Gaismas, kamera - filmējam... vai kaut kā uz to pusi

Kara filmas ir līdz apnikumam pazīstams izklaides veids. Tām kā sugai kopīga viena vienīga pamatatziņa - tiesa, reizēm tikai ar grūtībām uztaustāma caur vispārējo tīksmināšanos par citu nelaimēm; proti - “karš ir elle”. Tā ir atziņa, kas mums pavēstīta neskaitāmus tūkstošus reižu un neskaitāmos tūkstošos veidu. Ko tad varētu sacīt par pēdējā laikā novēroto Irākas karam veltīto filmu vilni? Amerikāņu iebrukums Irākā, daļa no ASV tā saucamā kara pret terorismu, pieder pie visai izplūdušas, bieži neredzamas kampaņas cīņā ar miglainiem ienaidniekiem dažādās frontēs, kas sniedzas no Tuvajiem Austrumiem līdz Afganistānai un no Āzijas līdz Eiropai. Filmas veltītas veselai virknei problēmu, no kara veterānu pūliņiem pielāgoties civilajai dzīvei līdz vētrainas diskusijas izraisījušajām aizdomās turēto nopratināšanas metodēm, ko terorisma lietās izmanto CIP - kino kritiķi un politiskie komentētāji tās skarbi nokritizējuši kā moralizējošas un nevajadzīgas. Kritiķu negatīvās atsauksmes un filmu komerciālās neveiksmes piesaistījušas krietni lielāku ievērību nekā paši kinodarbi. Žurnāla Variety redaktors Pīters Barts atzīmējis: “Es apsveicu kinematogrāfistu centienus runāt par reālām problēmām. Tajā pašā laikā šis “kreņķu filmu” žanrs (kurš turklāt vēl ir tikai agrīnā stadijā) sāk kļūt klaji nomācošs. Kino skatītājiem ir pilnīgas tiesības jautāt: “Kad mums beidzot ļaus atveldzēt dvēseli ar kādu komikas stariņu?” Citēts arī kāds cits kino industrijas analītiķis, kurš izteicies šādi: “Man vienkārši šķiet, ka tas nav gluži tas, par ko cilvēki būtu gatavi maksāt labu naudiņu, īpaši ņemot vērā, ka par šo tematu tik daudz var noskatīties, neizejot no mājas - turklāt bez maksas.” Taču pati neparastākā šo filmu īpatnība ir tas, cik pāragri tās uzņemtas. Pat Holivuda parasti nogaida dažus gadus, pirms ķeras pie tik sarežģītiem un pretrunīgi vērtētiem tematiem. Savulaik Vjetnamas karam veltītās filmas var iedalīt divos lielos viļņos. Pirmais - pie tā pieder The Deer Hunter (1978), Coming Home (1978) un Apocalypse Now (1979) - tapa dažus gadus pēc ASV karaspēka izvešanas 1973. gadā. Otrs šādu filmu uzplūds sekoja vēl vēlāk, pie tā pieskaitāmas Oskara laureāte Platoon (1986), arī Full Metal Jacket (1987), Hamburger Hill (1987) un Born on the Fourth of July (1989). Kopīgiem spēkiem šīs filmas palīdzēja izveidot izplatītu un noturīgu priekšstatu par šo epohālo konfliktu. Lai gan Vjetnamas karš cilvēces vēsturē bija pirmais, ko pārraidīja televīzija - katru vakaru to šaušalīgi detalizēti demonstrēja amerikāņu viesistabās -, tas tomēr politiski un sociāli bija tik kutelīgs temats, ka kinematogrāfisti tam neuzdrošinājās ķerties klāt vēl krietnu laiciņu pēc kara beigām. Kad tas beidzot notika (visiespaidīgāk filmās Deer Hunter, Apocalypse Now un Platoon), viņu darbi radīja kino vēsturi, kas nav ne drusciņas mazāk ietekmīga par akadēmisko vēsturi. Kino spēja vēsturiskot ir vienkārši izskaidrojama ar tam piemītošo dabisko tendenci iespiesties atmiņā un faktu, ka tas uzrunā plašus sabiedrības slāņus. Daudzas Vjetnamas kara filmas izcēlās ar to, ka to konflikta skatījums tik jūtami ietekmēja kara filmu žanru kā tādu. Atšķirībā no heroisma piesātinātajām agrāko gadu filmām par Otro pasaules karu, Vjetnamas konflikts uz kino ekrāna parādījās murgainā, pat sirreālā gaismā - tas bija vājprātīgs, ellišķīgs un neaptverams. Taču reti kurai no Vjetnamas kara filmām bija nepārprotami politisks konteksts. Tas bija karš šī vārda abstraktajā nozīmē: episki vērienīgs, traģisks, asiņaini metafizisks. Varētu sacīt, ka ekranizētā konflikta galvenais varonis bija džungļi. Šis eksotiskais, bet mežonīgais fons drīz vien kļuva par ietekmīgāko un iespaidīgāko Vjetnamas kara filmas tēlu. Karavīri vai nu sajuka prātā, mēģinot izturēt šos asiņainos “iesvētību” pārbaudījumus, vai arī kaut kā pamanījās iznākt no džungļiem, ievainotajam saprātam turoties vēl pēdējā sinaptiskajā pavedienā. Dēlēm klāti vīri brien cauri muklājiem, karavīri un izbiedēta izskata vietējie kliedz viens uz otru abpusējā nesapratnē, bumbu lietus pār blīvajiem džungļu pinumiem - šīs nodrāztās ainas tiek tiražētas vēl šodien; vēl gluži nesen tās atkārtojās Vernera Hercoga Rescue Dawn. Iespējams, doma, ka Vjetnamas karš patiesībā bija pastarpināta ideoloģiska cīņa ar PSRS un tādēļ kaut kādā ziņā pamatots, bija pietiekams iemesls, lai izvairītos no sarežģītās politikas, kas bija šī konflikta pamatā. Tā vietā amerikāņu karavīri tika atainoti kā racionāli neizskaidrojamas un neveiksmei nolemtas situācijas stoiskie upuri. Laikam gan pats radikālākais šo filmu elements bija atklātie un nežēlīgie konflikti pašu karavīru starpā un šokējošā attieksme pret kara veterāniem pēc pārnākšanas mājās. Vjetnamas kara filmām - un to bijis pulka (kāds avots min skaitli 510) - bijusi milzu ietekme uz to, kā kino turpmākajos gados rādījis karu. Kad noskatījos Home of the Brave, vienu no Holivudas svaigākās Irākas karam veltīto ražojumu partijas, mani visvairāk satrieca tas, cik ļoti tā vizuāli un noskaņas ziņā atgādina filmas par Vjetnamu. Home of the Brave darbība sākas Irākā. Karavīru vienībai, kuras uzdevums ir piegādāt medicīnisko palīdzību, mazā pilsētiņā negaidīti uzbrūk kuplām bārdām noauguši naidnieki; amerikāņi cieš smagus zaudējumus. Kāda kareive uzbrukumā zaudē roku. Izskatīgs jauns karavīrs zaudē labāko draugu. Kāds cits zaudē prātu. Un tēvišķīgais Semjuels L. Džeksons, kuram mājās bijusi veiksmīga mediķa karjera, zaudē ticību dzīvei. Tālāk filma seko šo izdzīvojušo pulciņa smagajam liktenim pēc pārbraukšanas mājās un atgriešanās civilajā dzīvē. Daži sāk žūpot. Citi sāk apmeklēt dusmu terapijas nodarbības. Viens brīvprātīgi piesakās atgriezties Irākā uz vēl vienu dienesta termiņu. Un visiem ir pamatīgas grūtības pārvarēt armijā piedzīvotā traumu. Par spīti gandrīz taustāmajām dusmām, kas caurstrāvo visu filmu, pēc noskatīšanās paliek sajūta, ka tā tikpat labi būtu varējusi stāstīt par Vjetnamas karu, nevis par Irākas okupāciju. Jau atkal autori, cenšoties iedziļināties kara faktos, filmas centrā likuši atsevišķu karavīru tēlus. Un viņu individuālā reakcija - vājprāts, alkoholisms vai stoiska apņēmība dzīvot tālāk - jau atkal ļauj izvairīties no reālajiem jautājumiem, nobīdot uzsvaru uz tipiski amerikānisku risinājumu jebkurai dzīves problēmai: personīgo izvēli. ASV klātbūtne Irākā vēl ne tuvu nav galā. Pat, ja šai valstij kaut kad tuvā nākotnē izdosies nokļūt līdz kaut kādai stabilitātei, konfliktam neapšaubāmi būs tālejošas un ilgstošas sekas. Kāpēc tad tik daudziem kinematogrāfistiem šķiet, ka viņu pienākums ir mēģināt pāragri iemūžināt šos svarīgos notikumus celuloīdā? Vjetnamas karš bija pirmais bruņotais konflikts, ko demonstrēja televīzijā, bet Irākas okupācija - pirmais karš, kas 24 stundas diennaktī tiek izcīnīts nepagurstošo mediju negausīgās uzmanības centrā. Ikvienu šī kara aspektu - no Sadama Huseina nāvessoda līdz cietumnieku spīdzināšanai Abu Graibas cietumā - mediji pakļāvuši vēl nepieredzēti detalizētai analīzei. Televīzijas skatītāji jūtas noguruši no kara, neraugoties uz faktu, ka patiesībā atrodas tūkstošiem jūdžu no konflikta zonas un notikumu gaitai seko, ērti iekārtojušies uz dīvāna. Ziņas jau gandrīz pēc definīcijas ir izklaides paveids. Taču jaunumi no Irākas visu šo laiku bijuši tik bezcerīgi drūmi un kritušo skaits - tik liels, ka cilvēki gluži neizbēgami sākuši pielīdzināt šo konfliktu Vjetnamas karam. Sākumā, šķietami saistīts ar 2001. gada uzbrukumiem Pasaules Tirdzniecības centram, tas baudīja plašu politiķu un sabiedrības atbalstu. Taču pamazām kļuva arvien vairāk skaidrs, ka iebrukumam Irākā ir visai maz - vai vispār nekāda - sakara ar al Qaeda, un atbalsts karam sāka izsīkt. Ņemot vērā vēl joprojām neizkliedēto neziņu par patiesajiem iemesliem, kuru dēļ bija nepieciešama Irākas okupācija, kā arī pastāvīgos draudus, ka situācija varētu pāraugt vēl plašākā konfliktā (piemēram, iesaistot Irānu), saprotams, ka režisoriem šķita nepieciešams izteikties pret karu. Nelaime tikai tāda, ka ar savu sakāmo viņi tikai vairo vispārējo apjukumu. Viss, ko šīs filmas par ASV karaspēku Irākā kopīgiem spēkiem spējušas radīt, ir miglains priekšstats par Tuvo Austrumu stila Vjetnamu. Džungļu vietā darbība norisinās uz putekļu un tuksneša fona. No šī jaunā kara filmu viļņa laikam gan vislielākās intelektuālās pretenzijas demonstrē Lions for Lambs. Mēģinot paraudzīties uz politiski sarežģīto konfliktu no vairākiem skata punktiem, tās saturs balstīts uz trim savstarpēji savītām sižeta līnijām. Merila Strīpa spēlē vecās skolas žurnālisti, kurai uzticēta stundu gara intervija ar kādu senatoru, ko atveido Toms Krūzs. Senators viņai piedāvā “ekskluzīvus” materiālus par jaunu ASV karaspēkaofensīvu Afganistānā, kalnainajā apvidū pie Pakistānas robežas, kur koncentrējušies Taliban spēki. Otras sižeta līnijas galvenais varonis ir Roberta Redforda tēlotais universitātes pasniedzējs, kurš apdāvinātam, taču apātiskam studentam nolasa “lekciju” par to, kāpēc šāda pasivitāte ir sociāli bezatbildīga. Filmas trešais stāsts ir par diviem bijušajiem tā paša pasniedzēja studentiem, kuri tagad ievainoti guļ Afganistānas sniegotajos kalnos, kuplām bārdām noaugušu naidnieku ielenkumā. Viņi brīvprātīgi pieteikušies cīnīties šajā karā, būdami cieši pārliecināti, ka tā ir pareizā rīcība. Lions for Lambs ir intriģējoši samudžināta filma. Tā iznīcinoši kritizē politiķus par to, kā viņi šo karu vada, medijus - par nekritisku atspoguļošanu, un sabiedrību - par to, ka tai uz karu nospļauties. Vienīgie, ko filma rāda pozitīvā gaismā, ir amerikāņu karavīri, šie ASV ārpolitikas uzticamie balsti. Neraugoties uz neapšaubāmi labajiem nodomiem, Lions for Lambs ir vairāk histērijas nekā vēstures. Nevar noliegt, ka visas pēdējā laika kara filmas - to vidū Redacted, In the Valley of Elah, Rendition, Grace is Gone, Badland, The Hurt Locker un No True Glory: The Battle for Fallujah - vieno līdz sirds dziļumiem izjustas dusmas un sašutums par šo karu. Taču ar visām šīm emocijām netiek pateikts nekas vairāk par to pašu veco dziesmu: karš ir elle. Šāda juceklīga attieksme pret karu, bez šaubām, izriet no miglainā priekšstata par atšķirību starp Irākas okupāciju un karu pret terorismu kā tādu. Pēc traģēdijas Pasaules Tirdzniecības centrā pat visliberālāk domājošajiem amerikāņiem bija skaidrs, ka militāra atbilde uz al Qaeda uzbrukumiem ir pilnīgi pamatota. Taču karš pret terorismu aši vien izvērtās par kaut ko pavisam citu: lietojot Donalda Ramsfelda terminoloģiju, tas kļuva par karu starp nezināmiem nezināmajiem. Tāda ir realitāte: mēs gluži vienkārši nezinām “patieso” stāstu, kas pamatā amerikāņu iebrukumam Irākā - par spīti tam, ka par šo karu ziņo un to sīki analizē ik dienu un ik minūti. Pirmā Persijas līča kara laikā ASV armijai ienāca prātā ģeniālā ideja iebarot medijiem augstas precizitātes raķešu uzbrukuma kadrus. Mediji tiešām uzķērās - kā jau tas bijis vienmēr; atcerieties kaut vai, ar kādu entuziasmu tie pieņēma un izplatīja tālāk terminu “masu iznīcināšanas ieroči” (weapons of mass destruction). Būdams pārāk grūti izrunājams, šis faktoīds aši vien tika saīsināts par WMD. No tiem laikiem saglabājušās televizuālās atmiņas par Līča karu atgādina video spēli - tās ir raķetes, kas ar neticamu precizitāti notēmē uz saviem kārtīgos rāmīšos izceltajiem mērķiem. Tieši šī mediju tiražētā Persijas līča kara simulācija pamudināja franču filozofu Žanu Bodrijāru nākt klajā ar skandalozo paziņojumu, ka tas vispār nav noticis. Taču nav ne mazāko šaubu, ka konflikts Irākā patiešām notiek. Jaunākie dati liecina, ka tajā gājuši bojā 3945 amerikāņu karavīri un vēl daudz vairāk ir ievainoti. Turklāt tas turpinās jau piecus gadus - gandrīz tikpat ilgi kā Otrais pasaules karš, kā daži komentētāji trāpīgi aizrādījuši. Nav nekāds pārsteigums, ka tik daudzi kinematogrāfisti, ņemot vērā konflikta nopietnību, uzskatījuši par savu pienākumu pateikt par to arī savu vārdu. Taču viņu filmas, kuras vēršas pret karu vispār, taču ne konkrēti pret Irākas okupāciju, radikāli polarizētajā amerikāņu sabiedrības situācijā neiet pie sirds ne konservatīvajiem, ne liberāļiem. Iespējams, filmu daiļrunīgākais sasniegums ir tas, ka vismaz ar plaši noraidošo reakciju, ar kādu tās sagaidītas, šie darbi negribot parādījuši to saspringto neskaidrību un apjukumu, kas Irākas karu apvij. Šādā aptuvenā manierē aprakstot Irākas okupāciju ar Vjetnamas laika “karš ir elle”, filmas demonstrē satraucošu naivitāti. Karš nav elle. Tā ir ārpolitika. Un novelt sirdsapziņas nastu uz amerikāņu karavīru platajiem pleciem ir gluži vienkārši klaja bezatbildība. ASV militārā klātbūtne Irākā nav ideoloģijas jautājums. Tā ir daļa no avantūriski aprēķinātas stratēģijas, kuras mērķis ir nosargāt savu pasaules hegemoniju. Irākas okupācija ir nepieņemama tik daudzos dažādos līmeņos, ka liekas gandrīz piedauzīgi izteikt par to šādu vai tādu viedokli. Liekas vienkārši nepareizi būt “par” vai “pret” to. Varbūt kaut kādā ziņā tieši tāpēc ne filmu autori bijuši īsti droši par to, ko vēlas pateikt, ne arī skatītājiem radusies vēlēšanās noskatīties viņu pārāk agri tapušās kinovēstures versijas. Holivudā jaunas filmas pamatideju jāprot izklāstīt aptuveni 15 sekunžu laikā. No visām pusēm apmētāti ar filmu pieteikumiem, producenti un studiju vadītāji nevainojami izkopuši meistarīgu prasmi jebkuru sižetu apcirpt līdz pašam īsākajam būtības aprakstam. Pieteikums jaunai filmai par Irākas karu varētu izklausīties aptuveni šādi: lādzīgiem karavīriem, kuri kā no automāta bārsta lakoniskas asprātības, nesaprotamā karā un putekļainā ainavā no slēpņa uzbrūk citi karavīri, kuri noauguši ar kuplām bārdām. Pirmie tomēr atgriežas mājās, kur cieš no ellišķīgo pārdzīvojumu psiholoģiskajām un fiziskajām sekām un vairs nevar kā no automāta bārstīt lakoniskas asprātības, toties nopūlas sakārtot savas senāk tik bezrūpīgās dzīves. Producents, protams, tikai nogrozītu galvu un steigtos ātrāk atkratīties no, iespējams, vājākā filmas pieteikuma, kādu viņš savā mūžā dzirdējis. Bet, ja padomā, varbūt tai visā patiešām kaut kas ir - īpaši jau tās lakoniskās asprātības.