Histēriskais imperatīvs

Septiņdesmit pieci procenti amerikāņu tic tam, ka Kristus ir augšāmcēlies, savukārt astoņdesmit viens procents amerikāņu uzskata sevi par kristiešiem. Man patīk domāt, ka tie seši procenti ir jauki cilvēki, kuri gluži vienkārši nav pārliecināti, ka Kristus ir augšāmcēlies, nu, tas ir, nav gatavi iet uz sārta vai nogalināt šādas idejas dēļ, taču tas netraucē viņiem aiziet līdz baznīcai vai ieslēgt televīzijas dievkalpojumu. Lai gan, ir, protams, arī cita iespēja – ka šie aptaujāto kopumi krustojas minimāli, un tad var pieņemt, ka ir 19 procenti amerikāņu, kas tic, ka Kristus ir augšāmcēlies, taču tas viņiem nešķiet pietiekams iemesls saukt sevi par kristieti. Man patīk, ja cilvēkam nav simtprocentīgas pārliecības, jo tad ar viņu ir interesantāk sarunāties, lai gan, protams, ir grūtāk norunāt precīzu tikšanās laiku. Un vēl man šķiet, ka šādu cilvēku kļūst aizvien mazāk. Ka modē ir skaidrība. Brīžos, kad ir slikts garastāvoklis, apkārtējā pasaulē var atrast gana daudz iemeslu būt sašutušam vai vienkārši kreņķēties. Mani, piemēram, nepatīkami satrauc tas īpašais pasaules uzskata paveids, kurā visas ziņas tiek pasniegtas kategoriskā nākotnes formā apgalvojuma teikumos, lai arī tam nav ne vismazākā faktoloģiskā, kur nu vēl metafiziskā pamatojuma. Te bieži grēko ziņu aģentūru redaktori, visikdienišķākajām politiķu vai amatpersonu darbības etīdēm pievienojot īsu un uzbudinošu virsrakstu. “Rīgā aizliegs striptīzklubus” vai “Nevalstiskajām organizācijām aizliegs saņemt ārvalstu finansējumu,” apgalvo masu medijs, lai arī attiecīgajā tēmā ir padzirdēts vien kāda sapņaina politiķa viedoklis, kuram var atrast desmit citus pretējus viedokļus, turklāt attiecīgais jautājums vēl jāizskata, jāapstiprina, jābalso un jāpārsūdz trīs instancēs. Vēl mulsinošāks, protams, ir paņēmiens, kā pagatavot sensacionālu ziņu tukšā vietā – pajautājot kādam politiķim kaut ko tādu, par ko viņš līdz šim vispār nav pat iedomājies, un tad publicēt: “Tāds un Tāds nācis klajā ar paziņojumu, ka bla-bla-bla,” lai arī šis nabaga politikā ielīdušais personāžs vien centies atkauties ar kaut kādiem “varbūt” un “jāskatās”. Un ne jau politika te ir lielākā cietēja, mani uztrauc tas, ka publiskajā domāšanas telpā tiek ievazāts imperatīvs, kas paģērē skaidru un tūlītēju viedokli par jebkuru jautājumu, vienalga – estētisku vai ētisku principu vārdā. Es, piemēram, nezinu, vai esmu dāņu karikatūristu vai palestīniešu kaujinieku pusē, jo man kā privātai personai nav reālpolitisku interešu, bet to, kuram vairāk sāp, es nevaru uzzināt, izlasot par to avīzē. Un vēl man ir tādas aizdomas, ka stingri ētiskie principi tieši tāpat kā jebkuri citi agri vai vēlu noved pie neiecietības un asinīm. Mēs tiekam pieradināti domāt, ka no visiem trauku mazgājamajiem līdzekļiem, kas atrodas veikala plauktā, tikai viens ir pats labākais. Zinot, ka Likums par reklāmu aizliedz izplatīt nepatiesas ziņas, nagi niez pierādīt ka “tas tur klipā redzamais” papīra mutautiņš ar devīzi “Visizturīgākais mutautiņš” nav izturīgāks par manējo, kurš pagatavots no kokvilnas. No tā, protams, pasaules karš neizceltos, taču kaitina apzināta noklusējuma lietošana, kas noved pie visprastākās nedomāšanas.