Grand Tour spoguļi

“Man kā 26 gadus vecai jaunietei, kura dzīvo straujas ekonomiskās izaugsmes valstī, kur neattīstītais tiesiskums un demokrātiskums, neapgūtā vēsture un aizspriedumi kultūrā garantē radošu un darba pilnu dzīvi vismaz tuvākajiem 50 gadiem, bija grūti iejusties šī gada Venēcijas Mākslas biennāles visnotaļ gaudulīgajā noskaņā, kas pauda no bezjēdzīgas terorisma un nelegālās imigrācijas apkarošanas nogurušās, mediju un patērēšanas sēto pasivitāti pārvarēt nespējošās rietumu pasaules neziņu un neticību rītdienas priekšā. (..) Mana šī gada Venēcijas morāle ir: mēs dzīvojam problēmu un jautājumu pilnā pasaulē; tam, kuram pietiek redzīguma tās saskatīt un dedzīguma tām pievērsties, garantēta aizraujoša un jēgpilna dzīve.”

Anda Kļaviņa. “Mums problēmu nav: 52. Venēcijas mākslas biennāle.” www.satori.lv

Venēcija, zināms, ir savāda vieta un lieta. Dārzi (Giardini), ko ierīkoja pēc Napoleona I Bonaparta pavēles, lai holēras caurvītajai, panīkušajai bijušajai La Serenissima būtu, kur atvilkt elpu, bija un ir putekļaini nogurušu zaļumu ieskauta izmisuma pastaigu vieta. Arsenale, ko tas pats Napoleons faktiski iznīcināja (piedaloties vēlākajiem okupantiem austriešiem), ir otra tāda pastaigu vieta. Abās ik pa diviem gadiem koncentrējas “pasaules mākslas elite” un pamatstraume. Un nu jau, kā atzīst Deivids Krofs, Venēcijas biennāles fonda prezidents, šīs rēni metaforiskās un elēģiskās vietas un pieturvietas iekļautas tādā kā jaunveidojamā Grand Tour. Maz tagadnē ir to, kas vēl spēj paskaidrot, ko tāds Grand Tour nozīmēja, piemēram, 18. gadsimta beigu Britu salu iemītniekam. Atgādināšu – tā bija teju vai obligāta pieturvieta atceļā pēc seno Romas un Grieķijas drupu iepazīšanas. Tagadnes Grand Tour, kas var sagadīties ik pēc desmit gadiem, ietver Venēcijas mākslas biennāles, Kaseles documenta, Minsteres skulptūru projekta un Bāzeles mākslas gadatirgus apmeklējumu. Cilvēks, kas to visu paveicis, pēc Krofa domām, laikam gan top iesvaidīts patlabanējās mākslas centienos un mudinājumos vispārliecinošākajā veidā. Bet vai kaut kas tāds vispār ir iespējams? Lai cik arī daudzskaitlīgs tagadnes lasītājam šķistu 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta pirmās puses Vakareiropas ceļotāju pulks, kas mājupceļā jūsmoja par Venēciju, tā bija sīka saujiņa izredzētu izglītotā slāņa personu. Šī sīkā saujiņa arī noteica un uzturēja vispārējo kultūrainavu. Taču jau ar dzelzceļu ieviešanos, par aviāciju nemaz nerunājot, ceļošana izvirta par tūrismu, un tūristi atšķirībā no agrākajiem ceļotājiem vairs neveidoja kultūrainavu, bet gan patērēja un degradēja to. Ne velti šāgada Venēcijas biennāles direktors, amerikāņu mākslas kurators Roberts Storrs savā teorētiskajā ievadījumā ir spiests nemitīgi taisnoties, ka māksla ir viena vienīga negaidītība un nesaprašanas iespējamība, ka tiem, kas vēlas stabilitāti, uz biennālēm labāk nebraukt. Prominentā vīra sacītajā ieslēpts ziņojums, ka māksla tagadnē vairs nav un nevar būt izglītoto aprindu atkalredzēšanās ar iemācīto un apgūto (nu, tas pats pagātnes Grand Tour), bet ka tā ir gadījuma cilvēku vēstījumi par gadījuma norisēm, kam definitīvi netiek ļauts kļūt par vispārinājumu, kur nu vēl par būtisku cilvēkstāvokļa attēlojumu, lai arī masu mediji nemitīgi cenšas apgalvot pretējo. Atkal un atkal Storra izteikumos jūtama bezcerīga pakļaušanās pūļa nosacītajai, haotiskajai Brauna kustībai un paļaušanās uz to, ka tam visam ir kaut kāda “attīstītas demokrātijas” laikmeta jēga. Sanāk, ka tie, kas nu dodas savā Lielajā Ceļojumā, jau ar to pašu nolemj sevi varbūtības un haosa valstībai. Storrs, protams, ir gudrs, viņš izklāsta savu politisko redzējumu kā daždien rūdīts politologs, viņam tādējādi acīmredzami rūp pasaules un cilvēces liktenis. Šie abi attiecīgi rūp arī izstādes dalībniekiem, vismaz lielai daļai no Storra atlasītajiem māksliniekiem. Izstādē daudz skatāms drupu, jaunlaiku karu seku, visvisādu bēgļu un klaidoņu nometņu, un darbu autori cenšas apgalvot, ka grupas un cilvēki, par kuriem viņi runā, jūtas atsvešināti, izstumti, vajāti, nesaprasti. Interesanta ir šī nozīmes pārnešana: 19. gadsimta beigās kā nesaprastais un atstumtais izpaužas pats mākslinieks, bet tagad viņš – lielā internacionālās mākslas aprites biznesa un establišmenta pārstāvis – vairs neiedrošinās sevi likt tādā lomā. Kas zina, vēl izsmies. Nē, tagad par nesaprasto un atstumto viņš pasludina kādu personu ārpus sevis – politisko vai ekonomisko bēgli, “imperiālisma” upuri – nu, tādā garā. Vispār šķiet, ka mūsdienās, kad joprojām ir neskaidrs vai pat nezināms, kas vispār ir māksla un kāpēc tā ir, neesošās atbildes vietā izlīdzas ar politisku vāvuļošanu. Epifānija, ko piesauc Storrs, atspīdēšana – tai ir pavisam cita nozīme, kas saistīta ar ticības dzimšanu. Tagadnes cilvēkam ticēt negribas, viņam izdevies sev iestāstīt, ka ticēt jelkam ir grūti vai pat neiespējami, bet, ja grūti, tad kā aizbildinājums nāk slinkums. Ja tā, tad par būtiskāko 52. Venēcijas mākslas biennāles darbu var uzlūkot austrālieša Šona Gledvela darbu “Vētras sekvences”. Tas ir video, kur ilgstoši var skatīties, kā Gledvels okeāna krastā uz betona rampas visai meistarīgi, bet pilnīgi bezjēdzīgi braukalē ar skrituļdēli. Attiecībā uz šo priekšnesumu vai “mākslas darbu” vispār nav iespējams uzdot sev jautājumu, kas un kāpēc tas ir. Jo atbilde vienkārša – tā notiek, un viss. Skaisti, protams. Un tomēr pat Venēcijas biennālē tiek uzdoti jautājumi. Ķīnietis Jans Džendžuns lielizmēra videoinstalācijā liek desmitiem cilvēku pateikt pavisam vienkāršu teikumu: “Es miršu.” Viņš apgalvo, ka jebkura publiska izrādīšanās ir meli, taču, pasakot minēto frāzi, neviens nekad nevar samelot, jo tā nu reiz ir absolūta patiesība. Un viņa safilmētie cilvēki, lai kā varbūt dažs censtos, tomēr nespēj samelot. Latvijas mākslinieks Gints Gabrāns, piedāvājot savus “paraspoguļus”, vienlaikus piedāvā melīgajam un neko nesaprotošajam “Ūdensvīra laikmeta” cilvēkam vēl vienu iespēju samelot pašam sev, ielūkojoties spogulī, kas uzlabo sejas audu kvalitāti. Patīkama tāda pasmiešanās par tagadnes cilvēka apsēstību ar savu ķermeniskumu. Liekas, Gabrāna spoguļos pa biennāles mēnešiem būs ielūkojies ne viens vien tūkstotis jaunlaiku Grand Tour censoņu un personu, kas tuvu apkārt. Un ieraudzīs viņi tur nevis vāji attīstītu tiesiskumu un demokrātiskumu (kurš gan un kāpēc var apgalvot, ka šiem būtu jābūt stipri attīstītiem), bet gan savas sejas netveramās un neaptveramās kontūras, ko nu nekādi nav iespējams saprast.