Ģeniāls atpūtas veids

“Trīsdesmit astoņus gadus vecajam Džanfranko Dzolam ordeni pasniedza Lielbritānijas vēstnieks Itālijā, kurš futbolistu raksturoja kā “godīga spēlētāja paraugu, džentlmeni, jauku un neuzkrītošu cilvēku, kurš turklāt laukumā ir ģeniāls.”[1. Šeit un turpmāk citāti no dažādiem Latvijā iznākošiem preses izdevumiem.] “Pie domas par ceļošanu ziemā ar slēpēm mēs nonācām pirms gada, kad ar slēpēm kopā ceļojām pa Vidzemes augstieni. Mēs sapratām, ka tas arī ir viens ģeniāls veids, kā atpūsties, iegūstot jaunus piedzīvojumus.” “Valdības vadītājs vēl nav izvērtējis, vai Strīķe ir bijusi laba KNAB vadītāja. “Neesmu tik ģeniāls cilvēks, kas nedēļas laikā var visu izpētīt. To šobrīd vērtējam,” sacīja Emsis.” “Es Bigsu atceros ļoti labi. Viņš vienmēr bijis ģeniāls un šajā noziegumā nebija viens no galvenajiem virzītājiem. Bigss bija samērā pieklājīgs zēns, ne tādas pašas šķiras kā daži no laupīšanā iesaistītajiem profesionālajiem noziedzniekiem.” “Brīvības piemineklis patiešām ir ģeniāls (pamēģiniet atrast citu epitetu - diez vai jums izdosies) mākslas darbs.” ““Vienu dienu viņš bija ģeniāls un dzirkstošs, bet jau nākamajā bija katastrofa.” Sešdesmit gadu vecais Prodi atstāj biedējoši veca vīra iespaidu, balss ir klusa un vāja, domas nesakārtotas, un viņš ātri vien novirzās no tēmas.” “Jānis Streičs ir profesionālis. Mākslinieks. Es teiktu – ģeniāls, jo tikai ģēnijs par tik maz naudas var kaut ko izdarīt un izdarīt to labi, kamēr cits vispār ne pirkstu nepakustinātu!” “Mihaels Šūmahers ir ģeniāls autobraucējs.” “Mercedes-Benz logo, kas pieder koncernam DaimlerChrysler, ir viens no ģeniālākajiem mūsdienu simboliem.” “Dīvains ir aizliegums cirst mežu gar upītēm no 1 km garuma. Šis aizliegums ir patiesi ģeniāls savā absurdumā. Bebri to ignorē, korķē ciet caurtekas un sarok alas novadgrāvju atbērtnēs, bet tiesneši nespriež tiesu tiem, un bebrs darbojas visnotaļ ekoloģiski pareizi gravās, palejās, bet meliorācijas sistēmās bebram nav dodama vaļa.” “Ļeņins bija ģeniāls cilvēks, bet viņš bija politiķis.” Vārdu nozīme rodas lietojumā, taču vārdu lietojums nereti parāda, kādu nozīmi mēs tiem piešķiram. Meriema–Vebstera vārdnīcā dots šāds ģenialitātes skaidrojums: “Neparastas intelektuālas spējas, kas izpaužas radošā darbībā. Tās piemīt personai, kas apveltīta ar izcilu prātu.” Turpat gan piemetināts, ka vārdu “ģeniāls” drīkst attiecināt arī uz atsevišķu spēcīgi izteiktu spēju vai dotību. Pieņemsim, ka divi dažādi cilvēki pusdienās ēduši vienu un to pašu maltīti. Viens no viņiem varētu pastāstīt, ka ēdis “zivi”, bet otrs – “ģeniālu, baltvīnā tvaicētu foreli”. It kā atšķirības nav nekādas – lai kā nodēvētu to foreli, pati apēstā zivs tādēļ nemainīsies. Taču vārdi veido mūsu priekšstatu par šo cilvēku ēdienreizi, un šis priekšstats mainās atkarībā no stāsta. Ikreiz, kad kāds noteiktā kontekstā lieto vārdu “ģeniāls”, šī vārda nozīme tiek kaut nedaudz koriģēta, vismaz šī izteikuma uztvērējiem. Pēc izteikuma par ģeniālu foreli nedaudz dīvaina varētu izklausīties tās pašas ģenialitātes piedēvēšana dzejniekam. Tomēr formālu kļūdu te neizdosies atrast. Sākumā citētajos fragmentos minētais autobraucējs Šūmahers un laupītājs Bigss katrs ir sasniedzis visaugstāko līmeni savas profesionālās darbības jomā un nav ne mazākā pamata apšaubīt, ka abu kvalifikācija atbilst Meriema–Vebstera vārdnīcā minētajam ģenialitātes otrajam skaidrojumam. Arī Emša kunga paškritiskais vērojums – “neesmu tik ģeniāls cilvēks” – ir korekts no definīcijas viedokļa, tāpat kā Jāņa Streiča, Ļeņina un Brīvības pieminekļa nosaukšana par ģeniālu, katru savā īpašajā veidā. Nav formālu šķēršļu, kas aizliegtu vārda “ģeniāls” brīvu lietošanu, atkarībā no izteiksmes vajadzībām un katra paša ieskatiem. Tomēr izlasot, ka Šūmahers ir ģeniāls, rodas tāda kā neērtības, šī vārda lietojumā pieļautas kļūdas sajūta. Ģēnijs – saskaņā ar Platonu – atrodas uz ārprāta, apmātības robežas. Tā darbību iedvesmo pārdabiskais, tā dievišķā iedaba ļauj tam savā dzīvē atkārtot Dievam raksturīgo radīšanu. Renesansē ģēnijs tiek izprasts kā augstākais gars, kas iedvesmo cilvēku līdzīgi kā Sokrata dēmons. Ģēnija jēdziena etimoloģija ir plaši aprakstīta, jo savas korekcijas tā izpratnē ir ieviesuši daudzi ievērojami cilvēki, klusībā vai atklāti (kā Salvadors Dalī savā Ģēnija dienasgrāmatā) droši vien cerot, ka arī viņu pašu īpašvārdam nākamās paaudzes pievienos pagodinošo ģēnija apzīmējumu. Viens ir skaidrs – izlasot, kādu nozīmi šim jēdzienam piešķīra Helvēcijs, Didro vai Kants, ģēnijam piemītošo izcilību ir jāsaista ar garīgiem, nevis atlētiskiem panākumiem. Tā rodas priekšstats par ģenialitāti kā tikai māksliniekam, dzejniekam, komponistam, filozofam vai līdzīgas nodarbošanās pārstāvim piemītošu dotumu. Ģenialitāti, kura izpaužas ievērojamā skaitā Prusta uzrakstīto lappušu, es sliecos uzskatīt par tādu pašu, kāda saklausāma, teiksim, Vāgnera Dievu mijkrēšļa finālā. Sekojot šādai domu gaitai, varētu atsaukties uz Platonu un pieņemt, ka ģenialitātei ir ideja jeb paraugs, kurš ir līdzdalīgs ģeniālā gleznā, dzejolī, simfonijā, traktātā vai citviet. Tad gan mums būtu jāakceptē, ka ģenialitāte ir uztveramu vai pat aprakstāmu pazīmju kopums. Ja ģenialitātes būtība – Platona nozīmē – ir absolūta, tās kritēriji nevar būt relatīvi. Pie šāda nosacījuma varētu apgalvot, ka Kafkas darbi ir ģeniāli nevis attiecībā pret kaut ko, noteiktos apstākļos vai atkarībā no kāda gaumes, bet gan principā. Savukārt Koelju grāmatas nevar uzskatīt par ģeniālām pat salīdzinājumā ar bulvārpreses rakstiem. Te parādās problēma, kā atrast universālus kritērijus, pēc kuriem noteikt, vai kaut kas ir ģeniāls, vai nav. Gēte ir rakstījis, ka “pirmā un pēdējā īpašība, kas piemīt ģēnijam, ir patiesības mīlestība”, taču diez vai to varētu uzskatīt par skaidru kritēriju. Ja turpretim uzskatām, ka kaut kā saukšana par ģeniālu ir vienošanās, varbūt pat balsojuma rezultāts, tad pieredze rāda, ka noteiktā cilvēku lokā vieglāk ir panākt kopēju valodu par to, kas nav ģeniāls, nekā par to, kas ir. (Laikam visvieglāk ir vienoties par to, ka kāds konkrēts cilvēks ir uzskatāms par muļķi.) Tomēr lai nosauktu kaut ko par ģeniālu, rodas nepieciešamība salīdzināt un ir jāvienojas par redzes leņķi, aplūkojuma kontekstu. Soprāna balsi, ko avīžu kritiķi pēc koncerta Latvijas Nacionālajā operā nodēvētu par ģeniālu, varbūt šie paši cilvēki uzskatītu par vienkārši labu, ja dzirdētu Berlīnes vai Sanfrancisko opernamā. Eseja, kas lasāma latviešu rakstnieka jaunākajā krājumā, šķiet brīnišķīga vismaz līdz brīdim, kamēr mums nākas izvēlēties – lasīt šo vai Monteņa rakstīto. Turpināt spriešanu šādā veidā var izrādīties neauglīgi, jo tā var aizvest pie mazu tautu kultūras nolieguma vai kaut kā tamlīdzīga. Ir dzirdēta statistiska aplēse, ka ģēnijs parasti ir viens no miljona, un pēc šīs loģikas – ja nebūs 999 999 rakstīt pratēji, tad nevarēs pastāvēt viens ģeniāls rakstnieks, kaut gan šāda kalkulācija, šķiet, ir pretrunā ar jebko, kas būtu nosaucams par literatūrai piedienīgu. (Ir cilvēki, kas “atraduši” vienīgo mūsdienu latviešu ģēniju. Patlaban notiek otra – pus-ģēnija – meklēšana, ņemot vērā, ka latviešu kopskaits ir tuvs pusotram miljonam.) Kāds snobs varētu apgalvot, ka ģeniāls ir bijis tikai viens vācu komponists, viens sengrieķu filozofs un viens franču rakstnieks. Pārliecinoši pierādīt, kādēļ komponists Vāgners ir ģeniālāks par autobraucēju Šūmaheru, var nebūt tik vienkārši. Brauciena ātruma, apļa laika un līdzīgos rādītājos Šūmahers ir uzskatāmi pārāks par saviem konkurentiem, taču pasaulē ir pietiekami daudz komponistu, kuru operas gan ilguma, gan cēlienu skaita, gan nošu daudzuma ziņā ir tādas pašas kā Vāgneram. Tomēr veids, kādā cilvēks izsakās par ģenialitāti un atļaujas lietot šo jēdzienu, palīdz izdarīt secinājumus. Vārdi nodod runātāju, tie pasaka priekšā to, ko viņš, iespējams, negrib par sevi atklāt. Kaut gan cilvēkam, kurš atļaujas uzskatīt Šūmaheru par ģeniālu, visdrīzāk, nekā slēpjama nemaz nav.