Grieķu un meksikāņu Troja

Neviens mirstīgais - ne gļēvs, ne drosmīgs
nekad nav izbēdzis savam liktenim.
                           Homērs, Īliada, VI, 488-489

Es gribu izstāstīt vairākus stāstus. Pirmais ir no Homēra Īliadas. Tas ir stāsts par sākumu.

Dievietes Tetīdas un mirstīgā Pēleja kāzās piedalījās gandrīz visi Olimpa dievi. Svētku karstākajā brīdī nelūgta atnāca Erīda un iemeta viesu vidū zelta ābolu. Šis ābols pienācās visskaistākajai no dievietēm un izraisīja strīdu starp Hēru, Atēnu un Afrodīti. Pēc Zeva pavēles viņas deva izšķiršanas tiesības Trojas valdnieka dēlam Parīdam – kaut kādam muļķīgam skaistulim, kas ganīja lopus pie Īdas kalna. Hēra Parīdam solīja varu, ja Parīds viņu izvēlēsies, Atēna – bagātību, bet Afrodīte – pasaules skaistāko sievieti Helēnu. Parīds gribēja Helēnu un atdeva ābolu Afrodītei. Tad Afrodīte iesēdināja viņu kuģī, iepūta burās, aizveda pie Helēnas vīra Menelāja un naktī iegrūda Helēnu Parīda gultā. Kas notika tālāk, jūs zināt. Ahillejs, kas izceļas starp Helēnas atkarotājiem kā melns zirgs starp baltiem, arī ir saistīts ar sākumu. Pēlejs un Tetīda bija viņa tēvs un māte.

Otrais stāsts ir par filmas skatīšanos. Es to noskatījos vismaz reizes trīs, jo man bija parocīga nelegālā kopija, filmēta ar slēpto rokas kameru vienā no pirmajiem seansiem Amerikā. Kadru brīžiem aizēno melnas amerikāņu skatītāju ēnas, kas nez kāpēc filmas vidū maina sēdvietu, ceļas kājās, lai uzvilktu vai novilktu virsdrēbes, un staigā šurpu turpu kā tramvajā. Amerikāņu skatītāji filmas laikā nepiespiesti smejas un ķiķina. Visskaļāk ķiķina, kad uz ekrāna kāds kādam atzīstas mīlestībā, zvēr mūžīgu uzticību vai lūdz sevi nogalināt. Sirdsšķīstais un godprātīgais filmas patoss ar sīkajiem smiekliņiem fonā ir aizkustinošs līdz sirds dziļumiem. Nav nekā aizkustinošāka par amerikāņu kino.

Mani fascinē veids, kā filmas taisītāji runā. Piemēram, Braiens Kokss, kas filmā atveido grieķu karavadoni Agamemnonu, saka: “Man šķiet, ka Agamemnona prātā Troja ir kā tāda new age hipiju vieta, kur cilvēki dzīvo izolēti, atšķirti no reālās dzīves, atrauti no progresējošās pasaules...” Savukārt Petersens saka, ka dievu viņa Trojā neesot tāpēc, ka tie neiederētos tajā “reālismā”, ko viņš gribējis panākt filmā.

Un, lūdzu, te arī nākošais stāsts, par reālismu.
Piekrastes ainas pie Trojas vārtiem tika filmētas Meksikā (arī lielākā daļa statistu ir meksikāņi), jo citur nevarēja atrast tik garu, neskartu jūrmalu. Taču Meksikas pludmalei bija vairāki trūkumi. Pirmkārt, tā bija pilna ar kaktusiem, ko nevarēja vienkārši izraut un aizmest, tāpēc ka dažas no šķirnēm bija aizsargājamas. Filmas producenti piesaistīja vairākus botāniķus, kas apdraudētos 4000 kaktusus uzskaitīja, atzīmēja kartē un piesprauda katram zīmīti. Tad tos ar rokām izraka, pārveda uz siltumnīcām, aprūpēja līdz filmēšanas beigām un, sekojot kartei, iestādīja atpakaļ vecajās vietās.

Otrkārt, pludmale bija pilna ar bruņurupučiem, arī aizsargājamiem. Lai ahajiešu un trojiešu kaujas tiem netraucētu dzīvot un vairoties, tika izveidota bruņurupuču aizsardzības programma. Divi zoologi patrulēja septiņas dienas nedēļā visus sešus filmēšanas mēnešus. Ja viņi redzēja, ka bruņurupuči ir izdējuši olas, tās salasīja un nolika iežogotā inkubācijas areālā. Kad bruņurupucēni pēc 45 dienām izšķīlās, tos aiznesa atpakaļ uz piekrasti un palaida vaļā.

Kaktusi no filmas ir pazuduši ar visām adatām, bet bruņurupuču latentā klātbūtne, šķiet, ir iedvesmojusi ainu ar Ahilleja kareivju izcelšanos krastā. Trojieši vīrus ar bultām kniebj nost vienu pēc otra – un tā līdz brīdim, kad kareivji sakrauj no melnajiem vairogiem tādu kā rupuci, aiz kura paslēpjoties, viņi var virzīties uz priekšu. Īliadā šādas ainas nav.

Ja mēs aizmirstam par sarunu, ko varētu risināt paši ar sevi, par tekstu tikai kā tekstu, kā uzrunu nepastarpinātā veidā, bet skatāmies uz Homēra eposiem formāli, tie daudziem cilvēkiem ir radījuši divas problēmas – vienu literāru un otru vēsturisku. Literārā problēma ir labi zināmais jautājums – kas ir sarakstījis šos eposus, bet vēsturiskā problēma – vai stāsts par Trojas karu ir balstīts uz reāliem notikumiem. (Te es lietoju vārdu “reāli” tā, kā to iepriekš lietoja Petersens.)

Par literāro problēmu es nerunāšu, jo Odisejas autorība nav dienaskārtībā. Es pievienojos uzskatam, ka katru no eposiem sarakstījis viens cilvēks, piemēram, Homērs. Protams, izmantojot labi zināmu, senu materiālu – mutvārdu tradīciju, rapsodijas, mītus un dziedājumus. Kādā no Īliadas ainām Ahillejs sēž pie sava kuģa un kitāras pavadībā dzied par senu varoņu varoņdarbiem. Visas tās pretrunas un loģiskās kļūmes (kā var būt, ka Trojas valdnieks Priams kaujas desmitajā gadā nezina savu ienaidnieku vadoņu vārdus?) ir saprotamas, ņemot vērā stāstījuma sarežģītību, un pat piestāv poēmai, kurā ir vairāk nekā 15000 rindu.

Kopš Henrihs Šlīmanis 1870. gadā sāka izrakumus tagadējās Turcijas piekrastē, mēs zinām, ka bronzas laikmeta beigās Trojai bija biezi mūri, tā bija bagāta un ietekmīga un tika nodedzināta vai nodega ugunsgrēkā. Trojas uzplaukums sakrīt ar laiku, kad Egejas jūras salās – Krētā un Rodā, kā arī kontinentālās Grieķijas pilsētās – Mikēnās, Pilā un Tirintā valdīja tā sauktā Mikēnu kultūra. Tā sasniedza savu apogeju 1400. gadā pirms mūsu ēras un pastāvēja aptuveni līdz 1200. gadam. No šī laika saglabājušās valdnieku kapenes ar kupolu, kur miroņiem uz sejas bija zelta maskas, ļoti liela izmēra rotaslietas, kiklopiski mūri, Lauvu vārti, akmens altāri un citi pieminekļi. Mēdz uzskatīt, ka šajā laika nogrieznī arī norisinājās Trojas kara notikumi, jo hitītu tekstos, kas atrasti netālu no Trojas, pieminēta zeme Ahhijawa, un tā paša laika ēģiptiešu tekstos – ziemeļu tauta akaiouash, kuras uzbrukumi apdraudējuši Nīlas lejteci. Šie vārdi droši vien apzīmē ahajiešus jeb grieķus, par kuriem dziedāts eposā.

12. gadsimtā p.m.ē. gan Troja, gan arī Mikēnas un Tirinta iznīka vai nodega. Grieķijā un visās Vidusjūras austrumu zemēs iestājās dzelzs laikmets jeb tā sauktie grieķu viduslaiki, kas kultūrvēsturiski izskatās pēc lēciena no gaismas atpakaļ tumsā. Šķiet, ka abus pretiniekus iznīcināja kāds liels karš – tik ilgstošs un milzīgs karš, ka arī uzvarētāji tajā bija zaudētāji un, tam beidzoties, beidzās vesels laikmets – Homēra vārdiem, “varoņu laikmets”.

Homērs dzīvoja vismaz četrus gadsimtus vēlāk, bet viņa eposos, ja tie ir viņa, runāts par bronzas laikmeta pēdējo periodu, jo gan ahajieši, gan trojieši nēsā bronzas ieročus. Dzelzs, ko lietoja ieroču izgatavošanā Homēra laikā, pieminēts tikai salīdzinājumos. Arī piļu un nocietinājumu apraksts, un paražas Homēra poēmās lielā mērā sakrīt ar vēsturnieku priekšstatu par to laiku dzīvi, izņemot atsevišķus punktus. Homēra eposā varoņus pēc nāves sadedzina, bet grieķi tai laikā tos apraka zemē.

Petersena filmā Trojas karš tiek apskatīts kā vēsturisks fakts. Notikumi loģiski izriet no motivētas cilvēku rīcības un apstākļu sakritībām. Agamemnona sapulcinātie grieķi brauc uz Troju pēc varas un laupījuma, un nevis tāpēc, ka devuši Helēnas tēvam solījumu sargāt viņas un Menelāja laulību, kā būtu pēc Homēra. Gan divu muļķu kaislība, gan Menelāja aptraipītais gods ir tikai iegansti, lai uzbruktu trojiešiem.

Vēsturiskajam skatījumam, kuram Īliada ir notikumi, kas zaudējuši savu politisko jēgu, jo “appušķoti ar leģendām”, kā Petersens raksta komentārā, nav nekādas vainas, vēl jo vairāk tāpēc, ka šis skatījums nav jauns. Hērodots 5. gadsimtā p.m.ē. līdzīgi skaidroja dažus grieķu mītus, un pati Trojas kara hronika bez dievu pieminēšanas atstāstīta kādā tekstā uz akmens plāksnēm, ko mūsu ēras sākumā atrada Krētā. Arī Īliadā dievu gribas izpausmes un iejaukšanās bieži tikai paskaidro vai attaisno pašu cilvēku nodomus. Bieži, bet ne vienmēr.

Filmas problēma – un tāda tur ir, jo citādi jau nebūtu smieklīgi, – nav tajā, ka mēs dievus nedzirdam un neredzam. Patiesībā Petersena izvēle ir apsveicama, jo filma būtu vēl daudz smieklīgāka, ja tajā parādītos vācu supermodeles, kas stādītos priekšā kā Afrodīte un Atēna, un ar specefektu palīdzību ietītu mākonī un izgaisinātu no kaujas lauka varoņus, ko grib izglābt. Es personīgi nekad ne uz kāda ekrāna negribu redzēt Zevu visā tā godībā, jo es tam neticētu un neticētu tāpēc, ka tie mirstīgie, kuriem Zevs parādās, vai nu paši tiek pārcelti uz Olimpu vai arī pārvēršas par akmeņiem. Un nevajag ar to spekulēt.

Filmas problēma nav arī uzrakstā “pēc Homēra Īliadas motīviem”, kas parādās pirms titriem, jo – kas ir “Homēra motīvi”? Homēra motīvi ir visur – sākot no Džoisa romāna un beidzot ar Angelopulosa filmu [1. Domāts Džeimsa Džoisa romāns Uliss (1921) un Teo Angelopusa filma Odiseja skatiens (1995)].

Klupšanas akmens ir filmas “bezdievīgajā” scenārijā un, vispārīgi ņemot, pašā filmas jēgā un tajā homēriskajā “reālismā”, ko mums grib pasniegt. Ja tie nav dievi, kuru nodomi izskaidro darbību, scenāristam Deividam Beniofam nākas visu pamatot pašam, ar katru ainu aizvien tālāk virzoties prom no Homēra pasaules nobeigtības. Viņa pārradītie varoņi un psiholoģiskās situācijas ir vai nu “mūsdienīgas”, tas ir, melodramatiskas un banālas, vai arī neloģiskas. Piemēram, filmā nav saprotama Trojas karaļnama, it sevišķi Andromahes labvēlīgā attieksme pret Helēnu, kuras dēļ divkaujā ar Ahilleju iet bojā viņas vīrs. Tāpat nav saprotams, kā sabiedrībā, kurā kareivja gods un drosme ir vērtību piramīdas augšdaļā, nevienu nešokē valdnieka dēla Parīda gļēvulīgā bēgšana no cīņas. Īliadā Helēna novēršas no Parīda, redzot, ka viņš ir vājš cīnītājs, un, ja Afrodīte viņu ar varu nebūtu piespiedusi palikt, būtu atgriezusies atpakaļ pie pirmā vīra. Labi apzinoties, ka tas, kas ar viņu notiek, ir dievu griba, Homēra tekstā Helēna pati sevi sauc par “kuci” un Parīdu par “gļēvuli”.

Īliada ir stāsts par varoņiem un dieviem – par titānu laiku, bet filma ir stāsts par cilvēkiem un cilvēkiem (un par muļķiem). Lai panāktu filmas emocionālo piepildījumu un aizpildītu dievu tukšumu, scenārists galvenos varoņus polarizē. Hektors ir labais varonis – pašaizliedzīgs, patriotisks, godīgs, bet viņa brālis Parīds ir anti-varonis, kas labprātāk bēg nekā uzbrūk. Ahillejs ir sarežģītais varonis. Vienlaikus harismātisks līderis un augstprātīgs pūslis, kas tic tikai savai nemirstīgajai slavai; cinisks darbības cilvēks un sentimentāls spriedelētājs. Breds Pits, kas kādreiz pārliecinoši nospēlēja “sarežģīto varoni” filmā Cīņu klubs, Trojā uzvedas kā iedomīga popzvaigzne – pārāk introspektīva un tāpēc pārāk moderna. Ja tu dzīvo sengrieķu eposā, tev neklājas visu laiku to vien darīt kā “ieskatīties sevī”. Tas, kas notiek mītā, nevar notikt starp psiholoģiski uzbūvētiem varoņiem, kuros var “iedzīvoties”, un tieši tāpēc tas ir mīts. Iespējams, ka eposu ekranizācijas būtu pārliecinošākas, ja līdzinātos sengrieķu teātrim, kurā cilvēku rakstura īpašības un darbība bija formālas, pakļautas nosacītībai.

Taču visvairāk mani mulsina filmas veidotāju attieksme pret tiem, ko viņi filmā negrib rādīt, – pret dieviem. Tas ir, viņu attieksme, ko var nolasīt no viņu radīto varoņu rīcības un vārdiem. Reliģija filmā parādīta kā bērnišķīga māņticība, atpalicība, “progresa” un “realitātes” apzināšanās trūkums. Hektors trojiešu sapulcē izsmej augstāko priesteri, kas paziņo, ka novērotās putnu lidojuma zīmes karam ir labvēlīgas. Ahillejs izrāda nicinājumu pret Trojas aizstāvi Apollonu, likdams kareivjiem izlaupīt templi un nocērtot apzeltītajai dieva statujai galvu. Smukā Briseīda, kas filmā no parastas meitenes iztaisīta par priesterieni, atdod savu dieviem apsolīto jaunavību par pāris ciniskiem saukļiem no ienaidnieka mutes. Un tas viss, zinot, ka grieķi gan Trojas, gan Homēra, gan Hērodota laikos ziedoja dieviem pirms katras kustības, pirms katras robežas šķērsošanas, pirms katra lēmuma, pirms katra uzbrukuma. Un ziedoja, nevis laiski birdinot miežu graudus uz gruzdoša altāra, kā parādīts filmā, bet kāva dučiem lopu, pašus treknākos, lēja vīnu ugunī, apdāvināja tempļus un savus personīgos praviešus. Īliadā Ahillejs iesaka Agamemnonam izturēties ar cieņu pret Trojas priesteriem, jo baidās no Apollona dusmām, un pats ziedo dieviem, lai lūgtu pasargāt Patroklu no nāves. Sengrieķu vērtību sistēmā nav iedomājams, ka visu laiku lielākais varonis, dievietes dēls Ahillejs, kuru ciena un godina viss Agamemnona karaspēks, apgānītu svētvietas. Bezdievji un zaimotāji nekļūst par varoņiem – jo varoņi ir dievu mīluļi –, bet uzkrauj lāstu saviem pēctečiem daudzās paaudzēs. Vajag izlasīt Īliadu, lai zinātu, ko nozīmē dievu dusmas.

Man patika otrā plāna aktieri un dažādas detaļas – divkauju horeogrāfija, acis uz kuģiem, vīriešu matsprādzes, Trojas zirga līkā galva, tas, ka sievietēm pasmaržo matus, lai pateiktu – jā, viņas ir karaļu atvases, un arī, lai atcerētos viņas. “Dārgām eļļām svaidīti mati” – tas ir teikums, ko, dziedot par sievietēm vai dievietēm, neizlaida liriskie dzejnieki. Kļūdu un šaubīgu reāliju filmā, kurā ieguldītie līdzekļi ir gandrīz tikpat lieli kā Grieķijas nacionālais kopprodukts, ir slavējami maz: kavalēriju bronzas laikmeta kaujās vēl neizmantoja, bērēs trojieši noteikti nevalkāja melnas drēbes un Agamemnons diez vai dauzīja ar scepteri pa tik labi izzīmētu navigācijas karti. Jo, iedomājieties, ja Odisejam, mājās braucot, būtu bijusi karte...

Homēra varoņi, atšķirībā no filmā parādītajiem, daudz vairāk runā un izsakās paplašinātos teikumos, nevis apmainās ar īsiem aforismu tipa uzsaukumiem. Viņi arī ir trauslāki un jūtīgāki. Ahillejs Īliadā daudz raud – un nevis kautrīgi šņukst kā Pits, kas seko mūsdienu pedagoģiskajam principam “zēni neraud”, bet “ļauj asarām vaļu”, notriepj seju ar pelniem un plēš matus. Redzot Patrokla līķi, raud arī Ahilleja zirgi. Amerikāņu Troja ir imūna pret to poētisko misticismu, jutekliskumu un trauslo skaistumu skopos vārdos – pirmā lieta, ko es zinu no Homēra, ir tas, ka rītausma lien no pamales “ar rožainiem pirkstiem” un “safrāna plīvuriem”.

Runājot par dievību prombūtni es aizmirsu pateikt, ka filmā ir tikai viena pārdabiska parādība – saule uzlec un noriet vienā un tajā pašā vietā.
Ir vēl pēdējais stāsts – par beigām. Pat ne stāsts, vienkārši beigas.

Īliada apraksta tikai nelielu epizodi no desmit gadus garā Trojas kara – laika sprīdi, kas nav ilgāks par diviem mēnešiem, no Ahilleja strīda ar Agamemnonu līdz Hektora bērēm, kuru laikā Ahillejs ar Priamu bija noslēguši pamieru. Visu, kas notika iepriekš un kas notiks pēc tam, – kā atsākās karadarbība un kā grieķi Troju ieņēma, mēs uzzinām tikai gadījuma pēc no stāstiem Odisejā – grāmatā, ko, iespējams, nemaz nav sarakstījis tas pats Homērs. Īliadas vēstījums ir drūms. No pirmās rindas līdz pēdējai mirušo kļūst vairāk un vairāk. Divos pēdējos dziedājumos aprakstītas sēras un bēru rituāli. Daudzi no vēl dzīvajiem varoņiem, kā Ahillejs, zina, ka mirs un ka viņu liktenis ir neizbēgams – vēl neizbēgamāks par dievu gribu. Trojai lemtajā iznīcībā un varoņu nāvē neko nemaina arī tas, ka Hektoru Olimpā apraud pats Zevs.

Īliada ir stāsts par likteni un nāvi – dievi tajā neko nemaina, tie var to tikai palēnināt vai paātrināt. Ja dievu nebūtu, liktenī mainītos tikai tā piepildīšanās brīdis.

Ahillejs filmā iemieso šo domu, kas pastāv vienīgi ārpus Homēra, ārpus grāmatas vākiem, lasītāja prātā. Savukārt tukšā pludmale Meksikā, kur savā vaļā aug kaktusi un vairojas bruņurupuči, iemieso to dievišķi svētlaimīgo pasauli, kas paliek pēc kara.