Iekāpt okeānā otrreiz

Var, protams, smieties par amerikāņu vēlmi pārfilmēt katru labu filmu, kas tapusi šaipus okeānam. Šķiet, tā pat kļuvusi par īpaša veida mākslu. Pārfilmēšana, nevis smiešanās. Rimeiks (tas no amerikāņu valodas — remake, pārtaisīt) nav tulkojums un nav adaptācija cilvēkiem ar traucētu uztveri, taču rimeika skatītāji, visbiežāk — citā laikā vai citā zemē dzīvojoši, nekad neierauga oriģinālu. Tā parasti ir mūsu privilēģija — stāvēt šaubīgās pārceltuves trosēs un redzēt upes abus krastus. Gadījumā ar 20th century Fox filmu Solaris tas ir grūtāk. Rimeiks patiesībā ir aicināts izlabot un nogalināt oriģinālu. Lai arī tā veidotāji bieži vien neslēpj oriģināla nosaukumu, neviens (izņemot manu personisko ziņkāri) neuzstāj, ka skatītājam būtu jāredz abas versijas. Pateicoties laika, kultūras un filmu izplatīšanas neizprotamajam raksturam, iespējams, ka pasaule jocīgā veidā tiks iedalīta tajos, kas redzējuši Tarkovska Solaris un tajos, kas redzējuši Soderberga Solaris. Šiem cilvēkiem var būt ļoti viegli saprasties un ļoti viegli — arī pārprast vienam otru. Stīvens Soderbergs neslēpj, ka uzņēmis jaunu versiju Tarkovska 1972. gada filmai, nevis Staņislava Lema romānam ar tādu pašu nosaukumu. Kritiķi, savukārt, neslēpj to, ka Tarkovskis viņuprāt “būtu varējis kļūt par 20. gadsimta izcilāko kinorežisoru” un Solaris ir viņa “vispazīstamākais šedevrs”. Taču skatītājam no tā vieglāk nekļūst. Tiem, kas nav redzējuši pirmo versiju, ir jāsamierinās ar to, ka filma nav fantastikas trilleris, kā to apgalvo klasifikators. Tā ir garlaicīga, nesaprotama un lēna. Kāds skatītājs piebilda: “Skatīties, kā kūst ledus, ir aizraujošāk!” Tiem, kas vēlas salīdzināt šīs divas filmas, uzreiz jāpasaka, ka salīdzināt nav jēgas. Tarkovska filma nešaubīgi vinnē vairākos punktos, turklāt tā bija vispirms. Atgriešanās sajūta pārņem jau ar pirmajiem filmas kadriem — ūdens lāses uz loga, lietus skaņa, Džordžs Klūnijs pusprofilā tik biedējoši līdzīgs Donātam Baņonim. Lai arī tiešu Tarkovska citātu nav, mēs esam gatavi tos rekonstruēt, paši nesaprotot, kāpēc. Pat Klifa Martineza brīnišķīgi pulsējošā mūzika nespēj neatgādināt Eduarda Artemjeva elektroniskos eksperimentus Tarkovska filmā. Kāpēc trīsdesmit gadus vēlāk ir nepieciešams vēlreiz mēģināt skatīties un saprast, kas notiek uz dīvainās planētas Solaris? Lems uzrakstīja vairāk, nekā abās filmās tiek parādīts. Uzrakstīja 1960. gadā, pirms kosmisko lidojumu ēras sākuma, un, kaut arī romāna darbība notiek uz tālas planētas, ko klāj viens vienīgs dzīvs un neizdibināms okeāns, un kaut arī visas problēmas rodas no saskares ar šo svešo dzīvības formu, atbildes gan Lems, gan Tarkovskis, gan Soderbergs meklē dziļi iekšā cilvēkā.

Atceros, no visām bērnībā lasītajām tā dēvētajām zinātniskās fantastikas grāmatām visriebīgākā sajūta palika pēc divām — Lema Solaris un Kobo Abes Ceturtais Ledus laikmets. Zīmīgi, ka abās grāmatās lasītājam bija jātiek galā ar mākslīgi radītu cilvēkveidīgu būtņu apziņas problēmām. Sajūta robežojās ar fizisku nelabumu. Tagad saprotu, ka cēlonis šim nelabumam meklējams turpat, kur Sartra agrīnajam eksistenciālismam. Tas rodas no pārlieku atkailinātām cilvēka un ne-cilvēka, jeb cilvēka un pārējās pasaules attiecībām. Rakstnieki fantasti to izmantoja, lai modelētu cilvēka situāciju neiespējamā, tas ir, iespējamā, bet vēl nebijušā vietā un laikā. Gluži kā tolaik populārie kodolfiziķi, šie dvēseļu inženieri veica eksperimentus — kas notiks, ja noliksim šo cilvēka kūniņu nedaudz tālāk? Un vēl tālāk? Un tad vēl pāris gaismas gadus tālāk? Literāru eksperimentu gaitā atklājās biedējoša patiesība — jo tālāk cilvēks atrodas prom no sevis paša radītajām esamības ilūzijām, jo acīmredzamāks ir viņa eksistences izmisums. Parasti mākslas darbos tas tiek panākts, nostādot cilvēku robežpunktos, līdz banalitātei dramatiskos likteņa pavērsienu brīžos, taču tad lielāku efektu rada darbības straujums, asaras, asinis un citi ārējie efekti. Staņislava Lema un Kobo Abes grāmatās, šķiet, apzināti uzturēts atturīgs miers un nesteidzīga racionalitāte — tas ļauj mums beidzot ieraudzīt apziņas un esamības iekšējos monstrus, daudz briesmīgākus par lielgalvainajiem un daudzzobainajiem citplanētiešiem. Uz planētas Solaris, kas reizē ir arī vistālākais punkts, kur cilvēks spējis nokļūt, ar pētniekiem notiek vissliktākais, kas vien var notikt. Viņiem neuzbrūk nezināmas un neizprotamas dzīvības formas. To vietā viņi sastop paši savas apziņas veidotus tēlus, ja vēl precīzāk — atmiņas par tiem, ko zaudējuši. Ciniķis Lems jau toreiz smējās par dīgstošo kosmo-optimismu — varat jau lidot, cik tālu vien gribat, no sevis tik un tā neaizbēgsiet!

Tarkovska filma tika iecerēta un uztverta kā atbildes trieciens Stenlija Kubrika filmas Kosmiskā odiseja 2001 aukstumam un mizantropijai. Tarkovska Solaris apgriež otrādi Lema diktēto problēmu un paziņo — lai kur cilvēku aizvestu zinātnes un tehnikas postošā attīstība, atbildes vienalga jāmeklē sevī pašā. Un atrisinājumi. Soderberga Solaris, ja arī polemizē ar citām filmām, tad drīzāk ar Sigurnijas Vīveres nenobeidzamajiem Svešajiem. Dzīvais okeāns rada jaunas un jaunas mulāžas, kas precīzi kopē cilvēku atmiņās saglabātos tēlus — visslēptākos, vissāpīgākos un vienlaikus arī visilgotākos. Šoks, ko pārdzīvo cilvēks no šādas saskarsmes, ir tik spēcīgs, ka nav iespējams saprast, vai svešā planēta gribējusi to spīdzināt vai tieši otrādi — apdāvināt ar dārgāko, kas vien var būt. Zīmīgi, ka visos gadījumos šis tēls katram cilvēkam ir viens vienīgs. Reiz iznīcināts, tas atgriežas precīzi tāds pats, it kā nekas nebūtu noticis. Gan romānā, gan abās filmās skaidri iezīmēts ir tikai galvenā varoņa — psihiatra Krisa Kelvina “viesis”. Tā ir sieva, kuras pašnāvībā pirms vairākiem gadiem viņš joprojām saskata savu vainu. Citu varoņu “viesi” paliek tā īsti neatklāti, skaidrs vienīgi tas, ka šie tēli ir ārkārtīgi intīmi, par tiem nelabprāt runā. Soderbergs vairāk par citiem Solaris autoriem pievērš uzmanību tam, ka runa ir par mīlestību. Par cilvēku atkarību vienam no otra. Atkarību, kas ir tik spēcīga, ka liek astronautiem aizmirst zinātniskās ekspedīcijas mērķus un draudošās briesmas. Par atkarību, kas turpinās arī pēc nāves, uzvar nāvi, liek cilvēkiem dzīvot atkal un atkal. Un dzīvot, izrādās, nozīmē būt otra cilvēka mīlētam, tas ir — būt tam vienīgajam apziņas elementam, kura dēļ ir vērts ciest. Tāds, lūk, esamības riņķojums. Taču tas arī vēl nav viss. Filmas beigās atklājas, ka arī Snauts, viens no kosmiskās stacijas apkalpes izdzīvojušajiem pētniekiem ir tikai mulāža — okeāna radīts apziņas tēls, kas nejauši nogalinājis savu dvīņubrāli, kurš pirms tam acīmredzot bija nejauši nogalinājis viņu un nogalinātā tēlu glabājis savu sāpīgāko atmiņu nostūros. Snauta runāšanas un domāšanas maniere, viņa mēģinājumi saprast un attaisnot savu eksistenci ir Soderberga filmas spilgtākā epizode, kuras psiholoģiskā samezglotība varētu būt vienīgais iemesls, kāpēc filma nav ieteikta bērniem līdz 13 gadu vecumam. Bet atgriešanās motīvs pārliecina vairāk nekā skatīšanās, “kā kūst ledus”. Motīvs, kas parādās šīs filmas saistībā ar iepriekšējo, 1972. gada inkarnāciju, Tarkovska atgriešanās saistībā ar 1960. gada tekstu, Lema atgriešanās saistībā ar to, kā mēs skatāmies uz to, ko mēs redzam. Bet redzam mēs tikai to, kas ir. Un ir tikai tas, ko mēs mīlam.