Fragments, burājot uz mūžīgajām pilsētām

Nopirku Albēra Kamī “Piezīmju grāmatiņas 1935–1959”, ko no franču valodas tulkojusi Inta Geile-Sīpolniece, bet klajā laidusi izdevniecība “Omnia mea”. Jau grāmatnīcā pašķirstīju, vienuviet uzgāju kādu, kā tobrīd likās, neveikli klabošu (kam no tulkotājiem gan negadās!) teikumu, un sataisījos sašust. Vēl pēc mirkļa krūtīs sarosījās vēlme sacerēt rakstu par ārzemju literatūras pētniecības/apcerēšanas pieticīgajiem mērogiem Latvijā, par franču literatūras tulkojumu nepietiekamību un vēl visādām lietām. Nu, nenotiek taču pie mums publiski pieejamas diskusijas par tulkojumiem, to iespējamību, kvalitāti, “pienesumu latviešu kultūrai” u.tml., pavīd vien pa gadījuma rakstura izteikumam te šur, te citur, kā tādā purvā. Parastā mazskaitlīgas valodas vides ķibele. Te gan noteikti jāatzīst, ka Albēra Kamī pamattekstu latviskojumu esamība ir izņēmums, kam, iespējams, ir kāds sakars ar vietējo intelektuālo personu grupu mītrades potenciālu, tomēr “Piezīmju grāmatiņu” parādīšanās latviešu tulkojumā pārsniedz jelkādu nostalģiskas kontinuitātes ietvaru, jo tā nu reiz ir grāmata, kas pirmām un galvenām kārtām, šķiet, adresēta Kamī “daiļrades pētniekiem”. Tādu Latvijā nevarētu būt pārāk daudz, turklāt viņi – šie pētnieki – noteikti ar pētāmajiem tekstiem strādā oriģinālvalodā. Pētniekiem, visiem tiem, kas sevi ierindo kaut kādā veidā ar “humanitārajām zinātnēm” saistīto pulciņā, kā nesen izlasīju vienas konferences sakarā, ir indeve sevi pozicionēt kā “cilvēkus kvadrātā”, profesionalizēt savu humanitāti, nepārtraukti atražot sevi pašcitējumos, galu galā kļūstot par to, par ko viņiem vismazāk gribētos kļūt – par ideoloģisku spekulāciju objektu. Lai no šādām spekulācijām – par grāmatnieciskiem pārpratumiem, filoloģiska konteksta trūkumu – izvairītos, vajag vienkārši atvērt grāmatu kādā vietā un palasīt. Tajā brīdī sākas tas savādais, paradoksālais lasītāja stāvoklis, ko tik lieliski apcerējuši daudzi pašreflektējoši lasītāji. Šī apbrīnojami atbrīvojošā nekānedarīšana, kuras laikā ar nedarītāju rīkojas, izdarās kaut kas. Vai teksta melnie burti? Nē taču – “kaut kas”, kura iedarbību lasošais piedzīvo, ir virs, aiz, zem, vienalga kur, tikai ne burtos. Šis “kaut kas” velkas līdzi, kad paša drukātā teksta sen vairs nav acu priekšā, tas pinas un vijas kā dūmi, mijas un jaucas ar citviet un citviet, pat citu cilvēku lasīto. Tam, kas darbojas, strādā virs, aiz, zem teksta, nav ne laicisku, ne telpisku, ne, savā ziņā, pat valodisku ierobežojumu. Protams, ja tas darbojas un strādā, nevis kalpo par “domu graudu” vai “atziņu pērli”, par banālo tauriņu uz kniepadatas kolekcionāra kastītē. Lūk, Albēra Kamī V burtnīcas (1945. gads – 1948. gada aprīlis) pirmajā ierakstā (latviešu tulkojuma 249. lpp.) izlasāmais: “Galvenais mūsdienu jautājums – vai var pārveidot pasauli, neticot saprāta absolūtajai spējai? Par spīti racionālajām ilūzijām, pat marksistiskajām, visa pasaules vēsture ir brīvības vēsture. Kā varētu tikt determinēti brīvības ceļi? Bez šaubām, nav pareizi teikt, ka tas, kas ir determinēts, ir miris. Bet determinētais ir tikai tas, kas nodzīvots. Pats Dievs, ja viņš eksistē, nevarētu pārveidot pagātni. Bet nākotne viņam pieder ne vairāk un ne mazāk kā cilvēkam.” Šī noslēpumainā rindkopa patiešām ir apbrīnas vērta. Kāpēc Kamī te sev tik paštaisni apgalvo, kas ir galvenais mūsdienu jautājums? Kā viņš to zina? Varbūt tic? Ticības jautājumi vārdiskošanai tā īsti nepakļaujas. Mani citētajā fragmentā piesaistīja pēdējais teikums, kurā sacīts, ka nākotne [Dievam] pieder ne vairāk un ne mazāk kā cilvēkam. Tā nu gan, šķiet, varētu būt tagadnes problēma, var sacīt, mūžīgās tagadnes problēma. Šis “ne vairāk un ne mazāk”, no kura, savu cilvēkbūšanu neiznīcinot, cilvēks vispār nevar izkāpt. Jā, mūžīgā tagadne. Izskaidrošanai nepakļautās trīsas starp determinēto un to, par ko nav un nevar būt ne mazākās jausmas. Nesen biju Romā. Vēlā vakara stundā sēdējām Svētā Pētera katedrāles laukumā tieši uz melnā bruģa. Akmeņi, ko vietējie dēvē par sampietrini un ko Romas mērs Valters Veltroni, pakļaujoties autobraucēju un smailpapēžu kurpju īpašnieču žēlabām, daudzviet pilsētā būtu gatavs pārklāt ar gludu asfaltu, tumsā dvašoja pa dienu iekrāto siltumu. Siltumu, ko cietajam bazaltam bija dāvājusi oktobra beigām neraksturīgi vasarīgā saule un kopš Bernīni meistardarba pabeigšanas pāri gājušo neskaitāmo miljonu cilvēku pēdu nospiedumi. Likās, ka mijkrēslī gaistošās kolonādes ieskautais laukums elpo, nē, drīzāk jau vienmērīgi sitas kā sirds krūtīs, kur katrs sitiens pielīdzinās vienas garāmslīdošas (pāri ejošas) paaudzes mūžam. Lēns ritms, tik lēns, ka ar tagadnē stāvošā (uz bruģa sēdošā) pierastajām maņām vispār nav satverams. Tu esi… un tevis jau vairs nav… tu esi… un tevis jau vairs nav… Bet ir šis brīdis “pirms”, ir brīvības dāvana – ko gribu, to daru. Nevilšus sanāk, ka jāatgriežas pie „Rīgas Laika” oktobra numura, kur Uldis Tīrons savu komentāru (par kādas konferences apmeklējumu Romā) beidza ar fragmentu no Pāvela Muratova grāmatas „Itālijas tēli”. Atgādināšu, ka tālāk tajā pašā rindkopā Muratovs jūsmīgi atsaucas uz Gētes pirmo Romas elēģiju, kurā mūžīgā pilsēta pielīdzināta visai pasaulei (skat. P. P. Muratov. Obrazi Italii.– M.: Terra, Izdateļstvo “Respublika”, 1999., 213. lpp.). Savādi, ka šī atsauce uz Gētes elēģiju nebija rosinājusi uz pārdomām ne smalko estētu Muratovu, ne viņu lasījušo Tīronu. Latviski Gētes pirmā Romas elēģija publicēta divreiz. Raiņa Kopotu Rakstu 8. sējumā (Rīga: Zinātne, 1980., 363. lpp.) tās pēdējais pants skan šādi: Roma, tu pasaule esi par sevi, bet tomēr bez mīlas Pasaule pasaule nav, Roma ar Roma tad nav. Vilis Cedriņš (Goethe. Romas eleģijas. – Rīga: Latvju Grāmata, 1941., 9. lpp.) dzejo nedaudz citādāk: Zeme bez mīlas nav zeme, un Roma bez mīlas nav Roma, Pasaule jauna man tu, Roma, kas sola tik daudz. Lai cik jancīgi varbūt pie tagadnes valodas pieradušam lasītājam izskatītos šeit aplūkojamie Gētes latviskojumu fragmenti, tos vieno būtiskais: atskārta, ka mūžīgais (Roma) nav noģiedams bez netveramā, bez mīlestības. Liekas, tieši netveramais arī būs bijis galvenais motīvs Intai Geilei-Sīpolniecei, ķeroties pie Albēra Kamī “Piezīmju grāmatiņu” tulkošanas. Jo citādi – kam gan tādas te Latvijā vajadzīgas. Citādi, kā Olivjē Toda “Albert Camus: une vie” (Paris: Gallimard, 1996) angļu tulkojuma ievadā, kur tulkotājs Bendžamins Ivrī atklāti atzīstas: “Lai arī tulkojumā visa informācija par Albēra Kamī dzīvi un darbiem ir saglabāta, daļa materiāla, kas caurmēra angļu un amerikāņu lasītājam nebūtu interesanta, ir izlaista, lai uzlabotu stāstījuma plūdumu.” Liekas, mūslaiku pasaulē, kur šķitums sludina nemitīgu individualitātes un atsevišķā kultu, “realitāte” pūlas vaiga sviedros, lai šo individualitāti noplicinātu, lai “uzlabotu stāstījuma plūdumu”. Tieši tāpēc ir svarīgi, ka “Piezīmju grāmatiņu” 270. lappusē varu izlasīt traģisko: ““Mēris”. Nekad dzīvē man nav bijusi tāda neveiksmes sajūta. Es pat neesmu pārliecināts, vai nonākšu līdz galam.” Tieši tāpēc man bija svarīgi atcerēties par Pāvelu Muratovu un tad jau arī par viņa “Itālijas tēlu” Berlīnes pirmizdevumu, ko savulaik ņēmu lasīt no Alfrēda Sausnes. Te var mest tiltiņu atpakaļ uz sākumā pieminēto nostalģisko kontinuitāti vai, latviski runājot – skumīgo pēctecību. Tieši tāpēc ir svarīgi, ka Romas melno sampietrini siltums vieno mani ar maniem vistuvākajiem cilvēkiem, bet nesvarīgs kļūst kaulainais pārmetuma pirksts, kas vīd no nelasītajiem Gibona un Momzena sējumiem. Tieši tāpēc svarīgi, ka Ezra Paunds savus visu mūžu rakstītos “Cantos” sāk ar rindiņu: “And then went down to the ship”… Šo biezo grāmatu, ko tik sen biju vēlējies iegūt, beidzot nopirku Romā.