Aija Zariņa vienā no savām jaunākajām gleznām pienaglojusi pie krusta Einaru Repši. Saistībā ar Zariņas izstādi Rīgas Laiks mani lūdza uzrakstīt par varas un mākslinieka attiecībām šodienas Latvijā.
Es labi apzinos savu piederību Tautas partijai, kas patlaban atrodas opozīcijā esošajai varai, taču šeit rakstu nepavisam ne kā politiska persona. Spožais stilists Jānis Rokpelnis Dienā reiz rakstīja, ka pastāv Ulža Bērziņa un Paula Putniņa, Raimonda Paula un Imanta Kalniņa partijas. Man šķiet, ka darboties politikā nav kauns; veco, labo laiku angļu džentlmeņi to pat uzskatīja par īpaši smalku nodarbošanos. Demokrātijā nebūtu pieļaujama diskriminācija ne vien pēc dzimuma vai seksuālās orientācijas, bet arī pēc politiskās piederības. Bet tieši uz demokrātiju atsaucas tagadējā vara, kad tā par labu atzīst tādu mākslu, kas pieejama un saprotama pēc iespējas lielākam tās patērētāju lokam.
Demokrātiju labi raksturo viens spilgts piemērs. Ievērojamais ASV senators Džesijs Helmss, kas nule kā nosvinēja savu 85. jubileju, ir viens no tiem retajiem cilvēkiem pasaulē, kurš Vašingtonā Aukstā kara laikā pa īstam cīnījās, lai Baltijas valstis atgūtu neatkarību. Tagad, jau atrodoties invalīda ratiņos, viņš pirmais metas cīņā pret cilvēktiesību pārkāpumiem, tiekas ar Lukašenko nomaitāto vīru sievām un tā tālāk. Esmu viņu satikusi – viņš ir liela un demokrātiska, un gudra personība. Tomēr. Tieši Džesijs Helmss ievadīja milzu kampaņu pret efektīgajām Roberta Meipltorpa homoseksuālajām fotogrāfijām, un tieši viņš panāca, ka šādām izstādēm tiek samazināts valsts finansējums. Helmsa izpratne par mākslu ieslēgta šauros pragmatiskos rāmjos, kurus var aprakstīt tāpat, kā to grāmatā Amerikas vīzijas darījis ievērojamais kritiķis Roberts Hjūzs: “Visu svītru (acīmredzot, domātas svītras ASV karogā – H. D.) traibālistus [1. Traibālisti – no angļu valodas vārda tribe, cilts. Roberts Hjūzs šeit acīmredzot runā par traibālistiem kā par “sektantiem”, kurus vieno šaura, ideoloģiska ideja.] un fundamentālistus vieno ideja, ka māksla ir pamatā instrumentāla. [..] Tie mākslai piedēvē spēku, kāds tai nepiemīt (bet pēc kura nostalģiski tiecas politiskais “avangards”) – tas ir spēks, kas burtiski pārveido uzvedību un realitāti.”
Profesionāļa pienākums ir uzrādīt šādu ideoloģisku sektantismu un šis raksts ir par mākslinieka attiecībām ar varu. Runa nav par varu un mākslu, jo ar mākslu tam, kas notiek daudzu mākslinieku muļķībā, nav nekāda sakara. Muļķis var radīt labus, pat izcilus mākslas darbus. Un mākslinieks var izpildīt arī pasūtījuma darbus, kā latviešu izcelsmes krievu padomju mākslinieks Gustavs Klucis, kura kolāžas 20. gadu Krievijā modernā, konstruktīvistiskā mākslas valodā slavināja revolūcijas vadoņus, proletariātu un jauncelsmes entuziasmu. Klucis noformēja arī masu pasākumus Oktobra revolūcijas svētkos. Varas pasūtītie darbi nav nekāds lielais ļaunums, tos var izpildīt arī labi. Tas ir paša mākslinieka personīgās izvēles jautājums, cik tālu viņš gatavs kompromisam, kā, piemēram, krievu dzejnieks Mandelštams, kurš pamēģināja uzrakstīt odu par godu Staļinam, bet tūlīt pēc tam – paskvilu par šo pašu vadoni. Vai – tas, ka Šostakovičs komponēja pasūtījuma darbus, viņa ģenialitāti nemazināja. Mākslinieku pielāgošanās varas maiņām ir gandrīz vai monotona: teiksim, tēlniece Aleksandra Briede kopā ar Jāni Briedi 30. gadu beigās ir veidojusi Kārļa Ulmaņa skulptūru, bet 50. gadu sākumā – Staļina monumentu. Talantīgais latviešu tēlnieks Burkhards Dzenis 1938. gadā radīja K. Ulmaņa krūšutēlu ģipsī; daudzus gadus iepriekš viņš bija taisījis metu Pētera I pieminekļu konkursam, kā arī metus jaunlatviešu – Krišjāņa Valdemāra, Krišjāņa Barona un Friča Brīvzemnieka pieminekļiem. 1919. gada maijā, kad galvaspilsēta īsu brīdi atradās lielinieku rokās, viņa radītais Kārļa Marksa krūšutēls papildināja skvēru tagadējās Augstākās tiesas priekšā.
Nu un tad? Atkal stingri ņemot, tām skulptūrām “mūžības” priekšā viens pīpis. Sliktāk ir tad, kad sāk uzteikt pašu mākslinieku, nevis viņa darbus. Es nevaru saprast, kā var, no vienas puses, vērsties pret Anatoliju Gorbunovu kā valsts prezidenta kandidātu, bet, no otras puses, turpat Dienā slavināt tēlnieku Aivaru Gulbi 70 gadu jubilejā ar milzu rakstu, vispār iztiekot bez godprātīga pagātnes vērtējuma. Aivars Gulbis ir taisījis gan šausmīgo Uzvaras pieminekli Pārdaugavā, gan Viļa Lāča pieminekli, kas bija speciāli iecerēts, lai izjauktu kapu ansambli. Tam, barbariski ieceltam alejas vidū, bija jāaizsedz Jāņa Čakstes piemineklis.
Nav problēmu būt par galma mākslinieku, kā to reiz sacījis Miervaldis Polis. Miervaldis ir O.K. Kad Polis ir kādam lišķējis? Vai viņa sacīto jelkad ir gribējies nosaukt par muļķību? – Nekad. Muļķība ir banāla, Polis tāds nav.
Nav arī problēmu būt tā saucamajam politiskajam māksliniekam, savā mākslā tematizējot politiku, kā to darījis Roberts Raušenbergs savās kolāžās, protestējot pret karu Vjetnamā. Problēmas rodas no mākslas darbu pavadošās spriedelēšanas, ja Dieviņš nav līdzsvarojis saprātu ar talantu.
Jaunā vara Latvijā pēc 8. Saeimas vēlēšanām ir interesants fenomens, kurai, kā precīzi novērojis un privātā sarunā izteicis ekspremjers Ivars Godmanis, atšķirībā no iepriekšējās politiskās vides raksturīgs citāds izteiksmes stils gan valodā, gan uzvedībā. Izmantojot kādu nesenu publisku epitetu, to varētu nosaukt par “jauno vienkāršību”. Taču jaunā vara būtu mazāk interesanta, ja uz to nereaģētu mākslinieki. Iepriekšējos desmit gados šķita normāli, ka mākslinieku pozīcija pret varu atradās attieksmes skalā no mērenas vienaldzības līdz klajam, patosa pilnam noliegumam (Gundega Repše) – nekādu slavas dziesmu, kā iemiesojot kādu romantisku mākslinieka un sabiedrības pretišķības ideālu.
Toties tagadējās varas primitīvais sauklis “Ar seju pret Latviju” sāk atbalsoties ievērojamu Latvijas mākslinieku izteikumos. Taču šādiem saukļiem nav nekāda sakara ar mākslu; piemēram, ar Kairiša/Blumberga filmu Burvju flauta, kuru 2001. gada 18. augusta naktī Rīgā, pie Kongresu nama, man dzirdot slavēja mūsu izcilais režisors Alvis Hermanis. Es iedomājos, ka Alvim tā filma patika ne jau tādēļ, ka tā bija ar seju pret kaut ko; gluži tāpat, kā man patiktu Alvja izrādes, pat ja tās tiktu taisītas uz Mēness un būtu par mēnessērdzīgajiem. Jaunā vienkāršība ir interesanta arī tādēļ, ka ļauj vērot, kā lišķība mijas ar vienkāršu muļķību. Beidzot publiskā telpa, nocietusies pēc populistiskas balss, var to izdzirdēt. Lūk, Ingūna Jansone laikrakstā Diena raksta: “Par spīti nievām, paļām un dīvainām prognozēm, es mīlu savu jauno valdību un tās lēmumu nepiešķirt naudu kino attīstībai.” Un: “Man mute nevērtos Repšes kungam lūgt naudu savam trešajam dzejoļu krājumam! Taču, ja to kāds izdotu un es saņemtu honorāru, es to ziedotu bērnu slimnīcai.”
Latvija, starp citu, nav vienīgā Eiropas valsts, kurā šobrīd kultūru izspēlē pret sociālajām vajadzībām. Tiesa, finansējuma piešķiršanai vēl netiek apstiprināti mākslinieku “darba plāni”, kā tas bija lasāms Literatūrā un Mākslā 1946. gadā, kaut arī, kā jau minēju, tā nebūtu nekāda briesmīgā traģēdija.
Mākslinieku darba finansējums ir tikai viena medaļas puse viņu attiecībās ar varu; daļa mākslinieku uzskata, ka mākslai var piemist mesiāniska funkcija, gluži vai reliģiozs starojums. Tas ir Aijas Zariņas gadījums. Šķiet, viņa domā, ka māksla izglābs – un ja ne pasauli, tad Latviju gan.
(Foto - Jānis Buls, Diena)
Māksliniekus pārņemusi grūti izskaidrojama vēlme piedalīties politiskajā varā, taču ne jau tādā veidā, kā to izprot tā saucamajā “pilsoniskajā sabiedrībā”. Kādēļ tas notiek? Tas notiek tieši tad, kad viņi uzskata, ka spēj izmainīt pasauli, bet vienlaikus tā ir arī tīksmināšanās par sevi kā par ekskluzīvu šķiru iepretim netīrajiem politiķiem un uzņēmējiem, kuri uzreiz tiek uzskatītī par zagļiem un neliešiem. Māksliniekiem, gan ne visiem, šķiet skaidrs, ka viņu nu gan tādi nav. Reti kurš no mūsējiem spēj publiski pateikt tāpat, kā lieliskais lietuviešu tēlnieks Mindaugs Navaks: “Mākslinieks demokrātiskā sabiedrībā nav nekas īpašs.”
Šeit vēl valda tāds kā padomju blats. Mākslinieki savu attieksmi pauž caur “saviem” ruporiem – viņiem pieejamajiem plašsaziņas līdzekļiem. Māksliniekiem ir vajadzīgi mediji, bet medijiem – mākslinieki. Nesamērīgi plašajā informācijas plūsmā nesamērīgi lielu vietu aizņem arī mākslinieki. Valda mīts, ka tauta mīl māksliniekus, īpaši aktierus.
Daži mākslinieki lišķojas vai arī publiski kašķējas arī ļoti primitīvu iemeslu dēļ – cīnoties, lai viņiem kaut kas “atlektu”, gan mazliet citādāk, nekā tas notika padomju laikos. Un tomēr Kultūras ministra ietekme dažādu prioritāšu noteikšanā, it īpaši attiecībā uz finansējumu starptautiskajai sadarbībai, ir noteicošā. Līdz pat 2003. gada beigām kultūras ministrs bija Kultūrkapitāla fonda Starpnozaru padomes priekšsēdis. Taču visvairāk māksliniekus interesē, vai tiks apliecināta viņu vieta zem saules, kas līdz šim tikusi nepietiekami novērtēta. Šī dziņa viņiem liek ieņemt neargumentētu, racionāli grūti pamatojamu pozīciju, būt pilnīgi pārliecinātiem par savu taisnību un pie viena atrast arī kāda ienaidnieka tēlu. To darot, iespējams gan dziedāt unisonā ar varu, bet iespējams darīt arī tieši otrādi – nostāties pret varu kā Aija Zariņa.
Tomēr šāda mana pieeja pavisam nevilšus vispārina vārda “mākslinieks” lietojumu, bet mākslinieks no mākslinieka atšķiras. Es nevaru iedomāties, ka līdz šādai diskusijai nolaistos gleznotājs Bruno Vasiļevskis, ja vien būtu dzīvs. Un nevis tādēļ, ka viņš bija viens no retajiem meistariem Latvijā ar ģenialitātes iezīmēm, bet gan tādēļ, ka bija smalks cilvēks, kurš risināja uzdevumus pašā mākslā, nevis tās aizsegā apliecināja ambīcijas un vietu publiskajā telpā.
Es pazīstu daudzus gudrus māksliniekus – tādus, kā Dace Džeriņa. Viņai ar visu šo apmākslas establišmentu nav un nevar būt nekāda sakara, viņa to sauc par “sviestu”. Kas ir Dace Džeriņa? – Jauna, talantīga māksliniece, kas veido objektus, taisa videofilmas un spēj saprotami un skaidri pamatot savas koncepcijas. Viņai nav nepieciešamības labi pierakstīties pie jaunās varas vai veidot savu publisko tēlu plašsaziņas līdzekļos.
Tie, kuru statuss jaunajā establišmentā ir augsts, ar saviem publiskajiem spriedelējumiem un jauno pietuvināto cilvēku loku neviļus izpauž, ka viņu domubiedri ir viduvējības un lūzeripēc būtības. Iepriekš uzskaitīto iemeslu dēļ (mesiānisms, konformisms, godkāre, atriebības kāre) daudzi arī labi mākslinieki ir spiesti publiski biedroties ar muļķiem no politikas vai žurnālistu aprindām, kuru intelektuālā varēšana ne tuvu nesasniedz iespēju saprast šo pašu mākslinieku darbus. Šajā simbiozē arī dzimst taisnīguma, godīguma un kultūrpolitikas saukļi. Man šķiet, ka, notiekot kaut kam ekstrēmam, cīņas inerce viņiem liktu izšķirties par kādu brutālu rīcību, kaut ko tādu kā 1905. gadā, kad tika dedzinātas pilis, kuras Lancmaņa kungam un citiem ekspertiem ar mokām tagad jāatjauno.
Aijai Zariņai tad būtu jācīnās ar Repši līdz galam – kazi, nāks labāka valdība, kas kultūrpolitiku nokārtos. Tad Aija varētu Repšem atņemt visus daudzos viņa īpašumus un taisnīgi sadalīt tos māksliniekiem.
Ko tur nabaga Repše, es nedomāju, ka viņš būtu tas lielākais tehnokrāts, kā tas rādās Aijas Zariņas gleznās. Aiju Zariņu atcerēsies ilgāk nekā Repši, tādēļ man par Repši nav daudz ko teikt. Taču tā vien liekas, ka Aija to nojauš un izmanto – nevis uztaisa vienkārši labas bildes, bet izmanto “nabaga Repši” savu ārpusmākslas mērķu sasniegšanai. Man grūti spriest par Aijas Zariņas mērķiem, taču pārsvarā, kā jau iepriekš minēju, tie ir personiskas dabas – izpatikt kādam, iespējams, tuvam domubiedram, iegūt publicitāti ar skandāla palīdzību. Es ticu, ka Aija Zariņa tic savam milzu ieguldījumam pareizas kultūrpolitikas veidošanā, taču kāds tam sakars ar viņas mākslas kvalitāti?
Mākslai Repše ir interesants tikai tādā ziņā, ka par mākslu viņš runā to, ko domā. Tas ir viņa “godīgums”. Bet viņa “doma”, ka “māksla ir tā, kuru saprot lielākā daļa sabiedrības”, varbūt ir veiksmīgs politisks solis, taču atrodas tiešā pretrunā ar to, kas godīgā mākslā notiek.
Demokrātijā māksla tiek atbalstīta tādēļ, lai tautai melotu. Vairākumam māksla nekad nebūs vajadzīga, un demokrātijas problēma ir tā, kā lai mākslas jomā tautu apmāna. Līdz šim māksla Eiropā apzināti tikusi atbalstīta ļoti veiklās manipulācijās, kuras veikuši politiķi, kuriem kaut nedaudz smadzeņu galvā. Amerikā tas ir citādāk – mākslu finansē domājošas privātpersonas, bet tur jau ir cits tirgus.
Stingri ņemot, plašas tautas masas labu mākslu var mīlēt tikai pārpratuma pēc. Tas notiek tikai plašsaziņas līdzekļu iespaidā, teiksim, ja kāda avīze ilgstoši slavina kādu teātri, tad to apmeklē pat cilvēki, kas uz teātri vispār neiet. Bet laba māksla ir tikai tā, kura rodas un dzīvo mākslas vidē, un turpina tajā dzīvot. Mākslas instrumentalizēšanai un “masifizēšanai” nav nekāda sakara ar tās kvalitāti.
Skandāls Aijai nesanāca. Varas cilvēki, kuriem tas bija adresēts, nereaģēja. Vara reaģē tikai uz “ērtiem” māksliniekiem, kurus var kaut kā iepīt savā ideoloģiskajā darbā. Piedevām neviens no esošās varas nav spējīgs saskatīt, ka Aija Zariņa, izmantojot galēji “novazātu” sižetu – krustā sišanu, ir radījusi izcilu gleznu ar oriģinālu kompozīciju (jēriņš ir lielisks!), bet krāsu laukumi satriecoši labi saspēlē ar līniju akcentiem. Gleznas sižeta dramatisms pilnā mērā atbilst ekspresīvajai izteiksmei.
Vara izlikās, ka Aijas izstāde nav nekāds notikums; precīzāk, vara par to ne nojauta, ne uzzināja. Bet galvenais – Aiju neapsveica 50 gadu jubilejā ar pienākošos godu un cieņu, kā tas parasti Latvijā ir piedzīvots šādās reizēs. Tas ir precīzākais, ko var pateikt par pašreizējo varu – padomju laikā daudzkārt cenzūras neizstādīto un pelto mākslinieci, daudzu starptautisku projektu dalībnieci, izcilo 20. un 21. gadsimta pasaules gleznotāju varas redzamā seja neapsveica 50. gadu jubilejā.
