Garlaikojošā prombūtne

“Es redzēju piedzērušos Ļeņinu, pliku
Staļinu, reiz pamatīgi nobiedēju Hruščovu,
iesitu Tiņanovam, esmu sēdējis blakus
visiem pārējiem iepriekš pieminētajiem
un sarunājies ar viņiem,”[1. Skat. Ļeva Loseva grāmatas fragmenta tulkojumu RL 2003. gada janvāra numurā.] šāds teikums
uzreiz iespiežas atmiņā, pie viena uzdodot
jautājumu, kas tad ir šis neparastais “es”,
kurš piedzīvojis tik dīvainus notikumus.
“Es” sev uzdod šo pašu jautājumu:

Jūs esat krievs? Nē. Es esmu vīruss AIDS,
kā krūze dzīve mana sasista,
es dzērājs nejauši uz skatuves,
es vienkārši tur uzaugu.
Jūs esat Losevs?
Nē, drīzāk Lifšics, mudaks,
kas iemīlējās teicamniecēs,
apburošās zilzeķēs ar tintes traipiņu, lūk, šeit.
Jūs esat cilvēks?
Nē, es esmu lauska, holandiešu krāsns podiņš,
dambis, dzirnavas, stiga…
Bet kas tur tālāk,
Dievs vien zina.[2. Šeit un turpmāk dzejoļu parindeņi mani – U. T.]

Nu, paldies dievam, esam uzzinājuši vismaz, ka Losevs – tas ir Lifšics, kurš, kā liecina enciklopēdijas, “jau būdams students, sāka rakstīt dzejoļus, atdarinot Pasternaku, ar kuru vienreiz bija ticies.” Un Losevu viņam izdomājis tēvs Vladimirs Lifšics, kurš uzstājis, ka “diviem Lifšiciem vienā bērnu literatūrā nav vietas.” Tikpat viegli var uzzināt, ka 1962. –1975. gadā viņš strādājis bērnu žurnālā Kostjor, kur izdabūjis cauri pirmo Josifa Brodska dzejoļa Velkonis publikāciju, ka 1976. gadā viņš emigrējis uz Ameriku un ka Brodskis par viņa dzejoļiem teicis: “Ievērojams notikums krievu literatūrā.” Un ka Losevs esot “galēji atturīgs, salīdzinot ar P. Vjazemski.” Un “kā literatūras zinātnieks Losevs nodarbojas pirmkārt ar Brodski.”[3. Es nepratu iedabūt ievada tekstā citātu, kas apliecina Ļevu Losevu gan kā dzejnieku, gan kā Brodska pētnieku – tas ir no viņa dzejoļa Josifs Brodskis jeb oda 1957. gadam, kurā Losevs izveido, manuprāt, ārkārtīgi precīzu “Brodska vārdnīcu”: “dvēsele krusts cilvēks ķermenis / laikmets lieta telpa nekas / dārzs gaiss laiks jūra zivs / tinte putekļi grīda griesti / papīrs pele doma taurenis / sniegs marmors koks paldies.” Piebildīšu, ka oriģinālā šī “Brodska vārdnīca” veidota kā dzejolis ar ritmu un atskaņām.]

Kad saintriģēts iegāju Dārtmutas koledžas Krievu literatūras katedrā, es uzreiz uzskrēju virsū šim “neliela auguma bārdainim raga brillēs” un pajautāju: “Jūs esat Losevs?”

Gadījās man filozofs
Esamības ceļā.
Pajautāja: “Jūs esat Losevs?”
Es atbildēju, ka es esmu es.
Un tūlīt pat aizdomājos: esmu es es vai
neesmu.
Filozofs tik iesmējās,
satrūdot un projām pūstot.

Rīgas Laiks: Sakiet, lūdzu, kas jums patīk Amerikā?

Ļevs Losevs: Manuprāt, nekur nejūties tik brīvs kā Amerikā. Sākumā no tā gandrīz vai griežas galva, sajūsminoši un biedējoši, īpaši, ja atbrauc no kaut kā tāda, kā no Padomju Savienības. It kā būtu iekritis kosmosā, lido bezgaisa telpā. Tas ir galvenais un faktiski vienīgais, kas man šeit pa īstam patīk.

Brodskis mēdza teikt, ka tad, kad maini zemi, nepieciešams vismaz kaut ko šajā zemē stipri mīlēt. Runādams par Ameriku, viņš pat mazliet piezemēja šo tēmu, teikdams – nu kaut vai amerikāņu kino. Brodskis patiešām ļoti mīlēja amerikāņu kino, un šajā ziņā – un ne tikai šajā – viņam patika kaut kas vienkāršs. Viņam patika vesterni, un viņš paskaidroja iemeslu – acumirklīgs taisnīgs sods. Varbūt angliski tas skan pat labāk: instant justice. Viņam patika lielie blokbasteri, filmas par karu, teiksim, slavenā filma par izcelšanos Normandijā, Pati garākā diena. Viņš to bija redzējis jau kaut kādā skatē Padomju Savienībā, un stāsta, ka filmas beigās, skanot ASV himnai, Brodskis esot zālē piecēlies un stāvējis kājās.

RL:Sakiet, vai tiesa, ka Brodskis ne sevišķi ieredzēja atbraucējus no Krievijas un nelabprāt runāja ar viņiem krieviski?

Losevs: Gan jā, gan nē. Vispār, lai cik tas būtu dīvaini, Brodskis pēc dabas bija ļoti komunikabls, sabiedrība viņam bija vajadzīga, lai gan no viņa dzejoļiem rodas iespaids, ka viņš ir tāds vientuļnieks, mizantrops… Viņam bija pilnīgi vienalga, vai tas ir emigrants, amerikānis, baltais, nēģeris, ja vien šis cilvēks viņam patika un bija interesants. Tiesa gan, šejienes mazā emigrantu kopiena ar tās iekšējām interesēm, intrigām un tamlīdzīgi – tā viņam pilnīgi neinteresēja, lai gan Brodskis nekad neatteicās uzstāties emigrantu priekšā. Viņš nebija snobs, kas izliekas, ka viņam nav nekā kopīga ar emigrantiem, ka viņš ir pilnīgi amerikanizējies. Viņš tāds nepavisam nebija, viņš bija galējs personālists. Viņam vienmēr bija svarīgs individuālais cilvēks – vai viņš viņam patīk, vai nepatīk, vai ar viņu ir interesanti, vai nav. Reizēm tas nebija sevišķi taisnīgs kritērijs. Es viņam esmu jautājis, kāpēc viņš negrib ar kādu sarunāties, un viņš atbildēja: “Mūlis nepatīk.”

RL:Vai jūs teiktu, ka bijāt Brodska draugs?

Losevs: …nu jā… Kaut kādā ziņā es arī Amerikā nonācu tieši Brodska dēļ. Kad Brodskis 1972. gadā aizbrauca, viņa draugi Ļeņingradā nolēma savākt viņa darbus, jo nekāda arhīva Brodskim nekad nebija bijis, kaut kas bija mājās, kaut kas – pie draugiem, vēl kas – pie citiem draugiem, un tas varēja noklīst. Divu gadu laikā mēs Vladimira Maramzina vadībā – ir tāds talantīgs rakstnieks, kurš jau sen dzīvo Parīzē – savācām pilnu Brodska darbu krājumu un izdevām samizdatā, varētu teikt, pat akadēmiski – tur bija piezīmes, varianti, viss kā nākas. Es biju, tā teikt, galvenais korektors. Taču tā kā tāda darbošanās nevarēja palikt nepamanīta, pēc diviem gadiem divus no mūsu kompānijas arestēja – Maramzinu un tādu Mišu Heifecu. Pārējos sāka spaidīt – es vēl strādāju bērnu žurnālā Kostjor, mani sāka saukt uz KGB un galu galā iznāca gandrīz kā ar Brodski – izsauca un teica: “Brauc, citādi būs nepatikšanas.”

Bija arī cits iemesls – es jau teicu – brīvību gribējās. Nu un es, dabiski, izvēlējos Ameriku, jo šeit jau bija Brodskis.

RL: Ko tas nozīmēja – būt par Brodska draugu?

Losevs: Kamēr Brodskis bija dzīvs, man būtu bijis grūti atbildēt uz šo jautājumu. Kad viņš nomira, kļuva ļoti garlaicīgi. Kamēr viņš bija dzīvs, bija neparasti interesanti. Es cenšos šo vārdu bez vajadzības nelietot, taču viņš bija ģeniāls cilvēks. Bet ģēnijs – tas nav vienkārši meistars, kurš prot lieliski rakstīt dzejoļus vai gleznot, vai taisīt kino. Ģēnijs ir tāds cilvēks, kurš padara interesantu pilnīgi visu, kam pieskaras. Ar Brodski bija interesanti darīt visu; teiksim, iet uz restorānu, ar viņu bija interesanti tenkot, kurš ar kuru dzīvo, ar viņu bija interesanti runāt par kino, par politiku – lai gan tās ir tēmas, kas mani ne sevišķi interesē. Lūk, tāds Mids, kurš visu, kam pieskaras, pārvērš zeltā. Un viņa klātbūtne dzīvē, nu kaut vai iespēja viņu ieraudzīt vai pat izdzirdēt viņa balsi telefona klausulē, – tas piešķīra dzīvei kaut kādu papildus dimensiju. Un, protams, viņa nāve gan man, gan daudziem citiem cilvēkiem – viņam bija ļoti plašs draugu loks – bija milzīga katastrofa. Ko tagad darīt? Bija palicis garlaicīgi.

Brodskis nomira janvārī, un tā paša 1996. gada novembrī vai oktobrī man no Pēterburgas piezvanīja mūsu kopējais draugs Aleksandrs Kušners, dzejnieks, kurš ir arī pazīstamās sērijas Dzejnieka bibliotēka redaktors, un piedāvāja man sastādīt Brodska sējumu šai sērijai. Un es vienkārši pieķēros šim priekšlikumam, jo es nodomāju, ka tas man kaut kādā ziņā palīdzēs turpināt dzīvot ar Brodski. Un patiešām, zināmā mērā tas arī nostrādāja, īpaši – darbojoties ar Brodska rokrakstiem, kur jūtama personība – melnrakstos, labojumos, piezīmēs…

RL: Jūs arī esat dzejnieks, kāds jūs nosauca pat par “galveno krievu aizrobežu dzejnieku”…

Losevs: Nu kāpēc tad tikai aizrobežu? Tad jau uzreiz vispār – galvenais… (Smejas.)

RL: …un par “Brodska vietnieku”…

Losevs: Jā, jā, gribas vēl pievienot “mācību un audzināšanas darbā”. [4. Vietnieks mācību un audzināšanas darbā – padomju termins, kas apzīmēja štata vietu mācību iestādēs – tādās kā skola, cietums, armija u.c.] (Smejas.)

RL: Es atceros sajūtu pēc Mamardašvili nāves, šķita, ka vairs nav neviena, kurš kaut ko zina, un nāksies vien dzīvot bez šīs zināšanas klātesamības… Lūk, jūs sakāt, ka pēc Brodska nāves kļuvis garlaicīgi. Bet nevar taču teikt, ka tagad jūs tikai dzīvojat nost…

Losevs: Protams nevar teikt, ka es vienkārši dzīvoju, nē, es tikai gribēju aprakstīt, ko nozīmēja Brodska klātbūtne. Starp citu, vai jūs zināt, ka Brodskis ar Mamardašvili bija, tā teikt, uz nažiem?

RL: Kāpēc?

Losevs: Sieviešu dēļ. Bija tāda skaista, taču, manuprāt, dumja itāliete, viņu sauca Mariolaina, itāļu grāfiene, viņa pēc izglītības bija slāviste, brauca uz Maskavu, un gadījās, ka abi vienlaikus bija viņas pielūdzēji, un, ja es pareizi saprotu, Mamardašvili veicās labāk. To Brodskis viņam piedot nespēja. Un Nepieskaramo krastmalas sākumā viņš apraksta satikšanos ar šo itālieti, pieminot kādu nelieti, kas bija aplējis viņas kleitu ar asu gruzīnu mērci… [5. Brodska esejā Watermark atrodams teikums: “…she’d fallen for the worst possible dimwit on the periphery of our circle, some highly paid dolt of Armenian extraction” (viņa iegrābās sliktākajā no iespējamajiem mūsu loka nomales muļķadesām, kādā labi apmaksātā armēņu stulbenī), kas latviski iznākušajā Ūdenszīmē aplami iztulkots kā “viņa vēlāk iemīlējās kādā visai aprobežotā personā no mūsu loka perifērijas, kādā augsti apmaksātā amerikāņu izcelsmes stulbenī”. Runa ir par epizodi ar Mariju Džozefīni Doriu de Dzuliāni. 2002. gada 28. martā intervijā Maskavas avīzei Obščaja Gazeta viņa apgalvoja, ka “viņš pastāvīgi nāca pie mums (bet man bija vīrs un divi mazi bērni!) un uzvedās tā – lai viņam debesu valstība –, ka pēc nedēļas man nācās viņu nolaist pa kāpnēm”. Intervijā itāliete sarunā vēl visādas muļķības, tā ka visdrīzāk arī citētais izteikums ir rēķinu kārtošana ar mirušo dzejnieku.] (Smejas.)

RL: Jūs kaut kur rakstījāt, kā Brodskī jau agri izpaudusies enerģija kā vēlme būt labākajam.

Losevs: Tas tieši saistīts ar manu izpratni par ģenialitāti. Ziniet, pastāvēja savdabīgs padomju apziņas hierarhiskums, un ģenialitāte literatūrā tika uzskatīta par tādu kā rangu. Ģeniāls – tas bija tā kā ģenerālis, talantīgs – kā pulkvedis, spējīgs – kā leitnants, bet ļoti spējīgs – kā vecākais leitnants. Nu, tādas muļķības. Es domāju, ka vārds “ģeniāls” etimoloģiski saistīts ar ģenētiku. Ģenialitāte ir kaut kāds rets ģenētisks gadījums. Cilvēks piedzimst ar neparastu enerģētiskumu. Kā šis enerģētiskums izpaužas, tas jau ir otršķirīgi. Brodskis varēja rakstīt dzejoļus, varēja būvēt mājas, varēja būt liels donžuāns – kāds viņš arī bija –, varēja būt… nezinu, dārznieks, pastnieks. Viņā bija tāds élan vital [6. Élan vital – “dzīves tieksme”, franču filozofa Anrī Bergsona termins.] , kolosāla enerģija. Jaunībā tā izpaudās kā tāda sāncensība, kā vēlēšanās kļūt par čempionu. Es pat domāju – tas gan skan mazliet zaimojoši –, ka arī dzeju Brodskis izvēlējās sociālu iemeslu dēļ. Jo tā laika kultūrā – 50. gadu beigās un sešdesmito sākumā – dzejai sabiedrībā bija īpašs statuss. Un viņš sāka rakstīt dzejoļus.

Tagad, kad es jau tik ilgi esmu strādājis ar viņa tekstiem, es redzu, cik tas bija spējš rāviens – kad viņš sāka rakstīt, viņš patiešām neko neprata darīt. Atšķirībā no, piemēram, manis – mani vecāki bija rakstnieki, un es jau kopš bērnības dzīvoja literārā vidē –, un daudziem citiem, kas kopš bērnības mīlēja literatūru un rakstīja – kaut ko tur smērēja, gāja uz kaut kādiem pulciņiem, Pionieru pili. Brodskim tas viss pilnīgi neinteresēja līdz sešpadsmit gadiem, kad viņš izvēlējās literatūru, un viņa ģenialitāte sāka virzīties šajā gultnē.

Cvetajevai ir lieliska eseja Māksla sirdsapziņas gaismā. Un viņa tur, manuprāt, ļoti labi apraksta to, kas ir ģēnijs, kas – izcils, un kas – liels dzejnieks. Viņa saka, ka ģēnijs ir kaut kas īpašs. Var būt lieliski dzejnieki, kas nav ģeniāli, izcili dzejnieki, kas sasnieguši izcilu meistarību, dziļu filozofiskumu, kā, teiksim, Baratinskis vai Tjutčevs. Taču viņos nav tās visu aptverošās, sadedzinošās enerģijas, kāda piemita Brodskim. Vai Puškinam. Vai Mandelštamam.

Un tas ir saistīts arī ar nāvi. Tāpat kā visu citu viņi izjūt ar citiem nesasniedzamu dziļumu un intensitāti, tāpat jūt arī savu mirstīgumu. Kā tāds sērfotājs, kas lido kaut kur uz viļņa muguras, tā Brodskis visu savu dzīvi nesās pretī nāvei. Lai gan viņš mīlēja dzīvot, kā viņš brīnišķīgi rakstīja pār kādu citu cilvēku, kurš “saprata dzīvi kā bite uz kvēloša zieda”, tas ir vienā no daudzajiem Brodska dzejoļiem saistībā ar kāda nāvi.[7. Dzejolis На смерть друга]

Bet nāve Brodskim nav tik daudz baiļu vai šausmu avots, pirmām kārtām viņu nodarbināja un uztrauca prombūtne, pasaule bez manis. Viņš par to raksta gan tieši – “pasaule spēj iztikt bez manis”, “mana neesamība lielu caurumu nav atstājusi”, gan netieši, kad dzejolis tiek rakstīts bezpersoniski. Teiksim, ciklā Vēstules romiešu draugam pēdējais dzejolis viss ir uzrakstīts ar tādiem teikumiem bez “es”. Trīsošs lauru koks, atvērtas durvis, putekļains logs, atstāts krēsls, pamesta gulta. Bet cilvēka nav.

RL: Es atceros tādu fotogrāfiju, kur jau pēc Brodska nāves klubkrēslā vientuļš guļ viņa kaķis.

Losevs: Jā, Misisipi. Aizpagājušo vasaru es daudz strādāju Griničvilidžā, kur pie Brodska draugiem atrodas viņa arhīvs, kas tagad ir nodots Jeila universitātei. Turpat tagad dzīvo arī Brodska kaķis. Un es sēdēju pie liela galda, man priekšā atradās rokraksti, bet kaķis visu laiku nāca un uz tiem gūlās. Un lai arī kaķi vispār mīl gulēt uz papīriem, taču man šķita – Misisipi gūlās arī tādēļ, ka tie smaržoja pēc saimnieka. Kaķis ir jau vecs, un, kad viņš aizmiga, no mutes viņam tā mazliet tecēja siekala, reizēm noslīdot līdz rokrakstam. Bet es nodomāju – vienalga es viņu nedzīšu projām, jo viņam tomēr ir vairāk tiesību uz šo rokrakstu nekā man.

RL: Jūs nosaucāt Brodski par donžuānu, lai gan man šķiet, ka viņa dzejoļos ne tik daudz runāts par iegūšanas prieku, kā par mīļotās sievietes prombūtni.

Losevs: Ir gan viens, gan otrs. Varbūt ka par donžuānu es viņu nosaucu mazliet pārsteidzīgi, viņš drīzāk bija Bairona, nevis Mocarta tipa donžuāns. Tāds Puškina Dons Huans. Runa lielākoties nebija par to, kā vienkārši uzvilkt kādu bābieti, – viņš patiešām mēdza iemīlēties. Bet – daudz. Un reizēm vienlaikus. Nu, tās pašas ģenētiskās enerģijas manifestācija. Bet traģiskā mīlestība, kas atstāja iespaidu uz visu viņa dzīvi, bija viņa pirmā lielā mīlestība, sieva Marina, viņa dēla māte. Tomēr šis romāns beidzās vēl Brodska dzīves laikā. Manuprāt, pēdējo dzejoli, tādu kā šīs mīlestības postskriptumu, viņš uzrakstīja 1993. gadā – Dārgā, es šodien no mājas izgāju vēlu vakarā, kur viņš jau tā diezgan mierīgi un ironiski atceras šīs mīlas vēsturi.

RL: Kā jums šķiet, vai pēdējo Brodska gadu radošais pacēlums bija saistīts ar laimīgo jauno dzīvi ar Mariju, Brodska pēdējo sievu, vai varbūt ar tuvas nāves priekšnojautām?

Losevs: Brodskis nomira 55 gadu vecumā. Fiziski pēdējos gados viņš izskatījās jau pēc slima večuka, taču garīgi viņš pilnībā atbilda savam vecumam, varbūt bija pat jaunāks par saviem gadiem. Es domāju, ka šis pēdējo gadu pacēlums un ražīgums bija saistīts ne tik daudz ar nāves tuvošanos vai tādiem stabilākiem ģimenes apstākļiem, bet ar tā apzināšanos, ka viņš ir sasniedzis pilnīgu meistarību – pašam pēc savas mērauklas. Līdz 90. gadiem rakstīto viņš mēdza vērtēt kritiski, bet deviņdesmitajos jau sajuta, ka raksta ar visu sava talanta spēku, raksta tieši to, ko grib, kā grib.

Starp citu, krievu lasošās publikas vidū dominē viedoklis, ka labākais Brodska periods ir tieši 70. gadi, daži runā pat par sešdesmitajiem. Es tā neuzskatu. Manuprāt, tā ir nepārtraukta augšupeja, un, jo tālāk, jo skaistāk. Deviņdesmito gadu dzejoļi, manuprāt, ir absolūti šedevri, lai gan es daudzreiz esmu dzirdējis, ka viņš esot izrakstījies, atkārtojas… Man pat ir tam savs izskaidrojums. Baratinskis reiz teica: “Kā draugu es atradu savā paaudzē, tā lasītāju atradīšu pēcnācējos.” Kā jūs zināt, Puškins bija izdevis Baratinskim gudrākā krievu dzejnieka licenci. Un patiešām, skatieties, Brodskis 18 vai 20 gadu vecumā – lielisks talantīgs zēns, jauns cilvēks, raksta dzejoļus, pārsteidz laikabiedrus, visi ir sajūsmā. Viņš turpina rakstīt, visi ir sajūsmā. Viņš turpina rakstīt, bet visi jau ir pieraduši, un pēc 20 gadiem viņi atceras, kādas neparastas, svaigas sajūtas viņiem bija toreiz. Bet tagad – tas jau ir tas pats. Un tā gribot vai negribot pat gudri cilvēki uztver to kā atkārtošanos. Bet kā lasām mēs, pēcteči? Mēs taču nelasām Puškinu, sākot ar viņa liceja laika dzejoļiem, mēs uzreiz lasām Vara jātnieku, mēs lasām divdesmito gadu beigu liriku, tas ir, daiļrades virsotni. Un jau pēc tam – visu pārējo. Mēs lasām visu dzejnieku, kādu laikabiedri nevarēja pazīt, viņiem tas bija pavisam cits teksts. Kā liecina sarakste, Puškina draugi 1836. gadā – teiksim, Karamzina ģimene, Puškina tuvs draugs Vjazemskis atzīst, ka, par nožēlošanu, Aleksandrs ir izrakstījies. Tikmēr Puškins rakstīja: “Pasaulē nav laimes, vien miers un griba”…

RL: Brodskis sevi ir nosaucis pat par “sātana izdzimumu”. Kā viņš izturējās pret sevi?

Losevs: Cietsirdīgi. Stingri. Nevarētu teikt, ka viņš būtu mazohists vai ekshibicionists un uz katra soļa kliegtu par saviem trūkumiem un grēkiem, taču vairāk vai mazāk nopietnās sarunās viņš visu laiku atzinās savās vājībās un, iespējams, pārdzīvoja tās vairāk, nekā tās to prasītu. Vispār, viņš noteikti nebija no cilvēkiem, kas tīksminās par sevi. Viņš varēju būt lepns par saviem tekstiem, dzejoļiem vai pat par dažām savām smieklīgām prasmēm, piemēram, īpaši viņš lepojās ar māku uzšķilt sērkociņu pret džinsu dibenu. Vai to, ka viņš ļoti veikli ēda ar ķīniešu nūjiņām. Bet tas tā jocīgi, mīļi… Priecājās patiešām kā bērns. Bet viņš zināja savas dzejas, savas daiļrades cenu. Taču ja runa bija par attiecībām ar sievietēm, vecākiem, dažādiem sociāliem soļiem – pat tāda vienkārša lieta, ka viņš mēdza uzņemties kaut kādas saistības, ko nespēja izpildīt, un tad viņš ļoti to pārdzīvoja, kaunējās, teica – es esmu kā mauka, nevaru nevienam atteikt, saku – jā, bet pēc tam… Šādas inteliģentiskas refleksijas bija viņam ļoti raksturīgas.

RL: Kādā mērā paša dzīve bija Brodska pārdomu priekšmets?

Losevs: Kaut kādā ziņā visa viņa lirika atspoguļo viņa dzīves notikumus. Tiesa, viņš ļoti negatīvi izturējās pret to, ka par viņu rakstīja no biogrāfiskā redzes punkta. Pirmkārt, tādēļ, ka žurnālisti visvairāk interesējās par viņu kā par padomju varas upuri, kā par slavenā tiesas procesa varoni, kā par cilvēku, kas izraidīts no PSRS. Jo tālāk, jo niknāk viņš pret to izturējās, reizēm vienkārši atsakoties uz tādiem jautājumiem atbildēt. Vienkāršs izskaidrojums, ko viņš pats minēja, ir, ka viņš vēlas, lai cilvēki runātu par viņa dzejoļiem, nevis par to, kas ar viņu noticis. Taču man šķiet, ka bija arī dziļāki cēloņi. Vispār Brodska personiskā filozofija, ētika, bija ļoti atbilstoša savam laikam, eksistenciāla. Viņam lielā mērā piemita tāda heidegeriska eksistenciālās vainas izjūta. Un to viņš visspēcīgāk piedzīvoja tieši slavenā tiesas procesa laikā. Viņš centās to izteikt, taču neviens to nedzirdēja – ka nav svarīgi tas, ka viņu nelikumīgi, netaisnīgi arestēja un notiesāja, tas ir tiesa, taču viņš arī vienlaikus juta, ka viss, kas ar viņu notiek, ir pareizi. Jo viņš ir sākotnēji vainīgs. Reizēm viņš šo savu uzskatu sauca par savu kalvinismu. Vienīgais cilvēks, kas viņu toreiz saprata, bija Ahmatova. Viņas piezīmju grāmatiņās ir diezgan daudz ierakstu par Brodski, viņš bija atstājis uz viņu milzīgu iespaidu. Viņa raksta, ka Brodskis pret to, kas ar viņu notika, izturējās kā Dostojevskis Piezīmēs no Mirušo nama. Dostojevski arī notiesāja netaisnīgi, un viņš, lai arī nebija lasījis Heidegeru, piedzīvoja to pašu eksistenciālo drāmu. Viņš atzina savu vainīgumu tādā metafiziskā nozīmē. Un Ahmatovai tas bija ļoti svarīgi, jo viņa salīdzināja Josifu ar savu dēlu, Ļevu Gumiļovu, rakstot – ja vien mans dēls būtu spējis pret to izturēties tā kā Josifs…

RL: Vai viņš baidījās no nāves?

Losevs: Nu… jā, protams. Kā katrs normāls cilvēks. Turklāt viņš šīs bailes pārdzīvoja ļoti tieši. Mēs, teiksim, sēdējām pie galda un pēkšņi viņam sažņaudza sirdi, viņš varēja pateikt vienkārši: “Vai, baidos!” Tas ir, gandrīz infantili, bērnišķīgi. Bet, no otras puses, šajā sakarībā viņam bija raksturīga arī tāda fatāla jautrība, īpaši pēdējā laikā – daudzi to ievēroja. Pēdējā gadā, pēdējā mēnesī, kad loģiski bija pilnīgi skaidrs, ka vairs nav atlicis ilgi dzīvot – viņš par to runāja un rakstīja –,viņš bija pat vēl jautrāks nekā parasti. Patiešām, viņam jau bija grūti staigāt, bija smaga aizdusa, un tai pašā laikā viņš kaut kā vairāk smējās, vairāk priecājās, un par to liecināja arī viņa pēdējā diena.

RL: Kāda bija viņa pēdējā diena? Starp citu, vai Brodskis pievērsa uzmanību, tā teikt, lietas rituālajai pusei?

Losevs: Jūs zināt, ja runa ir par tādu lietišķo pusi, tad viņš par to padomāja – aizgāja, sastādīja testamentu – viss, kā nākas. Kur viņu glabāt, tas viņu neinteresēja.

RL: Bet nu beigās viss iznāca labi, atvainojiet par tādu izteikumu.

Losevs: Ir trīs gadījumi, kad viņš runā par to, kur varētu tikt apglabāts.

Viens, plaši pazīstams, “uz Vasilija salu nomirt es iešu”, dzejolis, ko viņš necieta, neieredzēja kā visus savus tāda veida juvenilos dzejoļus; vēl ir tāds neslikts 70. gadu dzejolis Lahta – jūs zināt, tā ir Ļeņingradas piepilsēta Lahtinska, pie Somu līča, gandrīz purvs, un, lūk, viņš raksta: “Kad nomiršu, lai mani atnes / šurp, es nevienam ļaunu / nedarīšu, guļot smiltīs pie jūras” utt.[8. Runa ir par 1974. gada dzejoli песчаные холмы, поросшие сосной.] Bet nu – tā tāda retorika. Mazliet nopietnāk, kādus gadus sešus pirms nāves amerikāņi par viņu taisīja dokumentālo filmu

A Maddening Space  – Tracinošā telpa, un tur viņu daudzreiz intervē, un Masačūsetsā, kur viņš dzīvoja, Southedlijā, ir tāda skaista vieta, un filmā viņš no kalniem rāda ieleju un saka, ka šī nav slikta vieta, kur gulēt pēc nāves.

Kad viņš nomira, mēs sanācām pie Barišņikova, Oļeškovskis, es, Romans Kaplans, manuprāt, Tomass arī tur bija, un, protams, runājām arī par to, kur viņu apglabāt. Pirmā ideja bija apglabāt viņu turpat Southedlijā, turpat universitātes pilsētiņā, zem ozola, un koledžas vadība to ļoti gribēja, taču izrādījās, ka pēc Masačūsetsas štata likumiem drīkst glabāt tikai kapsētā. Ideja, ka Brodski varētu pārapbedīt Venēcijā, manuprāt, pirmajai ienāca prātā Veronikai Šilcai, un visi uzreiz piekrita, ka tieši tā arī vajadzētu darīt. Veronika un – Itālijā ir tāda Bernadeta Kravēri, starp citu, Kročes mazmeita – Brodskis viņai veltījis Romas elēģijas – Kravēri aizbrauca pie Venēcijas mēra un diezgan ātri vienojās, lai gan Venēcijas mēram, kurš bija no progresīvajiem, gandrīz vai komunists, kas vēlējās Venēciju padarīt par tādu normālu pilsētu, industrializēt, Brodska eseja par Venēciju nepatika – jūs droši vien zināt, ka Brodskis to rakstīja pēc Venēcijas mērijas pasūtījuma. Mēraprāt, Brodskis Venēciju atkal bija pārvērtis par nostalģisku tūristu atklātnīti.

Sūzena Zontāga toreiz brīnišķīgi pateica, ka Venēcija ir ideāla vieta Josifam, jo Venēcija ir nekur. Patiešām, manuprāt, tā ir lieliska vieta, tur ir klusi – droši vien jūs to sajutāt –, tā ir it kā divu lirisko vietu savienojums. No vienas puses, tur ir tāda pilnīga lauku kapsētas sajūta, bet, no otras, tu visu laiku jūti, ka blakus ir jūra.

Tur bija arī tāds anekdotisks gadījums, ka kapu administrācija gribēja pašu labāko vietu, viducī, kas bija tieši blakus Ezras Paunda kapam. Bet Brodskis tieši Ezru Paundu ciest nevarēja. Un kad agri bēru rītā sieva Marija aizbrauca uz kapsētu un ieraudzīja kapa vietu, viņa pateica – nekādā gadījumā! Un viņi izraka citu bedri, mazliet tālāk.

RL: Bet jūs vēl nepastāstījāt par Brodska pēdējo dienu.

Losevs: 27. janvāris bija svētdiena, bet 29. viņa koledžā Southedlijā sākās ziemas semestris, tā ka nākošajā dienā viņš gatavojās braukt uz turieni. Portfelis bija piebāzts ar grāmatām, kas bija nepieciešamas lekcijās, rokrakstiem, un Brodskis bija ļoti labā omā – aizbrauks, pastrādās. Lai gan tobrīd runa jau bija par trešo sirds operāciju. Bija skaidrs, ka tas ir ļoti bīstami, kardiologs, kas viņu ārstēja, uzstāja, ka operāciju vajag veikt tūlīt pat. Josifs nolēma, ka nē, viņš pagaidīs līdz pavasarim, un tad redzēs, bet tagad vienkārši brauks uz Southedliju un tur viņam būs labi. Un viss būs kārtībā.

28. janvāris bija Barišņikova dzimšanas diena, starp citu, tā ir arī Mocarta dzimšanas diena. Barišņikovs, šķiet, bija kaut kur Eiropā, un Brodskis lūdza kādu kopēju paziņu viņa vārdā aizsūtīt Barišņikovam apsveikumu, bet 27. janvāra vakarā pie Brodska ciemos atnāca draugi – Saša Sumerkins, literatūras zinātnieks, ļoti jauks cilvēks, kurš, tā teikt, Brodskim asistēja, izdodot pēdējo Brodska grāmatu, Ainava ar plūdiem. Otra bija tāda diezgan pazīstama pianiste, Jeļizaveta Ļeonska. Viņi sēdēja, kā stāstīja Marija, gandrīz līdz pusnaktij, ēda, dzēra un ļoti jautri pavadīja laiku, un aizgāja.

Pēdējie Josifa vārdi acīmredzot bijuši: “Man vajag vēl pastrādāt.” Un viņš uzkāpa otrajā stāvā, uz savu kabinetu. Marija aizgāja gulēt, bet no rīta atrada viņu mirušu.

Es runājos ar to kardiologu, viņš bija atbraucis uz Venēciju uz Brodska bērēm, un jautāju – bet no kā, medicīniskā nozīmē, nomira Brodskis? Kas bija galvenais iemesls? Ārsts nekavējoties atbildēja: “Smēķēšana.” Bet kā tieši, fizioloģiski? Viņš teica, ka ir pilnīgi pārliecināts, ka Brodskis nomira vienā acumirklī. Spriežot pēc autopsijas, tas bija pēkšņs sirds asinsvada aizsprostojums. Un tā arī šķiet, jo sieva atrada viņu apģērbušos, pat brillēs, viņš atradās uz grīdas. Ziniet, ir tāds izteikums, arī no kovboju filmām, vesterniem: “Let die with the boots on.” Tas ir, zābakos, vai, kā saka, sedlos, ne gultā.

RL: Sakiet, ko jūs pastāstītu par Brodski, teiksim, jauniem cilvēkiem, lai viņiem gribētos viņu sākt lasīt?

Losevs: Es jau to esmu darījis ne reizi vien. Bet ar šādu nolūku es esmu uzrakstījis grāmatu par Brodski. Tas bija kaut kādā ziņā nejauši, jo man vajadzēja minētajai Dzejnieka bibliotēkas grāmatai uzrakstīt kādas 30 lappuses garu priekšvārdu, es sāku rakstīt, un rakstīt, un rakstīt, un man iznāca grāmatiņa, kādas lappuses 400. Tas ir tāds kā literārs komentārs pie Brodska dzīves. Un kad es stāstu par saviem priekšstatiem par ģenialitāti, to it kā ilustrē šī grāmatiņa. Tā ir ļoti vienkārša.

RL: Un kā tā sākas?

Losevs: Tā sākas ļoti oriģināli: “Josifs Aleksandrovičs Brodskis piedzima 1940. gada 24. maijā Ļeņingradā profesora Tūra klīnikā Viborgas pusē.”

 Redakcija pateicas par atbalstu raksta
tapšanā KKF un Hansabankai