu ēras 4. gadsimtā, kad Konstantins Lielais ļāva kristiešiem iznākt no katakombām un Kristus baznīca kļuva par Romas valsts baznīcu, pāvests liturģisko melodiju sacerēšanu uzticēja profesionāliem mūziķiem jeb kantoriem, kas veidoja tā saukto Schola cantorum — burtiski “dziedātāju skolu”. Senākos baznīcas dziedājumus sauc nevis par gregoriskajiem, bet gan par Romas dziedājumiem un atšķir no citām liturģiskās dziedāšanas tradīcijām — ambroziskās(Milānā), gallikāņu (gallu zemēs) un mozarābiskās (tagadējā Spānijas teritorijā), kas izveidojās pāris gadsimtus vēlāk.

Gregors Lielais, kas bija pāvests laikā no 590. līdz 604. gadam un kuram gregorikas vēsturē piešķirta pārspīlēti nozīmīga loma, ieviesa vienotu baznīcas gada dievkalpojumu ciklu. Tas nozīmē — ja, piemēram, Adventa laikā kāds mūks ceļo uz citu klosteri, viņš iepriekš zina, kādas lūgšanas, lasījumi un dziedājumi paredzēti svētku dievkalpojumos. Gregoru sauc par liturģijas sakārtotāju, taču, tā kā dievkalpojumi tolaik sastāvēja gandrīz tikai no dziedājumiem, sakārtot liturģiju nozīmēja sakārtot dziedājumus. Vēlāk, acīmredzot, lai stiprinātu pāvesta varu, izplatījās leģenda par Gregoru kā šo dziedājumu nosacīto autoru vai pierakstītāju. Svētbildēs attēlota aina ar Gregoru un Svēto Garu, kas baloža izskatā nolaidies uz Gregora pleca un dūdo viņam ausī meldiņus, kurus pāvests atkārto pierakstītājiem. Tā esot radies korāļu krājums visām gada dienām — liela grāmata, kas pieķēdēta pie altāra Svētā Pētera baznīcā Romā. Taču Gregora dzīves laikā baznīcas mūziku vēl nepierakstīja, un tāpēc tādas dziesmu grāmatas nav. Baziliku kantori un klosteru mūki, kas dziedāja ne tikai mesas, bet arī stundu lūgšanas septiņas reizes diennaktī, zināja gan korāļu tekstus, gan arī melodijas no galvas.

Baznīcas liturģiskos dziedājumus sauc par gregoriskajiem pēc Gregora Lielā vārda, bet patiesībā pat to repertuāru, ko izpilda šodien, tikai nosacīti veido 7. gadsimta melodijas. Drīzāk tos vajadzētu saukt par Karolingu dziedājumiem, jo dziedājumus sāka pierakstīt tieši franku zemēs — vismaz divsimt gadus vēlāk. Franku valdnieks Kārlis Lielais (742—814), kas pats mīlēja dziedāt pie altāra tikpat stipri kā peldēties kopā ar saviem vasaļiem, esot uzaicinājis 12 Romas kantorus — gluži kā 12 apustuļus — uz franku zemēm, lai tie viņa kapelās uzlabotu dziedāšanas līmeni. Franki pieņēma izsmalcināto Romas liturģisko dziedāšanu, taču uzlaboja repertuāru, iekļaujot tajā arī savas — gallikāņu melodijas, un izpildot to atturīgāk, nekā dziedāja Romā. Gregoriskie dziedājumi ir Romas un gallikāņu liturģisko dziedājumu apvienojums un nav senāki par 8. vai 9. gadsimtu.

Gregoriku dzied bez instrumentāla pavadījuma solo vai korī, taču tikai vienbalsīgi, jo “patiesība ir viena”. Tā ir mūzika bez taktsmēra ar brīvu ritmisko struktūru. Dziedājuma ritmu nosaka Vārds — dziedātais latīņu teksts no Vulgātas (Bībeles tulkojuma), un melodijas frāze atbilst teksta frāzei. Melodija ir kāpjoša un krītoša kustība: ilgāk klausoties, var iepriekš paredzēt mūzikas virzību, taču katram vilnim ir savs ātrums — mazliet ātrāks vai lēnāks.

Neumu raksts un korāļu gaitas

Gregoriskās mūzikas pieraksta atšifrēšana man no greizo spoguļu skata punkta atgādina sen lasītu Zoščenko stāstu, kuru grāmatā vairs nevaru atrast (varbūt esmu izdomājusi). Kāds vīrs garlaikodamies uz lapiņas savilcis raustītas un līkumotas līnijas, bet kāds cits, domādams, ka tā ir vēstule tā dēvētajā “nesalasāmajā” rokrakstā, pavadījis brīvdienas, mēģinot to izlasīt. Un izlasījis.  

Dziedājumu ritmiskās nianses neiestrādātajā franku zemē tālu no Romas varēja aizmirsties, tāpēc kantori 9. gadsimtā dziesmu grāmatās virs teksta sāka vilkt zīmes — āķīšus, vilnīšus un strīpiņas — apmēram tādas, kādas putni vai viegli dzīvnieki mīņādamies atstāj smiltīs. Šīs zīmes sauc par neumām — visticamāk, no sengrieķu vārda neuma — “mājiens”, bet varbūt arī no vārda pneuma, “elpa”. Neumas sākumā apzīmēja nevis skaņu augstumus, bet tikai dziedājuma ritmu un melodijas galveno virzību. Taču vēlāk — jo vairāk pieraksta, jo vairāk aizmirst — viņi jutās spiesti atzīmēt arī skaņu augstumus, vispirms novelkot vienu līniju — dažreiz tikai ar nagu —, tad divas, trīs un beigās četras. 14. gadsimtā izveidojās tā sauktā kvadrātnotācija, kas līdzinājās nošu rakstam.

Vēlīnajos viduslaikos un renesanses laikmetā gregoriskās dziedāšanas tradīcija dažādu apstākļu dēļ nonīka kā neapliets ziediņš. Līdz ar polifoniju mūzikā ieviesa taktsmēru, kas vienīgais ļauj dziedātājiem vai instrumentālajām partijām skaņdarba beigās nonākt vienlaicīgi, bet gregorikai bija svešs. Askētiskie cistercieši sāka īsināt melismus un vienkāršot dziedājumus, samazinot toņu skaitu līdz desmit, tad deviņiem, astoņiem... Gandrīz kā filmā Amadeus, kur Mocarts, ar meiteni tupēdams zem klavierēm, uzklausīja pārmetumus par to, ka viss jau būtu labi, tikai viņa mūzikā ir pārāk daudz nošu. Neumu rakstību aizmirsa un gregoriku, ja vispār dziedāja, dziedāja ekvalistiski, tas nozīmē, — visas skaņas vienādā garumā.

Daudz vēlāk, 1833. gadā kāds jauns priesteris pēc Franču revolūcijas izraisītiem 40 pārtraukuma gadiem sāka atjaunot benediktiešu klostera dzīvi Solemas abatijā Francijā. Lai kārtība būtu pilnīga, viņš ķērās arī pie dziedājumiem. Mūki atrada 11. gadsimta manuskriptu, kur zem neumu neizprotamā skricelējuma bija parakstīti burti no a līdz p, kas norādīja toņu augstumu. Divi klostera benediktieši, manīdami, ka tā ir atslēga zīmju atšifrēšanai, devās svētceļojumā cauri visai Eiropai, lai meklētu un vāktu neumu manuskriptus. Pacietīgi kā svētie mocekļi, viņi tos pārrakstīja ar roku, dažkārt vienam veltīdami pat piecus gadus. Gadsimta beigās, kad rokrakstus bija iespējams fotografēt, klosteris bija savācis vairāk nekā 600 manuskriptu lielu kolekciju, kas lika pamatus tā sauktajai gregoriskajai semioloģijai — zinātnei par zīmēm jeb neumām. Izrādījās, ka neumu raksts vienam un tam pašam dziedājumam dažādos manuskriptos ir ļoti līdzīgs, norādot, ka Rietumeiropā 9. gadsimtā bija vienots repertuārs. Salīdzinot no krājuma atlasītus deviņus “labākos” manuskriptus, Solemas mūki, kas savā starpā bez mitas kašķējās par metodi un tā pievērsa sev uzmanību, vairāku paaudžu laikā pilnīgi izmainīja priekšstatu par to, kādi viduslaikos bija liturģiskie dziedājumi, — ar brīvu, teksta noteiktu ritmu, ar uzsvaru nevis uz nošu grupas pirmās skaņas, bet gan uz pēdējās, un nekādā ziņā ne monotoni.

Solemas gregorikas atjaunotājiem bija vajadzīgi vēl vismaz 30 gadi, lai pierādītu Vatikāna ārprātīgi birokrātiskajam aparātam, ka iepriekš lietotais Pustē baznīcas mūzikas izdevums ar smagām, melnām, kantainām notīm, bet ar pāvesta piešķirtu absolūtu monopolu, ir aizmetams nātrēs vai, pieklājīgāk sakot, — noliekams arhīvā, un ka tagad “viss ir tapis jauns”.

Pēdējais, bet ne mazākais aizsprosts ceļā uz atgriešanos pie autentiskās baznīcas mūzikas bija cīņa ar II Vatikāna Koncila (1963) izraisīto pārpratumu. Konstitūcijā par Svēto Liturģiju melns uz balta rakstīts, ka latīņu valoda ir un paliek oficiālā baznīcas valoda un gregoriskie dziedājumi — oficiālā baznīcas mūzika, taču ir pieļaujams noturēt dievkalpojumus arī tautas valodā. Koncila lēmumu vairums priesteru interpretēja kā bēru runu latīņu liturģijai un attiecīgi arī gregoriskajiem dziedājumiem, kas ir būvēti uz latīņu teksta. Divdesmitā gadsimta 70. un 80. gados gregorika gandrīz pilnībā pazuda no baznīcām, un to aizstāja gaudulīga, no muzikālā viedokļa nožēlojama (tie nav manis izvēlēti epiteti — A.G.) ūjināšana tautas valodā.

Protams, pat vislielākie sapņotāji neņemsies apgalvot, ka baznīca ir apmetusi loku un tagad atgriezīsies pie latīņu liturģijas — “tas būtu pārāk brīnišķīgi, lai tas tā būtu”, kā kādreiz pavisam citā sakarā dziedāja Dzeltenie pastnieki —, taču pēdējos desmit gados baznīcas koru skaits, kas savā repertuārā iekļauj gregoriskos korāļus, ir strauji pieaudzis. Mūzikas vēsturnieki to sauc par gregorikas “otro jaunību” Baznīcā.  

Savukārt gregorikas “pirmo jaunību” ārpus Baznīcas var pamanīt ikviens, kurš kādā noplukušā mūzikas preču veikalā pieiet pie plauktiņa world music (“pasaules mūzika”; katoļi pilnīgi piekristu šādam apzīmējumam) un bez pūlēm saskaita vismaz desmit dažādus gregorisko dziedājumu ierakstus. Par to, ka tagad ar “eņģeļu mūzikas” ierakstīšanu iespējams klosteriem pelnīt naudu, mūki var pateikties savulaik zaimošanā un pat sātanismā apsūdzētajam muzikālā projekta Enigma radītājam MišelamKretū, kas 1990. gadā izmantoja gregoriskos dziedājumus albumā MCMXC a.d. un pārdeva vairāk nekā 12 miljonus eksemplāru. Albuma slavenāko dziesmu Sadeness Part I, kuras nosaukumā autors rotaļājas ar angļu vārdu sadness (“skumjas”) un franču pornogrāfisko noveļu autora marķīza de Sada uzvārdu un kurā uz gregorisko dziedājumu fona dzirdami popdziedātājas Sandras jutekliskie čuksti un diezgan provokatīvs teksts franču valodā, vairākas radiostacijas ar lielu katoļu auditoriju atteicās atskaņot, savukārt Minhenes gregorisko dziedājumu koris Kapella Antiqua pazina savu ierakstu, kas izmantots bez atļaujas, un sacēla skandālu.

Šie nemieri tagad ir norimuši, un vienīgais, ko, piemēram, Schola Cantorum Riga pārmet Enigma, ir nevis liturģisko dziedājumu izmantošana jaunas mūzikas radīšanā, bet gan regulārais ritms, ko viņi šiem dziedājumiem “palikuši apakšā”. Tā darīt nedrīkstot, jo tas nozīmējot grēkot pret pašu gregorikas būtību.Beļģu alleluja — sausai un jūtīgai ādai

Personiska piezīme uz festivāla dienu malas — pasaules nodilušo mētelīti vīlēs kopā satur dažu cilvēku lielās kaislības. Iedomājieties flāmu miestu pie Francijas robežas, Rietumu frontes pļavās, kur vācieši Pirmajā pasaules karā izmēģināja ķīmiskos ieročus, ar knapi 1000 mierīgiem iedzīvotājiem, trīs alus darītavām un baznīcu, kas sev apkārt savilkusi kapus un krodziņus. Pirms ceturtdaļgadsimta kāds beļģu mēbeļu tirgotājs Bernārs Deheigers šeit nodibināja gregorisko korāļu kori ar trīsdesmit dziedātājiem bez muzikālas izglītības — zemniekiem, lopkopjiem un bērnudārza audzinātājām. Vingrinādamies vietējā kapelā un svētdienās baznīcā dziedādami mesu (“ziniet, Flandrijā cilvēki saprot, kas ir skaista liturģijas mūzika”), pirmajos festivālos viņi sadziedājās tikai ar ansambļiem no Beļģijas. Tagad festivāls notiek regulāri ik pēc trim gadiem un ilgst vairākas dienas. Kori no visas pasaules piesakoties paši, Solemas mūki palīdzot sastādīt programmu, bet Dievs rūpējoties par saulainu laiku.

Bernārs, ar mūžīgi sašķiebtu kaklasaiti un pelēku matu cirtu uz pieres, ciematā zinādams vārdu katram kaķim un zvirbulim, — viņam noteikti nebija grūti iesaistīt festivāla rīkošanā ne tikai savus ģimenes locekļus, bet vēl 150 vietējos iedzīvotājus, kas raujas melnās miesās un nesaņem par to atlīdzību. Viņš nemaksājot pat pavāriem, kas 600 cilvēkiem sutina ribiņas un iejauc saldējumā putukrējumu, paciezdami visstingrāko kvalitātes un kvantitātes kontroli (“ziniet, dziedot vienmēr uznāk izsalkums”). Naudu gregorikas svētkiem piešķir Beļģijas valdība un viņa draugi — mēbeļu tirgotāji, ar sirdīm, plašām kā pārdotie dīvāni. Pēc katra festivāla rīkotāji izdod dziedājumu izlasi, ko Bernārs saviem sarunu biedriem tāpat vien izdāļā, kā iepakojumu izmantodams Vatū beķerejas maisiņu. Pasaulē ir tikai divi gregorisko dziedājumu festivāli, un beļģu festivāls no tiem ir lielākais.

Svētku organizācija darbojās kā pulkstenis. Katram korim bija iedalīts savs pavadonis — savs divmetrīgs Emanuels (tāds bija mūsējais), kas rūpējās par dalībnieku labklājību — izdalīja ēdienreižu kartes, ierādīja telpas mēģinājumiem un naktsguļai, kā arī uzklausīja pārmetumus par blaktīm un siltā ūdens trūkumu viesnīcu numuros.

Festivāla mērķis nebija sacensības starp koriem, bet tikai svinēšana [2. Latīņu valodā festivalis atvasināts no festum  — “svētki”.] un priecāšanās, ko lielā mērā nodrošināja iespēja gregoriskos korāļus klausīties nevis koncertzālē, bet pie altāra. Rīgas shōla gan teica, ka dziedāt Vatū baznīcā esot kā dziedāt “vatē” — tornis uzcelts nepareizā vietā un maitā akustiku. Izņemot pirmās dienas rītu, kad vienā sānu ielas namā benediktiešu brālis Puderoijens nolasīja lekciju par saistību starp Stundu lūgšanu un Mesas repertuāriem, visas audīcijas (koru noklausīšanās) notika baznīcā. Katram no 25 koriem bija atvēlētas 15 minūtes, kāds beļģis viņus asprātīgi pieteica, lai smiekli pamodinātu snaudošos, neumu pētnieki pirmajā solā savilka nopietnas, vēlāk — apgarotas sejas un balsis kā vīraks satina telpu starp tabernākulu un durvju kokgriezumiem. Psalmi, gandrīz tikai psalmi. Minstināšanās — aplaudēt vai neaplaudēt. Daži klausītāju bērni, kas izrāvās un skraidīja celiņos. Zemē sakritušas lapiņas ar programmu un tekstu tulkojumiem.

Koris no kora atšķiras smalkumos. Pirmkārt, pēc izcelsmes. Dziedātāji, kas nāk no klosteriem vai reliģiskām kopienām, kā amerikāņu mūķenes, vislabāk apzinās, ko un kam viņi dzied. Viņu Kyrie, eleison [3. "Kungs, apžēlojies” — mesas dziedājums (sengrieķu val.). ] ir dziļāks un meditatīvāks. Turpretī sastāvi no mūzikas skolām, kā korejiešu meitenes sarkanos bruncīšos, tekstus un melodijas iemācās kā pantiņus vai koncerta repertuāru. Otrkārt, atšķirības nosaka arī sekošana vienai vai otrai gregorikas interpretācijai: vācu — blīvākai un smagnējākai vai franču — melodiskākai un vieglākai. Izpildījuma temps un gars ir atkarīgs gan no kora diriģenta personīgās vērtību skalas — zinātniski pieiet neumām vai radīt pēc iespējas skaistāku mūziku —, gan arī no dziedāšanas paražām attiecīgajā valstī.

Viens vakars bija veltīts tā sauktajām lokālajām tradīcijām. Spāņi nodziedāja dažus korāļus no gandrīz izzudušā mozarābiskā repertuāra, austrieši — Zalcburgas, bet čehi — daudzbalsīgas 14. gadsimta motetes, ar savu virtuozitāti sajūsminādami publiku, bet nokaitinādami citus gregorikas korus, kas šeit esot atbraukuši “nevis izrādīties, bet gan pareizi dziedāt pēc neumām”.

Svētdienas rītā visi 450 dalībnieki, svīzdami vilnas apmetņos un dzenādami pieneņu pūkas no sejas, ar Briges bīskapu priekšgalā devās procesijā. Svinīgās Mesas beigās baznīcas grīdas flīzes bija norasojušas no elpas un dievlūdzēji sēdvietu trūkuma dēļ ieņēmuši pat biktskrēslus, bet ciemats aiz akmens sienām droši vien jutās pamests kā bēgļu laikos. “Mūzika ir laika māksla,” Puderoijens divas dienas iepriekš bija teicis lekcijā. Piebilde: ja laika plūdumu izdodas pamanīt.  

Vēlā pēcpusdienā, kad ciemata iela bija nosprostota ar īpaši brūvēta alus izsniegšanas galdiem, divas mūķenes, nesaņemdamas ne mazāko mājienu un droši vien neiedomādamās, kādu neērtības sajūtu — vismaz manī — tas rada, glāsmainā, bet stingrā balsī apsolīja par mums aizlūgt. Savukārt Bernārs uz atvadām tikpat vienkārši formulēja manas paaudzes splīna cēloni: “Jūs esat izauguši bez gregoriskajiem dziedājumiem, nu ko tad var gribēt?”