Iespiešanās no iekšpuses

Topogrāfija ir toponīmiska: vārdi nosaka vietas un rosina iztēli. Blakus Veģetārajai bufetei Doma laukuma stūrī atrodas viesnīca Gutenbergs, kuras robaini karogotais tornis izgriezts no brāļu Grimmu pasaku ilustrācijām. Bruģis nepaspēj pārsist četras “veģetārās” un trīs “bufetes” zilbes, kad restorānā zem viesnīcas tu ieraugi melnu bufeti, puķainas portjeras, spoguļus un klavieres. Var ļaut vaļu fantāzijai un melno bufeti palielināt, lūk, piecas durvis un trīs rādītāji ar trīs maziem zaļiem vīriņiem, kas enerģiski dodas izejas virzienā — trauku skapja iekšpusē starp šķīvjiem ar zelta maliņām, dziļumā sabirušiem sausiem ziediem un sudraba galdlietām atvilktnēs to atrast varētu gan būt sarežģīti.

Spēlē “vieglā mūzika”; citu viesu nav un gandrīz vai neiespējami iedomāties, kā viņi izskatītos, ja būtu. Vairāk ir viesmīļu, kas domīgi cilā kājas pār rakstainiem tepiķiem. Viens no viņiem — jauns zēns — nes zupu: abām rokām izmisīgi ieķēries šķīvī, viņš piekalis skatienu zupai kā Salome Jāņa Kristītāja galvai.

Vāzēs ir divu veidu ziedi, kas, atverot ēdienkarti, kļūst par vārdiem: “ķirbja šķēlītes, kartupeļu rozītes”, tieši ar tām garnēta forele mandeļu mērcē. Mandeļu mērce lielā mērā domāta man; stāsts ir par jaunekli, kurš mazā pilsētiņā meklē viesnīcu un, pa logu ieraudzījis papagaili, apstājas kādā klusā pansijā. Un tā tas tur viss notiek, un galu galā viņš saprot, ka gan papagailis, gan taksis pie klavierēm ir izbāzti, bet pansijas saimniece ilgi sajūsminās par jaunekļa ādu, piedāvājot viņam tēju un cepumus ar kādu viņam pazīstamu, bet aizmirstu smaržu. Mandeļu smaržu… Panējumā ceptā forele, pareizāk sakot, tās galva ar rūgti pavērto muti šķiet turpinām izbāztas ādas tēmu — salda, bieza mērce sniedzas līdz pat kartupeļu rozītēm. Logā aicinoši spīd svecītes — tādi svecīšu trīsstūrīši, kas, manuprāt, parādās ap Adventi lielākajā daļā latviski noskaņoto kafejnīcu un nosalušajiem garāmgājējiem liecina par iekšējās gaismas mirdzumu tajās.

Pa diviem vīniem no Francijas, Itālijas un Spānijas; baltais vīns Mersault ar savu dūmu garšu atkārto Kamī varoņa vārdu romānā Svešais, jā, tieši svešiniekam ir domāti viesnīcu restorāni; kādreiz (grāmatās) tā bija vieta, kur izjust savu svešatni un vienlaikus — kopību ar citiem apmeklētājiem, kas nemanāmi pāriet vieglās un lielākoties veltās cerībās. Kā reprodukcijā pie bāra — tajā trīs jaunas meitenes plīvojošās gāzēs dīki izlocījušās upes krastā kā Stravinska Svētpavasarī. Es domāju, tas ir pie Sēnas, varbūt tāpēc saldo sauc Mazā Parīze — par godu trim meitenēm un varbūt arī trim zaļajiem vīriņiem no bufetes, kas zina ceļu ārup.

Viegls lingvistisks interjerisms — starp portjerām un klavierēm — valda arī ēdienkartē: mājas aizbildnis maigi ieslēpts lapu salātos Johans; visdrīzāk literāras vai muzikālas dabas ir cūkas filejas nosaukums — Mīļais Rūdolfs, lai gan varbūt tas ir arī kāds vēsturisks personāžs, katrā ziņā — maigais gaļas gabals attaisno vārdu “mīļais” un mazina vīriešu dzimtes klātbūtni tur, kur tai nav vietas — uz šķīvja. Steiks nosaukts par Deviņvīru spēku (varbūt tomēr mazāk literatūras, bet vairāk dziesmu vārdu kā filmā Bandīti?), bet ribiņas tiek pasniegtas “rīdzinieku gaumē”. Kopā ar pilsētas atslēgām no filmas Vella kalpi — par šādu pavērsienu man liek domāt arī vienīgā sieviete, kas šerpi pieslēdzas apkalpošanai, solī uzsizdama bordo brunča vilni. Ēdienu nav pārlieku daudz, tas varētu nozīmēt, ka produkti vienmēr ir svaigi, bez tam tie salīdzinoši nav dārgi; varētu domāt, šai vietai ir cienītāji, kuri kā Bulgakovā uzsver, ka iet ieturēties tikai rakstnieku restorānā, un pārliets zandarts, kāds tur ir zandarts! (Tas ir Bulgakovam, šeit ir forele, lasis un āte.) Blakus viesnīcai ir avīzes redakcija un spiestuve, un visa mana ēšana nebūtu ne kapeikas vērta, ja labais vācietis 15. gadsimtā nebūtu pavēris iespējas lasīt visiem.

Uz restorāna stiklotajām durvīm ārpusē pielīmēta lapa ar uzrakstu, kas brīdina, ka 13. un 14. janvārī šeit strādās praktikanti, un lūdz izpratni.