Glezna, krēsls, paklājs

Jūs nezināt Kristi Puiu vārdu, un es arī to nezināju. Viņa filma “Lazaresku kunga nāve” 2005. gada Kannu kinofestivālā ieguva galveno balvu jauno talantu konkursā “Un Certain Regard”, taču es negribētu šo faktu izmantot, lai pārliecinātu iespējamos šīs intervijas lasītājus par rumāņu režisora nozīmīgumu; savā ziņā pat otrādi – mani drīzāk pārsteidz tas, ka Puiu filma guvusi atzinību gan Kannu festivālā, gan 47 citas balvas, gan vairāk nekā 80 citos kinofestivālos visā pasaulē. Atkal – pārsteidz ne tik daudz tādēļ, ka kino vērtētāji mēdz būt ļoti konjunktūristiski, bet gan drīzāk tādā kā metafiziskā nozīmē: vienatne nav tik absolūta, kā varētu domāt. Šī sajūta lielā mērā atbilst tam, ko saka pats Kristi Puiu saistībā ar atsauksmēm par savu filmu: “Viņi saprot ikvienu jūsu filmas detaļu, jūsu virzību, jūsu filozofiju, jūsu sāpes. Jūs lasāt atsauksmi, un jūsu bailes no nāves sāk mazināties. Šos cilvēkus es saucu par iespējamiem draugiem. Man daudzreiz jautājuši, kam es adresēju savas filmas – es tās taisu sev, saviem draugiem, saviem iespējamajiem draugiem.”

Kristi Puiu ir dzimis 1968. gadā, dzīvo Bukarestē, par savām autoritātēm uzskata Ežēnu Jonesko, rumāņu “klusējošā izmisuma dzejniekus”, kā viņš pats tos nosauc, – Džordži Bakoviju un Virdžilu Mazilesku, Kafku, Dostojevski, itāļu gleznotāju Džordžo Morandi, bet kino – Kasavītisu, Vaizmenu, Romēru, Depardonu. “Lazaresku kunga nāve” ir viņa otrā filma pēc pirmās road movie žanrā uzņemtās mazbudžeta filmas, un tas ir stāsts par vecu vīru Danti Remusu Lazaresku (Jons Fiskuteanu), kuru viņa dzīves pēdējās sešās stundās vadā apkārt pa Bukarestes slimnīcām un nevienā negrib pieņemt. Kā saka pats režisors, tā ir filma “par cilvēku, kas mirst viens, apkārtējo vienaldzības ielenkts”.

U.T.

Rīgas Laiks: Kā var uzņemt saistošu filmu, ja no paša tās nosaukuma jau ir skaidrs, kas notiks?

Kristi Puiu: Redziet, es nāku no glezniecības, un, manuprāt, mans vienīgais talants ir – vērot lietas. Es sāku taisīt kino, jo man nepatika filmas, ko skatījos. Un mani kaitināja tieši tas, ka mēs filmas skatāmies pēc principa “bet kas notiks tālāk”. Un es pamēģināju pārvirzīt akcentu nevis uz to, kas notiks, bet – kā notiek. Manas filmas skatītāji uzreiz zina, ka cilvēks, kas redzams pirmajos kadros, mirs – jau otrajā minūtē viņš paņem klausuli un saka: “Lazaresku klausās” – tātad, šis ir tas pats Lazaresku, par kuru filmas nosaukumā “Lazaresku kunga nāve” teikts, ka viņš mirs.

Patiesību sakot, tas nav nekas jauns – tā dara, piemēram, Ļevs Tolstojs “Ivana Iļjiča nāvē”. Starpība ir tā, ka Ivana Iļjiča gadījumā jūs it kā esat viņa galvā, iekšpusē, bet tieši tas man kino
nepatīk – kad jūs it kā dzirdat varoņa domas, viņa domu balsi, kas komentē notiekošo, stāsta, ko filmas varonis gatavojas darīt, un tā tālāk. Filmās man nepatīk flešbeki, man nepatīk sapņi. Visam jābūt tieši, skatītājam jāatrodas ārpusē, jums nav jāatrodas varoņa galvā un jādomā, kas notiek, kad viņš mirst. Jums vienkārši jābūt klāt un jānovēro fakti.

RL: Bet fakti jau nav neitrāli. Ja jūs, piemēram, esat iemīlējies, tad fakti jums var izrādīties, ja drīkst tā teikt, objektīvi nenovērojami. Tādēļ mani mazliet mulsina jūsu uzstādījums par iespēju kādam – skatītājam – būt ārējam novērotājam.

Puiu: “Lazaresku nāves” gadījumā šis ārējais ir kāds, kurš novēro, kā Lazaresku mirst.

RL: Un kurš ir šis kāds?

Puiu: Kurš ir šis kāds? – Es.

RL: Kā jūs varētu aprakstīt sevi kā novērotāju?

Puiu: Tā ir mana izvēle – būt novērotājam. Tas ir līdzīgi kā dokumentāristam – būt neredzamam, būt neredzamam novērotājam. Un es, vērojot Lazaresku, esmu dokumentārists. Arī Tolstojam “Ivanā Iļjičā” bija nepieciešama pirmā nodaļa, kur ir kāds no ārpuses, kurš stāsta, kas notiek ar Ivanu Iļjiču. Un tad nākošajās nodaļās jūs it kā atrodaties Ivana Iļjiča galvā, kad jūs, lasītājs, it kā lasāt viņa domas un sajūtas.

Kino jums nav tādu iespēju, jums jārēķinās ar būtisko attālumu starp stāstu un vērotāju. Jūs vienkārši novietojat kameru uz trijkāja un izmantojat šo ļoti tradicionālo filmēšanas metodi, fiksējat kādu fizisku notikumu, fizisku saskarsmi. Un, manuprāt, vajag izvēlēties – vai nu jūs filmējat no šīs dokumentārista pozīcijas, vai arī taisāt izdomājumu, mēģināt radīt trešās personas pozīciju un tamlīdzīgi.

RL: Bet jūs kā skatītājs vai kā filmētājs jau esat izvēlējies – skatīties uz to vai uz ko citu, skatīties uz Lazaresku kunga nāvi vai neredzēt to. Tātad jautājums drīzāk ir par to, uz ko skatīties. Kāpēc novērot nāvi? Kāpēc ne dzimšanu vai kādu ikdienas notikumu?

Puiu: Jo es esmu... Jo es esmu ļoti trausla būtne. Es ļoti baidos no miršanas.

RL: Labi, bet jūs vienalga esat šajā pusē, pat nezinot, ko mirstošais Lazaresku domā, jūs esat vienīgi novērotājs. Vai jūs uzzinājāt kaut ko par nāvi, uzfilmēdams savu “Lazaresku kunga nāvi”?

Puiu: Tas bija ne tik daudz saistīts ar skatīšanos uz Lazaresku vai viņa filmēšanu – es taču pats viņu radīju, rakstīju scenāriju un tā tālāk. Un, protams, manas domas par nāvi mainījās – varētu gan teikt, ka tās mainījās līdz ar izmaiņām pašā manā dzīvē. Bet dzīve ir tikai pārtraukums nāves vidū. Lielā nekā vidū. Dzīve, protams, atrodas tukšumā, tukšuma okeānā...

RL: Jūs esat budists?

Puiu: Nē. Es esmu pareizticīgais. Bet, runājot par faktiem, – 2001. gadā mani piemeklēja ļoti smaga hipohondrijas lēkme. Pēkšņi mani pārņēma sajūta, ka es mirstu. Un nevis, ka tas ir kaut kas manā galvā, bet gan tā bija sajūta, ka katra šūna, kas mani veido, kliedz: “Es mirstu!” Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man bija bail – atklāt, ka kopš brīža, kad jūs esat piedzimis, jūs sākat mirt... Mani pārņēma pilnīgs tukšums un izmisums, es biju uz robežas. Es gāju pie ārstiem, man šķita, ka man ir visdažādākās slimības, sākot ar vēzi un beidzot ar... laterālo sklerozi (ALS). Tā ir slimība, kad jūs kļūstat paralizēts, ar to ir slims Stīvens Hokings. Muskuļi jums atrofējas, jūs sākat mirt un kādā brīdī jūs jau nevarat nevienam neko vairs pateikt – un tas mani baidīja visvairāk, nespēt sarunāties, lai gan joprojām spēt just un domāt. Un es biju pilnīgi ar to visu pārņemts. Es sāku iet pie psihoterapeites, viņa man jautāja, kas man ir par problēmu. Es teicu, ka esmu slims ar ALS. Nu labi, viņa saka, jūs esat slims, un tālāk – kas? Es saku, kā – kas? Es kļūšu paralizēts. Un? – viņa prasa. Un tad es miršu. Un? – viņa atkal prasa. Kad viņa man tā pajautāja, es biju pārsteigts, un man šķiet, ka ar to brīdi varēja sākties kaut kas cits, es varēju kaut ko ar savu hipohondriju iesākt. Un pamazām, pamazām es atlabu.

Bet divus gadus es pavadīju, rokoties internetā, fiksējot simptomus, kādi man piemīt. Un tad viņa teica, lai es pārtraucu tās muļķības, pārtraucu pētīt internetu. Bet deviņdesmit procenti no Lazaresku filmas materiāla nāk no šīs interneta pētīšanas, viņa slimība arī. Ja jūs atceraties, Lazaresku ir vēzis, hematoma galvā, viņam iestājas paralīze, afāzija.

RL: Bet ko tad jūs tomēr sapratāt par nāvi?

Puiu: To nevar...To nevar pateikt vārdos. Viss, ko var pateikt par nāvi, beidzas ar vienu lielu, lielu, banālu secinājumu. Es mirstu. Un šis ceļojums man jāveic vienam. Tas ir sasodīti banāli. Tas, protams, nav nekas jauns, ko es būtu atklājis, tomēr viss šis mehānisms mani spieda domāt par nāvi un pamazām pa solītim atklāt, ka... ja būtu debesis un elle, ja kaut kur būtu Dievs...

RL: Jūs ticat Dievam?

Puiu: Es mēģinu. Es mēģinu. Bet patiesība ir tā, ka mēs mirstam. Un tas mani šausmina. Nevis tas, ka es miršu kopā ar daudziem citiem, bet tieši es. Tās ir ļoti egoistiskas jūtas...

RL: Bet tagad, pēc filmas... Vai šī filmēšana jums nebija kaut kas vairāk par profesionālu nodarbi? Varbūt jūs guvāt kaut ko vairāk?

Puiu: Kā jau es jums teicu, es nebūt nerāvos kļūt par kinorežisoru, es vienkārši gribēju pamēģināt kaut ko jaunu, pamēģināt iemācīties arī šo. Kā bērns es sapņoju kļūt par gleznotāju, un man joprojām ļoti patīk gleznot. Bet runājot par profesionalitāti, tam nav nekādas nozīmes, es negrasos taisīt karjeru. Manā vizītkartē ierakstīts Kristi Puiu, viss, nekāds kinorežisors. Es arī lāgā nezinu, kas es esmu. Bet man ir ļoti grūti darīt kaut ko tādu, kā filmēt, jo es visu laiku jautāju par šīs darbošanās pamatiem – kāda jēga taisīt filmas vai stāstīt stāstus? Tāpat jau to ir daudz, un lielākoties tie ir par vienu un to pašu. Par kino es nedomāju profesionalitātes jēdzienos, es domāju tikai mācīšanās jēdzienos. Kas ir mans ieguvums?

RL: Kas ir jūsu ieguvums?

Puiu: Mans ieguvums ir tas, ka es kaut ko atklāju.

RL: Ko jūs atklājat?

Puiu: Patiesību, protams. Es gan to vēl neesmu atklājis.

RL: Tātad, arī uzņemot filmu, jūs meklējat patiesību?

Puiu: Protams. Protams, es to meklēju. Es tikai sasodīti baidos... Jūs nevarat to iedomāties... Varbūt vienīgais, ko esmu sapratis... Labākais, ko jūs varat darīt gan šajā profesijā, gan arī vispār, ir tas, ko teica Vitgenšteins – ka viņa mērķis ir atrast ceļu laukā no redzamajiem absurda slazdiem. Taisīt filmu nevis, lai saprastu to, kā funkcionē filma, bet lai saprastu, kā funkcionē dzīve. Par kino, gleznošanu, arī literatūru – es par tām domāju kā par zinātnisku nodarbošanos. Man nepatīk par to domāt kā par mākslu, man nepatīk vārds “māksla”, man nepatīk vārds “radītājs”... Manuprāt, kino ir ļoti svarīgs līdzeklis, lai uzdotu jautājumus, lai mēģinātu izgaismot realitāti. Kino es ienīstu to, kas ir pretējs patiesībai, kas ir tāda skatītāju mānīšana – visa tā stāstu stāstīšana, stila meklējumi, un tā tālāk. Kino, mūziku, literatūru, mākslu es uztveru kā liecību. Man autors ir interesants tik daudz, cik viņa darbs izsaka viņa atzīšanos. Es taisu filmas pats par sevi, un Lazaresku ir piemērs tam – tas ir par mani, kurš domā par nāvi.

Es gan neesmu sasniedzis neko īpašu, es domāju – kino jomā. Bet es esmu kaut ko sasniedzis savā personiskajā filozofijā, mana paša dzīves un eksistences perspektīvā. Un, manuprāt, šajā filozofijā ļoti svarīgs ir godīgums. Varbūt tieši tādēļ, ka savā personiskajā dzīvē, eksistencē es neesmu godīgs. Es mēģinu būt godīgs, bet laiku pa laikam es meloju, nerunāju patiesību, lai pasargātu kādu... Mēs visi to darām.

RL: Ko jums tas nozīmē – būt godīgam?

Puiu: Tas nozīmē izpaust sevi, atklāt, ļauties. Nevis pļāpāt, blēdīties, izvairīties.

RL: Ziniet, jūsu filmas otrajā pusē mani pārsteidza tas, ka es sevi pieķēru jūtam līdzi šim vecajam kungam, alkoholiķim, un pašās beigās es skatījos uz viņa veco, kailo, sašļukušo un mirstošo ķermeni jau ar tādu kā mīlestību. Jūs gan apgalvojat, ka esat bijis tikai novērotājs Lazaresku kunga nāvē, bet no kaut kurienes tomēr rodas arī šī empātija, runa nav tikai par reportāžu.

Puiu: Es nezinu. Tas, protams, skāra visus, kas strādāja pie šīs filmas. Protams, ka tas bija aizkustinoši. Taču visi filmēšanas uzstādījumi tika veikti saskaņā ar manām emocijām, tas nozīmē, ka es patiešām nebiju tikai auksts novērotājs. No otras puses, filmas beigās ļoti gribējās, lai kāds atnāk, patur tam mirstošajam vīram galvu, lai neatstāj viņu vienu šajā aiziešanas brīdī. Bet ja es ļautu to darīt, es sabojātu filmu. Man jādomā, kas notiks tālāk – tās ir filmas beigas, un skatītājam būtu jāatstāj kinoteātris ar jautājumu: bet kas notiek tālāk, kas notiek ar mani? Es taču arī reiz būšu Lazaresku stāvoklī; un varbūt tas arī ir vienīgais drošais, kas mums ir – mēs mirstam. Mēs esam vieni.

Lazaresku ir viens. Viņš ir nodzīvojis savu mūžu, un viņa beidzamās dienas izskatās kā visa viņa dzīve. Viņš daudz ko jau ir pazaudējis – sievu pirms astoņiem gadiem, viņa meita dzīvo Kanādā, viņš ir pazaudējis savus kaķus, kas palika dzīvoklī; tagad viņš zaudē cieņu, runas spējas, drēbes, beigās arī matus – kā Samsons... Viņš zaudē spēkus, arvien vairāk, viņu vienkārši aprij tukšums. Pēdējie kadri bija ļoti ļoti grūti, mums vajadzēja atstāt viņu pilnīgi vienu – kā Holbeina Kristu. Un mēs, mēs paliekam pasaulē, ko viņš pamet.

RL: Starp citu, filma it kā pat nebeidzas ar Lazaresku nāvi – viņu vienkārši tūlīt vedīs prom ar tiem slimnīcas ratiņiem.

Puiu: Nu, filma varēja beigties arī citādi vai citā vietā, bet es negribēju rādīt tieši to brīdi, kad viņš mirst. Manuprāt, tas būtu pornogrāfiski, piedauzīgi un amorāli. Un vienalga – stulbi. Parādīt – ko? Kādu kinematogrāfisku klišeju, kāda pieņemta, lai parādītu, ka varonis nomirst? Nu, un kā tad mirst filmā? Tur nav sevišķi daudz iespēju. Viena lieta ir, ja jūs nošauj kāds gangsteris vai sieviete, vai nokož Drakula. Bet Lazaresku gadījumā, kad cilvēks ir smagi slims, šo iespēju nav daudz. Parādīt, ka viņš pārstāj elpot?

Es izvēlējos no kādiem sešiem beigu variantiem tādu, kur jūs neredzat, viņš elpo vai nē – tādējādi jūs nezināt, viņš ir miris vai nav. Galu galā tas jau arī nav svarīgi – tāpat jau zināms, ka viņš mirs. Bet vajadzēja izdarīt tā, lai skatītāji par to aizdomātos. Ja es parādītu, ka viņš normāli elpo, un tad būtu beigas – viņš nemirtu filmā. Ja es parādītu viņu sastingušu – viņš ir nomiris filmā. Es gribēju kaut ko pa vidam. Sanitāre kaut ko saka par Vergiliju, Lazaresku to izdzird un saka: “Vergilijs ir mans svainis, varbūt viņš atnāks.” Patiesībā es nezinu, kas īsti notiek. Ar viņa simptomiem traucēta ir tikai tā smadzeņu daļa, kas ir runa, bet viņa saprāts, viņa atmiņa strādā. Viņš dzird kaut ko par Vergiliju, tas ir viņa svainis, un mēs redzam reakciju, ļoti lēnu un kavētu. Es gribēju pabeigt filmu šajā vietā. Viņš dzird māsu runājam par satiksmes negadījumu, dzird šos ziņu motīvus. Tad māsa zvana Vergilijam un lūdz aizvest Lazaresku pie ārsta Angela.

Jons Fiskuteanu ir slavens teātra aktieris, un viņš gribēja pēdējo ainu padarīt ļoti iespaidīgu. Bet tajā istabā pie sienas bija Gillette reklāma, es viņam palūdzu vienkārši pagriezt galvu un izlasīt to uzrakstu, un Gillette kļuva par kaut ko metafizisku.

RL: Vai drīkstu jautāt, kāda veida nāvi gribētu piedzīvot jūs pats?

Puiu: Es nezinu. Es negribu mirt. Es katru dienu sev vaicāju – bet kas notiks tālāk? Vai ir dzīve pēc tam? Bet jūs uz to varat raudzīties vismaz no diviem punktiem: no jūsu nāves un no jūsu dzīves punkta. Runājot par dzīvi, es ļoti baidos no nāves, jo man žēl atstāt savus mīļos. Man, piemēram, nepatīk ceļot, nepatīk lidot. Es nebaidos no lidojuma paša, lidojuma laikā viss ir kārtībā, bet, kad es zinu, ka man būs jālido, teiksim, pēc trim dienām, šīs trīs dienas ir elle, jo es pārdomāju visus iespējamos bojāejas scenārijus. Tā ir elle. No šī viedokļa es gribētu, lai tas notiktu ļoti ātri, vienā brīdī. Lai es to nezinātu.

Bet no cita punkta, no nāves punkta, nē – es gribētu būt pie apziņas, jo tas nu nepavisam nav droši, ka jums būs vēl cita dzīve, ko dzīvot. Tā ka jums nebūs iespējas nāvi piedzīvot vēlreiz.

Deviņdesmito gadu vidū, kad es biju ļoti aizrāvies ar glezniecību, es interesējos tikai par nāvi un miršanu; es biju pārliecināts, ka mēs dzīvojam, lai mirtu. Kā “Hagakurē: samuraja grāmatā”. Jā, dzīves ilgums ir kā sekunde. Vienīgais, kam patiešām ir nozīme, ir nāve. Es esmu piedzimis, lai ceļotu pretī nāvei. Man gribējās to pateikt ar tēlu, taču nevis ar kaut ko tādu kā ikonu, nevis Budas tēlu vai Kristu... Kā es to varētu izteikt kā gleznotājs? Tas, ko es darīju, bija kā tie Vitgenšteina vārdi – pateikt cilvēkiem, kas nav patiesība. Neteikt viņiem – šis ir ceļš, ejiet. Un es sāku veidot kompozīcijas, ņemot objektus no reālās pasaules – es tos gleznoju tādā veidā, lai...

Filmā Lazaresku saka: “Mēs esam nelaimīgu cilvēku bariņš, madam.” Un mēs arī esam tāds nelaimīgu cilvēku bariņš. Mēs mēģinām izdzīvot, mēs mēģinām būvēt filozofijas, būvējam katedrāles, būvējam milzīgu kultūru, civilizāciju... Taču patiesībā vienīgā lieta, kas skaitās, ir tā, ka tu esi viens pret vienu ar nāvi. Un to es mēģināju gleznot. Piemēram, šī tējas kanniņa manā gleznā. Tā nav perfekta, taču tā nesaka – mēs, cilvēki, esam iekarojuši pasauli, cilvēks ir pasaules centrs, mēs esam paši sevi radījuši, nē, tā saka ko pretēju. Mēs pildām tajā kanniņā tēju, piepildot šīs kanniņas jēdzienu. Vai – skatieties, šī mušu pletne. Tajā ir nelieli caurumiņi, lai sitot jūs mušu nesaplacinātu. Ir taču kāds, kas par to ir domājis! Kādas smadzenes ir klāt pie šī objekta...

RL: Tad, jūsuprāt, pasaule ir pilna ar gatavām lietām. Bet kas tad ir tas, kas, saskaņā ar Vitgenšteinu, būtu jāpadara skaidrāks?

Puiu: Ziniet, man patīk skatīties filmas naktīs. Un reiz, tās stiprās hipohondrijas laikā, kādos divos naktī, es skatījos gangsteru filmu ar Džeimsu Kagniju – “Vētrainie divdesmitie”. Tā bija 40. gadu filma, melnbalta, tas, saprotams, nekādi nebija saistīts ar manas dzīves laiku. Filma man patika, bet pēkšņi es sev pajautāju: ja es šajā brīdī nomirtu, kurš mirtu? Es, Kristi Puiu, Rumānijas pilsonis, kuram ir sieva un divi bērni, un sava biogrāfija, vai tas, kurš skatās filmu un identificējas ar Džeimsu Kagniju, tātad – ne es. Un man šķita, ka tas nu gan ir stulbi – pamest pasauli ar kāda cita stāstu galvā. Jūs esat būvējis savu identitāti, savu dzīvi, savu priekšstatu par sevi, savu domāšanas, esamības veidu, un pēkšņi, kad jums jāatvadās no pasaules, jūs dzirdat kādu runājam par futbolu vai MTV jaunāko klipu. Un jūs atstājat pasauli ar šādām stulbībām galvā.

Līdzīgi bija, kad nomira mans vecaistēvs, deviņdesmit piektajā. Pēc autoavārijas viņš bija paralizēts deviņus mēnešus. Viņš tikai elpoja – viņš vienkārši gaidīja nāvi. Mēs bijām tur – es tur biju, mans tēvs, mana tante. Un es nezinu, vai vecaistēvs kaut ko saprata. Mēs par kaut ko runājāmies viņa klātbūtnē, bet viņš nevarēja iejaukties, nevarēja pateikt: paklau, vācieties pie velna! Ejiet prom, es nepiekrītu tam, ko jūs sakāt. Viņš nevarēja izvēlēties. Viņš varēja vienīgi fiksēt mūsu sarunu, bet tai nebija nekāda sakara ar viņa dvēseles stāvokli, ar viņa “es”, mūsu saruna skāra pavisam vienkāršas lietas, ikdienas dzīvi. Un šāda informācija iekļūst smadzenēs, kļūst par savdabīgu trigeri, ļoti komplicētu domāšanas aktu. No vienas puses, viņš varbūt domāja par savu jaunību, par sevi Otrajā pasaules karā, par sevi pirms šiem deviņiem mēnešiem – un mēs nezinām, cik no tā, ko mēs runājām, sasniedza viņu. Mēs nezinām. Taču kaut kādā ziņā visa viņa dzīve tagad bija reducēta līdz šai sarunai. Tā ir pēdējā informācija, ko viņš paņems sev līdzi. Viņš neaizies, pateicis “bai, bai” – kā tādā klišejā par ģimenes galvu, kam ap gultu sapulcējusies visa saime, visi mīļie; vēl pasakot – tev būs aitas, tev – zirgi, tev – nauda, un vēl dodot pēdējos padomus... Es tam neticu. Es domāju, ja jūs atstājat šo pasauli, jūs atstājat... Un tas, velns lai parauj, ir satriecoši – mēs nezinām, kāda būs mūsu pēdējā filma, pēdējā aina, pēdējā skaņa... Es nezinu, bet man šķiet, ka nebūs laika šo pēdējo iespaidu sasaistīt ar visu dzīvi. Tas ir tik dīvaini un tik drausmīgi. Tā var būt ābola garša brīdī, kad jūs nošauj. Tā var būt glezna pie sienas, virs jūsu gultas. Krēsls. Paklājs...

RL: Un kas bija galvā mirstošajam Lazaresku kungam?

Puiu: Es par to daudz domāju. Piemēram, kad Lazaresku gaida zāles no kaimiņiem, viņš sēž kāpņu telpā, un viņam garām paiet sieviete ar meitu – starp citu, mana sieva un meita. Man to vajadzēja, lai liktu Lazaresku domāt par savām sievietēm. Tāpat tur ir arī dažas ārstes vai sanitāres, kas viņu mazgā filmas beigās. Kad jūs tādā brīdī skatāties uz sievietes seju, ir gandrīz neiespējami nedomāt par to sievieti, kas bijusi ļoti svarīga jūsu dzīvē, par jūsu problēmām un ciešanām. Un savā ziņā Lazaresku dzīvi nosaka sievietes – sieva un meita, kas viņu pametušas, māsa, kas drīz atbrauks... Tādēļ ainā, kur viņam noskuj matus, es pieminu Samsonu un Dalilu. Viņš zaudē savu enerģiju – Dalila ir sieviete, kas griež viņam nost matus.

RL: Sakiet, kādēļ jums ir tuvs Kasavītiss?

Puiu: Varbūt arī tas ir saistīts ar manu izcelsmi. Mana māte bija skolotāja, tēvs strādāja lielas Bukarestes slimnīcas administrācijā. Algas gan izglītības jomā, gan veselības aizsardzībā bija pašas zemākās – un joprojām tādas ir. Mēs bijām ļoti nabadzīgi. Un tomēr – vecāki mācīja mani būt godīgam, nekad nemelot, un tādā garā, lai gan to visu bija viegli pateikt, bet sekot tam bija daudz grūtāk. Lūk, iespējams, tādēļ arī Kasavītiss kļuva man par paraugu – pateicoties tam, kāds viņš bija, pateicoties tām morālajām īpašībām, kādas piemita viņa filmām. Viņam piemita spēja nemānīt auditoriju, nemānīt pašam sevi un sekot savam instinktam un savam – es nezinu, vai kaut kas tāds vispār pastāv – iekšējam “es”; savās filmās realizēt to, kas viņš ir tajā brīdī. Būt spējīgam pieņemt faktu, ka mēs netaisām filmas, mēs vienkārši filmu pēc filmas mēģinām saprast, kas patiesībā notiek. Kas notiek, kad mēs taisām filmu. Varbūt mēs atklāsim, ka tas ir vienkārši sūds, un tam nav nekādas nozīmes, un es patiešām tā arī domāju – tam nav īpašas nozīmes. Jo es zinu... Es ļoti labi atceros savas bailes toreiz, tās hipohondrijas laikā, un arī tagad. Šogad es Kannās biju žūrijā. Tēvs bija smagi slims, un, kad es braucu uz Kannām, es domāju, nu nebūs taču tā, ka tas notiks tieši šajā laikā, statistiski tas nav ticami, desmit dienās... Bet viņš nomira pēc nedēļas, un es atgriezos mājās. Mēs viņu apglabājām, un tajā naktī, un nākošajā, un vēl nākošajā mani vajāja šausmīgi murgi, atgriezās bailes no nāves. Tas bija smagi – es patiešām viņu mīlēju. Viņa nāve mani atklāja kā tik savtīgu būtni – es taču domāju tikai par savu paša nāvi, es domāju par sevi, ka es esmu slims un mirstu – tāpat kā viņš. Pēc dažām dienām es devos pie ārsta, lai pārbaudītos...

RL: Jūs ticat, ka kino, filma var padarīt cilvēku labāku?

Puiu: Nē. Es parakstos zem tā, ko teica Ernesto Sabato; viņam jautāja to pašu jautājumu par literatūru, un viņš atbildēja – tas nav iespējams, jo pirms dažiem gadu tūkstošiem bija kāds cilvēks, kurš darīja brīnumus, taču pasaule tā arī nekļuva labāka. Un salīdzinājumā ar brīnumu – kas ir romāns, kas ir filma?

Un tomēr, kino ir sava funkcija. Man nepatīk mākslinieki, es esmu ļoti funkcionāls – ļoti vācisks, ļoti bauhauss. Varbūt kino nespēj mainīt cilvēkus, bet tur ir šī fiziskā distance. Tur ir filma, kas ir uz ekrāna, un auditorija, kas skatās, klausās, un tomēr tur ir distance. Varbūt jūs identificējaties ar kādu tēlu, taču tā nav īsta dzīve, kur kaut kas ir noticis tieši ar jums, kur jūs esat notikuma vidū un neesat labākajā pozīcijā, lai spriestu, jūs esat emocionāli iesaistīts. Bet kino, kad jūs kaut ko skatāties, jūs varat salīdzināt, jūs varat spriest, tas ir kā plaši atvērts logs uz kādu notikumu. Es nedomāju, ka lietas, ko jūs tādā brīdī atklājat, var mainīt jūsu dzīvi, es neesmu tik optimistisks. Taču es domāju, ka kino var piedāvāt ļoti precīzu stāstu par cilvēkiem, lai ļautu skatītājiem pieņemt – palīdzētu skatītājiem pieņemt, ka mēs esam vāji. Pieņemt savu vājumu un savas kļūdas. Mēs nepietiekami runājam par savu nepilnību, un kino var to parādīt. Tas nav kā grāmatā, no kuras jūs vienmēr varat aizbēgt. Un tās ir tik intīmas attiecības, jo viss ir šeit, jūsu smadzenēs.

Un tomēr man šķiet, ka māksla, mūzika, literatūra, kino – tas tomēr pierāda, ka labais pastāv. Ar mākslas palīdzību sliktie nevar kļūt labāki, bet labie var saņemt šo pierādījumu. Būt labam – ko tas nozīmē? Neatceros, kur izlasīju, bet rabīns teica: nav slikta cilvēka un laba cilvēka; labs cilvēks ir cilvēks, kurš dara vairāk laba, nekā ļauna, un slikts cilvēks dara vairāk slikta un mazāk laba. Es domāju, ka labi cilvēki ir tādi, kuri mēģina būt labi, kuri piespiež sevi būt labiem. Tā ir ļoti sarežģīta cīņa, jo jums jācīnās pašam ar sevi, savām vajadzībām, savu negodīgumu. To darot, jums jāzina, ka esat uz pareizā ceļa. Un tas, kas izdarīts mākslā, ir apstiprinājums, ka jūs ejat pareizā virzienā. Ļauns cilvēks nevar kļūt par eņģeli, noskatījies Kasavītisa filmu...