Grāmata ar trīs kājām

Vispirms trīs piezīmes par grāmatu, kas lasītājam pasludina, ka anatomijas teātris ir slēgts un tagad vaļā ir semantiskās poētikas teātris. Pirmkārt, abas izrāžu vietas atšķiras ar to, ka pirmajai veltītas divas lappuses, bet otrajai simt trīspadsmit. Otrkārt, semantiskais teātris ir spēle ar tīriem vārdiem, nevis ar to ikdienā novalkātajām nozīmēm, – kas ir tāpat kā gleznot ar tīrām krāsām. Treškārt, Stefana Temersona grāmatas ir sarakstītas, atrodoties valodnieciska ieceļotāja situācijā, tālab tās jālasa tulkojumā.

Stefans Temersons (dzimis 1910. gada 25. janvārī Polijas mazpilsētā Plocā, miris 1988. gada  6. septembrī Londonā) studēja fiziku un arhitektūru Varšavā, bet kopš 1931. gada, kad apprecējās ar mākslas studenti Francišku Veinlesu, pieslējās Varšavas avangardistu aprindām, nodarbojās ar kinokritiku, dibināja žurnālu Film Artistique un rosīgi darbojās kinopasaulē. Trīsdesmito gadu vidū viņš kopā ar draugiem jau bija paguvis izmēģināt neskaitāmas jaunas filmēšanas tehnikas, kas galvenokārt saistītas ar animāciju un attēla, teksta kolāžām. Neilgi pirms kara Temersoni pārcēlās uz Parīzi, lai varētu radoši strādāt kinematogrāfijā. Kad Polijā iebruka vācu karaspēks, Stefans Temersons iesaistījās poļu pretošanās kustībā Francijā un drīz vien pēc tam sarakstīja savu pirmo romānu Prof. Mmaa lekcija – stāstu par kādu zinātnieku, kas dzīvo termītu valstī un pasniedz saviem studentiem ticības kritiku. Tas iznāca tikai 1953. gadā ar Bertrāna Rasela priekšvārdu.

Šajā mirklī Temersona dzīve kļūst interesanta. Nemaz nav nepieciešams ielūkoties viņa tekstos, lai jebkurš, kam nācies mainīt valodas vidi, varētu mēģināt saskatīt līdzību ar savu rakstīšanu, kā arī prognozēt iespējamos savas jaunrades attīstības ceļus. Avangardists, jūdu kosmopolīts, ideju ģenerators un nemiera gars, kas klejo no viena kultūras epicentra uz otru, kā pēcvārdā raksta viņa vācu tulkotājs Durss Grīnbeins. Taču šķiet, ka Temersona ceļošana ir citāda – nevis viņš dodas no viena kultūras epicentra uz otru, bet pats ir savdabīgs kodols, ap kuru dažādās situācijās veidojas konteksts.

Semantiskās poētikas teātri Stefans Temersons raksturo kā vietu, kurp dodamies, cilvēks nonāk nevis skatītāju rindās, bet uz skatuves. Lasot viņa grāmatu, kas vienlaikus saprotama arī kā mēģinājums uzrakstīt pasaules universālo dzejoli, kur “vārdi atbrīvotos no ikdienā novalkātajām nozīmēm, un kur nebūtu nenieka teksta, tikai zemteksts”, mani nepamet sajūta, ka visu viņa rakstīto īstenībā esmu rakstījis es, un visas runas par miesiskuma piešķiršanu vārdiem, par burtiem, kas skaļi kliegdami uzrunā baktērijas, un par cilvēka lokalizācijas un identifikācijas neiespējamību – es nezinu, kur es esmu un kas es esmu – ir nevis absurda aina uz nezināmas skatuves, bet īstenība, kas tepat blakus norit bez mitas. Tad jau drīzāk absurds ir kaut kādas skroderdienas vai kas tamlīdzīgs, un vislielākie monstri ir parasti un ikdienišķi cilvēki, nevis sirsnīgas būtnes ar trīs kājām vai meitene ar sešiem pirkstiem, kurai no trīskāja izdevies ieņemt bērnu.

Taču absurda un sirreālisma ņudzeklis  pats par sevi nepadarītu Stefana Temersona tekstus unikālus un baudāmus – tādus tos pārvērš sarkastisks vērojums un ikdienišķu situāciju uzšķēršana. Labs piemērs ir sekojošais teksts.

“Man nav šaubu, ka tā ir tā pati māja,” teica Baijāms. “Tās pašas kolonnas, tieši kā kapakmeņi.”

“Var jau būt,” sacīja policists ar iesārtu seju, “kreisajā pusē ir trīspadsmit ēkas, visas ar melnām kolonnām, kas izskatās pēc kapakmeņiem.”

“Taisnība,” teica Baijāms. “Taču tikai vienā no tām atrodas bordelis.”

“Tā gan nevarētu būt!” atbildēja policists.

“Kā tad tā?” izbrīnīti sacīja Baijāms. “Es taču vēl vakar biju tur iegriezies!”

“Iespējams, ka jūs tur esat bijis, taču tādēļ minētā ēka vēl nav tas, par ko jūs to uzskatāt.”

“Kādēļ gan lai tā nebūtu tas, par ko es to uzskatu,” jautāja Baijāms. “Es tur vakar biju. Otrajā stāvā. Un tur bija trīs meitenes.”

“Iespējams, ka jūs tur vakar bijāt. Manis dēļ, kaut vai otrajā stāvā. Iespējams, ka tur bija arī trīs meitenes. Taču tādēļ vien šī ēka nav tas, par ko jūs to uzskatāt,” teica policists.

“Klausieties,” sacīja Baijāms. “Es kopā ar viņām dzēru alu un…”

“Iespējams, ka jūs kopā ar viņām dzērāt alu,” policists pārtrauca Baijāmu pusvārdā. “Un tomēr tādēļ šī ēka nebūt nav tas, par ko jūs to uzskatāt.”

“Kādēļ gan nē,” turpināja Baijāms, “es kopā ar viņām dzēru alu un pēc tam kopā ar vienu mēs iegājām blakusistabā, un tur bija nolikta gulta, kur drāzties…”

“Iespējams,” sacīja policists, “ka jūs kopā ar vienu no viņām iegājāt blakus istabā. Iespējams, ka tur bija nolikta gulta, kur drāzties. Un tomēr šī ēka nav tas, par ko jūs to uzskatāt.”

“Bet es taču viņu izdrāzu!” iesaucās Baijāms. “Un pēc tam iedevu viņai divas mārciņas, bet vecenei, kas sēdēja pie durvīm, pusšiliņu, un tad devos projām.”

“Iespējams, ka jūs viņu izdrāzāt,” teica policists. “Iespējams, ka jūs viņai iedevāt divas mārciņas, bet vecenei pie durvīm pusšiliņu. Iespējams, ka jūs pēc tam devāties projām. Un tomēr tas nav nekāds bordelis.”

“Kas tad tas ir?” jautāja Baijāms.

“Māja,” mierīgi sacīja policists ar iesārto seju.

“Tad, lūdzu, paskaidrojiet, kas īsti ir bordelis,” teica Baijāms.

“Bordelis,” sacīja policists, “ir vārds, ko parasti lieto tulkojumos, atainojot franču vārdu bordel, itāļu bordello vai spāņu un poļu burdel. Taču šajā valstī nekā tāda nav.”

“Es saprotu…” teica Baijāms. Tad viņš ar pētošu skatu uzlūkoja policistu un jautāja:

“Vai jūs, lūdzu, nepaskaidrotu, kādēļ jūs iepriekš mums ieteicāt doties pa kreisi, ja es skaidri zināju, ka mums jādodas pa labi?”

Garais policists ar iesārto seju nosarka kā meitene.

“Man ļoti žēl, godātais kungs,” viņš sacīja.  “Man nav ne jausmas par semantisko  poētiku. Taču es labāk esmu neprecīzs nekā nepieklājīgs.”

Nepārkāpjot augstākminēto pieklājības robežu idejisko uzstādījumu un  piekrītot Stefana Temersona domai,  ka vienīgi vēdera aizcietējumi var piespiest cilvēku domāt par pasaules ciešanām, es  gribētu apgalvot, ka līdzīgi teksti man šķiet panaceja pret muļķību literatūrā un vispār. Ievadā savam Semantiskās poētikas rakstu krājumam 1975. gadā Stefans Temersons  rakstīja: “Es pretojos aizmaldināšanai no realitātes (..). Jau tolaik, kad vēl nebija televīzijas, es pretojos visu nokrāsu politiskiem demagogiem, kuri bezkaunīgi piesavinājās dzejnieku vārda mākslu, bet šodien es pretojos komercijas demagogiem, kuri tagad – reklāmas apgaismības laikā – pamanījušies piesavināties arī mākslinieku radīto attēlu pasauli.” Bet es pretojos lasīdams, un arī man šķiet, ka esmu nevis lietvārds, bet darbības vārds, kura miljoniem gadu nav bijis, bet tad esmu piepeši noticis.