Klauss Marija Brandauers noorganizējis garlaicību, kas kliedz.
14. augustā Vācija atzīmēja Bertolda Brehta nāves 50. gadadienu ar plašām svinībām. Par piemiņas svētku kulmināciju solījās kļūt austriešu aktiera Klausa Marijas Brandauera Berlīnē iestudētā “Trīsgrašu opera”, ar kuras pirmizrādi tika no jauna atvērts Veimāras republikas laika izklaides templis “Admiralpalast”, kurā savas dzīves laikā uzstājies arī pats BB.
“Es esmu kapitālisma bērns. Esmu tajā uzaudzis un jau ļoti agri iemācījies izmantot visas tā priekšrocības. Taču, protams, es zinu arī, cik drausmīgs tas mēdz būt,” Klauss Marija Brandauers bija laipni piekritis intervijai Berlīnes bezpajumtnieku avīzītei “Sētnieks” (Strassenfeger) un lielās līnijās mēģināja pastāstīt, ko tad viņš domā par kapitālismu. Taču ko tur, viņš šajā sistēmā ir veiksminieks, un labi, ka tā.
“Sētnieks” ir Berlīnes bezpajumtnieku mazais bizness, ar šo avīzīti metro vagonos un uz ielām laikabiedri tiek uzrunāti un aicināti nopirkt izdevumu vai ziedot kādu mazu naudiņu tāpat, taču ziedojumu laiki ir garām un pavisam reti gadās redzēt, ka kāds tiešām izvilktu maciņu. Tomēr “Sētnieks” mēģina būt elastīgs, arī tad, ja neveicas. Brehta teātrī “Berliner Ensemble” vakaros, kad tur izrāda kapitālisma dialektiskā kritiķa darbus, viņiem neveicas. Novērojumi liecina: izrādes “Māte” (Bertolda Brehta luga pēc Maksima Gorkija romāna motīviem) starpbrīdī, iznācis pēc kapitālisma kritikas paraugstundas ievilkt elpu, labāk nekā citos teātros ģērbtais skatītājs izšķīrās par sālītu kliņģeri vai glāzi boles ar peldošām zemenēm, un neviens, itin neviens nepirka avīzīti “Sētnieks”, kas kaitinoši tika piedāvāta blakus maizītēm. “Vispirms ēdmaņa, morāle pēc tam,” arī Brandauers uzskata, ka šī ir viena no aktuālākajām “Trīsgrašu operas” atziņām. Līdzās vēl otrai: “Mīlestība turpinās vai arī tā neturpinās.” Bet “Sētnieks”, nesagaidījis atbalstu no “salona komunisma” tempļa, kā “Berliner Ensemble” masu saziņas līdzekļos dēvē šī teātra oponenti, Brehta nāves gadadienas priekšvakarā bija devies pāri tiltam pie konkurentiem “Admiralpalast”, un tagad tirgo avīzīti tur – sociālos materiālus avīzes iekšlapās nomainījis pret zvaigžņu portretiem un sarunām (izrādes ansambli veido vienas vienīgas vācu teātra zvaigznes ar pankroka veterānu Campino priekšgalā), izdevums par 1.20 eiro gabalā vienā vakarā aiziet pāri tūkstoš eksemplāriem.
“Dēls, nekad nekrāmējies ar simtniekiem, prasi uzreiz 100 000. Tos tu dabūsi visdrīzāk,” tā savam dēlam vienmēr esot sacījis Klausa Marijas Brandauera tēvs. Tā viņš arī darot, un “Deutsche Bank” vīri, kas pavasarī viesojušies pie mākslinieka viņa Vīnes dzīvoklī, esot bijuši vienisprātis, ka miljons eiro varētu būt bankas cienīga investīcija kultūras projektā. Ne viena, ne otra puse nesāka iztirzāt faktu, ka “Trīsgrašu operā” ir norādes uz banku institūcijām, kas stājušās mazo noziedznieku vietā. Brandaueru tas nesatrauca, jo viņš kā mākslinieks sacījās esam brīvs runāt par bankām uz skatuves, ko viņš gribot, un neviens kaut kādu investīciju dēļ vien no viņa nevarot prasīt teksta mīkstinājumus vai svītrošanu. “Deutsche Bank” arī neuztraucās, jo viņu jaunais moto skan “Mēs piedāvājam to, ko neviens no mums negaida”. To, ko neviens no viņiem negaida, viņi ir sākuši piedāvāt, tīrot pērnogad notriepto mundieri – tad mēģinājums nožmiegt vācu bulvārteātra pērli, vienu no pēdējiem vecās Rietumberlīnes kliķes bastioniem “Komödie am Kurfürstendamm” ierindoja “Deutsche Bank” barbaru kārtā. Un tur vairs neko nevarēja darīt. Ideja veco bulvārteātri izsviest uz ielas un tā vietā izveidot veikalu sastapa negaidīti skarbu bagātās Berlīnes iedzīvotāju protestu. Jo šis teātris berlīniešiem ir daudz vairāk par “atpūtas namu”. Nonākot tur, cilvēks jūtas kā atsviests atpakaļ zelta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, ik vakaru nams ir pilns personāžu no cita, nogrimuša laikmeta, ko tādā koncentrācijā nekur citviet Berlīnē nesastapt, un svētki turpinās. Šo bijušās godības un kopības sajūtu nespēj sniegt neviens jauns kažoka piedāvājums, tāpēc “Deutsche Bank” iemantoja nožēlojamu veikalnieku reputāciju, kuriem nekas nav svēts. Nē, ir – saka banka, un atbalsta kapitālisma kritikas klasiku.
Pusgadsimts kopš Brehta nāves tika nosvinēts ar pompu, neprātīgi daudziem muzejpriekšnesumiem un mazliet īstas mākslas. Svētkiem labi piestāvēja arī tas, ka Brandauers tika izsvilpts. Lielās dienas avīzes rakstīja par haizivīm, kas Berlīnes kanālos, upēs un ezeros peldot ar mākslīgajiem zobiem, un par to, kā būvbedres apstākļos tapušais iestudējums – vienlaikus ar iestudējuma sagatavošanas darbiem no drupām cēlās “Admiralpalast” – esot sasūcis sevī visus putekļus. Neviens jau arī negaidīja režijas teātra brīnumus no Mefisto, Hanusena, Redla un Rembranta (šo savu kinolomu dēļ Brandauers ir cienīts kā Latvijā, tā pārējā civilizētajā pasaulē). Bet likās gan, ka Brehta sakarā kādu cilvēcisku domu šis mākslinieks šodien spētu pateikt. “Mans uzdevums ir noorganizēt klusumu, kas kliedz,” kādā no izrādes reklāmas kampaņas intervijām sacīja Brandauers, un noorganizēja garlaicību, kas kliedz. Kāds vīrietis man blakus sēdēja, galvu saķēris, un tikai pa laikam pacēla acis uz skatuvi. Inteliģenti saliktie muzikālie numuri bez pilnīgi nevienas domas vai idejas paveica neiespējamo, tie pārspēja pat “salona komunistu” sarūpēto svētku vakaru, kuru noskatoties, kino un teātra zinātniece Valentīna Freimane retoriski jautāja: “Vai jums neliekas, ka Brehta teksti, ja tajos kārtīgi ieklausās, skan kā no cilvēces bērnības nākuši?”
Tomēr jāatzīst, ar savu “konceptuālo” bezdomu piegājienu Brandauers bija panācis Brehta cienīgu atsvešinājuma efektu, vēršot uzmanību uz šo savādo, vācu loloto tradīciju – atcerēties, ka būtisks laikabiedrs ir miris.
