Here's looking at you, kid *

Tagad es zinu. Pa šo laiku Maikla Kērtiza nemirstīgo kinodarbu Kasablanka esmu noskatījies trīs reizes, un tas vēl salīdzinājumā ar dažiem citiem nav daudz. Čigānu “autoritāte” Kusturicas filmā skatījās vienu no visu laiku pazīstamākajiem kadriem šajā varbūt slavenākajā Holivudas melodrāmā, kurā Hamfrijs Bogarts saka Klodam Reinsam vienu no citētākajiem teikumiem kinovēsturē: “This is a beginning of a beautiful friendship,” [1. Šis ir brīnišķīgas draudzības sākums (angļu val.).] un šis teikums tiek citēts ne vien kinematogrāfa “iekšpusē”, bet arī vienkārši kā kulturāla atsauce ikdienā. Kinomīlis Haralds Elceris kādreiz bieži kā patstāvīgu joku atkārtoja nelielu dialogu no filmas: “What watch? — Ten watch. — Such much,” [2. Spēle ar valodisku pārpratumu, tieši pārnesot vārdu nozīmi no vācu uz angļu valodu. Angliski, jautājot par laiku, nejautā par pulksteni (“watch”).] pie tam runājot ar cilvēkiem, kuri nenojauta par Kasablankas esamību.

Kusturicas citāts ne tuvu nav vienīgā atsauce uz Kasablanku vēlāko laiku kino; “Play it, Sam,” [3. Nospēlē to, Sem (angļu val.).] saka Ingrīda Bergamane (Ilsa) melnādainajam pianistam Dūlijam Vilsonam (Semam), uzaicinot viņu nodziedāt Hermaņa Hapfelda As Time Goes By, dziesmu, kas pavada viņas un Bogarta (Rika) mīlas stāstu un kas kļuva par kinomūzikas klasiku, pateicoties leģendārajai filmai, lai gan dziesmas iekļūšana filmā bija tīrā nejaušība: klavieru pavadījuma imitāciju melnādainais aktieris, kurš klavieres spēlēt neprata, bija “pieskaņojis” pazīstamai dziesmiņai, taču filmā vajadzēja skanēt speciāli tai sarakstītajai Maksa Stainera mūzikai. Epizodes ar dziesmu nolēma pārfilmēt, lai panāktu kustību un skaņas sinhronizāciju, bet no tā nekas neiznāca, jo Ingrīda Bergmane, gatavojoties jaunai lomai, bija jau nogriezusi matus. Tad, lūk, Ilsa nesaka: “Play it again, Sam,” lai gan tā varētu likties tiem, kas labi zina Kasablankai veltītās Vudija Alena filmas nosaukumu. [4. Vudija Alena filmas nosaukums ir Play it again, Sam (Nospēlē to atkal, Sem, 1972)] Bet zinātāji slavenākās frāzes izrunā vēl pirms tam, kad filmā tās pasaka Kasablankas varoņi Riks vai Ilsa.

Spēja atsaukties un zināšanas “ap” filmu un Holivudu ir kaut kas ļoti būtisks, lai pret Kasablanku attiektos kā pret kinoskatītājus vienojošu zīmi, taču tas lielākoties raksturīgs visiem Holivudas izstrādājumiem. Ilgi neprātojot, minēšu Matriksu vai Gredzenu pavēlnieku. Pēdējā laika Holivudas lielos projektus ir grūti vai pat neiespējami skatīties, ja tu neiekļaujies Holivudas kinosastatnēs, paklusām nedievini kādu no Holivudas iemītniekiem, ja neesi pat dzirdējis, kas saņēmis kārtējos Oskarus, neesi pievērsis uzmanību grāmatu un spēļu blāķiem, kas saistīti ar kādu no amerikāņu kinostāstiem, ja neesi saņēmis nevienu plastmasas mērglīti kā bonusu pēc lielā maka apēšanas, vārdu sakot, ja tu neievēro, jo nezini, spēles noteikumus. Tas, ka bērni un pieaugušie izmanto kādu debilu izsaucienu (“o-oo”, nezinu, kā transkribēt, bet zinātāji sapratīs) no slavenās angļu teletūbiju filmiņas0, ir tikai mazliet dzīvnieciskāka zīme salīdzinājumā ar spēju reaģēt uz kādu: “Vai tā ir lielgabalu duna, vai tur dauzās mana sirds?” Tieši tā runā Kasablankas varoņi, šajā gadījumā tas ir vientiesīgās un apburošās Ilsas, tas ir, Ingrīdas Bergmanes teksts. (Jaukt aktiera un viņa spēlētā varoņa īpašības ir gandrīz vai nepieciešams šādu filmu skatīšanās nosacījums.)

Kasablankas varoņiem var piedot ne tādu vien bezgaumību; nu lai tak Rika kafejnīcas apmeklētāji sava nesimpātiskā pagrīdnieka — Bergmanes, tas ir, Ilsas, vīra Lāslo vadībā dzied Marseljēzu, pārspējot hitleriešu uzsākto Wacht am Rein, pelnīti izsaucot asaras jaukās kafejnīcas apkalpotājas acīs… Kasablankai var piedot tieši visas bezgaumības, jo Kasablanka sastāv no gandrīz tikai un vienīgi bezgaumībām. Umberto Eko uzskata, ka, tā kā filmas scenārijs nebija gatavs līdz pat pēdējam brīdim (tas netraucēja Hovardam Koham 1943. gadā saņemt Oskaru par labāko scenāriju), režisors Kērtizs izlīdzējās, neapzināti atkārtojot klišejas, kas bija “atstrādātas” jau iepriekšējā kino vēsturē. [5. Skat. Umberto Eko rakstu Kasablanka: kulta filmas un intertekstuālā kolāža.] Tādējādi Kasablanka ir kā vidēja kinoskatītāja apziņas kaudze, kurā mētājas dialogu fragmenti, asarām pildītu acu skatieni, skaisti pieguļoši apģērbi, sirsnīgu dziesmiņu motīvi… Šos pašus fragmentus var atrast arī lielākajā daļā filmu vispār un, lai aina būtu pilnīgāka, arī “dzīvē”, pie tam, nevis citējot kādu filmu, bet, tā teikt, “neapzinātā līmenī”. Ikdienas cilvēka dzīve nav sevišķi izdomas bagāta, liela daļa no tās estētiskajiem elementiem pārceļojuši šurp no kinofilmām, nerunājot nemaz par “kopējām” materiālajām vērtībām, “vēju matos” un tamlīdzīgi. Un visdrīzāk notiek arī otrādi. Tie ir nelieli, cieti kultūras gabaliņi, kurus var iekonstruēt dzīvē/filmā bez kāda psiholoģiska pamatojuma; teiksim, nav it nekāda psiholoģiska attaisnojuma, kāpēc rūdītais brīvības cīnītājs Lāslo Rika kafejnīcā tik dīvainā veidā pasūta dzērienus: vispirms cointreau, tad kokteili, vēlāk — konjaku un beidzot — viskiju. Lieliskas patvaļības dēļ par topošu pretošanās kustības dalībnieku, “labo”, Kasablankas beigās pārvēršas ciniskais pašlabuma meklētājs policijas prefekts (pēc Rika izteiktās “draudzības” frāzes). Tam nav pamatojuma šīs filmas iekšpusē; arī Ingrīda Bergmane izskatās tik nedroša un mīklaina varbūt tieši tādēļ, ka viņa līdz beidzamajam neesot zinājusi, ar kuru vīrieti viņai lemts aizlidot. Un tā ir arī liela veiksme, jo, tieši pateicoties tai, Riks iegūst nepieciešamās cēluma un upurēšanās īpašības, lai pagrīdnieks Lāslo uz visiem laikiem zaudētu Ilsu un, manispēc, varētu tīties uz savu Ameriku. Par to “mums vienmēr būs Parīze,” kā Ingrīdai šķiroties teic Hamfrijs Bogarts.

Atļaušos vēlreiz atsaukties uz Umberto Eko, kurš raksta, ka Kasablanka ir kulta filma, kas būtu jāšķir no mākslas, ja ar mākslu saprot, piemēram, Dreiera, Eizenšteina vai Antonioni filmas. (Starp citu, pēdējā laikā jau ir labi aizmirsts, ka kādreiz “spēles filmas” sauca tieši par “mākslas filmām”, un vienlaikus kino arvien mazāk tiek piemēroti mākslas kritēriji.) Un kulta filmas struktūra, Ekoprāt, nepieciešami paredz filmas nepilnīgumu, kas skatītāja atmiņā varētu saglabāties gatavu fragmentu veidā, kurus tad varētu izmantot kā kultu veidojošus elementus.

Labi, bet Kasablanka bija kulta filma Otrā pasaules kara paaudzei, un tieši tai Bogarts un Bergmane kļuva par pēckara hemingvejiskā vīrieša un viņa sievietes ideālu. Tolaik vēl “glābjamā dzērāja” tēls kinematogrāfā bija jaunums, līdz tam filmu varoņi bija Rūdolfs Valentīno, Džons Berimors vai Duglass Fērbenkss. “Kāda ir jūsu tautība?” jautā galvenais fašists, Konrāds Veits, kuru gribētāji labi atceras no Doktora Kaligari kabineta. — “Es esmu dzērājs,” atbild Bogarts, un viņa seja nezaudē rūgti ironisko izteiksmi, kuras nekustību radījis ievainojums no iepriekšējā kara. Bogarta Riks bez grūtībām iekļaujas priekštatā par kinovaroni vēl šodien, varbūt vienīgi ar pārāk izteiktām upurēšanās tendencēm.

Pēc filmas parādīšanās Kasablankas vārdu ieguva neskaitāmi restorāni un naktsklubi, starp tiem viens no pēdējiem — arī Rīgā, kur kluba nosaukums tikai retam saistījās ar kādreiz visiem zināmu filmu. Un ja Kasablanku vēl var skatītīties ne vien daži kinovēstures sektanti, tad tas ir tādēļ, ka kinoskatītājs vēl nav, teiksim tā, ļoti izmainījies; viņš ne sevišķi alkst pēc “lielās” mākslas uz ekrāna un ir gatavs ikvienu atsevišķu klišeju “kā kino” uztvert no sirds un pa īstam. Kērtizs esot teicis, lai Kohs par filmas loģiku neuztraucas, viss būšot salikts kopā tik ātri, ka neviens neko nepamanīšot. Tas tiesa. Vidējais skatītājs pēc loģikas netiecas, bet izsmalcinātais Kasablankas klišejas uztver kā kādu viņam vien zināmu slepenu spēli ar gatavām banalitātēm.

Bet diez vai kādas filmas skatītāju var aprakstīt vienkārši kā gatavu sava laika kinovalodas un dzīves formu pratēju. Pavisam dīvaini, bet varētu iedomāties, ka skatītājs rodas, viņam skatoties filmu, nevis vienkārši pārveidojoties tam, kurš, nopircis pepsi un popkornu, ieiet kinozālē. Un ko tas nozīmētu? Tas nozīmētu, ka pati filma spēj izraisīt savu skatāmību, pareizāk sakot, daža spēj un daža nespēj. Katrā ziņā man gribas domāt, ka tas, kurš skatās Kasablanku, ir pavisam cita būtne, kuru dzīvu uztur nelaimīga mīlestība, rūgta pašironija un Bogarta smaida ēna. Ak jā, un Bergmanes daile.* Here`s looking at you, kid –– angļu tosts, burtiski:  “Ar šo es skatos uz tevi, mazais.”