Ģimenes albums

Simts no Rīgas

Projekta vadītāji: Irēna Pulkinena, Oskars Horacio Holtzhekers

R., 2000., 223. lpp.

Šī sējuma padomijas karoga tomātkrāsas ar dāsnu zeltījuma porciju greznotie vāki neviļus atsauc prātā oficiālos godarakstus, ar kuriem iepriekšējais režīms sumināja savus izcilniekus — visus šos ievērojamos padomju un partijas darbiniekus, karu un revolūciju veterānus, sociālistiskās sacensības čempionus un sociālistiskā reālisma meistarus. Šoreiz pirmais iespaids, kam cinisks vai vienkārši uzmanīgs vērotājs radis neuzticēties, izrādījies patiess. Izdevums Simts no Rīgas demonstrē apsveicamu formas un satura vienotību. Pateicoties uzņēmīgās un atraktīvās Irēnas Pulkinenas apsēstībai, klajā nākusi savdabīga Otrās republikas malaču goda grāmata, kam pēc autores priekšvārdā publiskotās ieceres pieklājas “daudzbalsīgi stāstīt par Latviju un tās galvaspilsētu plašajā pasaulē” un, viņasprāt, Simts no Rīgas būs “ieguldījums mūsu valsts tēla veidošanā”. Lieki piebilst, ka šai drukātajai eksportprecei dots paralēlais tulkojums internacionāli konvertējamajā angļu mēlē un to organiski papildina sponsoru košā komercreklāma.

Katrā gadījumā Pulkinenas kundze savos centienos vadījusies pēc cēlās aksiomas, ka valsts (pilsētas) galvenā bagātība ir tās cilvēki. Oficiozo ideoloģisko kamertoni grāmatai nodrošina Ministru prezidenta Andra Bērziņa un kultūras ministres Kārinas Pētersones ievadu banalitātes par Latvijas valsti un tās sarūpētajām gara bagātībam. Turpinājumā — simt prominentu rīdzinieku portretējumi. Sastādītāji izvēlējušies Noasa šķirsta politkorekto principu — starp apdainotajiem izdevuma varoņiem, kas izdzīvojuši Latvijas riskantajā ceļojumā no sociālisma uz kapitālismu, netrūkst dažādu profesiju pārstāvju (politiķu, uzņēmēju, juristu, mediķu, atlētu, gara darbinieku un mūzu lutekļu), nav diskriminētas atsevišķas tautības, dzimumi un minoritātes. Nav arī pamata sastādītājiem inkriminēt antisemītisma un homofobijas nesmukumu. Pašsaprotami, ka šis lieliskais simtnieks pratis savus dotumus pārvērst naudā un viņu rocība atbilst Eiropas standartiem. Par morālajām vērtībām — sarkanajos vākos ir ietilpināti nenoliedzami cienījami cilvēki, ir apcerēti plašākai publikai nezināmi “tumšie zirdziņi”, kurus bez pietiekošas informācijas nebūtu korekti slavēt vai paļāt, un viņiem līdzās grāmatā tiek glorificēti subjekti, kuri varbūt pelnījuši dažu mīļu naksniņu pārlaist “pie parašas”.

Jāpieņem, caurmēra interesents šo apjomīgo sējumu vienkārši pāršķirstīs, neiedziļinoties tekstā un neapgrūtinot sevi ar rūpīgu analīzi, t.i., lapos kā paviršu paziņu ģimenes fotoalbumu. Bet ilustrācijas dažkārt jau daiļrunīgākas par vārdiem. Lasītājā no grezniem jaunlatviešu un jauno krievu interjeriem noraugās dzīves veiksminieku pašvērtības grimašu vilktās sejas. Kungi varītēm cenšas objektīvos sastingt vīrišķīgi, bet dāmas — sievišķīgas. Zelts mirdz rotās un galda piederumos. Dzīves telpu dekorē mākslas priekšmeti kā inteliģences un sarkanbaltsarkanie standarti kā lojalitātes un patriotisma fotopierādījums. Bērneļiem pagaidām nevainīgas acis un visa dzīve vēl priekšā. Grēks irgoties par daiļajām dāmām, kas neviļus reklamē savu kosmētiķu kvalifikāciju un kuru parfīmu smarža, šķirstot šo izdevumu, šķiet, nomāc tipogrāfijas krāsas dvaku. Tāpat nevietā apcelt laikabiedru mačo spēka apliecinājumu, kas medību trofeju veidā stingst virs kamīna dzegas. Starp ilustrācijām atrodami akadēmiski konkrēta personāža parādes, ģimenes un grupu portretējumi. Ir atraktīvāki kadri un žanra ainiņas. Dažs varonis putniņa izlidošanu sagaida ar valšķīgu smaidu uz lūpām. Arī šajā grāmatā cilvēkus iespējams iedalīt fotogēniskos un ne visai. Kāda prominenta advokāta komanda grāmatas attēlā izskatās akurāt kā kadrs no spēlfilmas Godfather. Pazīstams alusbrūža vadītājs dīvainā kārtā netur rokā putojošu miestiņa kausu. Bet kāda ekspremjera ģimenīte, barbariskas zibspuldzes iztrūcināta, no krītpapīra lapas mums uzsmaida sarkanām albīno trušu ačelēm. Pietrūkst vienīgi veselīgas un dozētas erotikas pikantērijas, kas ļautu papriecāties par mātes dabas dāsnumu vai — ļaunākajā gadījumā — par silikona stabilizējošo spēku.

Teksti izdevumā gan gauži trafareti un garlaicīgi, veidoti pēc pieklājīga nekrologa stīvajiem principiem — par notikuma galveno vaininieku tikai labu vai neko... Tālab viss šis simtnieks mīl Latviju un tās cilvēkus. Vai visiem pamatvērtība ir ģimene. Vai visi sākuši no nulles. Vai visi ziedojas darbā. Vai visiem ir viņu augstajam sociālajam statusam atbilstošs hobijs. Skrupulozi tiek uzskaitīti amati, nopelni, zinātniskie grādi, godazīmes un ordeņi. Vārdu sakot, ar dažu labu epitetu un izsaucēju neveiksmīgi atšķaidīts vai dekorēts oficiozs.

Izdevums sev līdzīgajiem ir pierādījums tā varoņu pilnvērtīgas dzīves faktam un ilūziju avots neveiksminiekiem. Velti un netaisni tajā meklēt vērtības, kuru apliecināšana nav ietilpusi autoru nolūkos, proti, patieso dzīvi. Proti, ne simtnieka kaislības un “pirmā nopelnītā miljona” biedējošo noslēpumu, ne viņu starpā brīžam valdošos vilku likumus, ne bandītu jumtus un dotos kukuļus, ne bailes no aizmigšanas, ne vietējo “lolitu” tvarstīšanu, ne vietējo bell ami gultā taisītās karjeras. Tāpat lieku reizi pārliecināmies, ka mūsu laikmeta mainīgajām ainiņām varbūt var tapiera lomai aicināt maestro Paulu, bet neiespējami pasūtīt pavadījumu Amadejam. Var noalgot pašreklāmai pietiekami veiklus skribentus un redaktorus, bet bezcerīgi par PR algādzi padarīt Balzaku, kam visos laikos iekrīt vēstures skrīvera necilā misija.

Vērīgākam lasītājam top skaidrs, ka krietna daļa no apcerētā simtnieka ir Pulkinenas kundzes tradicionālo augstākās sabiedrības gluži vai ģimenisko tusiņu un pārtiju dalībnieki, kuru smaidus, tērpus un glāzes regulāri redzam laikrakstu “smalko aprindu” hronikās. Izdevumu varētu uzskatīt kā loģisku un pretenciozu šīs dolce vita turpinājumu. Ja avīze ir produkts vienai dienai, tad solīdi iesieta un gana grezna grāmata jau pretendē uz mūžības kripatu. Būtībā Simts no Rīgas mēģina Gūtenberga līdzekļiem apmierināt tā izdevēju un vismaz daļu tā varoņu pārlaicīgās ambīcijas. Godkāre jau allaž bijusi starp cilvēces dzenuļiem — gan piramīdas ceļot, gan par “gaismas pils” būvniecību spriedelējot. Vienlaikus šķietamo šodienas Latvijas dzīves saimnieku mazvērtības kompleksu īlens varītēm spraucas laukā no Otrās republikas maisa. Te vietā piezīmēt, ka šī ir vispārnacionāla kaite. Lai atceramies nemitīgās vaimanas par kūtrās pasaules nenovērtētajām latvju gara mantām un latvisko dzīvesdziņu, vai pieminam neseno eksaltēto un pašapmierinošo orgasma jūsmu par līdzdalību izstādē Expo 2000 un dažām Sidnejas olimpiskajām medaļām. Var savu klātbūtni apliecināt, velkot iniciāļus stacijas publisko labierīcību sienā vai Labvīra alas klintī. Var izdot grāmatu kā vēstījumu skaudīgajiem laikabiedriem un pateicīgajiem pēctečiem. Nelaime, grāmata nav apgrūtinoša ar savu pompozitāti un patosu, visupirms nogurdina tās otršķirība ar loģiski izrietošo provinciālismu. Galu galā Simts no Rīgas uzlūkojama kā savabīga un nekvalitatīva pasaules elites standartu latvju trejkrāsainā saulītē taisīta gaismas kopija. Tāda dievzemītē lokalizēta versija par rietumu metropolēs it kā valdošo dzīvesstilu un turienes tikumiem.

Vien grēks smieties par kroplīša varbūt tik komisko koka kāju. Nav jāapņirdz naivulis, kas domājas laimi kopā ar siltiem zābakiem nopirkt sezonas izpārdošanā. Šajā gadījumā neklājas arī smīkņāt par turīgiem cilvēkiem, kam grāmatu izdošanas finansēšana ir savdabīga darba terapija pašu kompleksu dziedēšanai. Viņi vienkārši nopēdo smilti laika upes krastā. Ja zinātniski tehniskais progress būs žēlīgs, reiz attālā Nacionālās bibliotēkas plauktā šo sējumu neskartu uzies nejaušs ziņkārīgais. Un pētīs — kā citas paaudzes interesents lapoja Emīlijas Benjāmiņas pilsonisko Atpūtu ar bildēm no Preses ballēm un kāzām inteliģences aprindās. Un vēl — pirmskara grāmatas Kas ir kas Latvijā versiju kā personu sarakstu saviem represīvajiem mērķiem Baigajā gadā mudīgi esot lietojuši NKVD oficieri. Jācer, Simts no Rīgas tiks izmantots vienīgi miermīlīgiem mērķiem un Latvijai nav nolemta kārtējā uzvarošā sociālistiskā revolūcija, kuras komisāri netiks apbalvoti ar sarkani ievākotiem goda rakstiem. Bet tiesāt kungus un kundzes, ka viņi tērē savu naudu pašslavinošu grāmatu drukāšanai laikā, kad Latvijā tik daudz trūcīgu pensionāru un badīgu sērdieņu, nozīmētu vienīgi šo revolūciju tuvināt.