Žurnāla Kentaurs jaunākā, 35. numura tēma ir meli kultūrā. Kāds patlaban aktīvajai latviešu rakstnieku paaudzei piederīgais Karoga janvāra burtnīcā pauž dedzīgu vēlmi izrauties no meliem. Krievijā jau vismaz piecpadsmit gadus dažiem svarīgi šķiet apkārtnes un sevis reflektēšanas centrā novietot Solžeņicina nu jau leģendāro frāzi “Dzīvot nemelojot”. Tie ir tikai trīs savstarpēji nekā nesaistīti piemēri. Kāpēc melu problemātika kļūst interesanta? Vai taisnība pēc gadiem simtpiecdesmit būs kādiem šobrīd vēl nedzimušiem vēsturniekiem, kas, iespējams, rakstīs, ka 21. gadsimts ir ievēstījis izlaušanos no 20. gadsimta eiropeiskās civilizācijas gandrīz bezcerīgā pagrimuma, tostarp arī no vispārējā melīguma? Mēs to nevaram zināt un iedomāt. Varam gan kārtējo reizi atminēties populāro rindu no Fjodora Tjutčeva dzejoļa Silentium! мысль изреченнная есть ложь. Runā pārvērsta doma ir meli, tā tas ir latviski. Ja ticam Tjutčevam un taisāmies dzīvot saskaņā ar Solžeņicina un viņam pielīdzināmu vīru norādījumiem, tad jābeidz runāt un rakstīt, jāpārtrauc melīgā domu verbalizēšanas prakse. Tas diezin vai ir viegli izdarāms – lai tikai atceramies skolas gados pēc žurnālos atrastiem padomiem mēģinātos jogas vingrinājumus, no kuriem kā vienkāršākie minēti pilnīga atslēgšanās no ikdienišķām un sadzīviskām domām un identificēšanās, teiksim, ar lidojošu kaiju. Vairumam ar kaijām noteikti nebūs pa ceļam, atliek vien atgriezties pie runāšanas un rakstīšanas, mierinot sevi ar kādu Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcā atrodamu piemēru: “Meli [ir] taisnības ielāps.”
Meli kultūrā daudziem nenoliedzami ir saistoša tēma, bet ir kaut kas milzīgs un kārdinošs ārpus tās un visriņķī tai, proti, iespēja priekšstatīt visu civilizāciju un kopienu kultūras kā melus, nu, vismaz kā tādu mānīšanos, aizbildināšanos.
Es dzīvoju šajā brīdī – 21. gadsimta pašā sākumā, tagadnē, kam ērtības vai ieraduma dēļ piešķiru kaut kādu skaitļos pierakstāmu, ticībā un tradīcijā tapušu apzīmējumu: 2005. gads (kopš Kristus dzimšanas), 15. janvāris, plkst. 18.25. Fizisko aktu kopums: pirksta piesitiens datora klaviatūras taustiņam, krēsla sēdekļa pretestība mana ķermeņa “vēlmei” no sēdoša stāvokļa nonākt gulošā, redzes, dzirdes un taustes uzņemtie “realitātes” fragmenti, kā arī neizskaidrojamā un neaprakstāmā domas darbība, kas, nez no kurienes nākdama, konkretizējas asociatīvās driskās, atmiņu tērcēs un stīgojumos un pēc tam nosēžas, nogulsnējas jau vēlāk man un citiem pazīstamā grafisku zīmju kārtojumā, – tā ir mana dzīvošana. Tikai tā, citas vai citādas šajā brīdī nav. Cits – tā ir vai nu pagātne, ko iespējams priekšstatīt vien kā kā neizbēgami neprecīzu un nepilnīgu stāstījuma fragmentu, vai arī nākotne, tas ko es varu nodēvēt kaut vai par “būs” – kaut kas tāds ģeometriski nepriekšstatāms, visās potenciālajās dimensijās notikšanai atvērts. Sekundes miljono daļu pēc tam, kad būšu uzrakstījis vārdu “jebkas”, var notikt jebkas. (Šajā reizē, ja varu ticēt saviem jutekļiem, nenotika. Pareizāk sakot, notika, tikai ne “jebkas” – turpinājās domas “materializēšanās” un fiziskās darbības, kuru rezultātā pēc vārda “jebkas” uz datora ekrāna parādījās punkts, pēc tam atstarpe, pēc tam atvērta iekava utt.)
Pa radio skan programma Promenāde. Skanēšana, esmu mācīts, nozīmē ilgstamību. Skaņa ir viens no laika pierādījumiem. Blakus Sibeliusa vijoļmūzikai cita skaņa: tikšķ pulkstenis. Šis atsperīšu un zobratiņu veidojums iekārtots tā, ka, pārvietojoties telpā, detaļas, piemēram, rādītāji reizi no reizes veic vienus un tos pašus attālumus. To dēvē par “ritmu” un tam, šķiet, ir kaut kāds sakars ar “simetriju”. Pulkstenis ir ierīce, ko cilvēki izgudrojuši, kā paši izsakās, laika skaitīšanai.
Bet kā lai skaita to, ko cilvēka jutekļi vispār neuztver, to, kas ir pāri cilvēka saprašanai? Vai atceraties pirmās Mozus grāmatas pašu sākumu? Saskaņā ar tur lasāmo, vispirms Dievs radīja izplatījumu, telpiskumu ar “augšas” un “apakšas” iespējamību, un pēc tam – gaismu. “Un Dievs nosauca gaismu par dienu, bet tumsu par nakti. Un tapa vakars un rīts – pirmā diena.” (1. Moz.1:5). Tikai ceturtajā dienā Dievs radīja debess spīdekļus un “lika tos debess izplatījumā, lai tie spīdētu pār zemi un valdītu pār dienu un nakti un lai šķirtu gaismu no tumsas.” (I. Moz. 1:17,18). Vai senajā tekstā pateikts, ka tumsas un gaismas secīga maiņa, ko iespējams saistīt ar priekšstatu par laiku, ir primāra attiecībā pret mehānismu (debess ķermeņu mehāniku), kas šo tumsas un gaismas nomaiņu īsteno praksē? Tādējādi ikviens cilvēku mēģinājums “skaitīt” laiku ir lemts neveiksmei, jo “pasaule” ar visu kas tajā, ar visām savām varbūtībām, ir radīta laikā, kas ir esošs pirms un pēc tās (Skat., piemēram, 74. nodaļu Maimonida Ceļvedī apjukušajiem).
Boriss Pasternaks autobiogrāfiskajā darbā Ohrannaja gramota raksta, ka pa laikam mīlestība apsteidz sauli. Salīdzinājumā ar mīlestību pat saullēkts kļūst par kaut ko līdzīgu avīžziņai, kuras patiesums vēl jāpārbauda. Pasternaks min, ka mīlestības spēka pašsaprotamība pārspēj gaismas pašsaprotamību. Dzejnieks te pienāk ļoti tuvu atskārtai par visdziļāko un visaptverošāko, pienāk tikpat tuvu, cik kristīgie mistiķi un līdzīgā veidā aicinātie citās reliģijās. Dzejnieks spēj projicēt sevi pirmlaikā, mīlestības absolūtā, no kura pasaules vēl tikai taps. Viņš šajā spējā nepavisam nav vientuļš, bet viņa vārds nav arī leģions.
Cilvēku leģioni, šīs laikā iesviestās pasaules nīko piederumu miriādes, skaita kaut ko, ritmizē, kārto, kopš aizlaikiem nāk klajā ar savu paštaisnību, savām taisnībām un ielāpiem. Piemēram, ar kalendāriem. Ebrejiem šogad sāksies 5766. gads kopš pasaules radīšanas, Saūda Arābijā un citur islāma pasaulē – 1426. Hidžras gads, ja kāds lieto persiešu kalendāru, tas dzīvo 1384. gadā, ķīnieši drīzumā uguņodami un bļaudami sagaidīs septiņdesmit astotā sešdemitgadu cikla 22. gada sākšanos, bet Indijā hindu Samvat kalendāra lietotājiem šis būs 2061. gads, Šakja tradīcijas aizstāvjiem – 1926., savukārt tie, kas uzticīgi Bangla kalendāram, sagaidīs 1411. gadu. Visbeidzot, ja gadus skaitām kopš Budas piedzimšanas, tad pie mūsu 2005. gada jāpieskaita vēl 563 vai varbūt 624 gadi atkarībā no tā, kuru gadu (pirms Kristus) pieņemam par (Budas, Tathagatas, Šakjamuni) Sidhartas Gautamas dzimšanas gadu. Katram savs ielāps ar kalkulācijām un argumentiem piediegts pie neizzināmā un neaptveramā nepārtraukti mainīgajām un mānīgajām malām. Melu ielāps savas taisnības caurumu piesegšanai. Vai arī – paštaisnības. Dziņa iedzīt mietiņu mūždien pāri un garām plūstošajā laika straumē, pieķerties pie šī mietiņa un apstādināt lielo riteni nav pārvarama. Žurnāla New Scientist tīkla versijas ziņu lapā janvārī bija lasāms, ka Baltimoras Džona Hopkinsa universitātes fiziķis Diks Henrijs ilgstošu pūliņu rezultātā izgudrojis jaunu kalendāru, kas ļaus atteikties no garajiem gadiem un beidzot ieviesīs kārtību un skaidrību laika skaitīšanā. Fiziķis cer, ka, viņaprāt, lieliskais kalendārs tiks ieviests jau, sākot ar 2006. gada 1. janvāri, tātad vairs tikai nepilns gads mums jādzīvo nekārtībā un nesaskaņotībā. Maz ticams, ka cerības piepildīsies. Diez vai Diks Henrijs ir viedāks par pāvestu Gregoriju XIII un viņa palīgu, priesteri un astronomu Kristoferu Klaviusu, pateicoties kuriem, es samierinos ar to, ka šodien ir 2005. gada 15. janvāris.
Cilvēku aptverošā ikdiena ir vienkārša:
Zeme griežas ap sauli un ap savu asi, bet cilvēks to pieņem vien “zināšanai”, jo acis un citas sajūtas rāda, ka negriežas vis. Vairums Zemeslodes iedzīvotāju dzīvo tā sauktajās jaunattīstības valstīs, kuras, kā nesen lasīju viena asprāša rakstā, “attīstās” jau tūkstoš gadu – nevis pa spirāli, kā mums mācīja vēsturiskajā materiālismā, bet pa apli, pa apli vien. Viens riņķojums: gani vakarē pie ugunskura, debesīs dzimst jauna zvaigzne; otrs riņķojums: tādi paši gani tādās pašās drānās tajā pašā tuksneša oāzē, tikai debesīs sadeg sakaru pavadoņa atlūzas (no ganu perspektīvas raugoties, abi debesu notikumi ir vienādi, pat ja tos šķir visa “mūsu ēra”). Gani nejautā pēc atšķirīgā, viņiem joprojām vissvarīgākais ir, ka tapa vakars un rīts – pirmā diena, un tā līdz pat septītajai.
Taču gani ir no Ābela cilts, bet mēs, kas palaižam sakaru pavadoņus, jo “zinām”, ka zeme ir apaļa, esam Kaina dzimums, jautātāji. Kā Artis Svece laikraksta Diena 2004. gada 7. decembra apcerē Ivars: “…vai var būt kāda jēgpilnāka darbība par trauku mazgāšanu vai naglas dzīšanu sienā? Bet, ja cilvēks nav spējīgs paskaidrot, kāpēc mazgā traukus vai dzen naglu sienā, šīs darbības kļūst tikpat bezjēdzīgas kā saruna ar pastkastīti vai cīņa ar kartona kasti (reiz Vērmanes dārzā redzēju jaunekli, kas ar karatē paņēmieniem mēģina piekaut šādu lielu kartona kasti, toreiz vēl nodomāju, ka kaste zaudē fiziskā, bet ne garīgā spēka ziņā).””
Gani mazgā traukus, ceļ māju, kaplē dārzu, cērp aitas, audzina bērnus un nejautā. Meliem šajā sakārtojumā vietas neatliek. Kaina dzimums nāk ar meliem, ar kalendāru un pulksteni, ar literatūru un mākslu, ar zinātni un tehniku, un, līdzīgi kā fiziķis Diks Henrijs, izmisīgi
cenšas apstādināt, teiksim tā, Visumu. Tas, protams, neapstājas, bet straumes virspusē brīžiem uzpeld dīvaini kropļi, kas, aci nepamirkšķinot, jautā: “Vai ir stilīgi īpaši padomāt par telpu vecvecākiem? Vai modernā interjerā vispār “iederas” mūsu vecāki un vecvecāki?” (Santa Meikulāne. Stilīga telpa vecvecākiem. Diena: pielikums Mājoklis, Auto: 2004. gada 8. decembris).
Interjerā, kurā neiederas vecāki un vecvecāki, apziņā, no kuras subjekts izspiež mūžīgo un vienmēr atnākošo, iezogas, uzkundzējas
kaut kas cits. 1900. gada 14. februārī Leonīds Andrejevs uzrakstīja stāstu, kura gaitā “liriskais varonis”, maldīdamies starp patiesību un meliem, nogalina mīļoto sievieti. Stāsts beidzas šādi: “Tumši un baisi ir tur, kur viņa aiznesa sev līdzi patiesību un melus – un es došos turp. Es viņu panākšu pie paša sātana troņa, kritīšu ceļos, raudāšu un lūgšos: – Atklāj man patiesību! Bet, ak, Dievs! Tie taču ir meli. Tur ir tumsa, tur ir gadsimtu un bezgalības tukšums, un nav viņas tur, un nav viņas nekur. Taču meli paliek. Tie ir nemirstīgi. Es tos jūtu katrā gaisa atomā, un, kad es elpoju, tie šņācot ieplūst manās krūtīs un plosa tās, plosa! Ak, kāds neprāts ir būt cilvēkam, meklēt patiesību! Kādas sāpes! Glābiet mani! Glābiet!”
