Ielūgums uz deju

Kā atbildi uz iespējamo lasītāju likumīgo jautājumu, kas ir Igors Gubermans (1936, pseidonīmi I. Mironovs, Ābrams Haijams u.c.) un kāpēc viņš būtu jāintervē Rīgas Laikā, publicējam viņa paša sacerētu autobiogrāfiju.
“Ar prieku gribu sākt ar to, ka es esmu dzimis maskavietis, kurš pirms septiņdesmit gadiem piedzima Harkovā. Es domāju, ka mamma aizveda mani uz turieni dzemdināt, lai, neuztraucot tēti, mani tur apgraizītu. Jo tieši astotajā dienā es atgriezos Maskavā ar – kā vēlāk jokoja – nogrieztu ceļu uz aspirantūru. Jāsaka gan, ka tas ne manus vecākus, ne, jo vairāk, mani toreiz neuztrauca. Līdz diviem gadiem es nerunāju, bet izskaidrojos ar žestiem – kaimiņu vecāki jau sāka uztraukties, ka manī ieklausās viņu bērni. Pēc tam es tomēr sāku runāt, un visu, ko biju noklusējis, cenšos izrunāt līdz pat šim laikam.
Skolā mani atdeva uzreiz otrajā klasē (es jau pratu lasīt un rakstīt), bet iestājoties man sarīkoja nelielu eksāmenu: es aizmirsu, kā raksta lielo “D” un sāku rūgti raudāt, tomēr mani uzņēma. Kopš tā laika es saldi raudu sentimentālās filmās – īpaši filmās par lauksaimniecību. Bet saulei rietot, mani ļoti velk iedzert. Šīs sekas no bērnības traumas daudzus gadus vēlāk manī izraisīja interesi par psiholoģiju, tādēļ par visu, kas nav sevišķi droši, es sāku rakstīt zinātniski populārus rakstus un grāmatas.
Bet pirms tam es pabeidzu skolu, iestājos Dzelzceļnieku institūtā, ieguvu inženiera elektriķa diplomu un daudzus gadus ar riebumu strādāju savā specialitātē. Izglītībai tomēr bija arī augļi: savu nākamo sievu es savaldzināju, vienā mirklī viņas istabā salabodams grīdas lampas slēdzi. Pēc tam mēs šo apgaismes ierīci izslēdzām un ķērāmies pie kopējas saimniecības vešanas. Kas turpinās jau četrdesmit gadus. Esmu ļoti laimīgs, bet par sievu garantēt nevaru, neesmu jautājis, jo viņa ir ļoti smalks un taktisks cilvēks un patiesību es vienalga neuzzināšu. Bet mūsu ilgās dvēseliskās saderības noslēpumu es jau sen esmu atklājis un padarījis to publisku: sievas kurpju numurs sakrīt ar manu dzimšanas gadu, dziļāks cēlonis diez vai pastāv.
Ģimenes dzīvē es esmu drūms, nerunīgs, despotisks, sīkumains, kaprīzs un īgns. Acīmredzot, tieši tādēļ visi uzskata, ka savos dzejoļos es esmu humorists. Bet es esmu tipisks traģiķis, vienkārši to vajag prast izlasīt, taču visi dod priekšroku jau pierastajai reputācijai.
Pirmo gadu pēc institūta beigšanas es strādāju Baškīrijā par elektriskās lokomotīves vadītāju, tā rezultātā uz visu dzīvi esmu saglabājis proletārieša gājienus: zeķes mainu reti un esmu aizdomīgs pret augstpierainajiem briļļaiņiem.
Dzīvoju es interesanti un daudzpusīgi, tādējādi nopelnīdams iespēju turpināt savu izglītošanos cietumā, nometnē un izsūtījumā. Toreiz sēdināja būtībā tikai pēc viena panta, kas pilnā mērā izteica visu Kriminālkodeksa sējumiņu: “Neadekvāta reakcija uz partijas un valdības rūpēm.” Un es patiešām jau daudzus gadus ar saviem pantiņiem bojāju to dziļā gandarījuma atmosfēru, kurā atradās valsts iedzīvotāji. Pieci gadi šajā humanitārajā miljonu fakultātē man nāca stipri par labu, un esmu padomju varai par to ļoti pateicīgs. Starp citu, jaunībā mani diezgan bieži dauzīja (par lietu – es biju ebrejs, kluss un teicamnieks) – šiem vienaudžiem arī esmu ļoti pateicīgs, jo ar viņu palīdzību attīstījos fiziski.
Pateicoties diviem bērniem (meita un dēls), mēs ar sievu esam izpildījuši savu pienākumu cilvēces atražošanā. Jau astoņpadsmit gadus mēs dzīvojam Izraēlā, kur mums ir karsti, bīstami un apbrīnojami labi. Šeit es varēju savām acīm pārliecināties, ka pats ģeniālākais antisemītu izgudrojums ir mīts par ebreju tautas vispārējo gudrumu. Ak, ja tā būtu!
Daudz braukāju uzstāties uz dažādām valstīm, kur uzskatāmi redzu, ka tur, kur mūsu nav, arī nav pārlieku labi. Šī iemesla dēļ dzīves nogalē saglabāju optimismu un piesardzīgu mīlestību pret cilvēci. Visu pārējo esmu izteicis dzejoļos, kas pavadījuši manu nevienmērīgo dzīves līniju jau vairākus desmitus gadu.”

Igors Gubermans: (Iedzer.) Nu tad, vesels, tētīt… sestdienas dienā, svētajā pilsētā – tas ir labi.

Rīgas Laiks: (Izdzēris.) Esmu mazliet zaudējis iedvesmu kopš vakardienas, kad lasīju jūsu grāmatas…

Gubermans: Dieva dēļ, nemokieties, jūs to pamazām atgūsiet, nu, bet ja neatgūsiet, tā nebūs mana vaina…

RL: Ne mazākajā mērā. Sakiet, vai jūs saprotat Krieviju?

Gubermans: Bet kurš gan viņu saprot? Nē, protams…

RL: Tātad, to saprast nav iespējams?

Gubermans: Nu, droši vien… Es domāju, ka cilvēks, kurš tur kaut ko sāks saprast, klusēs, jo… tas ir kaut kā… stulbi.

RL: Bet, ja nesaprast, ko tad ar to darīt?

Gubermans: Neko! No kurienes jūsos tāda šovinistiska tieksme kaut ko darīt? Dievs tas kungs tak’ nav jūs uz to pilnvarojis, bet tie, kas zināja, kas ar Krieviju darāms, jūs taču redzat, līdz kam viņi ir to noveduši…

RL: Jā, bet Latvijā reizēm pavīd viedoklis, ka no Krievijas būtu jābaidās…

Gubermans: No Krievijas katrā ziņā ir jābaidās. Pilnīgi noteikti. Šeit Latvijai ir pilnīga taisnība, un, manuprāt, visa pasaule izprot šīs bailes.

RL: Bet kas tur ir tāds, ka jābaidās?

Gubermans: Es klausos un domāju: ar ko sākt? Nu, sāksim ar to briesmīgo ļaunuma potenciālu, kas tur ir uzkrājies, tāds impērisks ļaunums, kas krievu cilvēkā uzkrājies ilgajos pazemojuma gados… Otrkārt, var runāt par tīri fiziskajiem iznīcināšanas ieročiem, bumbām un tā tālāk… Pat ja bakterioloģiskos ieročus Padomju Savienība paspēja pārsūknēt uz Sīriju, vienalga, tur ir neprātīgs ieroču potenciāls. Es jums pastāstīšu vienu vienkāršu piemēru: pirms kādiem 10 gadiem atbrauca viens cilvēks no Krasnojarskas-26… Vai jūs zināt tādu iestādi?

RL: Nē.

Gubermans: Pie Krasnojarskas atrodas pazemes poligons. Šo vietu, Krasnojarsku-26, reiz izvēlējās, lai tur uzbūvētu divus atomreaktorus, manuprāt, kādu 300 metru dziļumā… Es esmu runājis ar cilvēkiem, kas tur strādājuši. Reaktori bija pielādēti ar plutoniju, kas turpat tika iegūts, lai izmantotu to kodolraķešu galviņās. Visu to zem zemes uzbūvēja 40. gadu beigās, pie tam klints masas apjoms, ko tur izgreba, nebija mazāks par Maskavas metro. Stādieties priekšā apjomus? Lai gan to cēla desmitiem tūkstoši cilvēku, par to neviens nav uzrakstījis nekādas atmiņas, acīmredzot – iznīcināja visus. Nu un Maskavā uzradās vīriņš, kas bija nozadzis gabaliņu no šī bagātinātā plutonija, ielicis to meitas rakstāmlietu penālī un centies to šeit pārdot… Nu, šeit, es runāju automātiski, es domāju – Maskavā. Šī vieglā piekļūšana nāvi nesošajiem izejmateriāliem un, manuprāt, diezgan vienkāršais to pielietojums – tas ir vēl viens drauds. Lai gan, protams, visbriesmīgākais ir ļaunums un impēriskās ambīcijas.

RL: Bet kā šis ļaunums varētu izpausties?

Gubermans: Tikko parādīsies kāds jauns fīrers… Paklau, man kaut kā kļuva šausmīgi garlaicīgi, ka es runāju kaut ko tik līdzenu un saprātīgu. Lai iet ratā šī tēma… Lai gan baidīties, vārdu sakot, ir, no kā.

RL: Vai drīkst jautāt, par ko jūs apcietināja?

Gubermans: Patiesībā mani iesēdināja par atteikšanos iesēdināt Vitju Brailovski, kurš bija samizdata žurnāla “Ebreji Padomju Savienībā” redaktors. Man vienkārši atklātā tekstā piedāvāja… Bet konkrēti man bija kriminālpants – ar kuru es ļoti lepojos, jo nometnēs tas netiek cienīts –, es esmu bariga, zagtu mantu uzpircējs… Mani apsūdzēja par to, ka es it kā no zagļiem, kas jau sēdēja, biju nopircis piecas zagtas ikonas. Un tā kā kratīšanā tās, dabiski, neatrada, tad mani notiesāja ne vien par zagtā uzpirkšanu, bet arī pārdošanu. Tā es iznāku kriminālists, jā.

RL: Un kādēļ jūs atbraucāt uz Jeruzālemi?

Gubermans: Ziniet, ne aiz cionistiskiem apsvērumiem, lai gan iesniegumu mēs iesniedzām jau 1978. gadā. Bija tāda sajūta, ka viena dzīve ir nodzīvota, un, lūk, ir iespēja nodzīvot otru… Kurtam Vonnegūtam ir brīnišķīgi vārdi: “Jebkura iespēja ceļot ir ielūgums uz deju no Dieva.” Gribējās braukt prom. Mēs ar sievu kaut kā nonācām pie secinājuma, ka krievu ebrejam iespējams izdzīvot vienīgi Krievijā vai Izraēlā, un, starp citu, tagad, kad Amerikā esmu bijis reizes piecpadsmit, apbraukājis visu pasauli, es lieku reizi pārliecinos, ka mums bija taisnība – es šeit esmu mājās, man šeit ir ļoti labi.

RL: Piedodiet, es tomēr neesmu žurnālists…

Gubermans: Jā, jā, tētīt, es jūs labi saprotu… Jūs pats nesaprotat, kādēļ atnācāt.

RL: Jā.

Gubermans: Un atcerēsieties tikai tad, kad iesiet prom… Normāli. Es gan biju pilnīgi pārliecināts, ka jūs jautāsiet: cik bieži es esmu bijis Rīgā, kā man tur patīk? – Un man tur ļoti patīk. Bet es savukārt kaut ko gribēju pajautāt jums: “Kāpēc jūs, latvieši…” Lai gan jūs esat pārāk jauns, tomēr: “Kāpēc jūs tik strauji apsitāt visus savus ebrejus, pat nesagaidot vāciešus?” Esmu jautājis to daudziem baltiešiem, lai gan tas ir muļķīgi un nesimpātiski… Un, ziniet, visi atbild apmēram vienu un to pašu: kad Baltijā ienāca padomju vara, tur vārdu “ebrejs” sāka saistīt ar padomju komisāru – nekaunīgu, cietsirdīgu, kategorisku –, un daudziem ebrejs tā arī palika šī padomju kazarmiski ierēdnieciskā gara iemiesojums, ko atnesusi padomju vara. Viss. Bet tā nav atbilde.

RL: Nē, tas patiešām neko nepaskaidro. Es patiešām brīnos par antisemītisma līmeni, ar kādu joprojām nākas saskarties. It kā izglītoti cilvēki, taču tikko runa ir par…

Gubermans: Labi, bet no kurienes ir šis fantomu antisemītisms?

RL: Es esmu runājies ar inteliģentiem, un, kad pēkšņi kaut kas tāds tur izpaužas, jautājis, no kurienes? Tam ir grūti noticēt, bet joprojām kāds kaut kur lasījis Cionas gudro protokolus un kopumā visi pārliecināti par tādu globālu ebreju sazvērestību.

Gubermans: Vai jūs zināt, kad tika teikts: “Ebreju cilts jau iemanījusies iespiesties visās valstīs, un nav viegli atrast tādu vietu Visumā, kuru neieņemtu šī cilts un kuru tā nebūtu pakļāvusi savai varai”?

RL: Varētu būt kādā 19. gadsimtā…

Gubermans: Es pazīstu dažus ar iztēli, kuri minējuši pat 15. gadsimtu… Strabons, 1. gadsimts pirms mūsu ēras. Atvainojiet, ka es neatbildu uz jūsu jautājumiem… Bet ziniet, kas vēl notiek? Interesanti, ka fantomu antisemītisms pastāv tieši tur, kur ebreju jau vairs nav, teiksim, Polijā – kā sāp sen amputētas rokas pirksts…

RL: Es gribēju satikt Adinu Štein…

Gubermans: O, kas tas ir par cilvēku! Pilnīgi neiespējams. Varētu teikt, ka pilnīgs izņēmums starp rabīniem. Ziniet, ir kāds neticams stāsts. Viņu bija aizgājis intervēt kāds Izraēlā ļoti pazīstams žurnālists, bijušais kara lidotājs, un, vai nu aiz godīguma vai vienkārši provokatīvi, iesāka sarunu, paziņodams: “Šteinzalca kungs, es gribu jūs brīdināt – lai jūs vienkārši zinātu – es neeju uz sinagogu un vēl vairāk – sestdienās sev cepu olu ar bekonu…” Ar ikvienu rabīnu – es nezinu, kas notiktu! Es nespēju iedomāties nevienu rabīnu, kas atbildētu tā, kā Šteinzalcs: “Bet sakiet, kāpēc jūs bekonu ēdat tieši sestdienā?” Žurnālists atbild: “Saprotiet, darba dienās es esmu ļoti aizņemts cilvēks, bet man ļoti garšo ola ar bekonu un patīk to gatavot pašam. Un tādēļ es sestdienā, brīvdienā, no rīta ceļos, cepu speķi, pārleju tam olas, un man ir ļoti labi un garšīgi…” Šteinzalcs izplūdis smaidā: “Bet tas ir brīnišķīgi! Sestdiena taču ebrejiem ir svēta diena, un katrs to svin pa savam…”

RL: Runājot par attieksmi pret ebrejiem, man patīk frāze, ka ikviens no mums ir mazliet ebrejs. Labākais šīs idejas izskaidrojums, manuprāt, ir tāds, ka ebrejs ir tas, kurš cieš, un tādēļ mēs visi esam mazliet ebreji.

Gubermans: Nu, tas ir viens no skaidrojumiem jēdzienam “izredzētā tauta”: mēs esot izredzēti ciešanām, pazemojumiem un grūtībām, jo mums esot jārāda cilvēcei vīrišķīgas uzvedības paraugs… Bet tie jau tādi skaidrojumi.

RL: Un jums nav sava izredzētības skaidrojuma?

Gubermans: Es tagad rakstu vienu grāmatu, tā gan nav akadēmiska, drīzāk nenopietna… Vārdu sakot, senie grieķi kļūdījās, uzskaitot tikai četras stihijas – ūdeni, uguni, gaisu un zemi. Jūs saprotat, uz ko es mērķēju?

RL: Ebreji – tā ir stihija?

Gubermans: Jā, jā… Es domāju, ka tajā ir izredzētības jēga. Tikai, lūdzu, neņemiet visu, ko es te runāju, nopietni. 19. gadsimta beigās bija ļoti sliktas ražas, un bija nepieciešams slāpekļa mēslojums, salpetris. To ieveda no Čīles, tur salās bija gigantisks putnu mēslu daudzums. Un 20. gadsimta sākumā ķīmiķis Fricis Hābers, īstajā vārdā Jēkabs, vārdu viņam nomainīja, jo gribēja veicināt viņa zinātnisko karjeru… Vārdu sakot, Hābers atrada iespēju saistīt slāpekli no atmosfēras un izmantot to mēslojuma iegūšanā. Tika izveidots amonjaka salpetris, un bada problēma uz Zemes attālinājās. 1919. gadā Hāberam piešķīra Nobela prēmiju, un runās viņam par godu šo necilo vācu ķīmiķi dēvēja par “cilvēces labvēli”. Bet paralēli parādījās liels daudzums rakstu, kurā viņš tādā pašā mērā tika pelts kā nāvējošās gāzes – iprīta “autors”, šī gāze tika izmantota Pirmā pasaules kara laikā par uzbrukuma ieroci. Un vēl turpinot šo līniju – ģeniālā ķīmiķa ieguldījums esot novedis pie Ciklona-B, gāzes, ar kuru nacisti iznīcināja ebrejus. Lūk, stihijas divas sejas… Einšteins un atombuma…

RL: Ja ebreji ir stihija, vai tā nav pretruna, ka viņiem ir sava valsts?

Gubermans: Es jums atbildēšu ar daļu no mīta par Proteju – ebrejiem piemīt šausmīgs protejisms… Vai atceraties grieķu mitoloģisko Proteju, kurš spēja pārvērsties kokos, zvēros, cilvēkos. Ebreju protejisms īpaši redzams, kā viņi Vācijā šausmīgā veidā kļuva par vāciešiem, līdz pat tam, ka rakstīja tautas mūziku un dziesmas. Krievijā lielāko daļu tautas mūzikas un dziesmu sarakstījuši ebreji, pat neērti par to runāt… Bet šajā mītā ir kāda interesanta un skumja detaļa – ja Proteju satver un sasien, neļaujot viņam pārvērsties, viņš kļūst par nožēlojamu, izžuvušu, bēdīgu večuku… Starp citu, par to raksta Šteinzalcs – ka ebreji ar Izraēlu ir kļūdījušies, gribēdami radīt ebreju, kuram piemistu visas iepriekšējās ebreju īpašības: smalkums, izpratne, jūtīgums, saprāts, bet lai viņam vienlaikus piemistu arī pašcieņa – tas, kā ebrejiem visos šajos pazemojumu gadsimtos nebija īpaši daudz –, lai viņš būtu stingrs, kareivīgs, spētu sevi aizstāvēt, un tā tālāk. Un tad viņš raksta: mēs gribējām izveidot vienlaikus Rambamuun Spartaku… Rambams ir abreviatūra, tas ir tāds kā gudrais. [1. Jūdi par Rambamu sauc Rabbi Mozu ben Maimonu, kuru latīņu Eiropā pazina kā Maimonīdu.] Spartaku mēs radījām, bet kur gan ir rambami, kas diasporas laikā bija it visur pasaulē? Krievijā bija tik daudz satriecošu ebreju prātu, bet kur gan viņi ir tagad, Izraēlā?

RL: Tātad Izraēla ir kā tā virve, ar kuru sasēja stihiju?

Gubermans: Jā, kaut kā tā… No šejienes izriet skumjš, bet briesmīgi heiristisks secinājums: lai attīstītos kā tauta, ebrejiem bija nepieciešams antisemītisms un judofobija. Un tur, kur to nav, šīs intelektuālās īpašības ir pabalējušas…

RL: Un šajā sakarībā arī viena no idejām – ka antisemītismu izdomājuši paši ebreji.

Gubermans: Protams, tā nav … Cita lieta, ka ļoti daudzi ebreji joprojām ir antisemīti un vienmēr ir bijuši. Bet antisemītismu, protams, neizdomāja ebreji… Tas ir kā tāda ēna no ebreju tautas… zināmā mērā pelnīta…

RL: Kā – pelnīta?

Gubermans: Nu, varbūt ne pelnīta, teiksim tā – dabiska. Jo tomēr tauta ir neparasta, tētīt, jūs taču arī to zināt, par spīti savai aizvainojošajai jaunībai…

RL: Jā, esmu ievērojis.

Gubermans: Jā, jums to vajadzētu būt ievērojušam. Tauta patiešam neparasta, un ir taču jābūt kaut kādai reakcijai uz šo neparastību. Un reakcija ir, lūk, šāda. Ja izmet to melīgo mītu par krustā sišanu, jo krustā sita, protams, romieši… Starp citu, ir tāda ļoti interesanta grāmata, ko, šķiet, sauc vienkārši “Jēzus Kristus krustā sišanas vēsture”. Autors 60. gados bija Izraēlas augstākās tiesas loceklis, un viņam iedeva piecu gadu atvaļinājumu – cerams, apmaksātu –, lai viņš aplūkotu krustā sišanu no tā laika likumu un paradumu viedokļa, nekādā ziņā ebrejus necenšoties kaut kā nomazgāt baltus. Satriecoša grāmata! Viņš, piemēram, raksta, ka pūlis, kas it kā prokuratora pagalmā kliedza: “Sist viņu krustā,” nevarēja tur būt vienkārši tādēļ, ka sūdu tur prokurators būtu laidis tos netīros ebreju salašņas. Savukārt mīts par roku mazgāšanu radās tikai kādā 2. vai 3. gadsimtā, pie tam jūdu tiesnešu vidū, un toreiz nekā tāda nevarēja būt.

RL: Atvainojiet, es sapratu, ka jūs kādu laiku šeit esat strādājis televīzijā.

Gubermans: Jā, mēs kādu gadu veidojām raidījumus, kādus četrdesmit…

RL: Cilvēki, kas tos bija redzējuši, apgalvoja, ka jūs ļoti labi saprotat to, kas šeit Izraēlā notiek.

Gubermans: Nevajag ar mani runāt par politiku, jo tas ir pilnīgi bezjēdzīgi. Es no tās neko nesaprotu un atšķirībā no vairuma to neslēpju. Šeit nav iespējams ne par ko tikt skaidrībā… Ziniet, patiesībā cēlonis ir cits, šeit miera nebūs nekad. Mēs esam šausmīgs dadzis acī visai arābu pasaulei, mēs esam eiropeiska, ja gribat – amerikāniska, civilizēta valsts, ar visām civilizācijas vājībām, bet apkārt… Mēs esam cita civilizācija, kas ielauzusies šajā vietā. Vēl vairāk – mūs vienmēr nodos arī Eiropas valstis, jo Izraēla ir pārvērtusies tādā kolektīvā ebrejā, bet attieksme pret ebrejiem vienmēr ir bijusi vienāda.

RL: Pirms dažām dienām es runāju ar kādu sūfijšeihu un kādu rabīnu. Sūfijšeihs apgalvoja, ka Jeruzāleme ir pasaules sirds, kas patlaban asiņo; rabīns teica, ka Jeruzāleme ir vienīgā vieta Visumā, kur debesis saskaras ar zemi…

Gubermans: Atvainojiet, es iejaukšos ar smalkiem komentāriem. Jūs varējāt tam šeiham pajautāt, vai viņš zina, ka Korānā Jeruzāleme nav pieminēta ne reizi, bet Bībelē – 88 reizes. Jeruzāleme vienmēr ir bijusi jūdu galvaspilsēta, uz šejieni neviens musulmanis svētceļojumos nav gājis, atšķirībā no Mekas un Medīnas, kas bija arābu galvaspilsētas. Bet kad sākās runas par teritorijām, pēkšņi izrādījās, ka Jeruzāleme ir pasaules galvaspilsēta! Varbūt tas šeihs varēja pastāstīt arī, ka Jēzus Kristus bija arābs – ir arī tādi… Jeruzāleme nekad nav bijusi islāma tradīcijā, nekad…

RL: Nē, bija, sākot ar 20. gadsimtu, ja nemaldos…

Gubermans: Jā, taču tā viņiem nebija svētā pilsēta! Tai nebija nekāda sakara ar islāmu, tā bija vienkārši viena no rajona pilsētām. Turki arī to ir iekarojuši, bet nez kādēļ viņi uz to nepretendē. Un krustneši. Trīs gadsimtus šeit bija krustnešu valsts – kāpēc viņi uz to nepretendē? Iekarojuši… Maskavu arī iekaroja franči.

RL: Es jums gribēju pajautāt: daudzos dzejolīšos jūs it kā tērzējat ar Dievu. Un es atceros, kāds mans draugs teica, ka vispār viņš piekrīt visam, ko Dievs darījis, tikai vienu viņš esot izdarījis nepareizi – to, ka sievietes spēj ieņemt bez orgasma.

Gubermans: Tas mani ļoti interesē… Jūs domājat frigiditāti vai mākslīgo apaugļošanu?

RL: Nē, nu, Dieva kļūda tādēļ, ka šī iemesla dēļ ir tik daudz nelaimīgu cilvēku… Patiesībā tas nav interesanti. Vispār – orgasmu jau tikai nesen izdomāja.

Gubermans: Nesen atklāja, teiksim tā.

RL: Nuja, un visu paskaidroja, kas notiek…

Gubermans: Vienalga melnais caurums, ar ko salīdzinot Bermudu trīsstūris ir vienkārši bērnu spēlītes!

RL: Vai jūs neesat domājis, ka Dievs kaut ko nav līdz galam izskaitļojis?

Gubermans: Man tas nekad nav ienācis prātā. Fiziķis Helmholcs mīlēja teikt, ka žēl gan – Dievs ar viņu neapspriedās, kad radīja cilvēku, jo viņš būtu ieteicis cilvēka aci radīt dvēselē.

RL: Aci?

Gubermans: Helmholcs nodarbojās ar acs uzbūvi. Es domāju, ja mēs to pajautātu ginekologam, viņš arī ieteiktu ko līdzīgu. Cilvēkiem vienmēr ir tik daudz padomu Dievam. Man gan nav ne padomu, ne pretenziju…

RL: Tomēr vienā vietā jūs rakstāt, ka esat tik daudz par viņu domājis un runājis, ka tagad viņš jau ir. Tas ir joks?

Gubermans: Protams, joks, kā viss, ko es rakstu. Tiesa, ikvienā jokā ir arī daļa patiesības. Bet es neesmu gatavs ar pirmo žurnālistu runāt par tik intīmām tēmām, tādēļ man negribētos… Turklāt tā ir kaut kāda sholastika, ko es labāk atstāju mācītiem vīriem ar teoloģisku izglītību. Mēs ar draugiem dzeršanās pa reizei apspriežam līdzīgas problēmas, bet man šeit negribētos… Mani ļoti maz interesē radīšanas sākums, bet diezgan stipri interesē tas, kas notiek patlaban, tas, ko es redzu visapkārt… Bet tas, ka Dievs mūs līdz galam nav radījis, un tas, ka idiotu ir ievērojami vairāk nekā gudru cilvēku – tas, no vienas puses, liekas slikti, bet, no otras puses, tas ir ļoti labi, jo, ja būtu daudz gudru cilvēku, tad pasaule uzietu gaisā daudz ātrāk, tagad tā vismaz vēl pastāv…

RL: Šteinzalcs kādā vietā atsaucas uz Leibnicu, kas teica, ka šī ir labākā no visām iespējamajām pasaulēm. Šteinzalcs paskaidro, ka jūdiem jādomā otrādāk – ka tā ir sliktākā no visām pasaulēm, taču tajā ir cerība, bet ne vairāk… Kā jūs redzat šo pasauli?

Gubermans: Ir brīnišķīga anekdote par ebreju, kuru tik ļoti gribēja izdzīt no Padomju Savienības, ka viņam piedāvāja globusu, lai viņš izvēlētos jebkuru valsti uz tā, kurp doties. Tas pagrieza, pagrieza globusu un pajautāja: “Bet vai jums cita globusa nav?” Es patiešām nezinu. Esmu optimists, man dzīvot ir ļoti labi un interesanti, es mīlu savus draugus, tuviniekus, man patīk, ka pastāv tik daudz dažādu tautu, un es kaut kā nedomāju par to, vai ir iespējama labāka vai sliktāka pasaule.

RL: Sakiet, vai jums kaut ko ir iemācījis vecums?

Gubermans: Neko labu. Nē, nu varbūt pacietību, iecietību un iejūtību… Bet tas laikam arī viss. Vēl manī arī parādījusies vēlēšanās ieskatīties šajā cilvēka dzīves periodā, tas ir diezgan interesants periods – novīšana…

RL: Un jūs nepiekrītat Sofoklam, ka “beidzot es esmu brīvs no tām kaislībām, kas mani raustīja jaunībā, un, lūk, es…”

Gubermans: Nē, kaislības man sagādāja milzīgu baudu, un es nebūt neesmu priecīgs, ka tās mani atstājušas, pie tam, laimīgā kārtā, vēl ne pavisam…

RL: Vai jūs baidāties no nāves?

Gubermans: Baidos. Nē, nevis baidos – negribu. Pagaidām negribu, jo ir šausmīgi interesanti. Es par to daudz domāju – neauglīgi, jo auglīgi par to domāt nav iespējams. Man ir interesanti, un es vēl neesmu sasniedzis to sklerozes un marasma līmeni, kad tu apkārtējiem jau esi par apgrūtinājumu, tas vēl ir priekšā.

RL: Nu, var jau arī nebūt…

Gubermans: Kā padomju dziesmā: “Ja nāve, tad vienā mirklī…”

RL: Tas ir, jūs negribat tam sagatavoties…

Gubermans: Kam?

RL: Nāvei.

Gubermans: Ko jūs domājat, runājot par sagatavošanos nāvei? Savest kārtībā savas lietas, dvēseles attīrīšanu, grēku nožēlošanu?

RL: Platonam bija ideja, ka jāmācās būt mirušam…

Gubermans: Jā, es lasīju. Un stoiķi teica, ka jāmācās mirt ik dienu. Bet es neesmu stoiķis, jo dzīve man sagādā tādu baudu, ka es negribu mācīties mirt ik dienu. Es domāju, kā jūsu pārsātinātība ar grieķu filozofiju jums mazliet traucē. Šajā nozīmē “daudz zināšanā ir daudz skumju,” kā teiktu Ekleziasts. Es nespēju iedomāties fizisku, praktisku, konkrētu, tehnoloģisku nepieciešamību gatavoties nāvei!

RL: Man ir tādas tīri iracionālas bailes, ka es nebūšu gatavs pēdējai minūtei…

Gubermans: Bet nevar būt gatavs!

RL: Nu, tas ir viens no viedokļiem. Bet ir arī viedoklis, ka var un jābūt gatavam…

Gubermans: Kā tad! Vienkārši iegulties zārkā un gulēt baltos apģērbos, gaidot beigas, pirms tam izdalot visu savu īpašumu un pasūtot galīgi visas jutekliskās baudas – to jūs man piedāvājat? Jums prātniecība un izglītotība ik pa brīdim ņem virsroku pār normālu, dzīvu cilvēka garu, tētīt… Bet tas tomēr ir kaut kā mazliet nepareizi.

RL: Nē, es baidos no savām pēdējām domām… Piemēram, ka es varētu pēdējā minūtē sākt lamāties…

Gubermans: Kāpēc? Un jūs domājat, ka Dievam nepatīk lamāšanās? Viņš to dievina, johaidī… Esmu pārliecināts, ka arī Dievs lamājas – tādā aizsmakušā balsī. Tur taču ir auksti…