Iekšējais apgaismojums

Rīgas Laiks: Vai jūs krievu valodu atceraties vēl no “tiem” laikiem, no Igaunijas? (Saruna notiek krievu valodā – red.) Pāvo Jervi: Jā, krievu valoda ir mana otrā valoda, un tas noder. Eiropā šobrīd ir ļoti daudz krievu mūziķu vai tādu, kas prot krievu valodu. Man nākas runāt ar mūziķiem krieviski daudz biežāk nekā igauniski. RL: Cik svarīgi diriģentam ir sarunāties ar orķestri? Jervi: Tas ir atkarīgs no stila. Ir diriģenti, kas ļoti daudz runā. Bez apstājas. Ir tādi, kas vairāk rāda. Tas ir ļoti subjektīvi. Man personīgi šķiet, ka ir tādi momenti, ne informatīvi, bet filozofiski, kurus vajag izskaidrot. Pateikt, kāpēc es tā domāju. Savukārt koncertā sarunāties nav iespējams, tur ir jāprot parādīt, un orķestrim ir jāprot skatīties uz rokām, jāsaprot, kas ir roka. Tad ir svarīgi, lai būtu izveidojušās attiecības, lai būtu saite starp diriģentu un orķestri. Nepietiek atnākt vienreiz un nodiriģēt, ir jābūt šādai saitei. Mēdz teikt, ka vislabāko mūziku var nospēlēt tikai ar savu orķestri – pat tad, ja tas ir trešās kategorijas orķestris. RL: Ko nozīmē “savs orķestris”? Jervi: Tas ir orķestris, kurš tev tic, kurš pazīst tevi kā cilvēku un kā mūziķi. Tas ir orķestris, kuram tu vari uzticēties. RL: Cik gadu ir vajadzīgs, lai tas notiktu? Jervi: Dažkārt paiet astoņi, desmit gadi, un vienalga uzticība neveidojas. Tas ir ļoti subjektīvi. Dažkārt cilvēki strādā kopā ļoti ilgi un tik un tā viens otram neuzticas līdz galam. Bet gadās, ka uzreiz izveidojas kontakts, un nav iespējams paskaidrot, no kurienes tas. RL: Vai kāds par to rūpējas – atlasa cilvēkus orķestrim, ņemot vērā, kā viņi sastrādāsies cits ar citu? Jervi: Normālos orķestros – nē. It īpaši mūsdienās, manuprāt, tas notiek nepareizi. Lielajos amerikāņu orķestros mūziķu atlase notiek aiz priekškara – tā, lai nebūtu redzams, vai tas ir vīrietis vai sieviete, cik vecs, kādas ādas krāsas. Tiek vērtēts tikai tas, kā viņš spēlē. Es esmu bijis spiests to darīt šādās komisijās neskaitāmas reizes – tikai klausīties un objektīvi izvēlēties labāko izpildījumu. Bet Brēmenes kamerfilharmonijas orķestrī es esmu tikai viens no mūziķiem, tas ir pašpārvaldes orķestris, viņi paši izvēlas sev diriģentu, paši izvēlas mūziķus un regulē orķestri no iekšpuses. Un tad viņi cenšas izvēlēties tādus cilvēkus, kas nav tikai virtuozi, bet ir vajadzīgi orķestrim arī kā cilvēki. RL: Bet kā notiek diriģentu izvēle? Jervi: Amerikāņu orķestros ir savas struktūras – direktoru padomes, vadība, kas vērtē – vai tev ir “vārds”, vai tev ir kādas īpašas attiecības ar mūziķiem, vai tev ir īpašs kontakts ar publiku, viņi skatās, kāda ir bijusi tava karjera, kurā tās punktā tu šobrīd atrodies. Parasti izvēlas no vairākiem pretendentiem, skatoties, kurš ir pieejamāks, saprotamāks. Pareizā partnera izvēle – tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem – gan dzīvē, gan mūzikā. RL: Vai ir tāds uzskats, ka diriģentus nepieciešams ik pa laikam mainīt, lai orķestris attīstītos? Vai arī, ja viss ir kārtībā, tad turpina strādāt ar to pašu? Jervi: Tas ir tieši tāpat kā laulībā. Kā var zināt, kurā brīdī laulāto attiecības vairs nedarbojas, un ko tādā situācijā darīt? Vai turpināt dzīvot kopā un gaidīt nāvi, vai arī kaut ko mēģināt mainīt. Tāpat arī orķestrī, agri vai vēlu pienāk tāds brīdis, kad pazūd tā uguntiņa, kas tik ļoti nepieciešama arī mūzikā. Pat tad, ja profesionālā ziņā viss ir kārtībā, bet iekšēji orķestris ir pārstājis “degt”, ir jāmaina diriģents. Pārmaiņas ir viena no svarīgākajām lietām mūzikā. RL: Vai diriģēšanā ir kādi aktuāli virzieni, vai mainās modes? Jervi: Diriģēšana kā māksla šobrīd mirst. Tāds jēdziens kā art of conducting ir apdraudēta suga, tā kā baltie lāči, kuru paliek aizvien mazāk un mazāk… RL: Vai tad diriģēšana arī neparādījās kā tāds 20. gadsimta izgudrojums? Jervi: Vispār – jā, diriģēšana ir 20. gadsimta bērns. Un izskatās, ka tā vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Šobrīd valda uzskats, ka diriģēt var jebkurš orķestra mūziķis vai solists. Taču tas tā nav. Diriģēšana nav hobijs, tā ir ļoti smalka un grūta profesija, to nevar apgūt kā blakusdarbu, uz to ir jākoncentrē visas domas katru dienu. RL: Vai jūs domājat, ka profesionālo mūziku kopumā gaida kādas izmaiņas? Jervi: Ar profesionālo mūziku nekas slikts nenotiks, tur viss ir kārtībā. Profesionālā mūzika, ja ar to saprotam klasisko mūziku, dodas un jau ir nonākusi kādā īpašā vietā, kur tā nav svarīga. Deviņdesmit procentiem cilvēku šī mūzika nav vajadzīga. Tā ir elitāra mūzika un tādai tai jābūt. Tā ir mākslas forma, nevis masu izklaides pasākums. Mums apkārt skan pavisam cita mūzika, jebkurā restorānā, pat šeit (norāda uz viesnīcas kafejnīcu, kurā skan viegls instrumentāls džezs – red.) skan neizturama mūzika. Tāda mūzika, pie kuras nav iespējams domāt. Klasiskā mūzika vairs nav mūsu kultūras sastāvdaļa, bet gan augstā māksla. Tas, ko padomju laikā rakstīja lozungos: “Māksla pieder tautai!” – tas viss ir blēņas. Šī mūzika nav radīta masām un masas nespēj to saprast. Elitārisms ir ļoti svarīga lieta, es ar to nedomāju ekonomisku vai šķirisku elitārismu, bet gan iekšējo kultūru. Ir ļoti labi izglītoti cilvēki, kas neko nesaprot un negrib saprast savā iekšējā pasaulē. Elite nenozīmē to, cik daudz kuram ir naudas vai kādam sabiedrības slānim viņš pieder, tas ir iekšējā apgaismojuma jautājums. Jā, to var saukt par iekšējo apgaismojumu. RL: Bet ir taču liela daļa cilvēku, kas augstajai mākslai ir atvēlējuši noteiktu savas dzīves daļiņu. Teiksim, reizi mēnesī viņi aiziet uz klasiskās mūzikas koncertu un jūtas labi. Jervi: Ja reizi mēnesī, tad tas jau ir ļoti labi! Ļoti! Tik straujā un stresa piepildītā dzīvē ir svarīgi atrast kaut ko tādu, kas runā par tavu iekšējo saturu. Un tāda ir māksla. “Kaut kas dvēselei,” kā mēdz teikt. Māksla atrod līdzsvaru starp dvēseli un prātu. Lai gan tas notiek ļoti reti. Man šī līdzsvara pietrūkst. Visbiežāk ir kaut kas vai nu prātam, vai arī jūtām, bet ļoti reti kad dvēselei. Nevis enerģija un adrenalīns, bet kaut kas klusāks, tāds, kas dod iespēju arī padomāt. Bruknera simfonijās ir daudz šādu brīžu, kad iespējams domāt un just, tieši tāpēc Brukners ir tik ģeniāls. RL: Kā jums izdevās aizbraukt no Padomju Savienības? Jervi: Tas bija absolūts brīnums. Manai mammai ir lielas organizatora spējas, viņai izdevās mūs dabūt ārā. Tajos laikos visu bija iespējams nopirkt, korupcija bija sasniegusi prātam neaptveramu līmeni – augstu un kvalitatīvu. Tas mums ļoti palīdzēja. RL: Jums tobrīd bija septiņpadsmit gadu. Vai jūs sapratāt, kāpēc tas bija vajadzīgs? Jervi: Bija tāds bīstams brīdis. Es varēju tikt iesaukts krievu armijā, un tā būtu katastrofa. Mums paveicās aizbraukt, pirms tas notiek. RL: Vai jūs jau tad gribējāt kļūt par diriģentu? Jervi: Es vienmēr esmu gribējis kļūt par diriģentu. Jau no sešu gadu vecuma. Nevis tāpēc, ka es zinātu, ko tas nozīmē, bet tikai un vienīgi tēta (ievērojamais igauņu diriģents Nēme Jervi – red.) dēļ. Es redzēju, kā viņš nepārtraukti atrodas mūzikā, kā viņš šo mūziku mīl. Mēs gājām uz koncertiem un mēģinājumiem. Jau no mazām dienām. Pats svarīgākais man bija klausīties mūziku, klausīties kopā ar tēti. Redzēt, kā viņš klausās, dzirdēt, kas mūzikā ir būtiskākais. Viņš man iemācīja klausīties. RL: Kas ir šīs klausīšanās noslēpums? Jervi: To ir diezgan grūti izstāstīt. Var klausīties plašākā mērogā, bet var klausīties tā, lai iedziļinātos mūzikā. Tas ir ļoti interesanti. Bieži vien tētis man jautāja: “Nu, tu klausījies? Un ko tu sadzirdēji? Vai šo te sadzirdēji? Un ko vēl? Nu, paklausies vēlreiz un pasaki!” Tas izklausās elementāri, bet bieži vien tieši elementārākās lietas ir tās grūtākās. RL: Runājot ar muzikologiem vai profesionāliem mūziķiem, var pamanīt, ka viņi mūzikā pievērš uzmanību pavisam citām detaļām, bet vai ir kaut kas tāds, kas būtu jāsadzird ikvienam klausītājam? Jervi: Es domāju, ka ir. Pat tad, ja cilvēks mūzikā neko nesaprot, ja viņš ir pirmo reizi koncertā, ir tādas lietas, kas viņam jāsadzird. Tas ir tāds vārds, kas mūzikā ļoti svarīgs – godīgums. Ja mūziķi spēlē godīgi, nevis tikai izrādīšanās pēc, ja tajā visā ir kaut kas emocionāli godīgs, nevis tikai virtuoza spēle, ja mūziķi atdod daļu no sevis, nevis tikai sēž un atskaņo notis, tad to sadzirdēs pat kurlais. Diemžēl tas notiek reti. Lielākā daļa orķestru nespēlē ar šādu atdevi, es te nerunāju par šovu vai cirku, pat ne par virtuozu profesionalitāti. Es runāju par tiem brīžiem, kad visi notic. Un tas ir redzams uzreiz. Kad spēlē Berlīnes filharmoniķi, ir redzama visu mūziķu atdeve. Bet daudzu, pat ļoti labu amerikāņu orķestru koncertos mūziķi tikai sēž un perfekti nospēlē notis. RL: Vai vispār ir iespējams nospēlēt skaņdarbu pilnīgi precīzi? Precīzi tā, kā to gribējis komponists. Jervi: Par to vienmēr vajag censties domāt – kas ir tas, ko gribējis komponists? Bet, vai to ir iespējams līdz galam saprast, vai ir iespējams atrast vienu variantu, kas precīzi atbilst tam, ko komponists gribējis – es domāju, ka tas nav iespējams. Un tas pat nav vajadzīgs. Es zinu ļoti daudzus lieliskus komponistus, kas pēc desmit gadiem saka: “Jā, jā, es tieši tā būtu gribējis, dari tā, kā esi sapratis, es toreiz nepareizi uzrakstīju!” Gustavs Mālers ir teicis: “Vienmēr maini!” Tas ir ļoti svarīgi. Mēģināt atšifrēt komponistu, tas ir svarīgi, bet tas ir tikai sākums. Paskatieties, kā ir ar Bēthovenu – notis visiem vienas un tās pašas, bet spēlē katrs savādāk. Un visi domā, ka tikai viņiem ir taisnība. RL: Vai jums ir bijušas domstarpības ar autoriem vai izpildītājiem, kas domā, ka jāspēlē citādi? Jervi: Ar autoriem – nē, bet ar izpildītājiem gan ir bijis. Un tas nemaz nav slikti. Piemēram, tas Bēthovens, kas skanēja koncertā Dzintaros (Pāvo Jervi piedalījās festivālā Summertime – red.), ir pilnīgi cita mūzika nekā tā, ar kuru es esmu uzaudzis. Mēs to redzam savādāk. Un ir daudzi mūziķi, kas pie tā nav pieraduši, viņiem šķiet, ka tas viss ir nepareizi. Un es viņus saprotu. Viņiem šķiet, ka “tā nedara”, jo viņi neko tādu nav dzirdējuši. Tāpēc ir svarīgi strādāt ar cilvēkiem, kas tev uzticas, tic tavām idejām un tavai mūzikai. Un tad pat vislielākie skeptiķi pēc pāris mēģinājumiem var mainīt savus uzskatus. Mūzikā neko nevajag akli pieņemt. Vienmēr vajag atstāt vietu šim jautājumam – bet kāpēc? RL: Jūs pirms pāris gadiem esat teicis, ka “jauns un labs diriģents” – tas ir absurds apzīmējums. Jervi: Nevajag to saprast burtiski. Es gribēju pateikt to, ka diriģēšana ir dzīves otrās puses māksla. Nav svarīgi, kurā brīdī šī otrā puse sākas. Nosaukt kādu divdesmitgadīgu diriģentu par ģeniālu var tikai cilvēki, kas neko nesaprot no diriģēšanas procesa. Protams, divdesmit gados cilvēks var būt apveltīts ar neparastu talantu, taču pavisam cita lieta ir attīstīt šo talantu, lai kādreiz kļūtu par labu diriģentu. Tur ir vajadzīgas ļoti daudzas lietas. Kad es mācījos pie Bernstaina, sajūta bija nepārprotama – tas ir Maestro! Viņā bija tik daudz visa kā, viņš tik intensīvi un nepiekāpīgi visu dzīvi bija meklējis mūzikā būtisko, ka septiņdesmit gados par viņu varēja pateikt – tas ir Maestro. Tas nav vecuma jautājums. Ja talantīgs diriģents turpina attīstīties, dzīves otrajā pusē viņš kļūst par izcilu diriģentu. Slinks diriģents pēc piecdesmit gadiem kļūst vienīgi sliktāks. Ir daudz vecu diriģentu, kas gluži vienkārši vairs nav interesanti. Tas nenotiek automātiski līdz ar vecumu, taču ir svarīgi, kā tu esi pavadījis savas muzikālās dzīves jaunību. RL: LeonardsBernstains bija arī labs skolotājs. Vai tas, ko viņš iemācīja, bija saistīts ar viņa personību? Jervi: Galvenokārt – ar personību. Taču viņš arī prata ļoti labi norādīt, bez ceremonijām pateikt – tas ir labi vai slikti. Bet kā personība viņš bija pilnīgi ģeniāls. Viņš nepārtraukti dega. Viņš bija zvaigzne, īsta zvaigzne. RL: Kas ir svarīgākais, ko viņš jums iemācīja? Jervi: Dīvaini, es lieliski zinu, ko viņš man iemācīja, bet nevaru to pateikt vārdos. Bernsntains nepārtraukti meklēja, pat vēl pāris gadus pirms savas nāves. Atskaņojot Brāmsa simfoniju, jau pavisam vecs būdams, viņš knapi varēja paiet, bet