Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Skaistajai, jaunajai meitenei, Nerija meitai bija divdesmit gadu. Spēlējoties draudzene viņai ar plaukstu iesita pa galvas augšējo daļu. Vienā mirklī acis aptumšojās, elpa aizsitās un, kad viņa atgriezās mājās, tūlīt uznāca karsonis, galvas sāpes un seja kļuva sarkana.
Septītajā dienā no labās auss iztecēja slikti smakojošas un sarkanīgas strutas, pēc daudzuma vairāk par kiatu1. Šķita, ka stāvoklis uzlabojies. Viņai kļuva vieglāk, bet tad drudzis atkal saasinājās; meitene bija sagumusi, nerunīga; sejas labā puse bija savilkusies; elpoja ar grūtībām; ķermenis raustījās; uznāca trīsas; mēle bija stīva un acs nekustīga.
Devītajā dienā nomira.
(Epidēmijas, V grāmata, 50)
Teodora sievai ziemā pēc asiņošanas uznāca ārkārtīgi spēcīgs drudzis. Otrās dienas laikā drudzis norima, bet īsu brīdi vēlāk parādījās smaguma sajūta labajā pusē, it kā tā nāktu no dzemdes. Lūk, kā bija sākumā, un arī turpmākajās dienās viņa cieta briesmīgas sāpes krūtīs. Pēc labās puses sutināšanas tvaikos viņai kļuva vieglāk.
Ceturtajā dienā sāpes; elpošana bija straujāka. Ar pūlēm ievelkot dvašu, elpvads mazliet svilpoja. Viņa gulēja uz muguras un ar grūtībām varēja apgriezties. Naktī drudzis saasinājās un īsu brīdi viņa nesakarīgi muldēja.
Piektajā dienā no rīta drudzis likās mērenāks; sākumā sīki sviedri notecēja no pieres nelielā daudzumā, bet vēlāk ilgu laiku svīda viss ķermenis un pēdas. Pēc tam viņai pašai šķita, ka karsonis atlaidies. Pataustot ķermenis bija aukstāks, bet pie deniņiem dzīslas pulsēja spēcīgāk un dvaša bija straujāka; ik pa brīdim viņa mazliet nesakarīgi ierunājās. Visas pazīmes pasliktinājās. Mēle līdz pat beigām bija ļoti balta. Klepus nebija, izņemot īsu brīdi trešajā un piektajā dienā. Viņa nejuta slāpes, bet spļāva siekalas. Paribe labajā pusē piektajā dienā bija ļoti uztūkusi, bet vēlāk tā kļuva mīkstāka.
Trešajā dienā pēc svecītes ielikšanas iznāca nedaudz izkārnījumu; piektajā dienā –– atkal mazliet šķidruma. Vēders bija mīksts, bet mīzals — sīvs un izskatījās pēc silfiona2 sulas. Viņas acis bija kā nogurušai sievietei; viņa ar grūtībām varēja tās pacelt un pagrozīt.
Piektās dienas naktī viņai klājās grūti. Turpināja nesakarīgi muldēt. Sestajā dienā atkal tajā pašā stundā, kad tirgus laukums ir pilns, plūda daudz sviedru. Tie sāka izspiesties uz pieres un tad ilgu laiku tecēja no visa ķermeņa. Būdama pie pilnas apziņas, viņa kārtoja savas lietas, bet ap dienvidus laiku atsāka stipri murgot. Ķermenis atdzisa tieši tāpat kā iepriekš, bet visas pazīmes, kas saistījās ar viņas ādas krāsu, pasliktinājās. Vakarā viņas kāja izkārās ārā no gultas. Bez iemesla viņa draudēja savam bērnam. Tad atkal apklusa un bija mierīga. Ap pirmā miega laiku juta spēcīgas slāpes un trakoja. Cēlās gultā sēdus, apvainoja klātesošos cilvēkus, bet tad atkal palika klusa un bija mierīga. Visu atlikušo nakts daļu šķita, ka viņa guļ smagā miegā, kaut gan acis nebija aizvērtas.
Kad pienāca rīts, viņa atbildēja lielākoties ar galvas mājieniem. Ķermenis bija nekustīgs, bet viņas prāts — samērā skaidrs. Atkal tajā pašā stundā izspiedās sviedri. Acis, tāpat kā iepriekš, bija nolaistas; zīlītes vairāk turējās pie apakšējā plakstiņa; tās bija nekustīgas un stingas. Acu baltumi bija dzelteni un tādi kā līķiem. Viņas ādas krāsa viscaur bija dzeltena un melna. Gandrīz visu laiku viņa aiztika ar roku sienu vai apsegu. Kad viņa dzēra, bija dzirdamas skaņas, un šķidrumu viņa ar strūklu laida laukā pat caur nāsīm. Ar pirkstiem lasīja vilnas matiņus. Slēpa seju, saliekot kopā rokas. Pēc svīšanas viņas rokas bija ledainas, un sviedri, kas pēc tam izspiedās, bija auksti. Ar roku pataustot, arī ķermenis bija auksts. Viņa lēca ārā no gultas, klaigāja, trakoja. Elpošana bija strauja. Rokas sāka trīcēt un, nāvei tuvojoties, raustījās. Septītajā dienā nomira.
Sestās dienas naktī viņa bija izlaidusi nedaudz mīzalu. Mīzali ķērās pie kociņa; tie bija lipīgi un līdzinājās sēklai. Visas naktis viņu mocīja bezmiegs. Sākot ar sesto dienu, mīzalos bija nedaudz asiņu.
(Epidēmijas, VII grāmata, 25)
Abdērā Nikodēmu no mīlas priekiem un dzeršanas sagrāba drudzis. Sākumā bija nelaba dūša un sāpes pakrūtē. Viņam slāpa. Mēles virspusi dedzināja. Mīzali bija smalki un melni.
Otrajā dienā drudzis saasinājās. Bija drebuļi un nelaba dūša. Slimnieks nemaz neatpūtās. Nāca žultaini, dzelteni vēmekļi. Mīzali bija tādi paši kā iepriekš. Nakts pagāja mierīgi guļot miegā.
Trešajā dienā visas pazīmes mazinājās. Viņa stāvoklis uzlabojās, bet ap saulrieta laiku slimnieks atkal kļuva nedaudz satraukts. Nakts pagāja mokoši. Ceturtajā dienā uznāca trīcēšana un stiprs drudzis. Sāpes visās ķermeņa vietās. Mīzali bija smalki un ar peldošu sabiezējumu. Nakts atkal pagāja mierīgi.
Piektajā dienā visas pazīmes saglabājās, bet stāvoklis uzlabojās. Sestajā dienā sāpēja visas tās pašas ķermeņa daļas. Bija peldošs sabiezējums mīzalos. Spēcīga prāta aptumšošanās.
Septītajā dienā uzlabošanās.
Astotajā dienā visas pārējās pazīmes mazinājās.
Desmitajā un turpmākajās dienās sāpes saglabājās, bet tās visas bija vieglākas. Šim slimniekam līdz pat beigām slimības saasināšanās un ciešanas galvenokārt bija pāra skaita dienās.
Divdesmitajā dienā mīzali bija balti, biezi un nostāvēdamies neveidoja nogulsnes. Slimnieks spēcīgi svīda. Šķita, ka drudzis mitējies, bet novakarē viņš no jauna sakarsa. Sāpes tajās pašās ķermeņa daļās. Drebuļi. Slāpes. Viegla prāta aptumšošanās.
Divdesmit ceturtajā dienā plūda balti mīzali ar bagātīgām nogulsnēm. Uz visa ķermeņa izspiedās daudz karstu sviedru. Drudzis pārgāja, un slimība atrisinājās.
(Epidēmijas, III grāmata, XVII, 10)Tasas salā kāda grūtsirdīga sieviete, kas nebija nolikusies uz gultas, kaut kāda iemesla dēļ piedzīvoja bēdas un no tām zaudēja miegu, ēstgribu, cieta no slāpēm un nelabas dūšas. Viņa dzīvoja līdzenumā, Pilāda mājas tuvumā.
Pirmās dienas naktij sākoties, uznāca bailes, liela runāšana, nomāktības brīži. Viegls drudzis. Agri no rīta ķermenis spēcīgi raustījās. Brīžos, kad stiprā raustīšanās pārgāja, viņa runāja nesakarīgi un teica neķītrības. Juta spēcīgas un nepārtrauktas sāpes daudzās ķermeņa vietās. Otrajā dienā tas pats. Ne mirkli neatpūtās. Drudzis saasinājās. Trešajā dienā raustīšanās pārgāja, bet pati bija miegaina. Dziļi aizmiga un tad atkal pamodās. Leca augšā. Nevarēja sevi savaldīt. Daudz nesakarīgi runāja. Bija spēcīgs drudzis. Šīs pašas dienas naktī no visa ķermeņa plūda karsti sviedri. Drudzis pārgāja. Viņa aizmiga. Pilnībā atguva sajēgu. Slimība atrisinājās.
Ap trešo dienu melni mīzali nāca sīkā tērcītē, ar peldošiem sabiezējumiem, visbiežāk apaļiem, kas nenosēdās. Ap slimības atrisināšanās laiku bagātīgi tecēja mēnešreizes.
(Epidēmijas, III grāmata, XVII, 11)
No grieķu valodas tulkoja Agnese Gaile un Aija van Hofa