Iekšējā Gruzija Tallinā

Lai izjustu nepārvaramas ilgas pēc Gruzijas, nav jābūt gruzīnam vai alpīnistam. Ziedoši persiku lauki, ciemata svētki ar tikko nokautu aunu, kas vēl pirms tavas ierašanās rāmi ganījās netālu no viesību galda, polifoniska dziedāšana turpat, kur tu, dižās dainu tautas dziesmu glabātājs, baidies pat iepīkstēties. Tavas dziesmas pret viņējām ir kā Gaiziņš pret Kaukāzu — nu, atšķiras mazliet — ne tā, ka tāpēc sliktākas. Dzestrs rīts vīnogu dārzā,  mandarīnu pilni  pagalmi, silts lavašs, ko tev atļauj izņemt no krāsns, rosība virtuvē pirms tavas pamošanās, sarunas, kas nemanāmi ieplūst pirmsnomoda sapņos. Tu pats pie viesību galda ar hvančkaras kausu rokā, neesi pat notvēris brīdi, kad sāki runāt ar gruzīnu akcentu. Lielais Kara ceļš tevi gaida nepārtraukti. Patiesībā nav jābūt bijušam arī Gruzijā. Vai arī — pietiek ar vienu reizi, lai tavos stāstos uz mūžu paliktu salīdzinājums “kā Gruzijā” un samulsušie klausītāji domīgi rēķinātu, cik savas dzīves mēnešu, gadu un gadu desmitu tu esi tur pavadījis. “Šitie mellie” tevi nekaitina, tu vienmēr apjautājies, no kuras puses vējš tevis sastaptos ļaudis atpūtis — no Adžārijas vai Kahetijas, vai Tbilisi jau  ir parādījusies elektrība, slušaj, da. Maciņā tev vienmēr līdzi lari, uz kuras attēlots Pirosmani. Šīs ilgas kļūst par ciešanām, tā ir tava diagnoze — tu tur tik tiešām neesi bijis un nekad arī nenokļūsi. Tu pats esi dzimis Padomju savienībā, un tādas Gruzijas, par kuru tu sapņo, vairs nav.

“Kuru kūku ņemt, vienu vai otru?” Manas pārdomas Tallinas gruzīnu restorānā Pirosmani pārtrauc svaigas bahlavasaromāts, kuru mēģina izkonkurēt tikko no plīts atnestā hačapurismarža. “Un kura jums tīk?” jautā vīrs aiz bāra letes. ”Abas.” — “Tad abas arī ņemiet!”

Kūkām Pirosmani Dāvids bez maksas pieliek klāt stāstu: “Tā runā, ka Pugačovas Milijon alih roz ir par Pirosmani. Divdesmitajos gados tas bija. Maijā. Bija tāda Margarita, gruzīnu dziedātāja, visu mūžu Pirosmani mīlēja šo sievieti. Viņai dzimšanas diena ir tieši maijā. Maijā Gruzijā zied rozes. (Sapņaini.) Veseli rožu mākoņi, rožu kalni... Un... visu viņš pārdeva, pilnīgi visu, lai nopirktu tās rozes. Visu viņas māju viņš apkrāva ar ziediem, visu ielu. Ausa saule, un cilvēki sāka mosties no ziedu smaržas. Bet viņš stāvēja ārā, cepuri noņēmis un sarkanu rozi rokā, noskūpstīja ziedu un aizgāja. Viss. Paši no kurienes būsiet?” Dāvids negaidīti atgriežas reālajā gadalaikā. — “No Rīgas. Mēs šeit jau trešo reizi,” lepni piebilstu. “Kauns,” atbild Dāvids, “vajag braukt biežāk. No Norvēģijas brauc vai katru mēnesi, no Zviedrijas. Padomā tikai! Un jūs no Rīgas nevarat biežāk atbraukt!”

Sakaunējušies gaidām pasūtītos ēdienus, dzeram Boržomi minerālūdeni un runājam ar Dāvidu. Jēra gaļas šašliks ar sulguni sieru esot laba izvēle, siers arī esot pašu gatavots. Brinzu sāla un neilgu laiku tur siltā vietā istabas temperatūrā — aptuveni 2 diennaktis, līdz tā ierūgst. Šādi sagatavotu sieru, šķēlēs sagrieztu, vāra. Var lietot uzreiz vai žāvēt un glabāt mēnešiem ilgi. Ja to pievieno kukurūzas putrai mamaligai, kuru arī pāris reizes nedēļā vāra Pirosmani, tad vispār mēli var norīt.

Pie sienas piestiprinātajā avīžu glabātājā atrodas leģendārais laikraksts Molodjož Estonii. Vēl joprojām iznāk! 2002. gada augusts, intervija ar augstprātīgajiem Riverdance solistiem. Bet vai atceraties 1974. gada augusta numuru, interviju ar Tallinas viešņu Allu Meleško?

“ — Ko jūs varat pateikt par Tallinu?

— Tā ir brīnišķīga pilsēta, mājīga un stingra. Satriec ar senās arhitektūras un modernā harmonisko kontrastu. Tās mierā un klusumā jaušas lepna varenība...

— Kā jūs šeit nokļuvāt?

— Esmu daudz dzirdējusi par šejienes dizaineriem un māksliniekiem. Pie tam es mīlu jūru...

— Vai jūs ceļojat viena?

— Mani mūžīgie ceļabiedri ir fotoaparāts un Aleksandra Bloka dzejoļu krājums...” [1. Fragments no Sergeja Dovlatova stāstu cikla Kompromiss, kurā atspoguļots laiks,  kad S. Dovlatovs bija laikraksta Molodjož Estonii korespondents.]

“Ņemiet harčo, nenožēlosiet!” — tas, protams ir Dāvids. “Vispār, jūs jau zināt (??? — Aut.), harčo parasti tiek gatavots no jēra gaļas, bet pie mums, lūk, no liellopa. Imeretiešu gaumē. Vīni arī mums tikai no Kahetijas, vienīgi Hvančkara būs no rietumiem, tas arī viss.” Paskaidrojam, ka vīnu dzersim nākamreiz. ”Ejiet nu, beidziet te ākstīties, kā tad bez vīna!” Nu tiešām, kā tādi... Vēlāk pašiem būs kauns Igaunijas osetīnu drauga priekšā, kurš ir biežs Pirosmani viesis — ka neprotam uzvesties sabiedriskā iestādē. Vīnu!!!

Pieminētais Igaunijā dzimušais un augušais draugs šeit kopā ar citiem Kaukāza diasporas biedriem mēdz atzīmēt  ģimenes jubilejas un bērnu dzimšanu. Vienā no šādām reizēm gadījās būt klāt arī  rīdziniekiem. Pār Pirosmani slieksni vēl kāpa mums pazīstamais eiropeiski uzvedīgais cilvēks, bet pie galda zem Pirosmani reprodukcijas jau apsēdās cits — ar galvu reibinošu žestikulāciju un dienvidniecisku akcentu, un no viņa lūpām nebira tosti, nē — tās bija vārsmas, mūzika,  Bruņinieks tīģera ādā, neesošās Gruzijas iespējamība. Tas nekas, ka ciemiņu vidū ir tikai daži gruzīni.

Atnesbažē — ceptu vistiņu grieķu riekstu mērcē. Mmmm. Vēders nemaz nejūtas slikti no polifoniskās ēdienu dažādības un priecājas par odžahuri — sautētu cūkgaļu ar dārzeņiem.  Atsma — kūciņa par 25 kronām rezultāta nopulēšanai. Tiek pat domāts par adšapsandali –– ēdienu no baklažāniem, un enu –– vārītām cūku mēlēm, tā teikt, panāktā nostiprināšanai.  Klusa saimniece pienes saules dzeltenu hačapuri — tas mums. Tāpat vien, no viņas.  Kopā ar tikmēr atnākušajiem igauņu draugiem pārceļamies uz āru, kur pie priedēm stāv pieslieti kartona gabali. Jau prombraucot ievēroju, ka uz tiem ir uzzīmētas sniegotas virsotnes. Lai būtu tuvāk.

Autore pateicas Reval Hotels Group
par palīdzību raksta sagatavošanā