Gēteborgas reprīze

Gadskārtējās Gēteborgas grāmatu mesas viesi (tiesa, starp daudziem citiem) šoruden bija Noams Čomskis, Alēns Robs-Grijē un Rīgas Laiks. Lai teiktais atstātu vēlamo iespaidu, jāmin daži fakti.

Pirmkārt, Gēteborgas grāmatu gadatirgus ir lielākais Ziemeļeiropā un tiek uzskatīts par tādu kā ieskrējienu Frankfurtes megatirgum. Šogad tajā savu preci 11 703 stendos izrādīja 918 izdevēji un tirgotāji, notika 533 semināri un citi pasākumi, apmeklētāju skaits sasniedza 110 tūkstošus.

Otrkārt, Noams Čomskis ir visvairāk citētais 20. gadsimta domātājs un rakstītājs (un vēsturiski — trešais visvairāk citētais, tūlīt aiz Jēzus un Marksa), kurš 50. gados izdarīja apvērsumu valodniecībā, likdams pamatus t.s. transformatīvi ģeneratīvajai lingvistikai. Kas ir transformatīvi ģeneratīvā lingvistika, šoreiz nav nepieciešams paskaidrot (to iespējams uzzināt no jebkuras daudz maz cienījamas enciklopēdijas, turklāt skat. arī RL Nr.11,1997), jo uz Gēteborgu viņš bija uzaicināts neba tās dēļ. Attiecīgā iespaida labad pietiek, ka “megazvaigzne” — tā viņu dēvēja zviedru prese, un tā reaģēja publika, proti, Čomska preses konference bija tik pārpildīta, ka tai nācās meklēt lielāku zāli.

Kas ir Rīgas Laiks, šķiet, šī žurnāla lasītājam nav jāstāsta. Jāpiebilst tikai, ka dažiem Zviedrijas Institūtā un Zviedrijas vēstniecībā Latvijā šķiet, ka tas ir labs žurnāls, kura eksistenci vērts darīt zināmu arī zviedru publikai. Tāpēc Rīgas Laiks četras septembra dienas lūkoja skaidrot zviedriem savu mīklaino pastāvēšanu un dibināja kontaktus.

Savukārt latviski līdz šim, šķiet, netulkotais Robs-Grijē (1922) ir tā saucamā “jaunā romāna” pārstāvis franču literatūrā, par kuru Rīgas Laikam (līdz pat Gēteborgai) bija aizdomas, ka viņš, visdrīzāk, ir jau miris. Rīgas Laiks gan izsenis nojauta, ka franči spēj izvērst vai gadu desmitiem garas diskusijas gandrīz par jebko, tomēr nez kāpēc bija ieņēmis galvā, ka par to, kas ir vai nav romāns, kurp tas iet un, ja iet, tad kā šo iešanu un tās mērķi teorētiski pamatot, vairs nerunā pat franči, jo neviena no tiem, kam par to būtu kas sakāms, nav vairs starp dzīvajiem vai arī viņus nodarbina citas domas un raizes. Bet te, lūk, Alēns Robs-Grijē, kurš runāšot par savu jauno romānu La Reprise. Rīgas Laiks atcerējās, cik ļoti tam savulaik gāja pie sirds Roba-Grijē romāns-kinoscenārijs Pērnvasar Marienbādē un Alēna Renē pēc tā uzticīgi uzņemtā filma, atcerējās arī, ka attiecībā uz vēlākajiem Roba-Grijē darbiem bijis vienisprātis ar kādu franču kritiķi, kurš salīdzināja viņu ar pavāru, kas liek galdā no lieliskām sastāvdaļām gatavotu sarežģītu zupu, tomēr tā pēc zupas nedz smaržo, nedz garšo, nedz izsalkumu remdē, un nolēma aiziet paklausīties.

Izrādījās, ka Robs-Grijē, rakstot romānus, tagad domā nevis par romāniem, bet par sevi pašu. “Semināra” (pēdiņās tāpēc, ka pasākums diez ko neatbilda Rīgas Laika priekšstatiem par semināru – gluži kā kinoseansā aptumšotā zālē, kur izgaismota bija tikai skatuve, zviedru intelektuāli izsmalcinātākā žurnāla BLM galvenais redaktors Kristofers Leandoers brīžiem grūti saprotamā franču valodā uzdeva Robam-Grijē jautājumus, uz kuriem viņš lieliski saprotamā franču valodā izvērsti atbildēja, bet pārējie klātesošie klusēja un klausījās) pusotru stundu Robs-Grijē aizstāvējās pret apsūdzību, ka viņš nerakstot par sevi. Rakstot gan. Gluži tāpat kā Flobērs par Bovarī kundzi sacījis, ka tā esot “viņš pats”, tāpat kā Lolita esot “Nabokovs pats” nevis pedofila samaitātā fantāzija (to Robam-Grijē apliecinājis pats Nabokovs), tā arī viņa varoņi esot “Robs-Grijē pats”, proti, objektivizēti viņa dubultnieki. Tie, kas to neredzot un pārmetot viņam vairīšanos un slēpšanos, patiesībā nelasot viņa grāmatas rūpīgi. Vai vismaz nesaprotot, ka par visu vairāk viņam riebjas reālisms, naturāls reālisms. Jo kaut arī mēs visi kā nebūt varam vienoties par kopīgu realitāti kā atskaites sistēmu, izsakāms šis kopums nav, mēģināt to izteikt ir tikai pretenzija, izsakāms ir tikai mūsu priekšstats par realitāti, mūsu katra atsevišķā realitāte — un arī tad tikai nosacīti. Un izteikt to nozīmē atgriešanos, atcerēšanos, “reprīzi” (sal. Kjērkegors, Prusts), kas pārveido šo realitāti “ar skatienu nākotnē”. To nesaka Rīgas Laiks, to teica Robs-Grijē. 

Turpretim Noams Čomskis šādas divdomības un aptuvenības nerunāja. Gēteborgas mesā viņš bija ieradies pēc radikālā žurnāla Ordfront uzaicinājuma kā “viens no vadošajiem un nesaudzīgākajiem” ASV ārpolitikas kritiķiem, kuram nule iznācis grāmatas Propagandas vara zviedru tulkojums (Robs-Grijē, starp citu, minēja, ka viņa grāmatas zviedriski sen vairs netulkojot). Pasaules kārtību nosaka multinacionālie konglomerāti, kuru intereses “kara pret terorismu” aizsegā īsteno patvaļīgais “pasaules policists”, Savienoto Valstu valdība, kas patiesībā ir “visfundamentālistiskākā” pasaulē. Čomskim varbūt arī sava taisnība,  taču Rīgas Laikam ir alerģija pret zināmām vārdkopām, starp tām, piemēram, arī “multinacionālie konglomerāti”. 1997. gada intervijā Rīgas Laikam Čomskis, starp citu, izteicās, ka tieši tie un nevis kādi tur gorbačovi vai dziesmotās revolūcijas vainojami Padomju Savienības sabrukumā. “Pasaules policists” — Rīgas Laikam tā šķiet reprīze, kas nekādā nākotnē neskatās, toties atgādina kāda izbijuša laika posma leksiku, no kuras tas vēlētos beidzot būt brīvs, tāpat kā vēlētos būt brīvs no šķebīgi vienkāršām realitātēm.

Bet vienkārši nav. Tai pašā dienā Rīgas Laiks attapās izstāžu zāles vietā ar nosaukumu Internationella torget (Starptautiskais laukums) stāvam uz skatuves kopā ar lietuviešu kolēģi dzejnieku Kornēliju Plateli un atbildam uz šķietami vienkāršiem jautājumiem, ko — tālab, lai runātājiem neaptrūktu, par ko runāt — uzvedinoši uzdeva kāds tagad Vīnē strādājošs zviedru žurnālists. “Par ko Latvija apskauž Lietuvu?” viņš, piemēram, vaicāja. “Latvija taču labprāt viena pati iestātos Eiropas Savienībā, ja vien to varētu, vai ne?” “Kāpēc, jūsuprāt, zviedriem būtu jāapmeklē Viļņa un Rīga?” Un visbeidzot: “Kāds ir visstulbākais jautājums, ko jums uzdevis zviedrs?” “Vai Lietuvā ir elektrība,” atbildēja Kornēlijs Platelis. “Bet var jau būt, ka tas bija šveicietis.” Gēteborgas grāmatu  tirgū Rīgas Laiks iegādājās grāmatu  The Holy Qur’an.

Rīgas Laiku personificēja Ieva Lešinska 

Rīgas Laiks izsaka pateicību Zviedrijas Institūtam par ielūgumu uz Gēteborgas mesu.