Ieņemtā Berlīne

Satikšanās bija paredzēta Prāgas laukumā Berlīnē karstā svētdienā. Uz pastaigu ekskursiju pa 20. un 30. gadu krievu Berlīni bija ieradies pavecāks vācu pāris — kā varēja noprast, tepat no netālās Vilmersdorfas, vēl kāds vīrs, kas visu pastaigas laiku klusēja, un es, kurš uzdevās par studentu. Ekskursijas vadītāja bija dāma gados, ar platmali, krieviski viņa runāja diezgan lauzītā valodā, vismaz lasot Cvetajevas dzejoli Berļin. Ekskursija pa 20. gadu Berlīni sākās ar citātu no 90. gadu beigu Berlīnes kulta rakstnieka Vladimira Kaminera grāmatas Russendisco: “Jau labu laiku krievu ekskursiju birojos Berlīne tiek piedāvāta kā bagātnieku slepena iespēja. Tas nozīmē, ka tur var ļauni jokot. Kādā Berlīnes ceļojumu brošūrā ekskursiju organizētājs izdomājis saukli ”Izkariet paši savu personisko karogu pie jaunā reihstāga — piedzīvojiet un iekarojiet Berlīni!”” Viņa nolasa šo citātu no 90. gadu krievu Berlīnes autora pseidodokumentālā stilā sarakstītā bestsellera un smaida. Krievi Berlīnē ir modē, un pēc klātesošo vāciešu jautājumiem var manīt, ka viņi, interesēdamies par 20. gadu krievu Berlīni, cer saprast šodienas krievu Berlīni. Berlīnes teātros tagad uzved vairāk krievu klasiķu, nekā vācu, 20. gadu Odesas dziesmas var dzirdēt katrā centra krodziņā, Torštrāses veikalā Tanie var nopirkt barankas, Kantštrāses aptiekā prasīt zāles krieviski, metro stacijās agros rītos dzirdēt akordeonistus spēlējam dziesmas par skaistajiem Piemaskavas vakariem, kafejnīcā Gorki Park, skatoties uz Maksima Gorkija portretu, ēst īstu soļanku, kas nekad nerada jautājumu, vai soļanka ir mērce vai zupa, var pat piedalīties prusaku skriešanās sacensībās krogā Tarakan (20. gados tās rīkot uzsāka krievu emigrācijas bohēma) un grāmatnīcā Raduga dabūt visu to, ko sen jau Maskavā nevar nopirkt. Bet, kad dāma ar platmali ved ekskursantus pa Passauerštrāsi, kur atrodas tagadējie krievu veikali, pat ļoti spilgta iztēle nespēj atvairīt secinājumu, ka 20. gadu Berlīnei tie nemaz nelīdzinās, ka tad te dzīvojuši pavisam citi krievi.Maskava pie Šprē

Apzīmējums “krievu Berlīne” radās uzreiz pēc Oktobra revolūcijas, kad notika pirmā lielākā 20. gadsimta emigrācija. Tiek uzskatīts, ka apmēram divi miljoni cilvēku pameta Krievijas impēriju un lielai daļai no viņiem galamērķis bija Vācija. Ap 1921. gadu Berlīnē dzīvoja ap 360 000 krievu, kuri par savu dzīvesvietu bija izvēlējušies Berlīnes rajonus Šarlotenburgu, Vilmersdorfu un Šēnebergu — tieši šie rajoni sākotnēji tika nodēvēti par “krievu Berlīni”. 1923. gadā patvērumu Vācijā meklēja 560 000 krievu emigrantu, un atkal vairums devās tieši uz Berlīni. Vācu zinātnieks Karls Šlēgelis grāmatā par krievu pirmo emigrāciju rakstīja, ka “vienas nakts laikā krievu Berlīne kļuva par krievu emigrācijas centru, sava veida rezerves galvaspilsētu, lielpilsētu četru miljonu metropoles Berlīnes vidū. Tā bija pilsēta ar visu pilsētai raksturīgo — cilvēki, institūcijas, profesionālās apvienības, teātri, avīzes, izdevniecības, dzejnieki, domātāji un klačas.” Berlīne tika iesaukta arī par “Maskavu pie Šprē upes”, bet Šarlotenburga par Šarlotengradu — vācieši šo apzīmējumu lieto arī, runājot par mūsdienu Berlīnes krieviem. Tā laika emigrācijā bija pārstāvēti daudzi slāņi — ierēdņi, virsnieki, aristokrāti, uzņēmēji, politiķi un intelektuāļi. Taksists vai kurjers ar aristokrātiskām asinīm kļuva par tā laika Berlīnes klišeju. Nav gan skaidras atbildes uz jautājumu, kāpēc krievi toreiz par savu mērķi izvēlējās tieši Berlīni — vai to noteica Krievijas agrākie ciešie saimnieciskie sakari ar Vāciju, Krievijas aristokrātu vāciskās asinis, Berlīnes un Krievijas ebreju radnieciskās saites, vai varbūt tas, ka dzīve pēckara Berlīnē bija daudz lētāka nekā Parīzē un netrūka vācu atraitņu ar lieliem, pustukšiem, izīrējamiem dzīvokļiem. Īpašumus zaudējušo emigrantu līdzpaņemtās dārglietas un kažoki tā laika inflācijas apstākļos diezgan labi kalpoja elementāru dzīves vajadzību apmierināšanai. Berlīne no visiem labākajiem emigrācijas mērķiem atradās vistuvāk Krievijai un pirmie emigranti piesaistīja nākamos, turklāt sākumā vēl pastāvēja cerība, ka varēs atgriezties Krievijā. Salīdzinot 20. gadu notikumus ar imigrācijas problēmām mūsdienu Vācijā, brīnumaini šķiet gan tas, ka sakautā Vācija — “zeme uz kruķiem” dažu mēnešu laikā spēja uzņemt tūkstošiem bēgļu, gan tas, ka Berlīnes centrālo rajonu iemītnieki iebraucējus sagaidīja bez protestiem.

Dzejnieks Aleksandrs Belijs pēc vairākiem gadiem atgriezās Krievijā un par Berlīnes laiku rakstīja: “Atkal viņus visus šeit satieku… te smaržo pēc Krievijas. Un ja tu pēkšņi izdzirdi vācu valodu, tevi pārņem liels izbrīns. Vācieši? Kā tā? Kas viņiem meklējams “mūsu pilsētā”?” Krievu Berlīne 20. gados, tāpat kā krievu Berlīne mūsdienās, eksistēja paralēli vācu Berlīnei, nodrošinot visu pilsētas dzīvei nepieciešamo krievu valodā. Krievu dramaturgs Ļevs Lunce noteica šo īpatnējo attiecību diagnozi: “Jau otrajā dienā pēc ierašanās es aptvēru, ka krieviem ar vāciešiem te nav nekā kopīga, viņi nesatiekas, viņi nerunā viens ar otru. Vienīgie vācu nācijas pārstāvji, ar ko krieviem ir darīšana, ir dzīvokļu īpašnieces.” Daudzās atmiņās minētas niknās vācu atraitnes, pie kurām dzīvoja lielākā daļa krievu emigrantu — reti kurš varēja pats atļauties īrēt dzīvokli, tāpēc bija jāsamierinās ar vācu kundzēm, kuras Pirmajā pasaules karā bija zaudējušas vīrus un niknumu par netaisnīgo likteni izspēlēja pret krieviem. Par krievu filozofu Nikolaju Berdjajevu saglabājies stāsts, ka viņa dzīvokļa izīrētāja katru rītu ar krītu uz grīdas novilkusi līniju, kuru rietumnieciski orientētajam krievu dvēseles pētniekam neesot bijis ļauts pārkāpt. Vakaros viņa uzmanīgi izpētījusi, vai uz līnijas nav manāmas filozofa pēdas. Kāda krievu literāta dzīvokļa pedantiskā saimniece likusi apakšīrniekam pārmaiņus sēdēt dīvānā dažādās vietās, lai viņas dīvāns izsēdētos vienmērīgi.

Iespējams, līdzīgu iemeslu dēļ rakstnieka Vladimira Nabokova ģimene Berlīnes dzīves laikā mainīja dzīvesvietas vairāk nekā desmit reizes. “Pret tiem emigrantiem, kuri ienīda sarkanos, jo tie bija viņiem nozaguši naudu un zemi, es izjutu tikai nicināšanu. Manas ilgas ir hipertrofēta apziņa par to, ka ir pazaudēta bērnība, un nevis sāpes par pazaudētajām banknotēm…. Atskatoties uz katru trimdas gadu, es redzu sevi un tūkstošiem citu krievu, kuri dzīvo neierastu dzīvi materiālā nabadzībā un intelektuālā luksusā…” Jaunais Nabokovs vēlējās būt krievu rakstnieks — un Berlīne pēc Krievijas bija nākamā krieviskākā vieta, kur varēja krieviski runāt, krieviski publicēties un relatīvi netraucēti būt par krievu. Krievu emigrācija Berlīnē savu lielo apjomu saglabāja līdz 30. gadiem, kad daudzi emigranti no Berlīnes pārcēlās uz Prāgu un Parīzi. Nabokovs bija viens no nedaudzajiem, kas palika visilgāk, lai arī viņa naids pret Berlīni un vāciešiem tagad rada neizpratni vācu biogrāfos. 1942. gadā vēstulē savam Berlīnes izdevējam viņš rakstījis: “20. gadu krievu Berlīne bija maza mēbelēta istaba, ko izīrēja rupjš un smirdošs vācietis (pretīgie šīs neizdevušās tautas sviedri ir neaizmirstami).” Tiesa, Otrā pasaules kara laikā jau neviens nekur neko labu par vāciešiem neteica.

1922. gadā Berlīnē dzīvoja ap 200 rakstnieku un zinātnieku, kuri bija emigrējuši no Krievijas, un daudzi no viņiem turpināja intensīvi rakstīt. Prāgas laukumā 20. gados atradās restorāns Prager Diele, kur uz literāriem vakariem savus tautiešus mēdza pulcināt Iļja Ērenburgs, kurš gan Berlīnē nedzīvoja kā emigrants, bet kā korespondents, un viņa organizētajos pasākumos bija stingri noliegts runāt par politiku. “Kādam no malas varēja šķist, ka var viegli pasmieties par šiem nemateriālajiem cilvēkiem, kuri svešā pilsētā spēlēja mirušu kultūru, tālu, teiksmainu, gandrīz vai šumerisku, 1900. un 1916. gada Pēterburgas un Maskavas gaisotni,” atmiņās par Berlīnes literāro dzīvi raksta Nabokovs. Viņš pats uz krievu literārajiem saietiem gāja reti un nelabprāt.

Balles kleita 

“Tagad visiem tiem ieceļotājiem bāž naudu tur un te, viņi saņem dzīvokļus, bet 20. gados nekā tāda nebija,” stāsta Šarlotenburgā dzīvojošais 82 gadus vecais Boriss Skadovskis, kura vecāki pārcēlās uz Berlīni, kad viņam bija seši mēneši. “Mūsu ģimenes paziņu lokā bija profesori un inteliģence, bez vācu valodas viņi neko nevarēja iesākt, tikai no labdarības varēja kaut ko dabūt. Tāpēc hotelī Adlon ik gadu notika krievu labdarības balle, kas bija visgreznākā Berlīnes balle, visi, kuriem bija tādas iespējas, devās uz šo balli. Tas bija svarīgi, jo tika savākts daudz naudas, ar to darbojās krievu Sarkanais krusts, bezmaksas ambulance tiem, kuri nevarēja samaksāt. Es atceros, kā mamma ar tēvu iznāca no guļamistabas, tēvs bija frakā, mamma balles kleitā. Viņi bija uzaicināti piedalīties bez maksas, bet par to viņiem vajadzēja palīdzēt, pārdot loterijas biļetes un tirgot šņabi. Es toreiz teicu tēvam, lai obligāti nopērk loterijas biļeti un iegūst galveno balvu. Un patiešām viņš ieguva balles kleitu, kas bija galvenā balva, tā bija šūta labākajā Berlīnes salonā un maksāja 5000 markas. Bet viņi bija vīlušies, jo nezināja, ko ar to darīt, pārdot nevarēja un nebija arī, kur vilkt mugurā.”

Boriss Skadovskis strādā pie savas dzimtas vēstures, kuras pirmsākumi esot zināmi līdz 12. gadsimtam. Viņa vectēvs nodibinājis, uzbūvējis un savā vārdā nosaucis ostas pilsētu Skadovsku pie Melnās jūras. Vēl Borisa Skadovska rados pa mātes līniju ir vācieši Šlipes — viņi Piemaskavā savulaik uzcēluši ķīmijas fabriku, kur viens no Šlipēm strādājis pie šaujampulvera izgudrošanas; tad vēl Pfalcfaini, kuri 19. gadsimtā bijuši vieni no lielākajiem aitkopjiem Krievijā, viņiem piederējuši 300 000 hektāri zemes un 700 000 aitas. Pēc stundu ilgas stāstīšanas Borisa Skadovska dzimtas koks kļūst pārlieku sarežģīts, vairs var tikai uztvert, ka tēvs apprecējis savu tanti trešajā paaudzē, bet tēva māsa — mātes brāli. Kad Skadovskā ienākuši boļševiki, zemnieki pilsētas dibinātāju esot slēpuši savās mājās. “Viņam bija lieli pārdzīvojumi un viņš mira ar infarktu. Paldies Dievam, jo viņam nevajadzēja piedzīvot visu to ārprātu, ka viss jāzaudē. Pfalcfainu ģimene aizbrauca ar jahtu un, izkāpjot Rumānijas krastā, robežsargi viņus nogalināja. Mani vecāki bija aizbēguši uz Konstantinopoli, cits ģimenes zars jau dzīvoja Berlīnē, un mani vecāki atbrauca pie viņiem,” stāsta Boriss Skadovskis. “Atšķirībā no pašreizējās emigrācijas, tolaik visi ļoti cieši turējās kopā un veidoja vienu kopienu. Tagadējā emigrācija veidojas no visa kā — ir tādi, kuri te palikuši no padomju okupācijas laikiem, ir tādi, kuri te kļuvuši bagāti... Bet tādu kultūras līmeni, kā emigrācija tolaik, viņi neatnesa.”

Boriss Skadovskis ir pateicīgs savam tēvam par viņa izvēli: “Mums kā vācu izcelsmes krieviem nebija grūti dabūt vācu pavalstniecību, bet tēvs atturējās — pateicoties tam, mani neiesauca armijā. Ja man būtu bijusi vācu pase, tad es nesēdētu te, bet būtu kritis karā Krievijā.” Hitlers pret krievu emigrantiem esot izturējies miermīlīgi, jo sākotnēji viņu ienaidnieks bijis viens — komunisti. “Hitlers savā grāmatā rakstīja, ka grib cīnīties pret boļševismu, kad sakās karš, viņš arī teica, ka iet atbrīvot Krieviju no boļševisma. To, ka ir pavisam citādi, mēs ātri pamanījām. Tomēr viņam nebija nekādu pretenziju pret emigrantiem, jo emigranti bija boļševisma ienaidnieki, un mēs varējām dzīvot pavisam normāli. 1944. gada jūnijā slēdza universitāti, kur es mācījos, uzzināju, ka grib iesaukt arī vācu izcelsmes bezpavalstniekus. Tēvs caur saviem sakariem mani iekārtoja Ārlietu ministrijā, nodaļā, kas atradās pie Vanzē ezera. Tur klausījās ārzemju raidstacijas, Ķīnu, Ameriku un Padomju Savienību. Tur bija krievu grupa, es izturēju eksāmenu. Mēs klausījāmies katrs savu radio, rakstījām magnetofonā, blakus sēdēja stenogrāfiste, vakaros tas tika izplatīts visiem līderiem no ministrijām un partijas. Es tur iemācījos sinhroni tulkot no krievu valodas un vācu valodas, un tas mani glāba no iesaistīšanās karā, jo mans darbs bija kriegswichtig. [1. Svarīgs karam  (vācu val.).] ”

Boriss Skadovskis ir pēdējais pārstāvis no pirmās krievu emigrācijas, viņa ģimenē neviens vairs krieviski nerunā. Viņš tagad reizēm iet krieviski parunāties uz tuvumā esošo krievu grāmatnīcu.Trīssimt tūkstoši

Pēc oficiālās statistikas Berlīnē dzīvo 150 000 krievu. Ja pieskaita vēl studentus un tos, kuri dzīvo jauktajās ģimenēs, kopējais skaitlis sanākot ap 300 000. Nav iedomājama diena un iela Berlīnē, kur ejot nebūtu dzirdama krievu valoda.

90. gadu krievu emigrācija veidojās no divām grupām. Vieni — Krievijas vācieši, otri bijušās Padomju Savienības ebreji. Kāda Maskavas žurnāliste pēc Berlīnē nodzīvota gada stāsta, ka lielākajai daļai no šiem cilvēkiem precīzāk atbilst žargona vārds “sovki”, padomieši. Pašreizējie krievi pārsvarā ir ekonomiskie bēgļi, kuri koncentrēti dzīvo Berlīnes nomales rajonos un lielākā daļa pārtiek no sociālā pabalsta. 90. gadu ieceļotāji uz Berlīni devās brīvprātīgi, lai arī savos dzīves stāstos viņi nereti iepin tekstus par draudiem un neciešamajiem apstākļiem, kas likuši doties uz Vāciju, un tad īsti nevar saprast, vai viņi tādā veidā melo arī sev, vai tikai klausītājam. Lielākā daļa satikto ebreju, atbildot uz jautājumu, kāpēc te atbraucāt, stāsta par antisemītisma izplatību bijušajās PSRS republikās, kas licis viņiem bēgt uz Berlīni. Pēc tam nākas domāt par to, kāpēc postpadomju antisemītisms nekur netiek analizēts un aprakstīts, ja jau tas izraisījis tik vērienīgu emigrāciju…

Vācu—krievu attiecību vēsturei 20. gadsimtā un padomju vēstures smadzeņu skalošanas akcijai vajadzētu būt atstājušai bijušo padomju cilvēku galvās vismaz emocionālu diskomfortu, tāpēc no vienas, no krievu, puses 90. gadu masveidīgā krievu emigrācija uz Berlīni izskatās kā tāda likteņa ironija, bet, no no otras, — no vācu puses, kā nebeidzama vainas izpirkšana par to, kas notika pirms sešdesmit gadiem. Kad satiku bijušo Sarkanās armijas virsnieku Dāvidu Savranski, pirms sākt stāstīt par savu dzīvi, viņš pieprasīja, lai uzrādu preses karti. Savranskim ir 80 gadi un kopš 1995. gada viņš dzīvo Berlīnē, uz kurieni viņš pārcēlies kā ebreju emigrants, bet 1945. gadā Dāvids Savranskis kā lidotājs izlūks piedalījās Berlīnes ieņemšanā un pēc tam 20 gadus palika dzīvot VDR, padomju armijas karabāzē. “Sarkanā armija izpildīja savu pienākumu — un neko citu tā nevarēja darīt, jo Vācija jau bija tā, kas uzbruka Krievijai,” uzskata Savranskis. “Runā jau, ka Staļins gatavojās iekarot visu Eiropu, bet viena lieta ir domāt galvā… Lūk, vēls vakars, pa ielu iet meitene un piecdesmit metrus aiz viņas seko slikts cilvēks. Policists stāv un gaida, jo, kamēr viņš iet soli pa solim un neko nedara, viņu nevar arestēt. Tāpat ir ar Staļinu un Hitleru.”

Berlīnes un reihstāga ieņemšana bijusi Savranska pirmā un vienīgā reālā piedalīšanās karā, viņa uzdevums bijis piegādāt granātas un pārbaudīt Tīrgartena rajonu, vai tur neslēpjas vēl kāds nacists. Kad es viņam prasu, vai viņš arī atstājis savu parakstu uz reihstāga sienām, viņš atcērt, ka to darījuši kareivji, nevis virsnieki. Pieminu Berlīnes civiliedzīvotāju liecības par padomju armijas noziegumiem, ienākot Berlīnē, bet viņš saka — tie ir atsevišķi gadījumi: “Kad okupācijas armija kaut kur ieiet, gadās arī pretīgi gadījumi, zvērības… Es zinu to. Staļins par to bija izdevis pavēli — ja kādu pieķers, tad nosūtīs uz desmit gadiem katorgā vai arī nošaus par zagšanu, bet par izvarošanu desmit gadus katorgā. Trīs mēnešus pēc šīs pavēles izdošanas viss beidzās. Pēc tam varēja notikt izvarošanas gadījumi, bet tikai atsevišķi. 50 procenti māju un dzīvokļu bija pamesti, bēga visi, kas bija partijas biedri, komersanti, visi, kas bija iesaistīti, bēga uz Rietumu sektoru un pameta dzīvokļus. Un dzīvokļi tika pārbaudīti, pamestajos varējām ņemt visu, ko vien gribējām. Tad to visu savāca, ierakstīja protokolā un atļāva virsniekiem, zaldātiem kaut ko no tā ar paciņām sūtīt uz dzimteni. Protams, varēja būt arī zagšanas gadījumi, kad kāds neuzticams kareivis tā darīja — ja viņa sieva dzimtenē bija izvarota, vai tad viņš varēja piedot... Tas bija intelekta jautājums. Man bija pavisam cits statuss, es biju virsnieks…”

Pēc kara Savranskis vadīja Berlīnē gruvešu novākšanas darbus, uz ielas ieraudzījis kādu vācu meiteni, viņš paņēma to pie sevis par mājkalpotāju. Pēc gada viņai no Savranska piedzima bērns. NKVD kara tribunāls Savranski atsauca uz Maskavu, viņam atņēma Padomju Savienības varoņa nosaukumu, bet meiteni un bērnu aizveda, un kopš tā laika viņi ir pazuduši bez vēsts. 1995. gadā Savranskis Potsdamā nodibināja padomju kara veterānu organizāciju, kuras mērķis ir uzturēt attiecības ar vācu kara veterāniem. “Tas bija neiedomājami, neviens tam neticēja, ka man izdosies to izdarīt. Man vajadzēja sagatavot mūsējos, runāt par to, ka ar naidu nav iespējams dzīvot. Es paskaidroju tiem, kuri gribēja iestāties mūsu organizācijā, ka mēs draudzējamies ar vācu kara veterāniem, ja jūs tas apmierina, tad lūdzu. Tie ir tādi paši cilvēki, viņi bija vainīgi, ka lēja mūsu asinis, bet viņi izpildīja komandiera uzdevumu. Es speciāli pārbaudu, lai viņiem nebūtu fašistiska pagātne. Ebreju kopiena negribēja, ka mūsu organizācija dara kaut ko tādu, viņi nostājās pret mani un vēl aizvien ir pret mani, es viņiem esmu kā asaka kaklā, jo uz viņu pasākumiem cilvēki iet nelabprāt. Ir pagājuši piecdesmit, sešdesmit gadi, cik ilgi var būt naids vienam pret otru, un tā arī aiziet viņsaulē, neieredzot vāciešus. Tad vācieši arī neieredzēs ebrejus, tā nevar.”

Pēdējo piecu gadu laikā vāciešu priekšstats par krieviem Berlīnē ir mainījies. Viņi vairs netiek identificēti tikai ar mafiju, autozagļiem un prostitūtām, vācieši tagad labprāt apmeklē krievu kultūras pasākumus. Iespējams, tas vienkārši ietilpst lielpilsētas dzīvesstila stereotipā — berlīnietim piestāv iemācīties dejot sambu, klausīties Austrumeiropas ebreju mūziku un interesēties par krieviem kā kaut ko neparastu. “Kad mēs runājām ar policiju augstā līmenī, konstatējām, ka mafijas kā organizētas struktūras Berlīnē nekad nav bijis. Bet prese par to rakstīja, masām izveidojās samērā aptverošs priekšstats par to, ka krievi tirgojas ar ieročiem, zog automašīnas un pērk savām sievām ūdeļādas kažokus, bet sievas apmeklē visdārgākos universālveikalus, atnāk ar pilnu somu naudas, aiziet ar pilnu somu kurpju. Pamazām šis priekšstats izšķīda un radās interese par krievu kultūru šeit,” stāsta Oļegs Zinovjevs. Viņš bija gatavojies kļūt par padomju diplomātu, taču kļuva par radiožurnālistu un Berlīnē dzīvo jau kopš 80. gadiem.

Laikraksta Russkij Berļin redaktore Jeļena Obodovska Berlīnē dzīvo kopš 1996. gada, viņa stāsta, ka berlīnieši pie krieviem pierada pamazām: “Kad pēc trim kopmītnēs nodzīvotiem mēnešiem mēs atradām dzīvokli, pie mums atnāca iepazīties kaimiņš vācietis un teica — draugi, jūs mūsu kāpņu telpā esat pirmie ārzemnieki, lūdzu, ievērojiet mieru un klusumu, nevajag tirgot narkotikas, nevajag strādāt nelegāli un vispār būsim viens pret otru pieklājīgi. Un tu nevari uz viņu apvainoties, jo viņam ir izveidojies stereotips, ka mēs visi esam bandīti, krievu mafija.” Krievu disidente, dēvēta “par krievu feminisma māti”, rakstniece Jūlija Vozņesenska uz Vāciju bija spiesta pārcelties 80. gadu sākumā un pēdējos gados dzīvo Berlīnē, viņa vēl aizvien jūtas kā izsūtījumā un, ieraugot krievu, nekļūdīgi var pateikt, vai tas ir krievs no pirmā, otrā vai trešā emigrācijas viļņa: “Es īsti nesaprotu, kāpēc vispār vajag braukt. Tas nav ne tik vienkārši, ne tik saldi, kā viņi iedomājas. Labi te jutīsies tikai viņu bērni un arī ne visi, ja nav pārāk lielā vecumā atvesti. Cilvēks no Krievijas te nekad nejutīsies pavisam brīvs, par vācieti viņš nekad nekļūs. Mans paziņa Vaņa saka: kad es saku “ich liebe dich”,— es pats sev neticu, jo, lai ticētu, man jāsaka — “ja ķebja ļubļu”.”

Šodien Berlīnē, tāpat kā 20. un 30. gados, ir iespējams dzīvot, arī nezinot vācu valodu. Lihtenbergā vai Mārcānā var atrast mājas, kurās dzīvo tikai krievi. Var iepirkties tikai krievu veikalos, var uztvert visus Krievijas televīzijas kanālus, var krievu valodā runāt ar frizieri un zobārstu, katru dienu kaut kur Berlīnē rāda krievu filmas, ir krievu grāmatnīcas, tīņi uz ielas “streļī” cigaretes krievu valodā un izplatīta parādība Berlīnes sabiedriskajā transportā ir māte, kas ar bērnu runā krieviski, bet bērns viņai atbild vācu valodā. Kad krievi brauc atvaļinājumos uz Krieviju, viņi lieto jēdzienu “mājas”, bet Vāciju uztver kā pastāvīgu dzīves vietu. Taču Krievija viņiem vairs nav zaudētā dzimtene. “Dzīve te ir kā labs un pastāvīgs dzīvoklis,” saka Jeļena Obodovska. ”Bērni ģimenēs nereti sevi sāk uztvert kā vāciešus un savā starpā sarunājas vāciski. Mamma pēc desmitiem ieslēdz veļas mašīnu, bērns viņai aizrāda — mamm, ko tu dari, šajā diennakts laikā nedrīkst darbināt veļas mašīnu.” Esmu viņai atstāstījis “identifikācijas vērojumu” par metro redzēto puisi, kurš veda piecas rozes caurspīdīgā tūtiņā, ļaujot man nekļūdīgi secināt, ka viņš ir krievs. “Krievs ir liktenis. Bet polis ir profesija,” smejas Jeļena Obodovska.

Stereotipi par krieviem rodas arī pašu Berlīnē dzīvojošo krievu vidū. Viens no izplatītākajiem stereotipiem ir — ka krievu ieceļotāju grupas savā starpā nekomunicē. Krievijas vāciešus pārējie emigranti uztver kā neizglītotus, viņi savukārt pārmet ebrejiem — ko jūs braucat uz mūsu vēsturisko dzimteni. Ildars Nazirovs, kurš nu jau vairākus gadus izveidojis aktuālo krievu kultūras notikumu lapu internetā, uzskata, ka krievu kultūra Berlīnē neattīstās, ka cilvēki, kuri te dzīvo, nav spējīgi neko radīt: “Te ir ļoti daudz Krievijas vāciešu, kuri patiesībā ir kolhoznieki, atbraukuši no Kazahstānas. Viņiem šķiet, ka Berlīne, salīdzinot ar Kazahstānu ir paradīze, bet es domāju, ka cilvēkam, kurš dzīvojis ciematā, patiesībā te kaut kā pietrūkst. Viņi dzīvo tādos kā geto un katru mēnesi saņem naudu, kuras pietiek visām tām “konfektītēm”, kas ir apkārt, bet tas arī viss, nav nekādas attīstības.”

Mūsdienu Berlīnē nevar satikt 200 krievu zinātnieku vai literātu, pēdējais emigrācijas vilnis uz šejieni atbrauca kā uz kūrortu, kļūstot par vispārējas intereses objektu lielpilsētas multikulturālisma tūristiem, turklāt neizprovocējot tādu emocionālu nepatiku, kādu te izjūt turki. Berlīne kā etniski daudzveidīga lielpilsēta vēl turpina veidoties, lielais krievu slānis te šobrīd ir tikai eksotiska piedeva vjetnamiešu, dienvidslāvu, grieķu, ķīniešu, bulgāru mistrojumam. Vācu “multikulti” tūristu galvās krievi romantizēti asociējas ar šņabi, pelmeņiem, “kaļinku” un bajānu, smeldzīgām Austrumeiropas ebreju dziesmām, kuras nereti tiek piedāvātas kā krievu čigānu dziesmas, izpārdotām biļetēm uz Čehova, Dostojevska, Bulgakova uzvedumiem vācu teātros. Manuprāt, pēc to noskatīšanās kļūst skaidrs, ka vācieši tomēr krievu dvēseles dziļumos līdzi līst netaisās.Slavenākais Berlīnes krievs

Tas ir visuresošais Vladimirs Kaminers — viņš radio taisa reportāžas par krievu kultūras pasākumiem, vācu Otrajā televīzijā stāsta par “savu Berlīni”, Berlīnes iknedēļas žurnālā raksta slejas, katru otro nedēļu vecā Austrumberlīnes diskotēkā atskaņo krievu mūziku un katru gadu izdod pa grāmatai, bet pēc Irākas kara Gētes institūts viņu nosūtīja uz Ameriku uzlabot Vācijas attiecības ar Krieviju. Viņa grāmatu Russendisco vācu laikraksts Sueddeutsche Zeitung nosauca par pirmo lielo Berlīnes romānu. Vladimirs Kaminers dzimis 1967. gadā Maskavā, kur mācījies par teātra un radio skaņu inženieri un studējis dramaturģiju. Berlīnē viņš dzīvo kopš 1990. gada, uzturēšanās atļauju ieguvis vēl Honekera laikā, kad VDR, atlīdzinot par savu nepiedalīšanos holokausta kompensācijas maksājumos, sāka uzņemt pastāvīgai dzīvei Berlīnē ebrejus no PSRS. Presē Kaminers tiek dēvēts par “paraugkrievu”.

Grāmatā Russendisco viņš stāsta ikdienišķus stāstus par Berlīnes krieviem — nedaudz piepušķojot, lai vāciešiem būtu ko pasmieties. Kaminers raksta vāciski un var būt diezgan drošs, ka aprakstītie varoņi neapvainosies, jo viņi vāciski nelasa. Lasot šos pseidodokumentālos stāstiņus, pārņem vēlme viņus satikt. Kad tas izdodas, izrādās, ka “pasakas”, ko stāsta Kaminers, ir balta patiesība.

““Jums jāēd svins. Daudz svina,” atkārto dakteris un noliek klausuli. Vēl viena cilvēka dzīvība ir glābta,” — raksta Vladimirs. Tāpat vien, bez īpašas personiskas veselības problēmas, uzmeklēju krievu vidū vispopulārāko ārstu — radiodakteri, kurš katru pirmdienu Berlīnes radio Multikulti studijā uzstājas ar saviem padomiem. Viņš saņem visvairāk vēstuļu un telefonzvanu. Pret saaukstēšanos viņš iesaka šņabi ar pipariem un medu, viņam ir zināšanas, kā ieprogrammēt gaidāmā bērna dzimumu, viņš skaidro, ka galvassāpju cēlonis vīriešiem esot slikts šņabis, bet sievietēm menstruācijas, un, kā raksta Kaminers, “palīdz arī tad, kad visi citi atsaka”. Ķirurgs Alfrēds Usenko no Kišiņevas nezina, ka Kaminers viņu padarījis par savu stāstu varoni, un satiekoties es sākumā jutos neveikli, jo viņš, atšķirībā no manis un Kaminera, savu nodarbošanos uztver nopietni. Alfrēds Usenko uz Berlīni pārcēlās 60 gadu vecumā, tika pieņemts darbā viesārsta statusā, bet redzes dēļ nācās darbu pamest. Tad Usenko attapa, ka Vācijā ir kāda brīva niša — populārā veidā pasniegtas medicīnas zināšanas. Viņš apgalvo, ka ne radio, ne televīzijā, ne presē netiekot veikts “sanitārās izglītošanas darbs”. Faktiski Usenko panākumu atslēga ir apstāklis, ka Berlīnes krievi nevar ārstam pietiekami niansēti izstāstīt par visām savām kaitēm, bet Usenko ir cilvēks, kas zina kaut ko par visu. Atbildes, kuras krievi negūst pie saviem ārstiem, viņi meklē pie radiodaktera. Kopumā ir apmēram 2000 slimību, saka Usenko, bet cilvēkiem raksturīgākās esot kādas 500. “Es šodien stāstīju interesantu piemēru — Vaņa iet bērnudārzā, Irina pirmajā kursā universitātē, bet abi divi slimo ar vienu infekcijas slimību — vējbakām. Stāstīju, ka jāievēro personiskā higiēna, vajag lietot antibiotikas, ko izraksta ārsts, ka slimnieku pirmās piecas dienas izolē. Es esmu stāstījis par daudziem gadījumiem no savas prakses. Kā nesavlaicīga vēršanās pie ārsta var novest nāvē 40 gadus vecu vīrieti. Saprotiet, es visu mūžu kolekcionēju dažādus gadījumus. Ne uz visiem jautājumiem redakcija ļauj atbildēt, jo uzskata, ka klausītāji to sapratīs ne tā, kā vajag. Pagājušonedēļ bija jautājums par niezi anālās atveres rajonā. Viss ir atkarīgs no tā, kā šo materiālu piedāvā! Es cenšos par to stāstīt ne pārāk zinātniskā valodā, tomēr palieku ārsta, nevis feldšera pozīcijā.”

Lasot Kaminera grāmatas par Berlīnes krieviem, rodas priekšstats, ka jaunā “krievu Berlīne” sastāv no dīvaiņiem, tādiem kā Brukova kungs, kurš kādā Berlīnes tautas augstskolā lasa videokursu Kastaņedas ceļš, suņu audzētājs Goldmans no Almaatas, pastmarku kolekcionārs Miņins, kura mīļāko pastmarku rotā galvaskausa attēls, kā tas profesors, kurš sarakstījis grāmatu Aitas nozīme krievu tautas apziņā, un profesors Haņins, kas PSRS strādājis pie raķešu būvniecības.

Ar Mihailu Haņinu es saskrējos Austrumberlīnes rajonā Prenclauerberga — viņš katru rītu stundu stundu skrien pa Austrumberlīnes parkiem. 78 gadus vecais profesors no Maskavas uz Berlīni pārcēlies jau 1990. gadā. Pirmais jautājums, ko viņš man uzdod: “Kāda jums ir izglītība? — Filozofs? Arī nav slikti. Ja jūs kaut ko nesaprotat, tad jautājiet man uzreiz, negaidiet, kamēr es beigšu…” Pēc tam seko trīs stundas garš stāsts par viņa slepeno fiziķa darbu padomju atomenerģētikā. Jaunībā Haņins esot izdomājis vēja velosipēdus elektroenerģijas ražošanai, bet pēc tam lielāko mūža daļu pavadījis pie mākslīgo Zemes pavadoņu tehnoloģiskajām izstrādēm. “Sputņiku zināt?” — viņš man prasa. “Tam jāatgriežas atpakaļ uz Zemes, tas kustas ar lielu ātrumu, viņa apvalks aizdegas, jo temperatūra ir augsta, bet tas nozīmē, ka sāk izjukt apvalks. Un kā to aizsargāt — tā bija problēma numur viens. Ar to nodarbojās tūkstošiem cilvēku. Un viens no viņiem biju es. Rezultātā man izdevās atklāt materiāla izjukšanas mehānismu — tas vēl joprojām pamatos nav zināms, bet man šo mehānismu izdevās atklāt un radīt aizsargmateriālu sputņikiem. Un palaida pirmo sputņiku, un rezultāts bija pozitīvs. Par to man piedāvāja naudu, ordeni vai dzīvokli. Es izvēlējos dzīvokli, jo man bija mazs bērns, dzīvojām komunālā dzīvoklī. Jūs droši vien nezināt, kas ir komunālais dzīvoklis. Es tad laikam biju vislaimīgākais cilvēks pasaulē. Es saņēmu dzīvokli. Pats svarīgākais, ko sapratu — ka tas mehānisms, kas izpaužas materiālu izjukšanā, varbūt darbojas arī citos procesos. Varbūt tas ir vispārējs princips. Un es to sāku pārbaudīt ar dažādiem objektiem. Objektu vidū bija tādi — zivju kustība. Kāpēc zivs kustas? Aste? Pareizi. Kāds mehānisms strādā? Zivis un visi citi jūras zvēri — viņiem ir vienāds mehānisms, kustinot to vai citu ķermeņa daļu, rada virpuli, tas atgrūž ķermeni. Rodas impulss, rodas pretējs impulss. Tas pats notiek arī ar materiālu saglabāšanos. No neviena cita jūs to nedzirdēsiet. Dabā nav statisku procesu. Ja ir statika, tad uzreiz iedomāsieties, ka ir Dievs.” Pa visu tikšanās laiku es paspēju pateikt tikai “jā” un “hmm”, toties uzzināju, ka profesors, dzīvojot Berlīnē, savu Zemes pavadoņu apvalku teoriju ir pārstrādājis cilvēka ķermeņa saglabāšanas teorijā, jo redzējis, ka “skumīgas ir cilvēka zināšanas par savu organismu”. Par šo tēmu viņš uzrakstījis grāmatu un nodibinājis firmu, kas nodarbojas ar pulsa mērītāju ražošanu. Haņins uzskata, ka, pareizi lietojot savu ķermeni, cilvēks var nodzīvot līdz 120 gadiem, un meklē skolniekus savai teorijai. Kad es to aptveru, saprotu, ka labāk ir atvadīties, nekā mēģināt dzīvot 120 gadus, un, ka izrādot interesi par Vladmira Kaminera krievu Berlīnes varoņiem, ir jābūt uzmanīgākam.

Vladimira Kaminera dibinātā diskotēka Russendisco ir kļuvusi par Berlīnes naktsdzīves kulta vietu. Līdz agram rītam te stāv rindā, lai tiktu iekšā, pie durvīm sēž Vladimira Kaminera sieva Olga un tirgo biļetes, iekšā pie sienas rāda fragmentus no Centrālās televīzijas raidījuma Pesņa – 80 vai krievu multfilmas, un mazās zālītes stūrī lēkā un dzied Kaminers un viņa ukraiņu draugs Jurijs. Skan dziesma par Sniegbaltīti, kurai liek stāstīt, kur tā bijusi, par zelta pilsētu aiz zilajām debesīm un, kad es neviļus iedziedos līdzi kādai Grebenščikova dziesmai, uztveru skatienus, kuri pauž — ak, laimīgais krievs, kurš saprot visus vārdus visām šīm dziesmām.Telpas šaurības dēļ vācu sajūsma par krievu dziesmām izpaužas, lēkājot augšup lejup, bet pavisam liela tā kļūst, kad Kaminers uzliek kādu grupas Ļeņingrad dziesmu. Krievu lamu vārdu sakrālā nozīme savu spēku nav zaudējusi ne tikai pēc vairākiem gadsimtiem, bet arī tad, ja nesaprot šo vārdu nozīmi.

Gandrīz katram Berlīnes krievam, kas runā arī vāciski, ir viedoklis par Vladimiru Kamineru. Multikulti krievu redakcijas vadītājs Oļegs Zinovjevs aizrāda, ka Kaminers raksta vāciešiem par “virtuāliem” krieviem, dodot to, kas atbilst vācu lasītāju gaidām par to, kādiem jābūt krieviem, kuri dzīvo Berlīnē.No Kaminera grāmatas Russendisco

Jaunie laiki atnāca: brīvbiļete uz lielo plašo pasauli, ielūgums uz jaunu dzīvi bija tikai ebrejiem. Ebreji, kuri agrāk maksāja naudu miličiem, lai vārdu “ebrejs” svītrotu no viņu pasēm, sāka izdot naudu par pavisam pretējo. Visi uzņēmumi vēlējās, lai viņiem būtu ebreju izcelsmes direktors, jo tikai viņš varēja nodarboties ar biznesu visā pasaulē. Daudzi dažādu tautību cilvēki pēkšņi gribēja kļūt par ebrejiem un izceļot uz Ameriku, Kanādu vai Austriju. Austrumvācija nāca nedaudz vēlāk un bija kā tāda slepena iespēja. (..) Piektā emigrācijas viļņa ebrejiem ne izskata, ne reliģijas ziņā nevajadzēja īpaši atšķirties no citiem iedzīvotājiem. Viņi varēja būt kristieši, musulmaņi vai ateisti, blondi, sarkanmataini vai melni, ar uzrautiem vai līkiem deguniem — kas ko Marienfeldē varēja pierādīt. Un, kā katrā spēlē, arī šeit bija daudz melu. Starp pirmajiem simt bija visdažādākie cilvēki — ķirurgs no Ukrainas ar savu sievu un trim meitām, būvuzņēmējs no Viļņas, kāds vecs profesors, kurš krievu sputņikiem bija aprēķinājis ārējos apvalkus un tagad par to katram stāstīja, kāds operdziedātājs ar komisku balsi, kāds bijušais policists un vesela virkne jaunu cilvēku, “studentu”, kā mēs. (..) Kad Vācija beidzot bija apvienojusies, visi jaunpienākušie ebreji tika vienmērīgi sadalīti pa visās federālajām zemēm. Starp Švarcvaldi un Tīringenes mežu, Rostoku un Manheimu. Katrai bundeszemei bija savi uzņemšanas noteikumi.

Mēs savās mājīgajās Mārcānas kopmītnēs dzirdējām vismežonīgākos stāstus. Ķelnē, piemēram, sinagogas rabīnam tika uzdots ar eksāmenu noteikt, cik ebrejiski patiesībā ir jaunie ebreji. Bez viņa parakstīta papīra nekas tālāk nenotika. Kāds rabīns prasīja dāmai, ko ebreji ēd Lieldienās. “Gurķus,” atbildēja dāma, “gurķus un Lieldienu kūkas.” “Kā jūs nonācāt pie gurķiem?” uztraukts prasīja rabīns. “Ak jā, es tagad zinu, ko jūs domājat,” staroja dāma, “mēs, ebreji, Lieldienās ēdam macas.” “Nu labi, stingri ņemot, ebreji macas ēd visu cauru gadu, un arī Lieldienās. Bet vai jūs zināt, kas ir macas?” jautāja rabīns. “Nu, protams,” priecājās sieviete,” tie ir cepumi, kas pēc senas receptes tiek cepti no mazu bērnu asinīm.” Rabīns gandrīz noģība. Dažkārt vīrieši paši apgraizījās, lai izvairītos no šādiem jautājumiem.

RL mājaslapā lasāma saruna ar Vladimiru Kamineru