Iekšā aiz stūra

Pie blakus galdiņa pusaugu meitenes aizbēgušas no stundām; viņas dzer tēju, ēd pelmeņus alus mērcē un runā par kosmētiku

Tā bija drēgna, aizkususi pēcpusdiena vai pārāk steidzīgs vakars, kā nu jums labāk patīk, kad ielu un māju neskaidrās kontūras sajūk ar pelēko gaismu viendabīgā skumjā putrā, un cilvēki, uzslējuši apkakles, veic tikai pašus nepieciešamākos pārskrējienus kā paguruši kareivji aiz neesoša ienaidnieka ugunslīnijas — lai tikai būtu iekšā, lai tikai varētu nomest bālos maskēšanās tērpus, izlaizīt ikdienas brūces un, dzeltenās gaismas apspīdēti, izvilktu savas garās pīpes un izstieptu kājas… — Es saprotu, ko tas nozīmē, vecais, tu esi saaukstējies. Nāc man līdzi. Es zinu vienu vietiņu tepat aiz stūra, tur tu dabūsi malku vislabākā skotu viskija, kādu jebkad esi baudījis — iesim un netērēsim veltīgi laiku.

Ja pieņemam, ka Rīgas centrs ir apmēram tāds četrstūris ar Tallinas, Valdemāra, Marijas ielu un Daugavu kā malām, tad es arī zinu “vienu vietiņu tepat aiz stūra”. Tas ir lielisks nomales restorāniņš, kur var labi un ne dārgi paēst, kur ir Tērvetes alus un laba atmosfēra, “bet es neesmu tāds idiots, lai uzrādītu visiem adresi.” Es pat neteikšu, kā to sauc. Ja kāds to vēl nezina pēc pirmajiem diviem teikumiem, tad viņam to arī nevajag zināt.

Ja ir runa par mani, es šo krodziņu — man tā saukt to patiktos labāk — atradu, sekojot pelmeņiem alus mērcē, kādu brīdi tā bija otrā un tobrīd, iespējams, vienīgā vieta, kur tos varēja dabūt. Pirmā bija “deputātu mājā” uz Valdemāra ielas — kā to sauca? Ūdris? Karalis? Prezidents… Ā! Kronis. Jau pēc tam es pa reizei sēdēju restorānā Mežonīgā plūme, kurā man patika tumšie, no vienas puses caurspīdīgie logi: iestādījums atradās uz robežas starp sakrālo un profāno, starp švītīgo Rīgu un geto, pretī slējās pussabrukusi baraka, kas vēl pirms gadiem divdesmit bija pavisam lepns alus bārs, bet ugunsmūrī tusējās trīsdesmito gadu šķīvju stilistikā uzgleznots dejas pāris. Logos spoguļojās dzērāji, aizspraužot aiz auss nebēdnīgu taukāku matu šķipsnu, kamēr es atrados neredzamajā pusē, aiz viņu spoguļattēla… Krodziņš ir tepat pavisam netālu, agrāk tajā pašā vietā atradās arī kaut kas rets: tur bija čebureki. (Ak tu, dievs, kas tas tomēr bija par taukainu un garšīgu pasākumu! Paši labākie bija divstāvu ķieģeļu mājā tieši ceļa malā Kauguros. Kā glītas smilšu kūkas ar dinozauru mugurām tos melns cilvēks meta iekšā restotajos čurkstīgajos taukos. Pēc tam tajā mājā bija kultūras nams, un, šķiet, notika viens noziegums. Vai blakus.)

Šaurās ielas otrā pusē rēgojas Jautrais Rodžers: tā ir lēta alus dzertuve (ja nemaldos, Latgales alus par 30 santīmiem puslitrā), bez tam logā uzzīmēts pirāts, taču tā bērnišķīgais ģīmis tālu atpaliek no rajona izteiksmīgākajiem tipiem. Vēl var izpētīt uzrakstu IMD Indija un, ja mazliet paliecas — Pallada celtniecība. Par Indiju skaidrs vēl arī tas, ka tepat blakus bija ķīniešu restorāns, bet tagad ir kaut kas, kur laikam rīko bēru mielastus. Vai varbūt vecu ļaužu dejas.

Es neteiktu, ka krodziņā ir daudz vietas, šķiet, ka tur ir bārs un kādi septiņi astoņi galdiņi, no tiem trīs — divvietīgi. Un televizors stūrī. Pie griestiem karājas finiera zivs. Pie blakus galdiņa sēž četras no stundām aizbēgušas pusaugu meitenes. Viņas dzer tēju, ēd pelmeņus alus mērcē un runā par kosmētiku. Man šķiet, ka patlaban šāds teikums veido ideālu šī krodziņa formulu. Tas ir: atbildot uz jautājumu, kādi cilvēki tur iet. Kādi cilvēki tur iet? Kamēr es tur sēdēju, tur pabija viens izbijis baņķieris, aktieris Strods no Jaunā Rīgas teātra un pazīstams fotogrāfs. (Pēdējais fotografēja krodziņu šim pašam žurnālam.) Kad uz Rīgu atbrauc tāli viesi, es arī viņiem saku: “Es zinu vienu vietiņu tepat ap stūri…” un vedu uz turieni, jo man šķiet, ka tur atšķirībā no centra vēl ir mazliet garšas, mazliet jūtu un literatūras.

Kopš es tur iegriežos, oficiante ir viena meitene, kura zaķa zobiem mīkstā dubultzodiņā mīļi noguldzina šauro “e” platā vietā. “Tr-e-knu” — ar šauro “e”… Toties viņai viss ir garšīgs (tā viņa saka), gandrīz viss, ko viņa piedāvā. Un viņa piedāvā 25 uzkodas, 10 zupas, 50 vienkāršus otros, un vēl 14 nevienkāršus otros. Un garšīgs. Un — dārgākais ēdiens maksā 3.50. Es paskatījos. Teļa gaļa, pildīta ar plūmēm. Pēdējo reizi es paņēmu Harisa karbonādi — tas bija nepanēts gaļas izstrādājums ar kauliņu — “nekas, nekas”, un vēl tādu pasarežģītu saldā krējuma mērci. Nu, nekas. Vārdu sakot, vienkārši jāzina: 1) harčo, 2) pelmeņi alus mērcē, 3) Tērvetes alus. Harčo, starp citu, ir tieši tāds, kādam tam jābūt — manuprāt, ar pareizo asumiņu. Kas mani pievelk pelmeņos, nezinu, tas ir kopš jaunības. Pati mērce no onkuļ-bena un alus jau arī it kā nav nekas pārāk, tomēr tajā paceptie pelmeņi iegūst kaut kādu pievilcīgu glumību… Pirms sešiem mēnešiem, sirdsapziņas un paģiru nomocīts, pie šī paša galdiņa sēžot, es noskatījos veselu filmu. Par alpīnistiem. Bet pirms trim — pie tā galdiņa es uzlēju uz savām gaišajām biksēm tomātu sulu. Ja tā padomā, krodziņš ir ne vien pilsētas, bet arī manis paša robeža — kā ar tiem dzērājiem tepat ārā; lūk, līdz šejienei es eju, tālāk ne; es neatceros, kas bija pa vidu, bet mana dzīve sastāv no punktiem, kurus atceros — alpīnisma filmām, aplietām biksēm un skumjām domām. Šiem punktiem nav vietas uz vienaldzīgās pilsētas ielas, tiem vajag savu vietu, savu “iekšpusi”, savu “aiz stūra”.

Tad Hariss, kas sēdēja pie loga, pacēla aizkaru un paskatījās ārā.

Slapjā iela spīguļoja, blāvās laternas mirkšķināja katrā vēja pūsmā, lipīgs sniegs apnicīgi dzenāja tumšus garāmgājēju stāvus, kas, uzslietām apkaklēm, traucās garām dzeltenajiem logiem. Svārku malas pacēlušas, skrēja sievietes.