Halucinogēnais cepumiņš

Par tulpēm nejautājiet – nav sezona. Bet, ja par laika apstākļiem, tad ar vieglu roku – un tieši tāpēc, ka nezinu šī vārda nozīmi – tiem piemēroju apzīmējumu “rēns”. “Rēns” man ir viss jutekliski uztveramais starp “rūsganu” un “drēgnu”. Bet rokas viegli salst, un laikam viegli salst arī skatienam, jo, piemēram, tie dzeltenie, vēl nenobirušie koki tuvējā parkā tagad liekas tālāki, nekā likās pavasarī.

Es no tās turos akmens sviediena attālumā, tas ir, es parasti uz to nolūkojos no kādas dzīvojamās mājas akmens balkona, bet vispār Holande ir gandrīz paradīze – lielākoties gan tiem, kas no tās vienreiz jau izdzīti. Holandieši uz divriteņiem un divriteņu piekabēs spēj pārvadāt pat dzīvojamās istabas mēbeles, un tāpēc arī lielo pilsētu ielās smaržo kā tajā parkā. Smaidīgi homoseksuāli laulātie pāri pastaigājas, turot pie rokas savus adoptētos bērnus. Tie, kas grib tikt eitanizēti, mierīgi tiek eitanizēti, bet pārējie mierīgi uzpīpē zāli vai apstaigā skatlogus zem sarkanajām laternām. Un man tas liekas mīļš kā dzejolītis bērniem – stāsts par ciemošanos pie holandiešiem – viņi jums ielej uzpirkstenī kafiju, noliek uz galda skārda kārbu ar cepumiņiem un, kad jūs esat paņēmis vienu cepumiņu, aiztaisa kārbai vāku ciet.

Vēl dažas dienas un sāksies Christmas for sale [1. "Ziemassvētki izpārdošanā” (angļu val.)]

Viņu valodā es zinu tikai dažus vārdus, tāpēc to, ko raksta avīzēs, laipni cilvēki man pārstāsta. Bet raksta arī interesantas lietas. Piemēram, šajā zemē, kurai cauri manos priekšstatos rēnais gadalaiks joprojām trenkā pirmo reformatoru mocekļu rēgus, pēdējo desmit gadu laikā ir beigušas pastāvēt 673 kristiešu draudzes – vairāk nekā 60 katru gadu nomirst dabīgā nāvē. Daļa baznīcu tiek slēgtas, citās iekārto koncertzāles, bet esot arī tādas, ko kristieši aiziedami atvēlot musulmaņiem kā telpas lūgšanām, jo musulmaņu skaits pamazām pieaug un viņiem trūkst dievnamu. “Nuja,” es teicu holandietim, kas man to stāstīja, “Dievs taču visiem ir viens.” – “Jā, es arī tā ceru,” viņš atbildēja.

Gaisā tāda smarža nav manāma un no balkona tas nav redzams, bet Holandei ir arī karaliene, un visi to zina. Viņas Majestātes Beatriksas van Oranjes Nassau (tā arī izrunāt) attēlu, ko darinājis nelaiķis popārta dibinātājs Endijs Vorhols, es pagājušogad gribēju apskatīt Hāgas mākslas muzejā, sauktā par Maurica māju, bet tur ar aristokrātiskām acīm uz mani skatījās tikai pārsteidzoši mazie vermēriņi [2. Jans Vermērs van Delfts (1632–1675), holandiešu gleznotājs.] – Beatrix bija restaurācijā vai arī ceļoja apkārt pa pasauli.

Uz fotogrāfijām viņa izskatās ļoti līdzīga Anglijas karalienei, bet, atšķirībā no Anglijas karalienes, nemaksā nodokļus. Savukārt holandiešu nodokļu maksātāji viņai un visiem karaļnama locekļiem – gan viņas asins, gan ieprecētajiem radiniekiem – katru gadu izmaksā vairākus miljonus eiro lielu algu – pārsvarā par to, ka viņi ir. Tā ir tāda kā zilo asiņu nauda – es teiktu –, jo saskaņā ar konstitūciju monarhs nedrīkst jaukties valsts politiskajā dzīvē un ikviena viņa parādīšanās sabiedrībā, piemēram, bantītes pārgriešana kāda mākslas muzeja atklāšanā tiek saskaņota ar valdību. No darba brīvajā laikā karaliene tomēr atļaujoties sāņsoļus un vaļības, kas liekot Ministru kabinetam justies neērti – viņa esot pavadījusi atvaļinājumu Austrijā tajā laikā, kad Nīderlande šo valsti oficiāli boikotēja Jorga Haidera politikas dēļ.

Monarhijas pretinieki rāda pasaules karti, uz kuras valstis ar karaļnamiem izskatās pēc peldošiem biezumiem labi nokāstā tējā, un sauc Nīderlandes iekārtu par fosiliju, ko tikai apstākļu sakritības dēļ nav sagrauzuši laika zobi. Tomēr ziniet – viņi skumīgi saka – miermīlīgā ceļā tikt vaļā no dārgā un neērtā troņa mūslaikos ir gandrīz neiespējami. Nedz pati karaliene, pat ja viņu neredz, nedz viņas karaliskums nav fikcija un tāpēc, ja mēs uzceļam Hāgas sirdī simbolisku Bastīliju no papjēmašē, to simboliski sagraujam un kādai tulpei, kas simbolizētu karalieni, giljotinējam sīpolu, tas neskaitās. Tāpat esot ļoti maz cerību, ka reiz šeit tiks sarīkots referendums ar jautājumu: “Vai mēs joprojām gribam karali?”, un, pat ja tā, tad noliedzošas atbildes gadījumā ir grūti iedomāties varas pārstāvi, kas pieklauvētu pie kādas no Beatriksas pilīm un teiktu: “Mēs zinām, cik vērtīgs ir šķidrums, kas plūst jūsu dzīslās, bet tautas balss ir teikusi savu vārdu, un...” Monarhija varētu tikt atcelta tikai tad, ja kāds no karaļnama locekļiem izraisītu starptautiska mēroga skandālu – un vislabāk būtu, ja izrādītos, ka kroņprincis ir pedofils. Tāds noziegums tautu saniknotu visvairāk, liktu tai iziet ielās, vicināt karogus un varbūt pat uzcelt barikādes, uz kurām ar kailām krūtīm aizstāvēt brīvību un republiku.

Par monarhijas pretiniekiem runāju, jo man ar tiem šeit sanākusi darīšana, bet tādu nav daudz. Karaļnamu tautai nemaz nevar tā bezatbildīgi atņemt, domājot, ka tad būs vairāk naudas un mazāk nepatikšanu. Es neesmu bijusi tajā pazemes tunelī Parīzē, kur vēl tagad cilvēki liekot ziedus kanonizētajai princesei Diānai, bet sarkanās studentu neļķītes, kuras redzēju Romas Foruma drupās tajā vietā, kur 44. gadā pirms mūsu ēras nodūra Gaju Jūliju Cēzaru, man iedūrās sirdī (no šī ievērojamā romieša vārda darināti vārdi “ķeizars” un “cars”).

Man nav nekas pret monarhiju, un laikam vienīgais, ko es nevaru paciest, ir Holandes prinču neprinciskais izskats – daudzu bezmaksas studiju gadu un stīvu izpriecu radītais nearistokrātiskais bālums un tik izteikts seksapīla trūkums, ka vai jāraud. Kur te vēl runāt par balto zirgu ar zelta piešiem vai kā tur bija.

Tā nu paliek vienīgi bruņnieciskums, ko taču neskatīsim pēc zilganpelēkā uzvalka piegriezuma. Karalienes vecākais dēls no trijiem kroņprincis Vilems Aleksandrs pirms dažiem gadiem ļoti bruņnieciski apprecēja kādu argentīnieti, kas esot viena “netīrā ģenerāļa” – lasi: “Argentīnas fašista” – meita. Savukārt karalienes vidējais dēls princis Johans Friso šī gada oktobrī ļoti bruņnieciski atteicās no tiesībām pretendēt uz troni, ko viņš un vēlāk viņa bērni varētu ieņemt tajā utopiskajā gadījumā, ja pēc karalienes nāves kādu traģisku apstākļu dēļ to nevarētu izdarīt nedz kroņprincis Vilems Aleksandrs, nedz arī kāds no kroņprinča bērniem (viens šobrīd ir gaidāms). Oficiālajā vēstulē, kas bija publicēta avīzēs un ko nez kāpēc bija neērti lasīt pat tulkojumā, princis savā un savas līgavas Mābelas V. Smitas vārdā atvainojas valsts premjerministram un caur to arī visai Nīderlandes karalistei par to, ka viņi nav bijuši pilnībā atklāti, runājot par līgavas pagātni, un tādējādi ir zaudējuši tiesības uz uzticību. Mābela (kura galu galā iegulsies tronim tuvā gultā, bet to viņš vēstulē neraksta) gan nebija slēpusi, ka pirms četrpadsmit gadiem uzturējusi attiecības ar narkotiku tirgotāju Klāsu Breunsmu, kurš tika nogalināts 1991. gadā apšaudē starp narkotiku mafijām. Tomēr viņa šīs attiecības bija raksturojusi kā īslaicīgu pazīšanos, lai gan patiesībā tās ilgušas vairākus gadus. Neskatoties uz to, ka Mābela vairākas reizes pārnakšņojusi uz K. Breunsmas privātās jahtas Neeltje Jakoba, viņus saistījusi vienīgi aizraušanās ar burāšanu un nevarot būt ne runas par intīmām attiecībām.

Un tam visam fonā ir televīzijas pārraide, kurā Breunsmas bijušais miesassargs Mābelu nosauc par Breunsmas mīļāko; Mābelas draudzenes stāsts par to, ka patiesībā tā mīļākā uz jahtas esot bijusi nevis Mābela, bet viņa pati; sarūgtināta karaliene, kas jaunībā kādā izpriecu braucienā ar Eiropas prinčiem un princesēm esot teikusi: “Beidzot mēs esam starp savējiem,” un žurnālistu ķiķināšana par to, ar kādiem jautājumiem nodarbojas Nīderlandes valdība.

Bet man viss ir gandrīz vienkārši – es uzvelku cimdus un aizeju līdz tam tālajam parkam. Draudzene G. man raksta un prasa, kad es vienreiz saņemšoties un atvedīšot viņiem zāli, bet es jau nevarēšu saņemties. Es vienmēr atvedu vienus un tos pašus apaļos holandiešu cepumiņus. Tie nav tie, kuros iecepts sasmalcināts hašišs, bet tik un tā ir tik garšīgi, ka nākamreiz man atkal prasa tos pašus. Un nemaz nav vajadzīgs mērcēt tējā, un tās nav atmiņas, kas tiek nogaršotas, un tie pat nav sapņi – vienkārši kaut kādas svešādas, bet ļoti lielas laimes un brīvības garša. Un kas par to, ka es vienmēr saku – nekādas laimes un brīvības īstenībā tur nav.

Jā, un tas siers ar lielajiem caurumiem, ko jums bērnībā mammas stādīja priekšā kā Holandes sieru – un jo lielāki caurumi, jo holandiskāks –, nemaz nav Holandes siers.

Bet par tulpēm nejautājiet – nav sezona.