Gribētos būt aplim

Rīgas Laiks:Jūs pirms sarunas teicāt, ka nevēlētos, lai publicējam žurnālā jūsu fotogrāfijas no izrādes Pelnrušķīte, lai arī tās būtu labas.

Aleksejs Avečkins:Es negribu nevienam neko iestāstīt. Katram ir sava galva uz pleciem un katrs pats izvēlas, ko viņš skatīsies un ko nekādā gadījumā neskatīsies, bet man darbs pie šīs izrādes bija ļoti smags. Vispirms emocionāli – grūta cīņa pašam ar sevi.

RL:Ko jums sevī vajadzēja pārvarēt?

Avečkins:Nevēlēšanos tur piedalīties. Saprotiet, tāda sevis laušana, iekšā viss pretojās. Viss pretojās. Pārsteidzoši, bet pirmo reizi dzīvē es jutu, ka izrāde sāk mani ārdīt. Sapratu, ka ir divas iespējas – vai nu iziet no šīs izrādes, izstāties, vai arī turpināt cīņu ar sevi. Piespiest sevi. It kā esmu priecīgs, ka neaizgāju vieglāko ceļu, ka izdevās sevi pārvarēt, jo tas palīdz nonākt jaunā spirāles lokā. Es vismaz centos saprast, kas ar mani notiek.

RL:Vai jūs pirms tam vienmēr jutāties neiedragājami viengabalains?

Avečkins:Es no katra jauna uzveduma gaidu, ka tajā tiešām būs kas jauns, ka es varēšu sevī atklāt kaut ko jaunu. Izdarīt kaut ko tādu, ko līdz tam neesmu darījis. Bet diemžēl Pelnrušķīte man bija tikai agrāk sūri grūti sakrātā kapitāla ekspluatācija. Profesionālā ziņā nekas jauns priekš manis neradās.

RL:Kas tad tomēr jums liek tik skarbi atzīt – ka šis darbs jūs kaut kādā nozīmē pat grāva kā cilvēku?

Avečkins:Es domāju, ka mans iekšējais protests bija pret estētiku. Ir skaidrs, par ko ir izrāde – un ne jau pret to, bet pret līdzekļiem, ar kādiem tiek izteikts tas, ko mākslinieks vēlas pavēstīt. Man ir svarīgi izrādē saskatīt mērķi. Ja mērķa vietā ir līdzekļi, ja epatāža ir svarīgāka, es to nesaprotu, es nevaru atrast kodolu. Tas viss bija pārāk ārējs un tāds pārāk atklāti... negatīvs, ar mīnus zīmi. Un man šķiet, ka visam, ko mēs darījām uz skatuves, ar Prokofjeva mūziku nebija nekāda sakara. Es nevarēju atrast vienotību starp mūziku un sevi šajā mūzikā, es darīju ne to, ko dzirdēju. Ja iet paralēli, var uzbūvēt vertikāli, bet ja iet šķērsām mūzikai, rodas tikai konflikts. Arī ar sevi, ķermenis taču neklausa, ja dzirdi vienu, bet ķermenim jāizdara pavisam kas cits. Līdz šim es tādu konfliktu nebiju izjutis, varbūt man bija veicies.

RL:Operā daudzi runā par uzvedumu neatbilstību mūzikas jēgai, visdažādākajos kontekstos, visvairāk režisoriem pārmet nemuzikalitāti. Visi jūt līdzi mūzikai, un katrs domā, ka tieši viņš dzird pareizi.

Avečkins:Pareizi? (Smejas.) Protams, katrs dzirdēs pa savam. Bet mūsu profesija jau tieši ir – vizualizēt mūziku. Lai skatītājs ne tikai to dzird, bet lai arī ierauga, tā ir profesijas sāls. Un ir svarīgi atrast domubiedrus, vajag dejotāju pievērst savai ticībai, lai ietu kopā un darītu vienu darbu.

RL:Bet vai var otrādi, vai dejotājs var pievērst režisoru, horeogrāfu savai ticībai?

Avečkins:Es domāju, laikam var... jā, var. Bet kā, to es nezinu. Skaidrs, jābūt absolūti talantīgam, bet tas jau ir pārāk abstrakti.

RL:Vai jūs nepalīdzētu man saprast to, kā horeogrāfs izklāsta savu ideju? Vai tā pastāv tikai viņa galvā, vai viņš rāda priekšā, zīmē, stāsta ar vārdiem?

Avečkins:Es pajautāju Allai Sigalovai – kad mēs taisījām Fejas skūpstu un dzīvojām Novosibirskā, un bija ļoti ciešs kontakts – es pajautāju: kā jūs izdomājat izrādi, kā tas notiek, kā rada to bērnu? Viņa saka, zini, tas var notikt jebkurā vietā. Pēdējo reizi tas esot bijis mašīnā, viņa braukusi mašīnā pa Maskavu un redzējusi, kā cilvēciņi kustas acu priekšā. Un knapi paspējusi pierakstīt.

RL:Tātad viss tomēr tiek pierakstīts – ar vārdiem?

Avečkins:Katram baletmeistaram ir savs pierakstīšanas veids. Sigalova, es zinu, apraksta ar vārdiem. Pastāv taču baleta terminoloģija, kustību nosaukumi, no šīm kustībām tiek saliktas kombinācijas, un var pierakstīt tādas formulas. Nu, viņai, lūk, tas notiek tā, viņa vienkārši redz. Bet mēģinājumu zālē viņa jau atnāk ar pilnīgi gatavu materiālu. Kustības jau ir saliktas noteiktās kombinācijās un pierakstītas ar vārdiem. Un tad Alla mums ļoti lēni, rūpīgi rāda katru galvas pagriezienu, skatienu, pilnīgi katru kustību.

RL:Rāda ar savu ķermeni?

Avečkins:Jā. Viņa vienmēr rāda pati, nāk baleta treniņtērpā un skrupulozi visu rāda. Uz kuru pusi jābūt vērstam pirkstam, kā kustas rokas, kājas, viss ķermenis. Un zālē vairs nekāda izgudrošana nenotiek. Protams, ir arī citi paņēmieni. Daži baletmeistari nāk pilnīgi nesagatavojušies un sacer uz vietas mēģinājumā. Tas ir slikti no dejotāja viedokļa, dejotājs jūtas kā gaisā pakārts, gaida – kas būs, vai būs, vai vispār kaut kas būs, nogurdinoša gaidīšana, un beigās tu dažreiz vispār pārstāj sajēgt, kas notiek.

RL:Un jums viss ir uzreiz vienkārši jāiegaumē?

Avečkins:Jā, es uzreiz visu iegaumēju. Mums ir ļoti attīstīta atmiņa, jo mēs katru dienu iegaumējam ļoti daudz materiāla.

RL:Tad iznāk, ka jūs visu uzzināt tikai fragmentāri?

Avečkins:Jā, kā mozaīku. Ir mazi gabaliņi.

RL:Bet kā tad iespējams strādājot domāt par visu kopumā?

Avečkins:Es par to domāju visu laiku. Labi, šodien tev ir tāds viens konkrēts uzdevums. Viens mozaīkas gabaliņš ir ielikts, iestudēta konkrēta kombinācija, kas pēc sižeta, tā saka Alla, ierakstīsies šajā kopumā šādā vai tādā veidā. Te jums ir jājūt tas un tas, viņa saka, te starp jums notiek tas un tas. Tad nāk vēl viens gabaliņš, un tu to sasien kopā. Sižetu, mūziku, aprises, kurās salikt mozaīku, mēs, protams, jau zinām.

RL:Kādā intervijā ar Sigalovu ir tāda epizode, viņa ar sajūsmu stāsta par jums un par Egli Špokaiti kā par ideālajiem dejotājiem, ar kuriem gribētu strādāt visu mūžu, un tad viņai jautā – vai jūs ļaujat saviem dejotājiem improvizēt? Un seko stingra atbilde: nē, nekādā gadījumā.

Avečkins:Viņa runā par horeogrāfiskā sižeta improvizāciju. Ne par emocionālām niansēm, kuras, dabiski, nevar būt dzelžaini noteiktas, tā un nekā citādi. Viņa runā par precīzu horeogrāfisko tekstu, kuru baletdejotājam nav tiesību mainīt, jo tas viņam nepieder. Viņš var darboties, teiksim, kvadrāta robežās, un aiz tām iziet nedrīkst. Emocionālās un garīgās nianses, ko tu ieliec šajā tekstā – tā, protams, ir tava neatkārtojamā pasaule. Mūsdienu dejā ir horeogrāfi, kuri, veidojot uzvedumu, paredz vietu improvizācijai, pasaka – un tagad jūs, lūdzu. Sigalova to nedara. Es līdz šim tādā modelī neesmu strādājis, bet, protams, būtu interesanti.

RL:Dramatiskajā teātrī aizvien biežāk aktieris kļūst par vienu no izrādes autoriem.

Avečkins:Jā, es esmu redzējis šīs JRT izrādes. Pirmkārt – absolūta uzticēšanās aktierim.

RL:Vai jūs uzskatāt, ka šāda pieeja ir iespējama baletā, ka arī Rīgas balets varētu atsaukties uz dokumentalitātes strāvojumiem, kā to jau dara opera?

Avečkins:Varbūt, lai gan man grūti pateikt. Es tomēr ceru, ka mūsu mākslas veids arī kaut kur virzās, ka tas izkustēsies no sastinguma punkta, kurā tas atrodas – Rietumos taču tas jau ir noticis. Ir meklējumi, kuros dažreiz izdodas arī kaut ko atrast. Es domāju, ka ir vērts eksperimentēt.

RL:Bet vai jums nešķiet, ka arī Poliktaru Pelnrušķīte varbūt pieder pie tādiem mēģinājumiem savienot klasisku sižetu ar konkrētu pieredzi?

Avečkins:Es tomēr uzskatu, ka nē. Varbūt es kļūdos. Tagad, kad balets ir daudzas savas pozīcijas zaudējis, kad nav jaunas formas, nav skaidrs, kas tas būs un kurp virzīsies, visā šajā neskaidrībā, protams, parādās daudz cilvēku, kas meklē jauno formu. Un var aiz šiem meklējumiem, aiz tieksmes pēc jaunā noslēpt savu neapdāvinātību. Var samaisīt visu, kas tik ienāk prātā. Sagudrot tādus brīnumus, ka neviens skatītājs netiks gudrs. Bet tur nav patiesības. Lai gan varbūt izeja tur ir – var uzkrāties, uzkrāties, un tad beidzot pēkšņi kaut kas iznākt. Kaut kur aiz līkuma, tālumā varbūt kaut kas jauns mūs gaida. Bet pa ceļam ir lērums izrāžu, kurās cilvēki, lai izdalītos no fona, ekspluatēs eksperimentu.

RL:Bet varbūt vienkārši Poliktaru piespieda jūs konfrontēties ar lietām, no kurām jūs pats savā dzīvē veiksmīgi izvairāties? It kā piespieda aiziet uz Čaka ielu?

Avečkins:Var pateikt pavisam vienkārši. Man, vīrietim, ir ļoti grūti iziet uz skatuves sievietes tērpā. Man ir grūti, jo es nesaprotu, kāpēc man tas ir jādara. Es nesaprotu, kāda tam ir jēga. Es nesaprotu. To pašu taču var pateikt citādi. Tāpēc, ka tas ir modē, ka to dara katrs otrais baletmeistars? Tikai tāpēc? Tad es negribu.

RL:Bet, ja tāpēc, lai būtu smieklīgi – kā Gaišajā strautā?

Avečkins:Jā, lūdzu, to var izdarīt. Tas ir viegli un nepiespiesti, tas ir joks! Bet kad viss tā... dziļdomīgi, it kā mēs tagad runātu par nopietno un diženo... Man nepatīk. Tā arī ir ekspluatācija, zina taču, ka vairums skatītāju uzķersies. Intriga. Kase.

RL:Vai jūs patiešām dzīvojat tik noslēgti, nelaižat sev klāt ikdienišķību, pūli, modi? Jūs esat kaut ko tādu teicis citās intervijās.

Avečkins:Nelaižu. Man taču nav pēc tā nekādas vajadzības, es tādu neizjūtu. Es kopš 10 gadu vecuma viens dzīvoju.

RL:Tas ir ļoti savādi, ka jūs sakāt – viens. Nedzīvojāt kopā ar vecākiem, bet jūs taču dzīvojāt internātā, kur vispār nevar būt viens.

Avečkins:Nē, to kvantitāte nenosaka. Tas ir iekšējs stāvoklis. Es jutos viens. Man šķiet, cilvēks vispār arī ir viens, pēc būtības, pat ja viņam ir blakus vistuvākie.

RL:Bet tad jau arī nav jēgas uzsvērt šo aizbraukšanu no vecāku mājām 10 gadu vecumā.

Avečkins:Starpība vienkārši ir tāda, ka mājās tu jūti blakus tos cilvēkus, kas tevi mīl tāpat, ne par ko, bez pierādījumiem, tikai tāpēc, ka tu esi. Un tad tu no tā atsakies, apzināti atsakies, izdari izvēli, izvēlies piedzīvojumu. Aizbraukt no pilsētas, iekāpt vilcienā. Kaut ko mācīties... piedzīvojums, interesanti. Bet es tiešām esmu iemācījies neizjust nepieciešamību pēc plašas saskarsmes, pēc paziņu loka. Bet tas nenozīmē, ka esmu noslēdzies pret pasauli! Un arī vientuļš es neesmu. Man liekas, ja iekšā ir savs kodols vai ticība, tad cilvēks nevar izjust kaut kādu fatālu vientulību, tādu, kas piespiež lēkt laukā pa logu.

RL:Cik gadu jums, jūsuprāt, ir?

Avečkins:Rādās, ka 16.... Ziniet, ko es domāju? (Sazvērnieciski smejas.) Šī ir jaunu cilvēku profesija, bet es jau... Lūk, lūk, es jau... Man patiesībā vairs atlicis dejot ļoti maz. Šķiet, ka ilgi strādāt es nevarēšu. Es negribētu uz skatuves iznākt novecojis un smieklīgs, ceru, ka man pietiks veselā saprāta. Vīrietis, kas 40 gadu vecumā lēkā pa skatuvi baltās zeķubiksēs, ir smieklīgs. Un tas ir skumji. Un jau pēc 30 gadiem, kuriem es esmu pavisam tuvu, vajag ļoti prātīgi izvēlēties repertuāru, skatoties spogulī, turēt acis vaļā. Un ja pats nespēj, tad vajag nodrošināties ar kādu uzticamu cilvēku, kurš būs blakus un pateiks, ka pietiek.

RL:Vai var tā pabeigt vienu dzīvi un tālāk dzīvot kaut kādu citu?

Avečkins:Tieši tā notiks. Es to iztēlojos skaidri, jo esmu jau sen par to domājis, lai neapjuktu, lai būtu gatavs. Protams, es gribu palikt saistīts ar teātri, pret to nav pretindes. Es varu mēģināt būt pedagogs, es jūtu sevī tādu potenciālu, šķiet, ka varu ietekmēt, pateikt, kas jādara. Un vēl es mācīšos, jau nākamgad, un tas būs saistīts ar producēšanu. Mācīšos, protams, ne šeit, lai gan šobrīd Rīgā man tiešām patīk, es te jūtos labi. Sākumā bija grūti, kad svešķermenis iekļūst organismā, tas izsauc pretreakciju, daudzi bija neapmierināti, viņiem likās, ka es ieņemu viņu vietu. Nu, tas ir normāli, tam es biju gatavs un maz uztraucos. Es zināju, kāpēc es te esmu, kāpēc es vispār esmu savā profesijā.

RL:Tagad nav iespējams neuzdot jautājumu, kāpēc tad jūs tajā esat.

Avečkins:Nu, tāpēc, ka man tā ir vispiemērotākā pašizpausmes forma. Man dejot ir dabiski. Cits runā, ja viņš grib otram kaut ko pateikt, un es arī, protams, sarunājos, bet es vienmēr jutu, ka bez sarunas ir vēl kaut kas, ka es nevaru sarunā atdot visu, vienmēr paliek sajūta, ka ir vēl kaut kas, ko es gribu pateikt citādi. Un visvieglāk to izrādās izpaust caur kustību, caur plastiku. Citādi es palieku nepateikts, nerealizēts.

RL:Vai jūs atceraties savu pirmo apzināto kustību, kuru jūs izdarījāt nevis instinktīvi, bet tieši tāpēc, lai ar to kaut ko pateiktu?

Avečkins:Es dejoju, cik vien sevi atceros!

RL:Atvainojiet, bet tā nu gan ir frāze.

Avečkins:Nē, es paskaidrošu. Kad skan mūzika, daudzi bērni var mierīgi sēdēt, bet es nevarēju, man tūlīt vajadzēja to, ko es dzirdu, parādīt. Pārtulkot! Tieši kā tulkotājam pārtulkot. Es runāju ar ķermeni. Un es biju ļoti runīgs. Mani aizveda uz horeogrāfijas skolu, un man likās, ka tas ir pilnīgi dabiski. Toreiz vēl brauca no galvaspilsētas pedagogi uz laukiem meklēt talantīgus bērnus, tagad tā vairs nedara. Tā es nokļuvu no Brestas Minskā. Man jau nemaz nebija tāda profesijas izvēles jautājuma, es neko citu nevarēju iedomāties.

RL:Bet ir tomēr kaut kas suvorovisks visās mūzikas un baleta skolās...

Avečkins:Ir, jā. Dzelžaina disciplīna. Bet man šķiet, ka tas ir pareizi. Ir skaidrs, kas jāizdara, un tas tiek izdarīts, tu esi pats par sevi atbildīgs, neviens tavā vietā nevar izdarīt. Jau 10 gadu vecumā ir skaidrs, ka neviens cits neko tev nepalīdzēs. Bet agri vai vēlu šī telpa sāk bērnu ierobežot. Ir maz visparastākās saskarsmes ar visparastākajiem cilvēkiem. Šī vispār ir ļoti noslēgta profesija. Ja pats visu laiku necentīsies pārraut šo noslēgto apli, interesēties par pārējo pasauli. Pat tagad, kad es satiekos ar sava vecuma cilvēkiem vai jaunākiem, kas nepieder pie manas profesijas, es saprotu, ka es esmu kaut kāds citplanētietis. Normālu cilvēku attiecības ir citādas un izturēšanās ir pavisam citādāka. Viņi sarunājas par pilnīgi citām tēmām. Viņiem daudz vairāk interesē dzīve, kas apkārt notiek. Viņi vairāk redz, vairāk pamana to, kas apkārt. Es arī mācos no viņiem, no vienkāršajiem cilvēkiem, tieši to spēju ievērot, lai nebūtu tā, ka esi tikai tu pats un tava profesija kaut kādā vakuumā. Bērnībā es tik ļoti biju aizņemts ar sevi un savu attīstību baletā, ka daudzas, pat visvienkāršākās un pašsaprotamākās lietas man bija pilnīgi nesvarīgas. Tagad es jau kopš vairākiem gadiem sāku just, cik daudz esmu palaidis garām. Es tagad dzīvoju kā tāds vienkāršu lietu jaunatklājējs.

RL:Un sapņojat par atgriešanos bērnībā – laikam tieši tāpēc.

Avečkins:Sapņoju. Reāli es nekur negribētu atgriezties, bet sapņoju. Jo tur bija daži tādi mirkļi, par kuriem nav iespējams nedomāt, un iekšā ļoti smeldz. Es visu laiku atceros, kad es atbraucu no Minskas brīvdienās... Mana mamma ir augusi dziļos laukos, lauku sētā. Tur bija 5-6 mājiņas un viss, apkārt mežs. Mēs tur atbraucām, es nevaru aizmirst, jo tas bija skaisti. Egles, lielas egles, smaržoja pēc ogām, mēs lasījām ogas, mellenes, milzīgas avenes. Skraidi pa mežu un ēd saujām, saujām, grozā es nevarēju piespiesties lasīt. No rīta mēs cēlāmies piecos, gājām uz mežu, bija rasa un migla, es skrienu, un rudzos ir rudzupuķes, margrietiņas aug, manas mīļākās puķes. Mēs ar māsu lasījām un nesām mammai lielus pušķus.

RL:Latviski jūsu uzvārdu raksta ar burtu A, bet krievu presē raksta Ovečkins.

Avečkins:Tā arī ir, ar O, jo tas ir krievu uzvārds. Man ir krievu uzvārds. Bet mums pasē ir rakstīts baltkrieviski, latīņu burtiem, un baltkrieviski visu raksta ar A.

RL:Vai jūsu ģimene uzskata sevi par baltkrieviem?

Avečkins:Manā ģimenē nebija svarīgi būt baltkrievam vai nebūt baltkrievam, es par to netiku domājis. Nu, es uzskatīju sevi par krievvalodīgo. (Smejas.) Mums ir jaukta ģimene, tētis ir krievs, vecmāmiņa poliete, pirms daļu Polijas pievienoja Baltkrievijai, viņa dzīvoja Polijā un runāja poliski. Es esmu pareizticīgs, mamma arī, vecmāmiņa bija katoliete.

RL:Bija nesen tāds smieklīgs atgadījums. Mana paziņa ir diplomāte Minskā, un viņai kādu vakaru piezvana cits paziņa, un saka: sveiciens mūsu pārstāvei tumsas valstībā. Bet viņa tajā brīdī stāv Minskā uz ielas – un šī iela ir apgaismota kā Ziemsvētku eglīte, īsta gaismas valstība. Ko jūs domājat par Baltkrieviju un par šiem stereotipiem, vai jūs jutāties kā tumsas valstībā? Varbūt tikai mēs te uztraucamies, bet baltkrievi patiesībā ir apmierināti?

Avečkins:Nu, Staļina laikā taču arī vairums cilvēku bija apmierināti! Man bija tēvocis, nu jau diemžēl miris, bet līdz pat nāvei ticēja, ka tas, ko Staļins darīja, bija pareizi, un šī ticība nebija sašķobāma. Ir tie, kas tic, un ir tie, kas atrodas opozīcijā. Kad es dzīvoju Baltkrievijā, es biju tik ļoti iegrimis savā baletā, ka mani neuztrauca vispār pilnīgi nekas! Es neko nemanīju, 18-20 gadu vecumā es maz ko sapratu no tā, kas notiek, lai gan bija tukši veikali un nebija ko ēst, mazas algas, un nebija kur dzīvot, bet man tas neko nenozīmēja. Šī ierobežotība izpaudās, par kuru mēs runājām. Tagad es, protams, visu redzu, es aizbraucu, un man ir skumji.

RL:Kad mēs runājām par improvizāciju, jūs kā piemēru izvēlējāties kvadrātu.

Avečkins:Jā, bet tas bija pilnīgi nosacīti.

RL:Protams, es tikai gribēju pajautāt, ar kādu ģeometrisku figūru jūs pats sevi apzīmētu?

Avečkins:Nu, ar apli laikam noteikti nē... jo, spriežot pēc plastikas, man ir tāda asa plastika, stūraina... kāda ģeometriska figūra? Kaut kāds daudzskaldnis. Lai gan gribētos jau būt aplim, tāpēc, ka tas ir ļoti skaisti, bezgalība. Bet mana daba laikam ir daudzskaldnis.

RL:Un, ja būtu ar vienu izrādi jāraksturo visi desmit gadi, kuru no savām izrādēm jūs izvēlētos?

Avečkins:Fejas skūpstu Novosibirskā. Tas ir labākais, ko es līdz šim esmu izdarījis. Bet to es esmu izdarījis ne šeit. Vispār – labākais, ko es esmu izdarījis, nav šeit. Izņemot Dzelteno tango.

RL:Kāpēc tas ir tā?

Avečkins:Tāpēc, ka es strādāju ar cilvēkiem, kuri nestrādā Rīgā. Tāpēc, ka dejotājam ir ļoti svarīgi satikt savu horeogrāfu. Tā, kā Ņižinskis satika Fokinu, kā Pavlova satika Fokinu un iznāca Gulbis. Tā nav nekāda paralēle, bet mana horeogrāfe ir Alla Sigalova. Tā ir saruna vienā, kopīgā valodā. Šī saskarsme mani ir ļoti pārvērtusi, es citādi uztveru savu darbu. It kā krāsas nemitīgi nāktu klāt, parādītos kaut kādi jauni toņi. Piedodiet, bet izstāstīt to vārdos man ir ļoti grūti, vieglāk ir kustībās. (Smejas.) Fejas skūpsts bija jau iecerēts kā izrāde man, loma tieši man. Un vēl vienai meitenei, Novosibirskas dejotājai. Tas ir tas, kā dēļ ir vērts strādāt. Pirmais cēliens ilgst stundu, un es vispār nenoeju no skatuves, tikai partneres mainās. Es vispār nesaprotu, kā mēs to izturējām. Kamēr gatavojām uzvedumu, es nespēju pat bez pārtraukuma izturēt lielo Adagio, kas ilgst 15 minūtes. Fiziski. Nerunājot nemaz par visu izrādi kopumā. Mēs izrādi gatavojām trīs mēnešus! Bet ar Allu jau nav bijis nevienas vieglas izrādes. Viss ar briesmīgu darbu. Un tāda bauda (smejas)... nonāca pat līdz tam, ka skrējām katrs uz savu pusi, un Sigalova teica, ka es esmu pats neapdāvinātākais cilvēks, ko viņa jebkad satikusi. (Smejas.) Un tu vairs nekad nedejosi manās izrādēs, un arī šo baletu tu nedejosi!

RL:Šajā baletā, ja drīkst tā vienkāršoti izstāstīt vienu sižeta domu, varonis starp pienākumu un mīlestību izvēlas mīlestību, un turklāt šī viņa mīlestība pārnestā nozīmē ir māksla. To var saprast arī kā uzticību skaistuma ideālam, tradīcijai, morālam imperatīvam. Vai tas sakrīt ar jūsu dzīves izjūtu?

Avečkins:Jā, tie kritēriji un vērtības, kas man ir dzīvē, atbilst tiem, kas uz skatuves. Es neizdomāju sev kaut kādus mākslīgus principus, neizliekos uz skatuves citādāks tāpēc, ka tā vajag.

RL:Vai jūs jūtat sabiedrībā nogurumu no tā, ka visu drīkst, no banalitātes, un tiekšanos pēc klasiskām vērtībām un ideāliem?

Avečkins:Jā, es sajūtu šo nogurumu. Banalitāte – jūs izrunājāt to vārdu. Es to negribēju teikt, kad runājām par Pelnrušķīti. Un tomēr tas ir tieši tas vārds. Un vairāk gan par Pelnrušķīti nerunāsim. Jā, es arī jūtu nogurumu un pretīgumu no tā, ka drīkst pilnīgi visu, ka apziņa ir izkropļota, ka baltu var nosaukt par melnu, vajag tikai samaksāt – un vairākums tam ticēs. Jauni cilvēki to jau uztver kā normu, viņi jau dzīvo tādā pasaulē. Varbūt teātrim tieši tagad ir uzdevums būt atkal tādai vietai, kur cilvēks var atnākt un ieraudzīt patiesību.

RL:Vai ir kāda patiesība, kas nav relatīva?

Avečkins:Pareizi, pareizi, viss ir relatīvs, kurš tad strīdas par to... Nē, bet ir tomēr mūžīgas tēmas – mīlestība, goda prāts, attiecības starp cilvēkiem, starp vīriešiem un sievietēm, un tajās tomēr pastāv patiesības, tās dabiskās, kas iezīstas ar mātes pienu. Ir zināms, kas ir labs un kas ļauns. Kad tās tiek nobīdītas un aizstātas ar masu kultūras elkiem, tad vajag atdot skatītājiem to veco, labo, mūžīgo, jo katrs cilvēks tomēr pēc tā tiecas. Es, piemēram, esmu pārliecināts, ka Sigalovai ir absolūti klasiska horeogrāfija, tikai valoda ir mainījusies, tā vairs nav 18. gadsimta valoda, bet 21. gadsimta. Bet tajā ir absolūti pareiza forma, formas skaidrība, un tāpēc viņa ir mūsdienu klasiķe. Man Sigalovas Dzeltenais tango ir pilnīgs Gulbju ezers – pēc līniju akadēmiskās tīrības.

RL:Vai baletdejotājā vīrietī skatītāji redz vispirms kājas, lēcienus? Un rokas it kā vairāk ir svarīgas sievietei – bet jums rokas ir ļoti izteiksmīgas.

Avečkins:Nezinu gan, diez vai tā var spriest. Protams, sievietei roku skaistums ir ļoti svarīgs, jo bez skaistām rokām nevar nodejot Gulbi. Vīrieši vairāk strādā ar kājām, jā, tā gan ir. Man pašam vienkārši ir kaut kāds neticams roku un kāju garums. Bet roku forma baletā ir pats sarežģītākais. Vieglāk ir izmācīt kājas, nekā rokas, skaistas rokas ir liels retums. Un man jau nu nav pašas skaistākās.

RL:Mūziķi lieto tādu izteicienu – igraķ pod nogi, “spēlēt pa kājai”, pielāgojoties dejotājam. Šķiet, ka tad, kad tika sacerēti klasiskie baleti, auguma, roku, kāju garums bija mazāks.

Avečkins:Un estētika bija pavisam cita.

RL:Un tad viss notika ātrāk, bet tagad kustas šie garie ķermeņi, un mūziku spēlē lēnāk, un no tā cieš mūzika.

Avečkins:Tā pati horeogrāfija, bet cits tehnikas līmenis. Un lai izpildītu šīs mūsdienu tehnikas prasības, tiešām brīžiem dara pāri mūzikai. Tai mūzikai, kas rakstīta speciāli baletam. Nu, teiksim, Minkusa mūziku nav iespējams sabojāt, jo tur nav nekādas mūzikas, ko bojāt, spēlē kā gribi. Bet Stravinski gan var sabojāt. Un to saprot, tagad jau ir tāds uzstādījums, ka dejotājam vajag pielāgoties mūzikai, dejot tā, kā diriģents diriģē. Pakļauties mūzikai. Paradokss ir tāds – man vienmēr ir ērtāk pakļauties mūzikai, nekā pakļaut mūziku sev, es lūdzu diriģentiem, lai nespēlē man “pa kājai”, man vajag sekot mūzikai, man tā ir vieglāk dejot, es nevaru uzdot tempu mūzikai, tas vispār ir absurds. Labāk es centīšos paspēt līdzi, nekā mūzika vilksies aiz manis.

RL:Jūs mācījāties Minskā, šeit nokļuvāt Rīgas horeogrāfijas skolas absolventu vidū, vai bija atšķirība?

Avečkins:Nē, šī izglītība maz atšķiras, tai pamatā ir Pēterburgas skola. Mani pedagogi visu smēlušies no Aleksandra Ivanoviča Puškina, kurš bija Barišņikova pedagogs. Manam pedagogam Aleksandram Sergejevičam Martinovam pedagogs bija Koškins, kurš mācījās pie Puškina. Un pie Koškina, vienā klasē ar Martinovu mācījās arī Modris Cers, kurš man tik daudz ir palīdzējis, kopš es strādāju Rīgā. Šajā ģeogrāfiskajā un vēsturiskajā telpā viss ir saistīts. Un vēl man ir veicies, ka esmu varējis tikties ar Veru Nikolajevnu Švecovu, kas ir dejojusi šajā teātrī un ir bijusi Agripinas Jakovļevnas Vaganovas skolniece. Kad viņa atbrauc uz Rīgu, es dodos pie viņas uz vasarnīcu un viņa man stāsta par pagātni, par Vaganovu, par tiem laikiem, kad baletā sarunājās franciski. Mums vairs nav tādas izglītības kā viņiem, un diemžēl jākonstatē, ka jaunieši, kas tagad nokļūst teātrī, ir vēl sliktāk izglītoti. Arī profesionālā ziņā. Saite ir pārtrūkusi, citi aizbraukuši, citi nobīdīti malā, no tiem pedagogiem, kas patiešām saistīti ar tradīciju, ir palicis vienīgi Modris. Tas ir zaudēts, un aizstāt to varētu vienīgi, mērķtiecīgi aicinot šurp palikušos Pēterburgas pasniedzējus, rīkojot speciālas vasaras skolas un seminārus. Vai arī vienkārši ir jābrauc mācīties citur.

RL:Vai balets šeit, teātrī, dzīvo savrupi, kā atsevišķa pasaule?

Avečkins:Jā, un tā ir ļoti ierobežota pasaule. Dzīvo pilnīgi savu noslēgtu dzīvi. Vispār... (Smejas.) Es gribu pateikt kaut ko pozitīvu, bet man ir grūti to izdarīt. Teātra atmosfēra – un it īpaši baletā – ir tik primitīva! Jo daudz kas... es tagad pateikšu kaut ko briesmīgu... daudzējādā ziņā pati profesija ir primitīva. Tik milzīgs fiziskuma pārsvars. Treniņi, treniņi, treniņi, sportisti baltās pačkās. Tam, kam tevi būtu jāattīsta garīgi, morāli un intelektuāli, kam vajadzētu dominēt, tiek atvēlēta ļoti maza nozīme. Ļoti ļoti maza. Tikai katrs pats var ar to cīnīties, bet vide šajā ziņā maz palīdz. Un tu kļūsti par primitīvu baleta dejotāju. Ar visiem štampiem. Un pēc tam, kad cilvēki beidz dejot, viņiem grūti atrast jēdzīgu nodarbošanos. Viņi paši nezina, kas viņi tādi patiesībā ir.

RL:Bet par baletu ir pieņemts runāt augstos toņos, kā par smalku matēriju.

Avečkins:Tur jau ir tas paradokss, ka vispār balets arī ir ļoti smalks process. Un tajā ir arī absolūtā patiesība. Un blakus... atvainojiet, man ir grūti formulēt, bet es cenšos. Līdzās smalkajai matērijai ir tas briesmīgais fiziskais darbs, tas konveijers – un tas tiecas prevalēt. Un arī prevalē, ja netiek pievērsta speciāla uzmanība šim līdzsvaram, ja to nesaprot ne pedagogi, ne pats dejotājs.

RL:Vai varētu būt, ka strādā ķermenis, bet rezultāts, tā smalkā matērija, rodas kaut kur ārpus ķermeņa?

Avečkins:Jā, jā, tas nesakrīt! Un ķermenis ir tik nepilnīgs, ka ideāli atklāt to, ko mēs gribam pateikt, tas nemaz nevar. Es domāju, tāpēc mūzika ir pati augstākā māksla, ka tā ir vismazāk ķermeniska.

RL:Pirms sarunas es braucot tramvajā jau iztēlojos, kā mēs runāsim – un nodomāju, viņš noteikti pateiks, ka mūzika ir augstākā māksla, tieši tā nodomāju. Un es piekritīšu. Un tad nolēmu nepiekrist. Viņu rokas, kājas, nervi... atkal ķermenis.

Avečkins:Bet nevajag skatīties. Es nekad neskatos. Tad tomēr ir tikai skaņa.

RL:Kura ķermeņa daļa liek jums visvairāk ciest?

Avečkins:(Vaid.) Viss ķermenis! Viss! Tas taču tik ātri nolietojas. Mēs taču esam slimi cilvēki, 30 gados visiem sāp locītavas, balerīnām kauli ir drausmīgā stāvoklī, muskuļi ir pamatīgi cietuši, mēs dzeram visādus palīglīdzekļus, protams, tādus, kuri satur dabiskus produktus, pēc ārsta padoma, galvenokārt vitamīnus, teiksim, kauliem – glikozamīnu, kas palīdz atjaunoties skrimšļiem.

RL:Vai arī baletā ir dopings kā sportā?

Avečkins:Protams. Bet nav cīņas par medaļām un rekordiem, nevajag iekļauties sekundēs, nav tā valstiskā prestiža, tāpēc par dopingu baletā neko neraksta un neuztraucas. Jo no tā jau nekas nemainīsies.

RL:Izņemot tikai cilvēka likteni.

Avečkins:Izņemot likteni. Jā. Un daudzi likteņi arī ir salauzti – ar narkotikām un dopingu, kas saistīts ar izturības paaugstināšanu. Lai varētu slodzes izturēt. Sāpes ir tas, ar ko mēs dzīvojam ikdienā, norma. Ja nav galīgi neciešamas, neviens pat nepievērš uzmanību, pierasts kopš bērnības.

RL:Vai var nodejot nāvi?

Avečkins:Vai var nodejot nāvi? – Vispār ir tāds balets Jauneklis un nāve. Tur nāve iznāk sievietes veidolā. (Smejas.) – Vai var nodejot nāvi?

RL:Lai ko katrs konkrēts cilvēks atzītu par labu un ļaunu, šī atzīšana taču nav iespējama bez domas par nāvi, vai ne?

Avečkins:Nu jā, doma par nāvi... Bet, tā kā mēs jau vienojāmies, ka viss ir nosacīts, arī nāvi katrs izprot citādi. Kādam tas ir gals, kādam turpinājums. Nezinu, vai var nodejot nāvi, nezinu... Man tas ir turpinājums, man tās laikam tomēr nav bailes. Man liekas, ka tās nav beigas, tas ir sākums, izejas punkts. Un no tā laikam tad izrietētu horeogrāfija. Tātad iznāk, ka var nodejot.