Grūti Jaunā gadā vienam smaidīt

Sarunā piedalījās dzīvesstāstu pētniece Māra Zirnīte, Gudenieku etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Lidija Jansone, LU studenti Kristiāns Treijs, Zane Brūvere un Regīna Tauberga

Tekstu sagatavoja Māra Zirnīte un Valdis Rozenbergs. Tāmnieku dialekta suitu izloksne pierakstīta pēc dzirdes

Intervija glabājas Nacionālās mutvārdu vēstures krājumā (NMV 1898)

Augusts Lipsnis: Man vecāk bij no Alsungs, abi div ritīg suit.

Māra Zirnīte: Un ko nozīmē “riktīgs suits”?

Lipsnis: Nu, es nezin, tā tād iesauk, tā viņ i te tas novads – suitu novads. Es domā, ka viņ ir mazliet nelaipnāk. (Smejas.) Jā, viņ tād diezgan nelaipn i.

Zirnīte: Mājās bija saimniecība, vecākiem?

Lipsnis: Jā, jā, bija.

Zirnīte: Un cik liela?

Lipsnis: 27 hektāri.

Zirnīte: 27 hektāri, un lopi?

Lipsnis: Nu tur vis šitas iet iekšā (norāda uz diktofonu), nu priekš kam ir vajadzīgs? Nu, es neprotu runāt.... man netīk.

Zirnīte:Bet kā jums izveidojās tas dzīves gājums?

Lipsnis: Paldies dievam, sūdīgi! Tā viš i!

Zirnīte: Vai jūs šajā mājiņā viens pats?

Lipsnis: Viens pats tā kā.... Suns, starp citu ar. Jā, to nemaz nevar ar citu suni.... Nu, mamms mammai bija kārtīga saimniecība, krietna saimniecība, Lidija jau varbūt arī atceras.

Lidija Jansone: Tu par Pīkšām runā?! Viena no trim pašām redzamākajām. Saimnieks bija amatvīrs, aizsargu biedrības priekšnieks.

Lipsnis: Tas bija man mamms tētis.

Jansone: Mamms brālis bija kora diriģents, autodidakts, bet spējīgs ļoti! Un abas meičas – August mamm un mamms mās dziedāja korī, dejoja deju kolektīvā.

Lipsnis: Viņa bij uz Zviedriju ar kadreiz projam. Dejotāji trīsdesmit devītajā gadā bij uz Zviedrij. Nu, četrdesmitā gadā ienāca... bruņoti seši vīri... vai septiņ... un viss nosēdināj pie gald un pateic: “Nekustēties nevienam, mēs saimniekosim jūsu mājā.” Un viss. Nu, es tāds puik bij tad.... nu tāds nevaldamāks bij, man tik daudz tur neteic skatīties... vēl tās špeizes un gaļ no pagrab.... četrs bekons ienes krūmos, noslēp! (Smejas.) Vienīgais, ko paspēj. Pārējais viss bij jāatstāj un divpadsmit stund laikā bij jāsavāķas.

Jansone: Ierīkoja zirgu punktu, un saimniekus padzin no mājas.

Lipsnis: Viņs padzin no mājas – un dzīvo, kur gribi – zem egles, vai eglē lien, viņ atnāc pie mums, pie savs meits, kā sak, Sileniekos viņa dzīvoja. Seši... seši cilvēki viņi bij... atnāc pie mums.

Jansone: (smejas) Man mamm stāstīja, kad tur tai zirgpunkt tas priekšnieks jau bija norīkots, viņam bij jāpieskat, lai neko neaiznes projām, un, kad tav māt bij paņēmusi rupmaizs kukul – tikko bij tā maiz izcept – un nesus ārā, šis ieķēries kukulim otrajā galā un...

Lipsnis: Un salauz... Jā, ritīg, jā.

Jansone: (smejas) Tav mamm bij teikus: “Tā ir mans māts maiz un es to var ēst,” un nolauzus gabal, un gājus.

Lipsnis: Un tad viņi nodzīvoj līdz čēsmit pirmā gada četrpadsmitajam jūnijam. Pīkšu saimnieki, tie bija pirmie kandidāti. Jau no rīt agri brauc, četros piebrauc un – vis tā paš procedūr, tikai šoreiz jau vairāk neteic: “Ej kur gribi,” bet mašīnā iekšā un – aidā... Mamms māte... Anna Pīkša, mātes tēvs Ādams Pīkša, mātes māsa Marija ar vīru Jāzepu Pinkuli un mātes brālis Jānis Pīkša.

Jansone: Tas ir tas diriģents, par ko es teicu.

Lipsnis: Visus, visus... un mazo... mazo puisīt ar, Viktor, tam bij seš mēneš...

Jansone: Un tā mašīn sākus kustēties, tas māts instinkts... viņš laikam barots... vēl tie seš mēneš bij... nav izturējus... viņ izstiepus roks un mežonīg kliegus, lai to bērnu... un ta tā pāri bortam abas... Pēdējā brīdī vēl tas māts instinkts neiztur... viņ ķērc, viņ kliedz, ja... viņ izstiep roks, un tā mās tomēr atdod to bērnu, redzot to mātes izmisum!

Zirnīte: Un kas ar to bērnu notika?

Jansone: Nu, viņš atgriezās, bet nu – zobi jau viņam nebij, man lieks, jau divdesmit gados visi salikti mākslīgie. Cita māte baroja izmisuma situācijā, sak, mātei nav ko ēst, bet tai mātei piens vēl... tik tas viņu glābis, ka viņa viņ i barojus a krūt! Un pa upēm, pa ziemeļu upēm prom...

Lipsnis: Vīrieši neviens neatgriezās, izņemot to puisi, to bērniņu. Sievietes visas trijatā pārbrauca. Astoņpadsmitā dātumā jau dabūj zināt, ka būs otrreiz vēl tā izvešan, un mēs kājs pār pleciem un mežā iekšā. Divdesmit otrajā sākās karš. Tā izvešan bij iecerēta, bet mēs dabūjām zināt un paspējām izbēgt. Viņ atbrauc, tā mašīn pakaļ, bet... Tēvs bij saistīts ar veikaliem, nu, kooperatīv, tie veikal bij laikam kopā saimniekiem. Jūrkalnē un kur vells viņ tur tie veikal... brauca apkārt. Čēsmt pirmā gadā viņ izmuk. Un čēsmt devītā gadā akal viņs taisījās izsūtīt un akal viņ izmuk.

Čēsmt pirmā gadā mežā pārlaidām dien... visi bijām mežā. Atklāt sakot, to es jums nemāk pateikt, ko nolēm darīt, nu, skaidrs bij viens – tas, ka mēs gaidīj vāciešs ar atplēstām rokām toreiz. Krievi muka (smejas), krievu armija tur klīd pa mežiem ilg un dikti, kamēr viņus beigās viss tur, kā saka, savaņģoja, vai kā nu teikt... saķēra. Tā pirmā reakcij bij tād ļoti labvēlīga vāciešiem. Bet, nu, ka nāc tā nelabā pus uz ār, nu tad āb div viens vells tur i, nekas tur nav ne viens labāks, ne otrs sliktāks. Nu, ka āb div pa vien kārt viņ ir sviežam. Vācu laikos es jau vēl gāju skolā, laikam čēsmt otrā beidz to mācīšanos, sešas klases beidz, un es zināj, ka es neko nezin. Div reiz div apmēram varēj pateikt.

Jansone: Nu, nu, nu, nu, draugs, nemuld!

Lipsnis: Tā viš bij gan. Nekād sevišķ apetīt man mācīties nebij, paldies Dievam. (Smejas.) Jā, tā nevar teikt, students klausās.

Jansone: Pietiekoš šiverīgs, un sportot tu noteikt sportoj, ne?

Lipsnis: Pa bišķam, jā. Meitenēm pakaļ paskrēj, ja varēj noķert. Ātrāk ne. Strādāju mājās. Sēj, ār, ecēj. Ka nāca vaņka iekšā un automāts rokā, viss, kas bij ņemams, to pa tīro. Nedev ar lab, dabūj pa kakl un viss savāc. Jā... otrs viens jau bij, kas ne sevišķ mūs ieredzēj. Bij tād, kas nodev: vot tos vajag, ka sak, papurināt tā krietnāk.

Jansone: Nu, kas tad bij, Blieģis vienīgais – viņš tač ir tāds. Es bij maza, bij vācieš mūs mājā, un viņš takš atnāc uz Gāčām vienu rītu, vāc virsniek izsauc viņu. Mums blakus istabā dzīvoj Šeniņš, fotogrāfs no Liepājs, un tas prata vācisk. Un pēc tam nu pras, ko viņš runāj. Šeniņš teic: “Tas tak ir viens neliets, viņš teic – es esmu Blieģis, es arī esmu vācietis, mans uzvārds ir Blaih, tā tik latvieši sauc Blieģis, un manī arī tek zilās asinis,” va ne, un kaut ko tur bij čukstējs, ka tur, tur tur, drošvien pa jūsu apkārtn, kaut kur staigā... Blieģis bij stāvējis uz ceļa un rādījs – tur ir, tur ir tā noslēptā manta. Kooperatīv, redz, kad, karš bij, to mantu apraka, viņš bij valdē. Un tas bij stāvējs un rādījis. Viņš ir šeit svešķermenis, viņš nav suits.

Lipsnis: Atklāt sakot, grūt man to ir tā apgalvot, bet nu es tik zināj to, kad Blieģis ir nodevējs. Krievi gandrīz sit nost, šķīv no gald raun nost un bļodiņ, un mēģināj man kundz izvarot. Viņ izmūk, protams, izdevās izmukt, šāv, bet nu netrāpij un aizlaidās.

Zirnīte: Jūs jau bijāt precējušies?

Lipsnis: Nē, nē! Es pārnāc no cietum un tad apprecējos. Viņ mūs mājās dzīvoja ... čēsmt ceturtā gadā no Krievijs vācieš atkāpdamies visus dzina, lai nepalikt Krievijā nevien dzīva dvēsel, Kalvenē vesel ešalonu lielu atved no Pleskavas apgabal. Viņai bij četrpadsmit gad, ka viņ atved, laikam trīspadsmit ar pus. Atveda Alsungā, un bij visiem jabrauc un katram jāņem, cik nu var, mums iznāc trīs, bij tā meiten un viņs radiniek kaut kād, ģeduška. Kad viņai uzmācās tie krievi, es jau tad bij mežā. Tūlīt pēc kapitulācijas. Nu teic, ved atkal, izvešan jābūt, ko tur, nav ko gaidīt, dūmkoks rokā un... Pie Zvirgzdu ezera. Kād divpadsmit cilvēk. Tikai es tāds zaķs viens pats tāds bij, tāds jauniņš, neko neredzējs un neko nedabūjs vēl. Redz, nu tur jau tas stāstiņš ir, es jums iedoš izlasīt, tad jums apmēram skaidrīb radīsies. Tas ir čēsmt piektā gadā rakstīts.

Zirnīte: Četrdesmit piektā gadā... “nododiet saviem kaimiņiem...” tā ir tā meža avīze?

Lipsnis: Uz celma rakstīts, diezgan sūdīgi... varbūt, ka students labāk var izlasīt... man tā neiet. Latvieši, sasaucaties! Galvenais, ka uzrakstīts ar “v”, sa-sav-cie-ca... sasaucaties. Man tā lasīšan un uztraukums ar... (Lasa.) Mūsu dzimtenei un tautai pienācis smags pārbaudījumu laiks. Kurzemes fronti neizdevās sagraut! Vācijas kapitulācija deva iespēju iesoļot dievzemītē boļševiku armijai. Austrumzemes ordas gūsta darbu un karadienestu spējīgus vīriešus, izvaro sievietes, aplaupa mūsu dzimtās sētas, aizved lopus. Mūsu tautas dzīvotspēja apdraudēta. Lai apzināmies vienu, ka ikkatru latvieti vieno kopējs liktenis. Ja to no... noteiktu krievu uzbrucēji, tad mēs visi aizietu nāvē un nebrīvībā Iekškrievijā. Latviešus izdzēstu no dzīvo tautas saraksta. Tā būtu, ja boļševiku vara būtu paliekoša. Bet mēs zinām, ka ne Jaltas, ne Sanfrancisko konferencēs neesam atdoti staļiniskā varā. Šis tagadējais stāvoklis ir pārejošs. Krievu laupītāju bandām atkal būs jāiziet aiz mūs zemes robežām. To prasa Anglija un amerikāņi, un ar to arī Staļina rokaspuišus piespiedīs. Ja ne ar labu, tad ar bruņotu varu. Briest jaunas kara iespējas, Eiropa neatstās krievu mežoņu... krievu mežonību varā. Eiropa neatstās krievu mežonību varā. Zem sabiedroto spiediena tie ātrāk izputēs, kā mēs domājam. Sarkanā armija ir karā nogurusi un novājināta. Aust mūsu tautas brīvības, neatkarības rīts. Parādiet ikviens īstu latvieša nostāju. Nekļūstiet nodevēji pret saviem tautas brāļiem, jā. Lai jūs vēlāk neskartu latviešu tautas sodošā roka. Latviešu tiesas sodošā roka. Palīdziet bēgļiem, kas glābjas no katorgas un nāves, atbalstiet tos, kā varēdami. Saglabājiet un noslēpiet drēbes un pārtiku, nobēdziniet lopus. Mūsu valsts un jūsu pašu dzīves jaunuzbūvi... jaunuzbūvē tas ļoti noderēs. Lai karš ar septiņpadsmit sabiedroto valstīm... nevar vairs tā izlasīt... Pienāks drīz laiks, kad pār Latviju... Latvijas pilsētām un laukiem uzvīsies mūsu sarkanbaltsarkanais karogs. Tas jundīs mūsu brīvību un neatkarību. Tad kā pelavas vējos pazudīs krievu laupītāju bari. Galvu augstāk, latvieti! Mēs neesam pamesti likteņa varā, par mums ir nomodā Anglija un Amerika... Jā, vot, bija nomodā .. jā... vot, pigu! Varenā Amerika un daudzas citas valstis. Drīz sitīs mūsu atbrīvošanas stunda. Dievs, svētī Latviju!

Zirnīte: Un kas ir parakstījušies?

Lipsnis: Tur nekad neviens nav parakstījies. Latviešu brīvības cīnītāji.

Zirnīte: Un kas ar to lapiņu tālāk notika?

Lipsnis: Tā jau nav vien, vien tā lapiņ. Lapiņs šitāds rakstīj daudzas, es un kam bij tie rakstāmie, izsvied pa mājām, lai izlas cilvēk.

Jansone: Tā nav, ka tu gluži neko neiemācījies pamatskolā.

Zirnīte: Bet kā jūs dabūjāt viņu atpakaļ?

Lipsnis: Nē, to es nevar stāstīt!

Kristiāns Treijs: Vai jūs kaut ko paveicāt, tādu...

Lipsnis: Neko tādu, absolūti neko tādu. Sēdējām un gaidījām amerikāņus, klausīj muļķibs, ka nu tik nāks un nu tik būs. Bunkur bij vienkārš izrakts, lai liets līst, būt kur ielīst ta, būt kur ielīst... ta ka kurmis alā – guļ un viss. Te jau, atklāt sakot, tād salašņ banda vien tik bij. No viss Latvijs galvenokārt policist sabraukuš, tie, šucmaņ saucamie, toreizējie. Un tie jau vienkārši bij tik bailīgi, tik tādi gļēvi, vot, nesimpātisk un ar tādiem jau neko prātīg nevar iesākt. Tur jau vaig, tur vaig citādāks. Tur bij pārs, kād div no leģion, kas negribēj padoties krieviem. Nu, tie vismaz bij kā cilvēk, bet tie šucmaņ... Bij pat vienu brīdi tāds pulkvedis Veide, Rīgas apriņķa policijas priekšnieks, bij tas bij atkūlies uz šejien, uz to Kurzem, mukdams no krieviem. Ar viss brūt, starp cit vēl, tā viņam a tur līdz gulšņāj. Un vēl bij tāds kapteinis Gibš, tas vāc laikā ļoti ķēr tos krievu partizāns, tāds diezgan agresīvs bij. Tas arī bij.

Treijs: Sakiet, bet kā jūs zinājāt par Jaltas un Sanfrancisko konferencēm?

Lipsnis: No avīzs. Un arī pa radio, ka tur tās konferencs notiek. Un bija jau arī, es zin, ka tai grupai vispār, ne personīg man, bet bij sakar arī ar Zviedriju, viņ kaut kur gāj satikties ar kādiem, tas jau bij, nu, tāds pusnoslēpums. No turiens ar tās muļķībs viss nāc. Nu tik būs, un nu tik...

Zirnīte: Cik tur ilgi mežā varēja noturēties?

Lipsnis: Jūnij, jau taisni Līgo rītā mūs cap carap un... Tač tomēr divpadsmit cilvēk, kād jau tomēr kaut kur pamanij, pēc ūden jāiet uz ezer, tak ugun iekur, kaut kas ēst jaizvār... izlūk takš strādāj... Līgo rītā aplenca.

Sargi jau bij apkārt, kādi pārs stāvēj arī naktī uz apsardz. Tie kriev armij bij tād – bez trokšņ nevarēj mežā vienkārš ieiet, tūlīt jau manīj vis to jezg, to maķ peremaķ – un viņ jau tā psiholoģisk arī to darīj, lai mēs zinātu, kā teic, ka vairāk nav kur... Tur bij kaukād no vietējiem, saucamie istrebiķeļi, tie bij kā tulk viņiem līdz. Tad no mums viens gāj un no viņiem viens, un tad vēd tās saruns. Tas bij viens no Alsungs, tāds Pūris, tas gāj, tas bij it kā tas grups komandieris, nu, tā nosacīti. Tas aizgāj. Antons Pūre. Viņam tā panniņ vairāk dēg, nekā citiem visiem, jo tos policists jau gauži neieredzēj. Nu, policijas bataljon jau toreiz nepopulār bij. Atnāc atpakaļ un teic, ka jāpadodas, ja negrib padoties, ta ieņems ar kauju un viss.

Ta man siev bija ļoti iedzīvojies un, starp cit, bij diezgan drosmīg, ta ka krievi aplenca mūs, jau nekād ēšan neviens nemācēja vairs piegādāt. Viņa bija vienīgā tā, kas varēja, kas izlīda cauri, viņ zināj tās taciņs pa tiem purviem, viņ mācēj izlīst un nes mums. Citiem jau nebij drosms iet, bet viņ...

Turēj kāds četrs vai piecas dienas. Nu, gribēj, lai mēs padodamies bez kaujs. Nu, mēs nebij neviens uz mier. Kamēr varēj, šāva, un tad dabūj pa pakaus, viņ jau bij gudrāk kā es, muļķs puišelis, ne es zināj, kā jāslēpjas, man tik lik, ka jāšauj, un es šau. Un kāds no aizmugurs pienāc klāt, un puišeļam stroķs no rokām ārā. Krita trīs tikai no mums. Pārējos saņēm, piecus, pagaid, sešus mūs saņēm, trīs krit, un trīs izmuk, tas Veide un tas Gibš, un vēl viens, es tik neatminos to uzvārd viņam.

Zirnīte: Un tā viņa draudzene?

Lipsnis: Nu ja, es to neskait, es siev pa cilvēk neskait! Tā bij ceturtā.

Zirnīte: Jūs pretojāties – un tajā brīdī viņi izmuka?

Lipsnis: Taisn kaujas laikā, taisn. Un tad Lienotu mājās izrakts bij tāds bedrs, pār baļķ jumta vietā, ar zemi aprakts bunkurs, un tur sadzin iekša pa vienam. Viņ speciāli bij sagatavoti šitādiem tēviņiem. Nu, un no turienes uz Vaiņodi, no Vaiņodes uz Šauļiem, no Šauļiem uz Kauņu, un tad aiz polārā loka, protams. Man iedev kā kārtīgam padomj pilsonim tikai četrs gadus... tikai!

Mēs izbraucām no Kauņas 21. novembrī, taisni dzimšans dienā manā. Man, rupj runājot, vissūdīgāk gāj, kopā ar kriminālistiem, ar krieviem. Bijušie krievu zaldāt – cits par izvarošan, cits par laupīšan, cits par šaušan, ar tādiem lopiem kopā bij jābūt. Tiem pārējiem izdevās kaut kā labāks tas dzīvs apstākls tai momentā, bet man bij ļot smag. Nu, to ēšan. Tā jau viņ bij ļoti vāja, un pusi tikai dabūj no to, ko dēv. Viņi paņēm, cik viņiem vajag... ja nedēv a lāb to maiz, nu, tad dabūj pa kakl. Nu, banda paliek banda, tād viņ iekāp un tād viņ izkāp. Un tad jau izformēj pa daudzam vietām, man aizsūtīj prom, i tād Inta. Man vēl bij tas mazais sods, un ta mūs iztaisīj tād izlūk grup. I, teiksim, jaun tras, i dzelzceļš jātais vai tur jaun šaht, ta mūs tāds tos nabags, kam tas mazais sods – lai netaisītos mukt – mēs tad gāj nospraust viss tos mērķs, kur tālāk kaut ko darīt vai rakt.

Man jau ļoti grūti gāja tāpēc, ka es valod neprat, tikpat kā mēms. Ja tagad tie stulbeņ negrib to valod mācīties, ta viņs vajadzēt aizsūtīt tur un viņ pa pārs mēnešiem iemācītos ta ka elš. Kamēr es vēl bij, kā sak, malaļetka, tad jau pa to laik vēl bij ciešam, ka man nebij tie desmit gad piespriest un vēl trīs gād, kā viņ sauc... bez tiesībām. Līdz tam jau nekas, kamēr bij tas četr gad sods, tad jau ne sevišķ man tur vaktēj, varēj arī, rupj runājot, krūmos ieiet bez atļaujs.

Es divreiz esmu mucs, mēģināj, bet nekas neiznāc. Vienreiz sašāv kāj un noķēr. Tas bij čēsmt septītā gād rudenī, jo mums tā dom bij tād, ka mūkot pa krūmiem tur pīlādž ļot daudz aug un tad iespējams vismaz kaut ko apēst pa ceļam. Lādējām ārā grants dzelzceļam, nu, vagon. Bij tad tād vertuška – attais lūks vaļā, un pa tām lūkām jādabū tā grant ārā. Mēs ne tur piec seš, bet simtiem tie cilvēk, tie lādētāj. Un tie sarg, tie tik stulb, viņ jau ļot biež apdzērās, vairs nejēdz, ne, kas ir, ne, kas nav. Vienkārš jāmēģin laim, mēs dīv a vien ukrain, no Zlobins pilsēts viš bij. Un mērķs bij uz Zlobin tikt, Ukrainā. Mēs tai tukšā vagonā vienā stūrī iekšā un aiziet. Un aizbraucām un iet. Aptuven mēs bijām tikuš divsimt kilometrs no tās vietas. Bet nu sāk ēst gribēties un dabisks vajadzībs, un jātiek ārā. Apmēram kād kilometr četr vai piec, vien tād mājiņ maz, maz mājiņ mēž malā. Nu teic, jāiet iekšā. Iegājām iekšā, ļot laipn uzņēm, kriev, protams. Un vārds pa vārdam, mēs teicām – atklāts kārts – mēs mūkam, un vai mums nevar palīdzēt, vismaz pārgulēt kād dien, atpūsties. Jā, jā. Viņ teic, viņiem jāiet uz darb, lai mēs guļam. Un mēs tagad aiztaisam durvs ciet. Nu nepagāj... nu varbūt stunda, pie durēm – dung, dung, dung, dung, dung, dung – milicija. Nu, ko nu darīsies – nu jāmūk, nu vairāk nav ko. Izsitām log un pa log ārā. Krieviem visiem ir sēts apkārt, augsts stāv dēļu sēts. To nošāv, viš nemaz netik pa to žog pār. Un es tik otrā pusē, un man sašāv kāj. Ar to tas... tas lusts beidzās.

Atved atpakaļ nu man uz to nometn, priekšniecībai tas ļoti nepatīk – negribēj ziņot to valdībai, ka ir izmukuš kād. Kā viņ norakstīj to nošauto, to es nezin, bet man lik... tur bij ar tie saucamie krimiķi. Viņ domāj, ka viņ mani nositīs. Lik viņiem mani nest uz darb, es nevarēj paiet – tā kāj bij sašaut. Tād kā krāģ – un uz maiņām bij janes apmēram kād trīs kilometr man uz karjer, kur grant rak... ar lāpstām. Un man nolik zemē un piestūm tačk klāt, un man bij jarok grant a viss sav sūdīgo kāj. Kāds dīvs diens viņ man tā nēsā, un vienreiz vīņ pienāk man klāt viss a lāpstām un teic: “Ti, svoloč, tu vēl muks kadreiz?” Dom jau tād bij, lai nosist. Es teic: “Protams, ka mukšu!” Man bij caur ta ka tā. – “Naš čelovek!” Un tā viņ man nesāj kād mēnes. Un ta viņ tur a sargiem kontaktejās. Redz, krimiķim jau vieglāk, viņ tur pērk un pārdod, vispār lustīg gāj viņiem. Un ta dabujuš kaut kur bij kaut kāds tablets, drošvien varbūt penicilīn vai aspirīn, es nezin. Ta es tās sāk rīt un diezgan ātr sadzīj tā kāj.

Otrreiz, tas jau bij Taišetā, netālu no Bratsks. Tad mēs astoņ gabal izrakām eju. Taisījām jaunas baraks, tur kā reiz japāņi bij pirms mums, bij dzīvojuš – japāņu karagūstekņ. Viens ģeologs arī tajā kompānijā, kas tur viss to Bratsks pusi izstaigājs krustām šķērsām, izrakteņs meklēdams, nu vārdsakot, tā kā brīvais cilvēks. Un ta kaut ko viš tur bij noziedzies, un ta viņ ar iefongāja tur iekšā. Un viš vakaros las tāds ārkārtig interesants lekcijs par to dabu, kas tur ir, kas aug, kas tur neaug mežā, ko tur var dabūt un ko tur var apēst. Un tā vislaik nu stāst un stāst, un stāst. Pārs trīs nedēļ viņš tur mūs apgaismoj tos, kas... gribēj klausīties. Un es ar starp tiem bij. Un viš jau kaut kur bij izods, ka es esm mucs vienreiz jau. Viendien viņš teic: “August, tu nēes uz mier pamēģināt uz Mongolij tikt?” Es teic: “Ja labi maksā... kāpēc gan nē!”

“Jā,” viš teic, “nu, tas lai paliek noslēpums, bet dom i tād, ka jaizrok i eja.” Apmēram tur iznāk no tās baraks ārpus žog kād divdesmit metr. “Jāizrok eja naktī,” viš teic, “un tiksim ārā, tad jau būs lāb.” Kas tur būs pēc tam, kas to domāj. Vispār man nekād jēg no Mongolijs, es viņ vispār pirmoreiz varbūt dzirdēj.

Viš noorganizējs bij astoņs cilvēks. Kad nu izrak to ej, mēs savācāmies viss tā banda kopā – tikai septiņi. Viena nav. Nu, laik nav gaidīt. Ka septiņ, ta septiņ. Mēs bedrē iekšā, ārā... tikko lien otrā galā ārā, bliukš ar automāt laidn pa pakaus. Kurš nāk ārā, tam pa pakaus. Izrādijās – astotais ir viss to liet apgaismojs ta, ka pienākas. Nu, atkal… sods nekāds nebij – gandrīz nosit mūs viss, protams. Kārtīg piesit... vienreiz piesit, iebāz karcerī, trīssimts grām maiz un bišķiņ ūden – ja iznāk tas ūdens, ja nē, tad neiedod nemaz ar... kād nedēļ noturēj, un ar to tā liet beidzās. Izdalīj mūs pa citām brigādēm, lai nevarēt akal kaut ko gudrot, un strādāj tālāk. Kur tas ģeologs palik, to es nezin, tas laikam aizgāj bojā, noteikti. Vairāk viņš neparādījās.

Zirnīte: Bet ko jūs izdarījāt ar to astoto?

Lipsnis: To pārcēl uz cit nometn, viņ pārcēl vienkārš. Tur jau tās nometns ir tā ka sēns. Ta ka gailens meža aug. Mēs pēc kādiem trijiem gadiem tomēr... satikām viņu. Nu, zinām laik jau viņ sargā, bet viņiem jau viš nav vajadzīgs. Tāds nodevējs. Arī viņiem nav vajadzīgs tāds. Ielaid tāpat barā iekšā, un mēs viņ atpazin...

Treijs: Sakiet lūdzu, kas šie te tādi jums ir par dokumentiem?

Lipsnis: Ā, te i vienkārš tād... tas i mans veltījums kundzei. Bez brilles jau... (Lasa.) Ir smagi vienam Jauno gadu gaidīt, ir jāprot Ziemassvētkus, sāpēs smaidot, vadīt. Ak, Salavecīt, ienāc tu uz mirkli, man vieglāk būs, es ceru, tu man tici... Ir pulkā būts, kad Jaunais gads tiek gaidīts, ir glāzēs liets vislabākais, kas vēlēts. Bet tagad vienam glāze jāpaceļ ir man, un vienam jāklausās, kā svētku dziesmas skan. Šos svētkus gaidot, glāze jāiztukšo vienam, pie kapu kopiņas būs jāpasaka: “Mirušos mēs cienām!”... Grūti Jaunā gadā vienam smaidīt, var tostus saukt, bet atbildi būs velti gaidīt... Jā, tas pēc nāvs. Aizgāj divdesmitā novembrī. Taisni kāzu dien. Viņa nomira slimnīcā... Kuldīgā. Nodzīvojām čēsmt sešus gadus.

Zirnīte: Vai viņa atcerējās savu dzimto pusi?

Lipsnis: Mēs jau bijām vienreiz aizbraukuš arī, kādā sešdesmitā vai sešdesmit piektā. Man bij tād vec mašīnīt, nu tāds grabulis, bērn tad jau bij bišķīt tād palielāk, un tad vienreiz sataisījās, nu takš bij jāredz, kād izskatās dāms dzimtā pus. Aizbrauc, nu lai Dievs stāv klāt, mums jau visād iet, bet tur jau nu, tur nu es arī negribēt dzīvot, tiešām nē. Viens otrs tur bij atjaunojs tās mājiņs kaut kād, zemļank jeb kā viņs toreiz, tos bunkurs uzcēluš dzīvoj... Mēs, ka aizbrauc, pat maizi nevarēja dabūt. Mums bij arī ziepīts līdz. Ka parādīj ziep, viņ jau gatav tev pakaļ nobučot par to ziep gabaliņ.

Zirnīte: Cik ātri jūsu kundze Latvijā apguva valodu?

Lipsnis: Viņa jau absolūti! (Sit pa galdu.) Ko viņ varēj zināt latviski, bet viņ jau ļot ātri iemācījās. Es gan pirmāk viņai visāds muļķībs mācīj. Nu, tie tād apaļāk vārd, ko es tā... ko tā... parast nelieto. Mums jau ar viņu nekādi starpgadījumi nebij. Nu, ko tie vecie domāj, to jau grūti pasacīt, bet mēs tač ta ka cilvēk, viss pie vien galda ēdām, nebij nekād nošķirtīb, neko. Lai viņ bij krievi, vai viņ kād bij, bet viņ cilvēk vien ir, mums nav tād atšķirīb mūs ģimenē, kas ir ko ēst, to ēd viss kopā. Es zin, ka vienā otrā mājā viņs atdalīj atsevišķ, dēv viņiem cit kaut ko ēst, bet mēs vis, ko paš ēdām, to viņiem. Viņ iedzīvojās ātr, un galvenais jau to, ka viņ ātr to valod sāk. Lai kā no sākum gāj krustām šķērsām, bet nu saprasties varēj, viņ jau apmēram kādos trīs mēnešos iemācījās, nu, ne vairāk. Pēc tam viņ jau gāj latvieš skolā Alsungā, tepat, pabeidz septīto klas vakarskolā, mācījās labāk nekā latvieš skolniek. Kad es pārbrauc no cietum mājās, tad jau viņ pabeidz. Ta mēs apprecējušies vēl nebijām, bet uz bāniem bij jau tā precīb.

Zirnīte: Uz ko?

Lipsnis: Uz bāniem! Uz vilcien... ta ka uz vilcien, mēs teic, uz bāniem bij. Galvenais, viņai darbā traucēj tas, ka viņ ar manīm sarakstās ar vēstulēm, tas bij viņai liels mīnuss darbā. Viņ strādāj pastā par telegrāfist, par telefonist, un tur jau vajadzēj kristāltīr kriev laikā. Bet viņ – nu, kaut kā izlīd caur ar to viss.

Treijs: Kā vietējie viņu uztvēra?

Lipsnis: Vietējie tā dalīti. Viņai jau neko, bet man jau krita krāgā. Kā ta es, nu tāds... nu, pretinieks kriev, un uzreiz nu krieviet griezīšu mājā. Es teic, lai viņ... lai viņ pienes pirmāk krievietei padzerties, un ta viņ lai sāk runāt. Es jau redz, kas viņ ir pa cilvēk. Es jau nesak latviet i sliktāk, man jau tas neiespaido, bet to, ka viņ mācēj izlīst tur caur, atnest man tur paēst un padzerties, tas jau vien daudz ko nozīmē. Nu, ko tur... kaut ar nevien latviet nemēģināj man ēdināt... Vecāki labi uzņēma. Viņiem nebij nekād pretenzij, jo viņ pie viņiem bij dzīvojus no čēsmt ceturtā gād, līdz kamēr es pārbrauc. Bij rād atsevišķ tād, kas negribēj, ka es precos. Ta es viņs arī kāzās nelūdz! Viņ teic, viņ manās kāzās nenākšot, es teic: “Jūs nemaz nezin, vai es jūs lūgš! Tā jūs nevar atnākt, ja es jūs nelūdz.” Un tā es arī nelūdz. Viņ man vēd visāds tur vedeklas, velns, veselam čupām, brauc precībās pie manim. Nu, kā to sauc – par savedējiem? Gribēj citu ieskalpēt. Kā viņ atbrauc, es mierīg pa log ārā un prom. No Basiem vēd, nu es jau viņs vēl tagad pazīst, viņas vēl dzīvas ir, divas māss bij tāds tāds. Vēl kaut kur jau bilds ar ir, bet es jau nu neieš meklēt, mēsls kaut kas tur.

Zirnīte: Vai jūs pēc cietuma vēl kādreiz nokļuvāt kaut kādā konfliktā ar varu, ar valdību?

Lipsnis: Bij! Bij. Bij tāds partizāņ sarkano... Sarkanās bultas partizāņ salidojums, tur pie manām tēv mājām. Un man toreiz no MRS bija iedota zēm, tur tāds gabaliņš – nu, ģimens zēm. Un es tur bij iesējs zāļāj – tād āboliņsēkl. Un toreiz bij dārg āboliņsēkl, un, kad es nopļāv to pirmo zālīt, es atstāj atāliņ, lai izaug tā sēkl... nu, vienkārš pārdot – naud būtu. Un tie sātandvēsels sabrauc a savām mašīnām, ceļš liels un lauki visapkārt, bet taisni man nobraukāj to āboliņ. Kāds mašīns divdesmit. Un es aizgāj un apskatījos, un es viņiem paņēm visiem, noņēm svečvāds nost tām mašīnām. Un viņ netik nekur. Kas tā pa siev bij, un kā viņ nebij aizgājus līdz viņiem uz tiem bunkuriem tur tās lusts darīt – tā, vellamāt, bij redzējus un pateikus, ka kāds ir atnācs no tās puss, no tām mājām un savācs. Nu, tur ilgi nebij jagaid, ka bij pakaļ, šums bij diezgan liels. Momentā mān viņ nepaņēm, beigās tos vāds es vien dāļ laikam atdev, vien dāļ laikam viņ savienoj pa tiešo. Pēc kādām trijām dienām paziņojums, ka man jāierodās Kuldīgā, milicijā. Es domā, ko man jāskrien, ja jau vaidzēs, gan jau mani dabūs, es nebrauc. Pēc kāds nedēļs atbrauc uz darb, es strādāj kolhozā par virpotāj – esot jabrauc līdzi. “Kāpēc?” – “Nu, to noskaidrosim, ka aizbrauksim!” Es teic: “Es jau tā nu nebrauks!” Ja mān ar varu ved, tad nu tā varbūt, bet es nekād grēk nejūt. Kā ta nejūtot, takš esot mašins sabojājs un ko. Es teic: “Nu, kas sabojāj man lauk, tam sabojāj mašin!” Nu es neaizbrauc, bet tad bij tomēr paziņojums vēlreiz un dabūj braukt uz to Kuldīg. Aizbrauc, un... piecpadsmit diens. Ja nebūt no Alsungs MRS direktor tāds ļot lābs atsauksms, ta jau varbūt būt iznācs, ka būt dabūjs ceļot uz iesildītām vietām. Piecpadsmit diens... vēl tas malks šķūnīts tagad stāv, ko es uzcēl poli... milicijā.

(Šķirsta savus pierakstus, lasa.) Bet gadi bez... gadi bez... bet gadi uz priekšu strauji trauc. Lai aizmirstam ļauno, pats būšu tad labs, priekā pēc gada aizritējis gads. Ka es tagad apdomāju, nu nav uz ko dusmoties.

Bet es, atklāt sakot, viņs neieredz. Nevienu augšā, absolūti nevienu.

Zirnīte: Kur jūs ņemat to informāciju? No avīzēm un radio?

Lipsnis: Nu to takš no dzīvs, vai ta neman to, kā iet? Cilvēks ir nostrādājs un viņam beigās nav maizs garoz pa ko nopirkt. A viņ tur, sātandvēsels, nav nevien kabat, kurā nebūt simteniek iekšā. Kā tik iet, algs jāpaaugstin, kā tik nāk, algs akal jāpaaugstin. Tak cilvēk to zin, nav jau tas nekāds noslēpums. Tur nevajg ne žurnālist, ne kād.

Zirnīte: (Lasa Lipšņa sacerētos pantus.) Nu, varbūt tad nodziedam?

Lipsnis: Tad jums jādzied līdz!

Treijs: Visi kopā, jā!

Lipsnis: Tad, vienīgi tad!

Zirnīte: Tad jūs uzsākat!

Treijs: Regīna jau arī dziedās.

Lipsnis: Protams, kur viņ paliks. Ja nē, dzīsim ārā pie sunīt, lai viņ tur spēlējās! Es jau gribēj pirmāk jūs vest... jūs negribēt ērkšķogs uzēst?

Treijs: Jā ... labprāt.

Zirnīte: Bet tad pēc tam. Vispirms nodziedam.

Lipsnis: Bet ta man jāskatās, kā jūs uzvedīsies, citād... es jau zin kād! Iemānījuš mān, un ta teiks, lai ziņģā tālāk.

Treijs: Nē, nu, ja jums nav bailes, es jau varu dziedāt, kas tur.

Lipsnis: Bailes!? Man nav ko baidīties! Jūs pārbrauc mājās, organizējiet kori. Ansamblīt, maziņ ansamblīt.

Zirnīte: Kāds bija sākums? Mežā...

Lipsnis: Meži, meži, tumšie meži ...

(Visi iesāk dziedāt.)

Meži, meži, tumšie meži,
Lūdzu jūsu padomu.
Rīt man jāiet tautas priekšā
Bargus vārdus klausīties.

Latvju tauta bargi vaicās,
Cik jūs bijāt laupītāj?
Laupītāj mēs bijām četri,
Kas viens otru nenodod.

Pirmais bija Dainis Ģēģers,
Otrais vietnieks Šķēles kungs.
Trešais bija Einars Repše,
Ceturtais es Godmans pats.

Kredītus mēs ņēmām lielus
Zagām tos, ka parauj jods.
Tas nekas, ka bērnu bērniem,
Zagto atdot būs tas gods.

Naudas nav mums Šveices bankās,
Tā ir droši noslēpta.
Visi kungi mūsu rokās,
Gailis pakaļ nedziedās.

Ko jūs bļaujat muļķa tauta?
Labu dzīvi neprasiet.
Brīvība nu jums ir dota,
Muti ciet, un klusējiet.

Represētie klusi čukstās,
Arī tiem bij solīts daudz.
Nedabūsiet jūs ne velna,
Atpakaļ jūs cietums sauks.

Ja es miršu svešā zemē,
Aprociet tad dzimtenē.
Un uz mana kapa rakstiet:
“Še pūst Godmans, laupītājs.”

Lipsnis: Tālāk arī laižam?

Visi: Jā!

Lipsnis: Viss sak “jē”! – ta līdz rītam!

(Turpina dziedāt.)       

Deputātiem algas mazas,
Pieci simti jāpieliek.
Minimālās algas lielas
Nodokļus tām jāuzliek.

 Šķēle santīmus nu skaita,
Divreizdiv tam sanāk piec!
Kopā summa tīri braša,
To valsts budžetā nu liec.

Sabiedrību mums nu veido,
Kur “joptvaimaķ” vairs nelieto.
Seksu visi tagad kāro,
Sešgadīgās izvaro.

Stulba mums ir tiesu vara,
Noziedznieki himnu dzied.
Slepkavo un esi drošs –
Ulmanis tev apžēlos.

Eiropā nu galvu bāžam,
Kā nu katris grib un prot.
Birkavs NATO rindās soļo,
Ulmans līdzi aizjoņo.

Kungi sēž uz pulvermucas,
Kurai laika deglis klāt.
Jeļcins Kremlī berzē rokas,
Drīz būs jāsāk spridzināt.

Lavents slimu cūku tēlo,
Stulba tiesnese tam tic.
Dolāru tam pilna sauja,
Brīvību par to sev pirks.

Šķēles valdība tiek gāzta,
Demokrātija nu plauks!
Birkavs mērkaķsmaidu smaida,
Čevers Kremlim tostu sauks!

Kas jaunu valdību sev veido,
No vecām pagalēm, ja degs.
Visa banda paliek kopā,
Viens skaļi bļaus, cits augstu leks.

Teiks Rubiks cietumam ardievas,
Laba tiesnese tam tiks.
Kremlī sāksies jaukas dienas,
Jaunus plānus galdā liks.

Rubiks ir ar gaišu galvu,
Lužkovs galdu uzklās pats.
Dabu nemet suns, bet spalvu,
Drīz jauna padomija taps.

 Jurkāns Rubikam spiež roku,
Kremlis klanīties tiem liks.
Gribas abiem tautu kopu,
Kur pie guberņām tie tiks.

Krištopāns ar Šķēli kaujas,
Kurš no viņiem premjers būs.
Tēvzemieši klusi čukstas,
Vai tie pie varas vispār kļūs.

Ulmaņkungs ar brašu stāju,
Savu premjeru nu liks.
Okupantiem iedos māju,
Pats pie “varoņzvaigznes” tiks.

Zīle pasauli zin lāpīt,
Finanses tam tīrais nieks.
Jāsavelk tik kopā gali,
Palīdzību visi sniegs.

Pensijas būs tagad lielas,
Lats astoņdesmit pielikts klāt.
Večiem sāksies laimes dienas,
Bads sāks zobus klabināt.

Iedzert varam tagad šņabi,
Iedzer pats, dod draugam ar.
Krutka augstu vilni sit,
Lai drīzāk varam zārkā tikt.

Zirnīte: Nu... tā...

Treijs: Un tagad solo tiem, kas nedziedāja.

Lipsnis: Tagad izdzīs viņ ārā pie ērkškrūm, mēs sēdīsim zālītē. Viņ lai las, un mēs ēdīsim – pa to, ka nedziedāj.

Zirnīte: Kurš ir jums dzīvē bijis laimīgākais laiks?

Lipskis: Man viss laimīg. Es nenožēlo neko... Nu pa to, pa to... desmit gād, tie nu bišķiņ bij pa pulk, pārs gād, to vēl varēt tā pieņemt, bet tas jau no dzīvs ir izsvītrots. Jo viss jaunīb pagāj cietumā. No septiņpadsmit līdz divdesmit septiņi.

Zirnīte: Ko jūs uzskatāt par dzīves galvenajām vērtībām?

Lipsnis: Es nemāk izskaidrot. Nē, to es nemāk.

Zirnīte: Labi, bet uz ko jūs esat paļāvies vai pie kā turējies?

Lipsnis: Pats uz sevīm. Nu, protams, ģimen mēs paļaujamies viens uz otr, tas nu ir fakts. Mums nebij tā, kad vienam ir vienā atvilktnē naud, otrā ir otram. Mums viss bij vienā čupiņā, kad bij, tad ņēm, un tad prasīj – kur palik, nav vairāk naud. Šad tad kādreiz, kad nebij tā īst, tad pazag gan kaut ko no valdībs, tas jau bij tā man personīg darīšan.

Zirnīte: Bet jūs esat arī katoļu baznīcas draudzē?

Lipsnis: Nu, es nezi... ja man nav kāds izsvītrojs ārā, tad droš vien, ka es esmu, es tā īsti nemāk pateikt. Prasījs es nēesm, vai es tur esmu. Ar baznīckungiem man nekād draudzīb nesanāk, nav manā dabā – es nevar. Es nevar sagremot. Es tā domāju, tā liekulīb... tād...

Pret ticīb man nav nekas pretī – ticībai jābūt katram, bet man ar tiem baznīckungiem kaut kā nepas kopā. Viņiem ir sāv uzskat, man ir sāv, es, piemēram, domāj – nav pareiz sadalīt pienākum.

Piemēr, vai ta nu man bij desmit gad vienam... Labāk tas baznīckungs arī būt vien gād atnācs man to Sibīrij atdienēt tur... Un vēl tād viņiem līdzīg, lai viņiem ar būt kaut kas tics. Nu, kālab ta man vienam pašam bij tas dzelzceļš jātais un tā ogle jārok, lai te pa velt varēt dzīvot. Nu, tā – man tād tīr materiāl apsvērum.

Zirnīte: Nu, bet bija jau baznīckungi arī tur.

Lipsnis: Bij, protams, ka bij. To es nesak. Bet te Alsungā ļot māz, piemēram, tādi, kas ir taisni bijuš cietumā, tā kā es – Alsungā tād vairāk nav. Viņ i bijuš izsūtījumā, tas i pavisam kaut kas cits. Es nesak, ka viņiem daudz labāk bij, to es negrib apgalvot. Nu, protams, ka bij labāk, jo, ja tu brīv var staigāt, vismaz kaut ko jau tu apēst var kaut kur dabūt. Zin, es nekontaktējos arkārtīg ar daudziem cilvēkiem. Tād, kas gribēt a manīm un kas zin, ka man vairāk tie santīm kabatā, tād būt pulk, kas a manīm gribēt draudzēties tādā reizē, bet es cenšos apiet viņs. Un tāpēc man ir droš sārgs. Te jau kādreiz, ka nebij man te tas žodziņš, nebij arī suns, nevarēj glābties no tiem bičoņiem. August, vai tev nav kād divdesmit santīm? Un te viņ staigāj pa to sētu cauri, nekād jēg, naktī velns, ceļās, bungās pie durvīm, pie logiem. Aizdod latiņ. Es sak, aizdod – nees takš muļķs, teic, ko tu grib. Iedod kād – es tad saprot, bet ne jau aizdod – kad tu atdos, ko tev ko dot.

Man pulk reiz tā pras – nu, kas tev nekait tagad, nu tev ir lielāk penzij. Protams, man ir mazlietiņ lielāk, jā... kaut nav vēl simts lat nemaz, bet nu... lielāk nu varbūt nekā vienam otram. Nu, kas tev nekait dzīvot. Es teic: “Tu, āzi, tu aizbrauc viens pārs mēnešs, nu pusgad, ja, aizbrauc, un tad... Viņ nāk ar tādiem vēderiņiem... Tavs vēderiš karāsies ne tā, kā tagad tev karājās, bet tad būs priekšauts un krāniņam arī būs priekšā priekšauts, un nevaidzēs širci priekšā likt. Tad tu redzēs, kā tā penzij nākās.” To negrib – braukt neviens tur negrib, paskatīties. Nodevēj te, Alsungā ir ļoti daudz, ļoti daudz cilvēk, kas tiem krieviem līdzi skrēj, komunistisk tād padarīšan. Te pa šito iel, ka iet, diez vai uz viens roks var saskaitīt, uz divam...

Jā, es jau nevainoj taisni mācītājs, viņ jau nav vainīg tanī reizē, bet vispār man to ticīb grauj tas, ka es jūt, ka es dabūjs vairāk nekā man vajag... lai kāds es būt grēcinieks bījs līdz sešpadsmit gadiem, bet nu ne jau tāds, lai mān nu bendēt desmit gads... gandarīšan, kā viņ sauc. Es to nesaprot. Tād izskaidrojum īst viņ man nevar dot, kāpēc tas tā ir bijs. Nu ko viņ var pateikt?! Nu tād man tā dāb ir. Ja man būt, piemēram, vēlreiz jādara, es domāju, es darīt tāpat. Nu, vienīg es būt gudrāks gan, tas nu ir skaidrs. Ja man būt tas prāts toreiz, kad mežā bij, es būt pavisam savādāk rīkojies. Tad es būt pulk vairāk paņēms līdz tos, kas man ķēr.

Zirnīte: Un ko tas dotu? Ko tas vispār mainītu?

Lipsnis: Vismaz es sav dvēsel būt apmierinājs – ka es ar esmu izdarījs labu.