Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Angelas Merkeles replika, ka Putins ir zaudējis saikni ar realitāti, acumirklī izplatījās internetā un kļuva par vispāratzītu diagnozi. Un nav arī brīnums.
Kanclerei laikam gan taisnība: Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzvedībā acīmredzami novērojama atrautība no īstenības. Rodas sajūta, ka viņš ir noticējis pats savai propagandai. Jautājums par to, vai Putins patiešām tic, ka krieviem Ukrainā kaut kas draud, ka Maidanā cīnījās fašistu un amerikāņu algādžu bandas utt., protams, nav bez pamata. Cilvēki tā arī nevar saprast, kas tas ir – tīši meli, maldi vai smalks stratēģisks aprēķins. Un ko vispār nozīmē šis neprātīgais propagandas vilnis, kas robežojas arī visīstāko ārprātu?Izdomājums vai interpretācija
Nesen radio Brīvība situāciju Ukrainā apsprieda Krievijas Valsts domes deputāti Dmitrijs Gudkovs un Jevgeņijs Fjodorovs no Vienotās Krievijas. Fjodorovs, atrazdamies ne īsti pieskaitāmā stāvoklī, apgalvoja, ka Ukrainu sagrābuši amerikāņu, angļu un vācu algotņi un ka Krima ir pēdējā aizsardzības līnija pret Rietumu intervenci. Šādas runas ir tik lielā mērā plānprātīgas, tik ļoti prasās pēc psihiatra, ka tās pat grūti uzskatīt par propagandu vispārpieņemtajā nozīmē.
Propaganda, proti, mērķtiecīga sabiedriskās domas veidošana, par profesionālu nodarbi kļuva tikai Pirmā pasaules kara laikā. Ļoti drīz izkristalizējās galvenie šīs nodarbes principi – piemēram, totālums, nepieciešamība izmantot visus komunikācijas veidus un nepārtrauktība. Būtisks princips bija vienkāršums un vēršanās pie masu apziņā iesīkstējušiem stereotipiem. Jau 40. gadu sākumā propagandas profesionāļi labi zināja, ka nedrīkst sistemātiski izdomāt nebijušus faktus. Hitleram tiek pierakstīts apgalvojums: “Jo lielāki meli, jo lielāka iespēja, ka tiem noticēs.” Taču viņa propagandas ministrs Gebelss tā neuzskatīja. Viņš runāja par to, ka daudzkārtīgi meli nav pieļaujami, un aicināja balstīties uz faktiem.
Propaganda nav realitātes izdomāšana, bet gan tās interpretācija. Gebelss brīdināja, ka nepārtraukti meli propagandu padara neefektīvu, jo neizbēgamā melu atmaskošana izsauc neuzticību un atteikšanos pieņemt pat patiesu informāciju. Viņš nepaguris atkārtoja: “Ikvienam jāzina, kas notiek,” un pirmais ziņoja par vācu armijas sakāvēm, uzskatot, ka notikumus nepieciešams interpretēt, pirms to izdarīs ienaidnieks. Starp 1939. un 1942. gadu vāciešu ziņojumi par stāvokli karā bija uzticamāki nekā sabiedroto sniegtie, turklāt apsteidza pēdējos par vairākām dienām. Nacistu propagandas efektivitāti nodrošināja faktu patiesums.
Efektīva propaganda nevis izdomā faktus, bet tos noklusē. Starp citu, šis princips bija labi pazīstams ne vien nacistu, bet arī pēcstaļina laika padomju propagandistiem.
Viens no klasiskiem propagandas motīviem ir informācija par pretinieka zvērībām. Zīmīgi, ka nacisti, kas šo motīvu plaši izmantoja, centās turēties pie faktiem. Piemēram, informācija par Katiņas traģēdiju, ko viņi izplatīja, faktu ziņā bija precīza. Taču propaganda, kas ekspluatēja zvērības, savas pārmērības dēļ kādā brīdī vairs nedarbojās. Tādēļ ziņas par nacistu nāves nometnēm ilgu laiku Anglijā un ASV netika uztvertas nopietni: tās norakstīja uz propagandas rēķina. Kaut kādā ziņā par propagandu var uzskatīt arī ziņas par to, ka Berkut spīdzinājis aktīvistus, vai arī filmu par to, kā maidaniešus šāvuši snaiperi, lai arī pašus spīdzināšanas un šaušanas faktus neviens neapšauba.
Fantasmagorija un fantomi
Protams, fantastisko pretukrainas kampaņas nepamatotību var skaidrot ar to, ka no Krievijas masu medijiem izzūd profesionāļi vai arī krītas to kompetences līmenis. Taču, manuprāt, tas nepavisam nav viss. Nepieredzēto dezinformācijas melīgumu var izskaidrot arī ar to, ka tā ražota auditorijai, kuru nozombējusi televīzija, uzkurinājis pēcolimpiskais šovinisms un mūžīgā nostalģija pēc “krievu Krimas”. Taču šie skaidrojumi vairs nedarbojas, kad varas politiskie maldu tēli ietiecas diplomātisko pārrunu vai oficiālo deklarāciju sfērā. Iekšējās auditorijas un ārējo oponentu nešķirošana liecina, ka šeit runa vairs nav par banālu propagandu, bet par kaut ko daudz dīvaināku.
Krievijas vara pauž ko tādu, kas stipri vien pārsniedz ierastos manevrus, kādus atļaujas augstākie ierēdņi sarunās. Lavrovs, piemēram, pieprasa neiespējamo atgriešanos pie 21. februāra memoranda, ko, starp citu, Krievija vispār nav parakstījusi. Viņš pieprasa, lai prezidenta pilnvaras tiktu atjaunotas bēguļojošajam Janukovičam, kurš, starp citu, pilnībā izslēgts no pārrunu procesa par Ukrainu (kādēļ, ja viņš ir leģitīms prezidents?) un kurš, kā runā, ir nomiris vai smagi slims (ja nav, tad kādēļ viņu neparādīt?).
Šī prasība nekādi neatbilst īstenībai. Es pat nebrīnītos, ja Krievija pieprasītu, lai pie varas atgriežas nelaiķis. Dome izstrādā likumu, kas ļautu konfiscēt jebkuru ārzemnieka īpašumu. Tādu likumu nevar nosapņot pat ļaunākajos murgos. Vai gan iespējams iztēloties jel vienu investoru pie pilnas sajēgas, kurš riskēs kaut vai ar vienu dolāru valstī, kur likuma vietā, kas sargā īpašumu, ir likums, kas atļauj to konfiscēt?
Visa Krievijas diplomātija un likumu kalšana vadās pēc neeksistējošiem faktiem, noliedzot acīmredzamo, tādējādi pieskaitāma fantomiem (kas, protams, netraucē pašiem diplomātiem un likumdevējiem pievākt savu labumu). Cirks ap krievu karaspēku Krimā un turienes varu šajā ziņā ir zīmīgs. Putins ir pārliecināts: pietiek tikai Krievijas kareivjiem noņemt uzšuves un nozīmes, un viņi vienā mirklī kļūs neredzami kā “Harijā Poterā”. Pasaulei tiek piedāvāts redzēt neesošo (grautiņus, slepkavības – ap tūkstoti nogalināto!) un neredzēt esošo. Kā bērnu spēlītē – “Manis te nav!”
Protams, diplomātijā bieži vien sagroza vai kropļo faktus. Taču ārējā politika, kas pilnībā balstīta fantasmagorijā, tomēr ir unikāls gadījums. Krievijā it kā ceļot nometnes neeksistējošiem ukraiņu bēgļiem, kuru skaits tiek lēsts simtos tūkstošu. Kas tas ir? Propaganda? Bet ir tik vienkārši pierādīt, ka nekādu bēgļu nav: tādas nometnes pavisam noteikti apmeklēs ANO vai Sarkanā Krusta pārstāvji. Kā iespējams veidot reālu politiku, pilnībā balstoties uz meliem?
Visvarenības ilūzija
Krievijas elite, īpaši – Putins, zaudējusi saikni ar realitāti. Halucinācijās balstītajai politikai, kādu mēs redzam, manuprāt, ir psiholoģiskas saknes.
Angļu psihologs Donalds Vudss Vinikots reiz piedāvāja pārliecinošu izklāstu, kā notiek pāreja no agras bērnības uz briedumu. Pēc Vinikota domām, zīdainis dzīvo pilnībā viņam pakļautā pasaulē, kurā viņš jūtas kā absolūts valdnieks. Pietiek viņam sagribēt ēst, un ēdiens maģiskā veidā parādās viņa priekšā; pietiek viņam sajusties neērti, un māte tūlīt pat steidz nomainīt autiņus. Vinikots uzskatīja, ka normāla personības nobriešana ir pakāpeniska pāreja no visvarenības ilūzijas uz adekvātām attiecībām ar realitāti. Turklāt realitāti viņš definēja kā kaut ko tādu, kas mums pretojas: es gribu, taču realitāte manu vēlēšanos neizpilda.
Ilgstoša atrašanās pie varas, īpaši – neierobežotas, noved pie personības regresa uz iluzorās visvarenības stadiju. Viss, ko vēlas valdnieks, īstenojas kā uz burvja mājienu. Visvarenības apziņa pieaug līdz ar tādu cilvēku pazušanu valdnieka tuvumā, kuri spēj viņam atgādināt par realitātes pretošanos viņa vēlmēm. Ziemas olimpiāde dienvidos šajā kontekstā, īpaši negaidītā uzvara tajā, rada ilūziju, ka realitāte pakļaujas līdera gribai. Bet, kad vēlmes saduras ar reālā pretestību, rodas psihoze, tostarp realitāte tiek izslēgta no redzesloka. Franču filozofs un psihiatrs Žaks Lakāns tādu izslēgšanu nosauca par forclusion. Tā ir negatīvā halucinācija – kaut kas atrodas cilvēka redzes laukā, taču viņš to neredz.Apziņas trauma
Jau pieminētais Vinikots uzskatīja, ka pakāpeniska pāreja no visvarenības apziņas uz realitātes apzināšanos bērnam paredz pārejas periodu un to pavada tā saucamo pārejas objektu rašanās. Parasti tās ir spēļmantiņas, kas, lai arī pieder pie ārējās pasaules, pakļaujas bērna gribai un atvieglina pāreju no “visvarenības” uz iespēju ierobežojumu atbilstoši īstenībai. Vinikots rakstīja: “..bērnam jāliekas, ka no objekta var nākt siltums vai ka tas var pārvietoties, tam var būt struktūra vai tas var darīt kaut ko tādu, kas pierāda, ka tas patiešām pastāv. No mūsu viedokļa, objekts parādās no ārpuses, taču, no bērna viedokļa, tas tā nav. Tieši tāpat tas nerodas arī no iekšpuses, tas nav halucinācija.”
Absolūtā valdnieka problēma ir tāda, ka ārpus viņa valsts robežām atrodas realitātes pasaule, kas viņam nepakļaujas. Notikumi Ukrainā ir īsta trauma apziņai, kas noticējusi savai visvarenībai. Reakcija uz šo traumu var būt realitātes izslēgšana un tās vispārēja aizvietošana ar pārejas simulakriem.
Viss naidīgais attiecas tikai uz ārējo (un ir saistīts ar Ameriku vai Eiropu), viss pozitīvais saistās ar iekšējo, savu (krieviskais, ko vajā no ārienes). Šo pasauli apdzīvo paklausīgi pārejas objekti, kā Krimas parlaments. Karaspēks, kas ieradies no Krievijas, kā spēlē pārvēršas par grupām, kas radušās iekšpusē, utt. Tā ir spēle uz halucinācijas robežas, taču tā nepārkāpj šo robežu, ļaujot īstenot vēlmes pretēji visiem saprāta argumentiem, pretēji šo vēlmju neiespējamībai un absurdam. Tas, kas izskatās un tiek uztverts kā propaganda, vēl lielākā mērā ir simulakru izgatavošana, kolektīvs halucināciju seanss pēc vadoņa vēlēšanās. Šie pārejas objekti ļauj līderim pieņemt īstenības kontekstā neprātīgus lēmumus.
Ja visvarenās apziņas vēlmes atkal tiks apmierinātas un Krima kļūs par Krievijas daļu tikpat brīnumainā kārtā, kā noritēja ziemas olimpiāde subtropu zonā, šajā apziņā var absolūti un neatgriezeniski uzvarēt fantasmagoriska aina, kurā pasaule pārstāj pretoties. Tādā gadījumā realitāte pilnīgi pakļausies psihotiskajai gribai, kura nu vairs neticēs nevienai savai robežai.
The New Times, 7. martā