Fridrihsona sarunu klausītājiem

“Dzīvei ir tikai viena jēga — būt tajā laimīgam. Ja dzīve nav laimes sinonīms, tad labāk jau nedzīvot nemaz.” Tāds ir ieraksts kādā 1938. gada dienasgrāmatā. Pirms un pēc šī ieraksta ir daudzi citi, piemēram, par to, ka pašam piešūt pogu, nevis uzticēt to izdarīt kādam citam, nozīmē neatgriezeniski atņemt sev laiku, kas jūsu  nāves brīdī tiks neatgriezeniski atskaitīts no  jūsu dzīves. Svārstot rokās Anrī de Monterlāna (Henry de Montherlant) dienasgrāmatu  sējumiņu, kas man šķiet īpaša un ļoti nozīmīga lasāmviela, nākas cīkstēties ar pavisam pretrunīgu un haotisku vēlmju un dziņu  jucekli.

Ko gan es varu atļauties bilst par šīm dienasgrāmatām, ja to izdevuma priekšvārdā autors raksta: “Man gribētos, lai lasītājs atceras, ka šeit apkopotas piezīmes, kas nepavisam  neveido manas daiļrades pamatdaļu. Esmu publicējis divdesmit astoņas grāmatas, kas iznākušas lielos metienos, un krietnu skaitu maztirāžas darbu. Saistībā ar šiem darbiem tad arī jāspriež par manu piezīmju jēgu, bet ne tā, it kā tās būtu tāda  autora vienīgais veikums, kurš, vispārīgi ņemot, nav radījis neko.” Bez dienasgrāmatām man gadījies lasīt tikai vēl vienu Monterlāna grāmatu, nelielo romāniņu Labdzimušais dēmons (Le demon du bien). Turklāt Monterlāns, tāpat kā jebkurš cits, dzīvoja un rakstīja literārā plūsmā, kurā bija pagātnes darbi un mudinājumi, kas sekmēja viņa rašanos un izpaudumus, bija viņu ietverošā, mainīgā tagadne – konteksts. Un ir arī, protams, pēcnāves liktenis. Skaidrs, ka tas viss būtu ja ne jāsaprot pilnībā, tad vismaz jāpārzina uzvārdu un vispārīgu izteikumu līmenī. Tādam cilvēkam, kurš nelasa franču valodā, ir vismaz neapdomīgi izteikties par jelko, kas saistīts ar Franciju vai franču literatūru. Gan dienasgrāmatas, gan romāniņu esmu lasījis krievu tulkojumā un labākajā gadījumā (kaut gan – kas tur labs latviešu valodas vidē notiekošai dzīvošanai) varētu kaut ko spriest vai izdarīt  novērojumus par kādām krieviskās intelektuālās “tusovkas” šābrīža vajadzībām, ko tā apmierina, izvēloties tulkošanai un aktualizēšanai to vai citu grāmatu.

Un tomēr.
Dienasgrāmatā XLII ir šāds ieraksts: “Viens otrs runā par “elites nodevību”, jo kādam cilvēkam ir pieticis godprātības pašpārliecināti neizteikties par  jautājumiem, kuros viņš neorientējas.” Šajā īsajā teikumā es, nezinātājs, jūtu sprieduma un vērtējuma asumu, precizitāti, prasmi distancēties no acumirklīgā. Tā ir prasme,  ko nedomājošais vairākums visbiežāk piedēvē augstprātībai. Es nebrīnītos, ja  šajā teikumā oriģinālversijā būtu konstatējama izteiksmes elegance – kvalitāte, kas veidojas no intuitīvi trāpīgas vārdu izvēles un valodas ekonomijas.
Starp citu, šāda izteiksmes elegance raksturoja labākos mākslinieka Kurta Fridrihsona darbus, starp kuriem paši vislabākie, iespējams, bija sarunas šaurā lokā. Kāds tur brīnums, ja starp viņa biežāk pieminētajiem rakstniekiem bija  Anrī de Monterlāns. Mums, Fridrihsona sarunu klausītājiem, Monterlāna vārds bija tikai skaņu virknējums, un latviešu sabiedrībai tāds tas  ir joprojām. Un mums nevarēja rasties ne  mazākā nojausma, kāpēc tas ir dārgs Fridrihsonam. Tikai tagad, kad nesen publicētas Fridrihsona vēstules norvēģu gleznotājam Edvardam Munkam, kaut cik atklājas tā vientulības, atsvešinātības sajūta, kas topošo mākslinieku pavadīja diendienā sīkajā starpkaru Latvijas parlamentārisma ņudzeklī. Ap to pašu laiku Monterlāns kādā intervijā izteicās: “Man šķiet, ka diktatūra ir nepieciešama. Kāda? Un kādiem jābūt tās panākšanas līdzekļiem? Nezinu. (..) Taču parlaments manī iedveš pretīgumu. Tas ir kaut kas pārāk netīrs.”

Tas bija nepārprotams Zeitgeist [1. Laika gars (vācu val.)], var sacīt, „fašisma“ rašanās nevis vienā atsevišķi ņemtā zemē, bet visā Eiropā: tieša reakcija uz buržuāziskās civilizācijas (un ekonomisko) krīzi, turklāt sākotnēji nevis “reakcionāra” vai konservatīva, bet drīzāk jau revolucionāra un “futūristiska”. Vāciski runājošais un franciski orientētais Fridrihsons, to, protams, juta, zināja, sekojot līdzi Eiropas  literatūras jaunumiem. Trīsdesmito gadu franču literatūrā Monterlānam, šķiet, bija ne mazāka vieta kā Andrē Židam, tikai konteksti citi. Monterlāns dažā ziņā vairāk sasaucas ar Latvijā vispār nezināmajiem Šarlu Morasu un Pjēru Driē Larošelu, ar Židu viņam radnieciska varbūt visvairāk attieksme pret homoseksuālismu. Morass, pārliecināts monarhists, toties vērsās pret tālaika ideoloģijām. Viņš rakstīja: “Francija nav radīta dzīvei demokrātiskā iekārtā. Ne Francija, ne kāda  cita valsts… Demokrātija ir politiska slimība.  No tās vai nu tiek vaļā, vai mirst – dzīvot demokrātijā nav iespējams. “Morass atklāti neatbalstīja arī tābrīža alternatīvas – komunismu un fašismu, tomēr Višī režīmu nenoliedza un 1945. gadā 77 gadu vecumā par kolaboracionismu tika notiesāts, saņemot mūža ieslodzījumu. Likteņa ziņā te var, ja vēlas, saskatīt paralēles ar izcilo norvēģu rakstnieku Knutu Hamsunu. Driē Larošels (1893–1945) ietekmējās no Morasa un viņa vadītās nacionālistiski monarhistiskās kustības  Action Francaise, tomēr trīsdesmitajos gados  bija krietni fašistiskāk  noskaņots. Taisnību sakot, Francijas un franču tautas atmiekšķēšanos un pagrimumu viņš cerēja kompensēt ar Vācijas nacionālsociālistu un Hitlera aktīvismu, iestājoties par Eiropas gara saglabāšanu. Tomēr, kad pasaules kara gaitā iezīmējās pagrieziens sabiedrotajiem par labu, krasi antiamerikāniski noskaņotais Driē sāka svārstīties, vīlās Hitlerā, kādu brīdi lika absurdas cerības uz Staļina totalitārismu, līdz beidzot 1945. gada maijā izdarīja pašnāvību.

Ar pašnāvību dzīvi 1972. gadā, 77 gadu vecumā, beidza arī Monterlāns, taču šai pašnāvībai vairs nebija ideoloģiska pamata, tā bija estētiska pozīcija un stoisks akts, kam par iemeslu bija redzes pasliktināšanās, kas pārtapa aklumā, tādējādi liedzot pilnvērtīgi dzīvot  radošo dzīvi.

Sanktpēterburgas izdevniecībā Vladimirs Dāls 2002. gadā izdotais Oļega Volčeka no 1957. gada Gallimard izdevuma tulkotais sējums aptver Monterlāna dienasgrāmatas no 1930. līdz 1944. gadam. Izdevums ietilpst šīs Pērterburgas izdevniecības sērijā XX gadsimta dienasgrāmatas, kurā līdz šim vēl publicēti Pjēra Driē Larošela, Ernsta Jingera un Žana Pola Sartra dienasgrāmatu sējumi.

Dienasgrāmatās atklājas vairāki kritikā nereti par vienu no maskētākajiem franču rakstniekiem dēvētā Monterlāna būtības iespējami aspekti. Varbūt vismazāk – viņa romānos (tā apgalvo apskatnieki) atrodamā nostalģija pēc kara un vīriešu draudzības frontē, skaista vīrieša ķermeņa, sporta un spēka glorifikācija, kas viņu patiešām sarado ar fašisma laikmeta mākslas pamatstrāvojumiem. Daudz toties ir par sievietēm (šķiet gan, ka nereti aiz sieviešu vārdiem paslēpti kādi vīrieši, Monterlāna tābrīža favorīti), ieskanas arī viņam raksturīgā antifeministiskā tendence – ierādīt sievietei viņas vietu. Šai ziņā viņam nav ilūziju: “Vīrieši un sievietes visādā ziņā ir tik līdzīgi ministriem kādā no šīm demokrātiskajām sabiedrībām – vienmēr vieni un tie paši, gadījuma pēc izvēlēti, savstarpēji nomaināmi, neko nedara un aiziet, neatstādami nekādas pēdas aiz sevis.”

Tomēr tas viss ir mazāk svarīgi, būtiskākais  šajās dienasgrāmatās ir pozīcija vispārīgākos jautājumos, piemēram: ““Tie taču neko neciena” – tā mēdz teikt par tiem, kuri ciena tikai to, kas pelnījis cieņu.” Šajā īsajā aforismā atklājas bezkompromisa spriedējs, cilvēks, kuram rūp skaidrība un noteiktība pirmām kārtām, bet sabiedriskās nosacītības – beidzamokārt. Tā ir nostāja, kas parasti tiek pārprasta un nievājoši nosaukta par cinismu, lai gan patiesībā nereti tā ir vienīgā pieņemamā pozīcija.

Monterlānam svarīga ir tikai viņa paša brīvība un iespējas īstenot savu talantu un šīs brīvības vārdā viņš gatavs atteikties no radošiem cilvēkiem nereti tik būtiskās slavas un pazīstamības: “Dzelzs likums: talants nekādā gadījumā nedrīkst sagādāt jums nepatikšanas. Tiklīdz talants spiež jūs tā uzturēšanas labad darīt visvisādas nepatīkamas lietas, tūdaļ pat jāatsakās no to darīšanas un jādod priekšroka savai labklājībai, nevis plašai pazīstamībai.”

Distancētība, atsvešināta skatījuma iespējamību apzināšana nodarbina Monterlānu visu radošo mūžu: “Tas, kurš radis nodarboties ar vēsturi, aizvien tiecas tagadnes notikumus, lai cik vērienīgi un traģiski tie arī būtu, aplūkot ar tādu pat atsvešinājumu, it kā tie būtu norisinājušies pirms desmit tūkstošiem gadu. Piedalīties  šajos notikumos viņš var vienīgi aiz spēlesprieka vai arī, lai kaut kā pavadītu laiku.”

Un vēl tāds ieskats: “Toreadori, aktieri un klauni – visi viņi savā laikā aiziet pensijā. Rakstnieki pensijā neiet nekad. Viņiem nedod miera kāds sīkums, nieka papīra gabaliņš ar nekrologu, kurā būs sacīts, ka viņi aizgājuši nebūtībā “jau pa daļai aizmirsti”. Tāpat šķiet, ka, sasnieguši septiņdesmit gadu slieksni, viņi joprojām nav pārliecināti, ka izpauduši sevi pilnībā, viņi joprojām turpina domāt, ka viņus ienesīs mūžībā tieši nākamā grāmata.  Ar vienu kāju kapā, viņi joprojām turpina smērēt papīru – aiz bailēm.”