Ieroči ir dzīvība

Zaldātu darbs ir šaut un rakstīt, bet mans – lasīt. Tikko iznākušo grāmatu par leģionāriem nopirku, izslāpis pēc stāstiem par karu, pulvera smārda, patronu čaulītēm, apdegušiem līķiem un pašiznīcināšanās kāres pārpildītiem tēvaiņiem. “Nu redzi, pamazām jau sāk iet, tūliņ jau 16. marts,” priecīgi teica Matīsa tirgus grāmatveikala pārdevēja, noraugoties, kā es slapjdraņķī turpat pie loga šķirstu kaujas plānus, kartes un fotogrāfijas, kas kolekcionāru saietā maksātu baltu naudu, bet tagad pieejamas ikvienam, turklāt komplektā ar stāstu, kurā vispirms gan viļos, bet pēc tam tomēr izspiežu no tā dzīvības sulu un gaidīto frontes dvašu.

Rolands Kovtuņenko raksta, ka visas citas grāmatas par latviešu SS leģionu ir rakstītas vai nu no augstāko virsnieku viedokļa (kuriem tas pārmēru plašs un konceptuāls) vai arī no vienkāršo zaldātu nostāstiem (kuriem pārāk šaurs skatījums), šī grāmata esot laba tikai tādēļ, ka to rakstījis vidējās virsniecības pārstāvis. Autors Otrajā pasaules karā cīnījies 16. Zemgales bataljonā Lovates priekštilta pozīcijās, Pulkovas kaujā apbalvots ar 2. pakāpes Dzelzs krustu, mācījies Instruktoru rotā, Vada komandieru kursos un Prāgas junkurskolā Dembicā, pēc kuras tiek norīkots par vada komandieri vispirms 15. un tad 19. Latviešu leģiona divīzijā. Pēc nakts kaujas Aizkujas Priedniekos sāk komandēt 44. pulka 1. rotu, piedalījies visās Vidzemes kaujās, pie Mores apbalvots ar 1. pakāpes Dzelzs krustu. Pēc kājnieku skolas Döberitz beigšanas 1945. gada februārī atgriezies Kurzemē, norīkots par 19. divīzijas Kaujas skolas priekšnieku. Kara beigās kritis krievu gūstā, un civilajā dzīvē atgriezies tikai 1955. gadā. Tātad, redzējis pietiekami daudz, un kaujas pieredze nosaka arī grāmatas uzbūvi – autors aizraujas ar kauju taktisko analīzi, visā nopietnībā domādams, ka šī pieredze drīzumā atkal varētu noderēt. Taču ne tas ir galvenais – jebkuras sugas kara veterāniem parasti raksturīgs kašķīgums un paštaisnība, taču Rolands Kovtuņenko dod vārdu arī citiem karotājiem, kuru stāstījums šķiet kā garlaicīgo tekstu spēcinoša mandragoras sakne. Piemēram, Kārtūžu muižas kaujas dalībnieks Oskars Rozenbergs stāsta: “Jā, laikam katrā cilvēkā ir labais un ļaunais. Tā kā dažiem interesē šņabis, tā mana slimība ir ieroči un munīcija. Esmu ar mieru aizsviest kādu konservu burku, bet no ieročiem, munīcijas nekad neesmu šķīries un tajos nesaskatu nāvi un nīcību, bet gan dzīvi un dzīvību.” Visai krass pretstats, salīdzinot ar lielāko tiesu man zināmo kara aprakstu, kur ik diena norit kā dzīres mēra laikā, kopojoties, laupot un piedzeroties līdz nemaņai pie pirmās izdevības. Arī pats Kovtuņenko tajās teksta vietās, kad uzmanība atslābusi no militāras analīzes, piemēram, par mācībām kājnieku skolā, garšīgi raksta, ka “visu brīvo laiku uzturējāmies Berlīnē, apmeklējot galvenokārt ievērojamākos krogus. [..] Iztikt varēja labi. Berlīnes krogos un restorānos bez pārtikas kartiņām varēja dabūt vai ikkatrā restorānā iecienīto Muschelsalat un Blutwurst – gliemežu salātus un asinsdesu ar mērci un kartupeļiem. Alkoholiskos dzērienus ne vienmēr varēja nopirkt, bet toties alu Faschinger Bier varēja dzert pēc sirds patikas.”

Īstu karadarbību no imitācijas atšķir tieši libido intensitāte un regulāra dzimumdzīve. Padomju armijas dienesta pirmā gada, it īpaši pusgada, kareivji bieži sūdzējās par vispārēju rīta erekcijas trūkumu un mazo interesi par pretējo (vai savu) dzimumu. Frontē un kaujas apstākļos viss ir pilnīgi pretēji. Kovtuņenko grāmatā bieži citētais stāstnieks kaprālis Kārlis Atgāzis zina vēstīt: “Blakus istabā saimnieka Purasa māte ar abām meitām. Saimniecībā ir arī govs. Māte meitas stingri uzrauga. [..] Pēc pāris nedēļu prombūtnes atnākušas abas Purasa meitas bez mātes. Vakarā viņas neguļ atsevišķā istabā kā senāk, bet guļ kopā ar karavīriem. Meitas iet no rokas rokā uz otrā stāva lāviņas. Visi var izbaudīt pirms došanās uz pozīcijām, pirms nāves. No rīta piegulētās meitas mazgā veļu un dzied: Dzied’ vai raudi, tautu meita, tavas pašas vaina bija!” Arī citu leģionāru stāstos ik pa mirklim pavīd sapīkums, ka visi tikai domājuši, kā apmierināt ar brūtēm savas vajadzības vai sadzerties nolaupītu brandavīnu. Klāt nāk vēl karotāju ģenētiski iedzimtā alkatība: “Kā jau latviešu dabai raksturīgi, tiek atkal ložņāts un meklētas apslēptas vērtības, kuras gan faktiski nav neko vērtas, jo ieguvējs jau pats nemaz nav drošs, kas pēc stundas ar viņu notiks.” Bet notiek parasti tas, ka brašo drāzēju un laupītāju līķi pliki izģērbti guļ dīķmalā, daudziem pieliktas atpazīšanas zīmes, citiem nav nekā, un piederīgie klaiņo izraudātām acīm, meklēdami savējos.

Šķiet, ka krogu piedāvājuma klāsts ir vienīgais, kas leģionāram vāciešos ir tā īsti gājis pie sirds. Kā frontes biedrus Kovtuņenko tos augstu nevērtē. Reminiscencē par Ziemassvētku svinībām Sibīrijas lēģerī viņš atceras, ka kriminālnoziedznieki uzaicinājuši latviešus nodziedāt savas tautasdziesmas, kaut arī paši neko nav sapratuši. Seko piebilde: “Laikam jau vācieši no krieviem ne ar ko neatšķiras.” Un tā tālāk un tādā pašā garā – neskaitāmas piebildes par svešuma sajūtu un nespēju saprasties. Vācieši un krievi tiek aprakstīti kā bara ļaudis, un vienīgā atšķirība ir tā, ka pirmie ir tikai mācīti uzbrukt, nejēgdami pat ložmetēju uguni izvietot no flangiem, frontāli piesedzot, kālab ložmetējnieki itin bieži gājuši bojā, un karš tiem licies tikai Scheisse, jo jākaro par svešu vietu, bet krievi vispār kā tādi dzīvnieki karojuši tikai poļitruku ložu dzīti, bez nojēgas, kas viņi ir, kur atrodas un kas tiem vispār darāms. Toties latvieši pa īstam mīlējuši dzimteni un dzimtenīti, un šo abu lietu aizstāvībā nav svarīgi, kādam velnam tu sniedz roku – lasot grāmatu, ik pa mirklim rodas iespaids, ka karojuši nevis vācieši ar krieviem, bet sarkanie latvieši ar citiem (nezinu, kādas krāsas, noteikti ne zili pelēkās) latviešiem, un karš bijis nevis kaut kāds globāls Pasaules karš, bet latviešu karš.

Kaut kur pa vidu lasītajam, grāmatas otrajā pusē man uznāk lasīšanas “fucking bezspēcība” – Kaspara Vanaga ieviestā termina visplašākajā nozīmē –, jo vēsture šķiet izslīdam no rokām, pāri paliek tikai dažādi tekstu fragmenti, kas rīmējas kaut kādam tibetiešu čoda rituālam līdzīgā šaušalu dzejā, kur ik pa brīdim ausīs sprāgst lielgabalu granātas, vīri kaislē pierietējušām dzīslām velk miroņiem nost zābakus, starp zobiem saķep frontes putra un aiz pakakles aizbirst komandpunkta bunkura griestu seguma zeme. Kovtuņenko raksta par sava gūsta sākumu, ka “ceļā mūs panāca automašīna ar četrām plintniecēm kravas kastē, un braucot garām, tās pacēla savus brunčus un izrādīja pēcpuses, saucot: Jums tās vairs nebūs vajadzīgas!” Vēl tikko kaujas ratu braucējs Kārlis Atgāzis bija stāstījis, kā naktī devies savākt kritušos, bet kādam no tiem izstiepta taisna roka un savilkta dūrē. Roku nevarējuši salocīt. “Šo kritušo vīru liek virsējā kārtā, un viņa roka iztieptā dūrē ir pacelta pret debesīm kā lāsts šim asiņainajam karam. Tā nu mēs braucam. Spokaina mēness gaisma, Jaungada nakts. [..] Mēs braucam braslā, malas apledojušas, zirgiem slīd kājas. Mēs netiekam ārā no ūdens. Nopūlamies visādi, nekā. Uz mūsu pusi atkal lido kukuruzņiks. Vai kritušajiem karavīriem būs jākrīt otrreiz?” Tās ir plombas, ko man izdodas izlauzt no vēstures zobiem – ķermenis nav svarīgs, viss ir uzsprādzis, palikusi tikai roka, kāja vai pakaļa. Lasīt grāmatas vai atrakt ierakumus? Visur tikai kapi.

Uz grāmatas beigām Kovtuņeko atceras: “Pagaidu komandpunktu izvēlējos nelielā bedrītē, kur atradās arī no jauna organizētā rotas vadības grupa. Tuvumā telefons. Vakarpusē ieņēmu nelielu kārbiņu ar tabletēm, kuras man ieteica lietot pirms nakts iestāšanās. Kā vēlāk noskaidrojās, tabletes bija ar narkotisku iedarbību. Guļot nelielā bedrītē, nejutu, ka līst lietus, nejutu arī, ka bedrītē sakrājies ūdens saslapināja man sānus. Gulēju, bet dzirdamība un uztvere palika augstākajā līmenī. Sapratu, ka guļu, bet arī esmu nomodā.” Bet es esmu nomodā, tomēr turpinu gulēt. Kara stāsti ir letarģiski, un krīt uz nerviem, ka autors tik maz uzticas stāsta spēkam, cenzdamies beidzamo reizi izšaut sudraba lodi uz ienaidnieka rēgu. Viņam karš vēl turpinās, gar stūri vēl pavīd boļševisma briesmas, vēl ir pareizie leģionāri, dažādu rangu un kvalitātes kara veterāni, pareiza un nepareiza vēstures interpretācija, niknums uz tiem, kas nesaprot, un aizdomas par tiem, kas saprot. “Kas nicina leģionāru, tas nicina latviešu tautu,” raksta Kovtuņenko, piebilzdams, ka kaujas laukā leģionāri bija neuzvarami, kaut arī karš zaudēts. Seko definīcijas par to, kas ir vai nav Waffen SS, turpat atrodama norāde, ka neviens latvietis nav bijis NSDAP biedrs, jo tur drīkstējuši piederēt tikai “īstenie ārieši”, sīka statistika un saraksti, kartes un kauju plāni, burti un komati. Bet viņa grāmatā iesprukusi arī viena no lielajām Visuma patiesībām: “Baidies no mazās priekšniecības, tā ir visbīstamākā.” Un tā arī ir, bet palasīties bija interesanti.