Heidelbergas Sokrats

Nepilnas stundas braucienā no Mainhetenas (arī tā tiek dēvēta Frankfurte pie Mainas) atrodas pilsētiņa, kurā laika nozīmei nevajadzētu būt īpaši lielai. Kāpēc? — Tajā mīt cilvēks, kurš uzsver visu laiku tikšanās un saprašanas nozīmīgumu un kuram Heidelberga šķiet tieši tam piemērota. Viņš pat ir teicis, ka nelasa grāmatas, kuras nav vismaz divus gadu tūkstošus vecas. Viņa laika izpratnē ir kaut kas aizlaicīgs.

Tomēr ierašanās Heidelbergā sagādā pārsteigumu. Un ne jau tāpēc, ka senā studiju pilsēta izrādās moderna. Pārsteiguma iemesls ir cits. Pirms dažiem gadiem draugi vedināja uzrakstīt vēstuli Gadameram, bet, vaicāti par adresi, attrauca, lai tikai uzrakstot viņa vārdu, pilsētā visiem tas esot zināms. Dodoties pie Gadamera, nepaļāvos uz šo ieteikumu un uzzināju mūsdienu filosofijas Nestora vai Sokrata, kā viņu arī dēvē, adresi.

Velosipēdiem pārblīvētajā stacijas laukumā taksometra vadītājam nosaucu adresi, taču viņam šāda iela nav zināma. Kartē kopīgi tomēr to atrodam. Bet tas vēl nepavisam nenozīmē, ka izdodas arī aizbraukt līdz šai ielai. Tērzēju ar taksistu, kurš pirms 16 gadiem aizbēdzis no Irānas, bet pašam galvā ieplaiksnās atgāda par Gadamera ierašanos Heidelbergā 1949. gadā. Tas gan ir tikai nostāsts, taču patlaban Gadamera meklējumā sāk kļūt zīmīgs. Gadamers esot atbraucis darba meklējumos un nakti pavadījis parkā uz soliņa, jo viesnīcā neesot atradis vietu. Beidzot šoferis izslēdz skaitītāju un sazinās ar kolēģiem, kuri gan nav zinošāki par viņu. Atvainodamies viņš saka, ka šajā Heidelbergas priekšpilsētā dzīvojot tikai bagātie un pensionāri, viņiem esot pašiem savas mašīnas un taksometrus šurp parasti neizsaucot. Beigu beigās viņam izdodas nokļūt uz īstās ielas, drīz vien apstājamies pie necilas, nedaudz noplukušas mājas. Iespējams, maldīšanās pat ir bijusi nepieciešama, jo pie Gadamera ierodos tieši norunātajā laikā.

Durvis atver pirmajā brīdī nenosakāma vecuma sieviete un pēc sasveicināšanās vedina uz sava vīra darbistabu. Tā ir pavisam neliela, labi ja 10 kvadrātmetrus liela. Tajā ir plaukti, pilni ar grāmatām, rakstāmgalds, rakstāmpults, sofa un krēsls, kurā sēž Heidelbergas slavenākais domātājs. Viņš mēģina piecelties, taču atmet ar roku un aicina apsēsties uz ciemiņiem domātās sofas, no kuras tikko novācis grāmatas (nevis tūkstošgadīgās, bet gan pašas jaunākās). Gluži nemanot aizsākas saruna, kuru viņš veikli un prasmīgi šķetina; rodas iespaids, ka esam jau sen pazīstami. Gadamera runas veids un labvēlība ietver sarunbiedru sevī, saruna it kā risinās pati no sevis. It īpaši simtviengadīgais sarunas meistars (Gadamers dzimis 1900. gada 11. februārī) atdzīvojas, izdzirdot jautājumus — savus vai uzdotos. Pats viņš to dēvē par konversācijas mākslu un piebilst, ka tā esot panīkusi. Saruna apsīkst, kad vienojamies par nelielu interviju, taču pēc diktofona izslēgšanas tā atkal atdzīvojas. Intervija, protams, nav saruna, kas ļauj pateikt arī šo to, ko oficiāli Gadamers līdz šim nav atļāvies.

Daļa no sarunas ir sava veida gremdēšanās atmiņās. Acīmredzot viņam par to ir jautāts bieži, pat pārāk bieži, turklāt šādi viņš var sniegt arī norēķinu. To viņš dara taktiski, dziļdomīgi atturīgi un ironiski. Turklāt šķelmīgais smaids attiecas ne tikai uz citiem, bet arī sevi pašu. Tiesa, teiktā izprašanai ir nepieciešamas zināmas priekšzināšanas un — jā, tā pati hermeneitika, interpretācijas (skaidrošanas) māksla, ko viņš ir izstrādājis un joprojām praktizē. Viņš it kā aizmirst, ka pastāv arī citi hermeneitikas varianti, kas viņa teiktajā ļauj sadzirdēt un saredzēt arī ko citu.

Sarunā ar Gadameru grūti nepieminēt Heidegeru[1. Martīns Heidegers (1889-1976) — švābu domātājs]. Var nojaust, ka viņam tas jau ir apnicis. Rakstot par savu galveno darbu Patiesība un metode, Gadamers jau atzinies nolādētajā izjūtā, it kā Heidegers būtu lūkojies pār plecu. Gadamers — slavenā Heidegera ievērojamākais skolnieks. Beidzot taču arī viņš pats ir ne mazāk slavens. Tomēr ne jau slava ir galvenais. Pat Hābermāsa[2. Jurgens Hābermāss (dzimis 1929) — vācu filozofs] izteiktajā cildinājumā, ka Gadamers esot urbanizējis Heidegera “provinci” (tā Hābermāss dēvē Heidegera dzīves pasauli), ieskanas atziņa par Gadameru kā švābu vārdotāja interpretētāju. Turklāt šādā cildinājumā izpaužas netaisnība pret šo provinci — reālā Meskirhe ir gana urbanizēta, tikai Heidegers to “zemnieciski” mitoloģizē.

Gadamers atzīst, ka Heidegers ir liels domātājs, ka viņa runas vienkārši ir apbūrušas. Taču tūdaļ piebilst, ka pats ir ne mazāk liels domātājs. Auguma ziņā Gadamers tiešām ir bijis lielāks par Heidegeru. Tomēr ne jau tas viņam prātā. Gadamers paskaidro — “Heidegers neprata rakstīt.” Heidegers ne tikai nav pratis rakstīt, viņš nav pratis arī interpretēt dzeju, dzejā spējis atrast tikai savu domu apstiprinājumu. Heidegers pratis, burtiski tulkojot, “zemniekvalodu”. Šādam skaidrojumam ir divas nozīmes, tā ir norāde gan uz tuvību zemei un dzimtajai valodai, gan uz zināmu neaptēstību.

Mūsu saruna nemitīgi atgriežas pie valodas un valodiskuma, bet šīs pārdomas par Heidegeru ir saistītas ar to, kas parasti tiek dēvēts par dialektu. Gadamera pēctecis Leipcigas universitātē Ernsts Blohs[3. Ernsts Blohs (1885-1977) — vācu filosofs] savulaik ir norādījis, ka, neprotot švābiski, nav iespējams izprast Hēgeli. Savukārt Adorno gandrīz vai kļuvis slikti, izdzirdot neliterāru vācu valodu. Gadamers gan neuzskata, ka īpaša uzmanība būtu veltāma Heidegera švābiskumam, Heidegers vienkārši esot pārāk vēlu apguvis literāro vācu valodu. Savukārt Gadamers pats sācis to apgūt no agras bērnības. Tāpēc viņš esot labāks stilists, un arī viņa darbus esot vieglāk tulkot.

Te nu gribētos iebilst, ka viņa tekstus tulkot nemaz nav tik vienkārši. Grāmatu Patiesība un metode nav viegli pat lasīt. Draugi Vācijā smej, ka esmu viens no nedaudzajiem, kas to izlasījis, bet Latvijā — ka esmu otrais (ja neskaita redaktoru) grāmatu lasījušais. Taču iebildums šķiet nesvarīgs, kaut arī Gadamera tekstu sarežģītībai pa jokam pat ieviesta mērvienība, proti, gads.

Viņš labsirdīgi pasmīkņā par savu grāmatu latviešu valodā un vaicā, vai uzvārds tā deformēts, lai izdevniecībai nebūtu jāmaksā autortiesības. Taču tas ir tikai joks, un drīz vien viņš aptver latviešu valodas savdabību. Gadamers stāsta, ka 1968. gadā devies uz Šleiermaheram[4. Fridrihs Ernsts Dāniels Šleiermahers (1768-1834) — vācu teologs, filozofs] veltītu konferenci Amerikā, lāga neprasdams runāt angliski. Un piebilst — bet Šleiermahers vispār neprata angliski. Daudzajos ceļojumos un vieslekcijās Amerikā viņš tā iesavinājies šo valodu, ka Anglijā parasti viņu noturot par jeņķi.

Gadamers vēlas uzzināt, kā ir ar filosofijas apguves iespējām Latvijā, taču tūdaļ pat sāk klāstīt savas pārdomas par izglītību. Tās viņš sāk ar atziņu, ka profesori ir mīkstčaulīgi. Īpaši, viņaprāt, tas pastiprinājies pēc 1968. gada, bet viņš līdz tam jau esot paspējis emeritēties. Profesori ļaujot ierēdņiem noteikt, kam, kas un kā esot mācāms. Lekcijas esot jālasa pārdesmit studentiem. Viņš esot apmeklējis Paula Frīdlendera[5. Pauls Frīdlenders (1882-1968) — ievērojams vācu klasiskās filoloģijas pārstāvis] semināru, un tajā bijuši tikai trīs klausītāji. Kādiem divdesmit studentiem vēl varot lasīt, bet labāk jau ar dažiem mājās rīkot lasījumus un seminārus. (Tā viņš gandrīz arī visu mūžu ir rīkojies.) Labi, ka nenākas stāstīt, ka Latvijas gudrinieki grib panākt, lai lekcijās būtu vairāk par 100 studentiem. Aptuveni apjautis situāciju Latvijā, viņš uzteic Tērbatu. Pēc paskaidrojuma, ka tā diemžēl nav Latvijā, nonākam pie Rīgas un tajā dzimušā Nikolaja Hartmana[6. Nikolajs Hartmans (1882-1950) — sākotnēji Marburgas skolas pārstāvis, jaunās ontoloģijas un materiālās vērtībētikas izstrādātājs], vēl viena viņa skolotāja.

Runājot par Hartmanu, atmiņas raisās brīvāk. Gadamers it kā atdzīvojas un laiku pa laikam labpatikā piever acis. Te vieta piebildei, kas nepavisam nav viņa izturēšanās skaidrojums un pat nenorāda uz tās cēloni. Zinādams, ka Gadamers savulaik brūvējis stipru mokas liķieri, dāvanai aizvedu pudeli ķimeļa. Noklausījies šī brūvējuma leģendu, viņš bilst, ka līdz Ziemassvētkiem vēl ir tālu un varētu jau to liķieri nomēģināt tūdaļ pat. Viņš pastiepjas pie vectēva darinātā rakstāmgalda un pavelk atvilkni. Drīz galdā ir divas glāzītes, tiesa, vienā jau ir kāds šķidrums. Viņš mierina, ka tūlīt to iztukšošot un varēsim baudīt liķieri. Pirmajam malkam seko atziņa: “Kreftīgs! Jūtams, ka spēki atgriežas.” Neizpaliek arī skaidrojums — viņa vecumā tas esot derīgi, turklāt viņš visu mūžu esot vingrinājies. Pēc šiem vārdiem nevar neataust atmiņā Ričarda Rortija[7. Ričards Rortijs (dzimis 1931) — amerikāņu filosofs] stāstītais. Viņš kopā ar Gadameru un studentiem malkojis vīnu, un Gadamers, lai studenti nejustos neērti, to darījis visai cītīgi. Ap diviem naktī viņi palikuši divatā. Rortijs atzīst, ka tā gan ir nozelēta atziņa, taču Gadamers, līdzīgi Sokratam, prot kārtīgi dzert. Šādu atziņu ir paudis ne tikai Rortijs. Ķimeļa malkošanai turpinoties, Gadamers pat nosmej, ka arī viņam šo liķieri varētu sūtīt uz Ziemassvētkiem un atzīmēt to uz pudeles etiķetes, ja ir tāda vēlēšanās.

Stāstot par Hartmanu, Gadamers tūdaļ pat piemin, ka viņš iemācījis uzdzīvot, būt izlutinātam. Gadamers juties kā jaunāks draugs, abi sēdējuši kafejnīcā, tērzējot, dzerot vīnu vai spēlējot šahu. Gandrīz vai bērnišķīgā priekā viņš stāsta, ka Hartmans viņu iemācījis plizdināt akmeņus pa ūdeni. Hartmans pratis arī apieties ar sievietēm. Gadamers gan nestāsta par viņa lomu savā pirmajā laulībā un to, kā nokļuvis pie Heidegera, kaut arī Hartmans viņu sūtījis pie cita filosofa.

Marburgas laiku Gadamers atceras ar patiku, kaut arī nepiemin neokantiešu skolas līderi Nātorpu[8. Pauls Nātorps (1854-1924) — neokantietis, Marburgas skolas pārstāvis], kurš savas Platona grāmatas dēļ saukts par Plātorpu. Par Hartmanu viņam runāt laikam ir vieglāk, jo tas nesaistās ar tēvišķi stingro skatienu. Gadamers visai bieži neizsakās līdz galam vai nepasaka visu, uzskatot, ka sarunas dalībniekam tas ir zināms vai ka to vienkārši ir jāzina. Tāpēc uz viņu nereti tiek attiecināts apzīmējums “Bildungsbürgertum” (nosacīti — izglītotības birģerība). Ar Nātorpu saistītie neokantieši nereti tiek dēvēti par Marburgas skolas pārstāvjiem, taču sākotnēji ar šo nosaukumu tiek apzīmēta Ernsta Šmita[9. Ernsts Šmits (miris 1921) — ķīmiķis, Marburgas skolas pamatlicējs farmaceitiskaja ķīmijā] farmaceitiskās ķīmijas skola, kuru pārstāvēja arī Gadamera tēvs.

Johans Gadamers[10. Johans Gadamers (1867-1928) — Hansa Georga Gadamera tēvs, ķīmiķis] ir atzīta autoritāte ķīmijā, profesors, universitātes rektors, un viņš nevēlas, ka dēls pievēršas mēļošanas profesijai, tas ir, humanitārajām zinātnēm. Tēvu nomierina Heidegers. Gadamers pieļauj, ka šajā sarunā tēvam bijusi iespēja dzirdēt visu to labāko par savu ģeniālo dēlu. Un tūdaļ pat piemetina, ka Heidegeram to atdarījis ar labu, kaut arī par šo sarunu uzzinājis tikai pēc viņa nāves. Gadamers neaizmirst arī atgādināt, kā Heidegers viņu novērtēja, proti, viņam neesot pat ne vismazākās nojēgas par filosofiju. Tāpēc Gadamers uzsācis klasiskās filoloģijas studijas. Taču vēlāk... Gadamers nestāsta, kā nokļuvis pie Heidegera un ko no viņa mācījies. Par to jau ir rakstīts un runāts, iespējams, viņam apnicis to atkārtot. Tomēr šī netīksme var liecināt arī par ko citu.

1923. gadā viņš pirmo reizi dzird Heidegeru lasām lekcijas. Viņš iepazīstas arī ar Edmundu Huserlu[11. Edmunds Huserls (1859-1938) — fenomenoloģijas pamatlicējs], kas fenomenologu aprindās tiek dēvēts par Veco, bet Gadameram šķiet vienkārši traks pulksteņmeistars. Heidegera iespaids ir neizmērojami lielāks. Heidegers uzaicina jauno Gadameru uz tā saukto Būdu, savu meža namiņu Todnaubergā. Šo laiku Gadamers vēlāk nosauc par praktisko ievadu hermeneitikā, kaut arī Heidegers to nekādi negrib atzīt. Pēc tikšanās ar Heidegeru top arī Gadamera pirmais raksts, kas veltīts Hartmana idejām. Gadamers kļūst par pirmo heidegerieti, sava veida Heidegeru pirms Heidegera. Huserla kādreizējais skolnieks gandrīz neko nav publicējis, bet viņa lekcijās izskanējušās domas pirmais publiski pauž Gadamers. Vēstulēs Heidegers gan skaidri un gaiši liek noprast, ka Gadamera raksts ir viņa inspirēts un virzīts. Lai kā tas arī būtu, Heidegers drīz pārceļas uz Marburgu, panāk, ka Hartmans dodas prom, un Gadamerā vairs nesaredz nekādu nojēgu par filosofiju, bet Gadamers studē klasisko filoloģiju un pamazām samierinās ar savu likteni. Taču, studijām beidzoties, Heidegers maina savu lēmumu un aicina Gadameru habilitēties. Līdz ar to Gadamers tiek uzskatīts par švābu domātāja skolnieku.

Tomēr šis skolnieks nav tikai skolnieks. Viņu saista estētika un māksla. Viņš uzsver, ka pirmais sniedzis mākslas jauno interpretāciju. Noklausījies 1936. gadā Heidegera priekšlasījumu Mākslasdarba sākotne, Gadamers atzīmē, ka dzirdējis tikai apstiprinājumu tam, ko pats jau domājis.

Trīsdesmitajos gados Heidegers “nedaudz iepiņķerējas”, kā rezumē Gadamers, nacionālsociālismā, proti, 1939. gadā piekrīt kļūt par Freiburgas universitātes rektoru un, stājoties amatā, teic runu (kurā, tiesa, Vācijas lielais domātājs Hitlers negribēja ieklausīties, kur nu vēl sekot), arī viņa vēlākās aktivitātes sabalsojas ar nacionālsociālismu. Lielā mērā to atsver Gadamera iestāšanās par savu skolotāju, šādi viņš atlīdzina Heidegera kādreizējo palīdzību. Gadamers skaidro, ka ar viņu nekas tamlīdzīgs nav varējis notikt. Tas nav varējis notikt, jo tas nebūtu anstandig — ne tikai būtu nepieklājīgi, tas nepiedienētu, nebūtu solīdi. Turklāt daudzi Gadamera draugi bijuši ebreji. Karls Lēvits[12. Karls Lēvits (1897-1973) — vācu filosofs], piemēram, bijis pirmās meitas krusttēvs, gribējis atteikties no šī goda, taču Gadamers to nav pieļāvis. Līdz ar to nacionālsociālisma tematu Gadamers ir izsmēlis. Viņa aptverošākais formulējums skan: “Īstie nacisti par mums neinteresējās.”

Taču tieši tas liek aizdomāties. Kopumā šā perioda izklāstā Gadamers ir atturīgs un savā ziņā ieņem aizstāvības, attaisnošanas pozīcijas. Personisko viņš cenšas neiekļaut, jo saskaņā ar paša izstrādājamo filosofiju tam ir nozīme tikai tad, ja iekļaujas laikvēsturiskajā. Grāmatā Patiesība un metode, ko hermeneitiķi dēvē vienkārši PuM, viņš raksta: “Vēsture mums nepieder, mēs paši piederam vēsturei. (..) Indivīda pašapjēgsme ir tikai uzliesmojums vēsturiskās dzīves strāvas tīklā.” Piekrītot tam, ka šāda nostāja mazina cilvēka lielummāniju, tomēr nevar attaisnot šo pilnīgo piederību vēsturei. Gadamers netaisnojas, viņš vienkārši tāds ir un pat pasmaida par savu alošanos. 1941. gadā viņš Parīzē franču virsniekiem franciski lasa lekciju par Herderu. Runā par tautas spēku, “austrumnieku” bīstamību. Nacionālsociālistiskie motīvi ir pilnīgi acīmredzami, taču ir arī pamatojums — viņš palicis Vācijā, tur viņam bijis jādzīvo. Viņš rezignē par citu kļūmi, proti, neskaidro izrunu: vārdu “sens” esot izrunājis kā “sang”, līdz ar to jēgas vietā skanējis vārds “asinis”. Vēlāk viņš izstrādā dzirdēšanas filosofiju un ir ļoti uzmanīgs un precīzs izrunā. Savukārt padomju okupētajā Leipcigā Gadamers teic visnotaļ padomiskas runas. To Rietumu sabiedrībā, protams, neuztver tik saasināti, cik nacionālsociālistiskā žargona izmantošanu. Taču tas viss prasa skaidrojumu, ko Gadamers un viņa piekritēji nesniedz.

Skaidrojot Heidegera “iepiņķerēšanos” nacionālsociālismā, Gadamers ir ļoti lakonisks: to noteikusi dievmeklēšana, vispār Heidegers ir dievmeklētājs, un tāda ir visa viņa filosofija. Nevilšus Gadamers paskaidro arī savu pozīciju. Runa atkal ir par dzimto valodu jeb Muttersprache, kas viņam ļauj iezīmēt savu atšķirību no Heidegera. Gadamers uzsver dzimtās valodas nozīmi. Heidegeram tā ir bijusi švābu, bet Gadamers silēziski nav pratis un neprot, viņš ir apguvis tikai literāro valodu. Teikdams “mātes valoda”, Gadamers sniedz vēl vienu norādi. Māti viņš zaudējis agrā bērnībā un nav paspējis iesavināt tās valodu. Taču no mātes, mātes valodas nāk viņa attieksme pret reliģiju. Gadamers nemeklē Dievu, viņš, līdzīgi Platonam, izmanto nekatro dzimti un runā par Dievišķo. Gadamers atceras savas bērnības dienas Breslavā (tagadējā Vroclava) un vietējā mācītāja sprediķus. Tas vienmēr sācis sprediķošanu ar Marka evaņģēlija vārdiem: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!” Gadamers arī pauž atziņu, ka patiesībai, kas uzrunā, vajag pievienoties. Arī viņš pats uzrunā. Nu jau piecus gadus pēc kārtas Vācijā pirms Ziemassvētkiem tiek translēta Rudigera Safranska[13. Rudigers Safranskis (dzimis 1945) — mūsdienu Vācijas domātājs] veidotā filma par Gadameru. Acīmredzot cilvēkiem svarīgi ir nevis jampadrači vai kādi citi reliģiskoti pekstiņi, bet gan Gadamera uzruna. Vismaz Safranskis tā to mēģina skaidrot.

Aiz Gadamera muguras atrodas meitas vīra darināta glezna. Pakalns un ceļš (gluži heidegerisks motīvs). Gadamera māja atrodas pakalna pašā augšā. Kurp ved ceļš? Augšup vai lejup? Vienā no Gadameram tīkamajām fotogrāfijām viņš redzams ejam lejup. Viņš uzstājas kā vidutājs. Savā ziņā viņš tāds ir bijis visu mūžu un joprojām tāds arī ir. Savam galvenajam darbam viņš ir gribējis dot nosaukumu Filosofijas hermeneitiskas pamatiezīmes, taču izdevējs tam nav piekritis. Iecerētais nosaukums Saprašana un norise pārāk atgādinājis Rūdolfa Bultmana[14. Rūdolfs Bultmans (1884-1976) — vācu teologs, filozofs] darbu. Beigu beigās grāmatai ticis nosaukums Patiesība un metode. Gadamers pamato un attaisno garazinātnes, taču pat nemēģina izstrādāt to metodoloģiju. Arī par patiesību, lai gan šis vārds tiek bieži minēts, īpaši daudz grāmatā nevar atrast. Patiesība var kļūt saprotama sarunā. Tāda principā ir šīs grāmatas pamatideja. Gadamers nepavisam neizstrādā hermeneitikas teoriju, viņa filosofija (ievērojot Gadamera pieticību un atturību, labāk būtu — “kāda filosofija”) ir tradīcijveidojošo tekstu izklāsta hermeneitiskā prakse. Un tas daudz ko izskaidro arī viņa paša nostājā.

Saruna ar Gadameru rit raiti, viņš laiku pa laikam atgādina, ka man jau noteikti vēl ir kādi jautājumi vai pats min kādu pārrunas vērtu norisi. Brīžiem saruna kļūst par tādu kā patērzēšanu, valodošanu par šķietami nenozīmīgām lietām. Taču viņš prot tajās saskatīt svarīgo un būtisko. Kāds viņa skolnieks pat aprakstījis, kā, izmantojot tenisa spēles ainu, Gadamers izskaidrojis Hēgeļa filosofiju. Bet mūsu sarunā beidzot esam nokļuvuši līdz tulkojamībai. Skaidrs, ka visu nevar pārtulkot, arī saprast nevar visu. Gadamers stāsta, ka savu domu izklāstu pats var pārbaudīt franciski, itāliski, spāniski un angliski. Viņš pieļauj, ka citās valodās šīs domas varbūt izpaužamas ļoti grūti. Taču arī vāciski tas nemaz nav tik vienkārši. Viņš piemin savu itāliski izdoto grāmatu par filosofijas sākotni. Tagad tā pārtulkota un izdota arī vāciski. Bet tulks esot vienkārši ēzelis. Arī tikko franciski publicētā raksta tulks esot ēzelis. Pie sevis domāju par savas ēzelības pakāpi, bet Gadamers izbrīnīti priecājas par savu formulējumu latvisko skanējumu. Viņš pat mēģina lasīt, tad atmet ar roku un bilst, ka visu jau neizlasīšot un tik un tā neko nesaprotot. Laiks atvadīties. Gadamers piekodina, lai noteikti vēl apciemojot vai vismaz uzrakstot. Viņš nedaudz atvilkšot elpu, lai pārskatītu beidzamā raksta korektūru.

Dodos lejup no kalna. Pēkšņi uznāk spēcīga lietus brīze, un vienā mirklī izmirkstu. Taču tikpat pēkšņi lietus mitējas un mākoņi izklīst. Safranskis dienu iepriekš man teica — būtu Heidegers dzīvojis Grieķijā, nekad nebūtu uzrakstījis tādu Sein und Zeit. Vērojot izgaistošos mākoņus, tiešām gribas domāt par šī kalnainā apvidus ietekmi uz Gadameru, par Daseinsverstandniss. Paliek būtiskais, pārējais pagaist. Skaidrs, ka tikko esmu bijis pie ievērojamākā 20. gadsimta platoniķa, ja jau jāizmanto kāda etiķete. Bet vai viņš ir arī mūsdienu Sokrats? Atbilde ir tikai viena — nezinu.