Formāli: DSCH

Dmitrija Šostakoviča senči divās paaudzēs bija profesionāli izsūtītie. Pirmajā paaudzē Šostakovičs organizēja poļu sacelšanos. Otrajā paaudzē organizēja bēgšanu no cietuma un kļuva par Sibīrijas bankas filiāles vadītāju. Trešajā paaudzē — svaru un mēru inženieris Šostakovičs apmetās Pēterburgā, slēpa dzīvoklī bēguļojošu boļševiku, ļāva mazajam Dmitrijam spēlēt klavieres un lūkoties ārā pa logu, kad uz ielas tika apšauta kārtējā revolucionārā demonstrācija. Vēlāk, strīdoties par to, kas ir un kas nav patiesība Šostakoviča dzīves stāstā, kāds pētnieks ironiski piezīmēja, ka tas varbūt nemaz nav tik svarīgi — Šostakovičs atšķirībā no saviem laikabiedriem Stravinska un Šēnberga nav ietekmējis nevienas 20. gadsimta kompozīcijas skolas rašanos, tā ka visas viņa problēmas līdz ar viņu arī izbeigušās. Svarīgi ir kas cits — nebūdams ietekmīgs, viņš vienmēr ir bijis ļoti ietekmējams un viss, kas ir noticis ar viņu, un viss, kas ir noticis ar citiem, joprojām ir ļoti dzirdams viņa mūzikā. Pieminētais skats aiz loga skan 2. simfonijā, taču gandrīz ikvienai Šostakoviča komponētai frāzei iespējams atrast saistību ar kādu notikumu, cilvēku, dzīvi. Daudzviet šādi skaidrojumi ir vairāki — ironiskie zemteksti spiežas uz āru. Itin kā nebūdams pārliecināts, vai viņam to visu neatņems, Šostakovičs daudzos skaņdarbos ar nošu nosaukumiem ierakstījis savu iniciāļu šifru. Mūzikas vēsturē nav daudz tik ļoti savrupu, pašpārliecinātu un vienlaikus pazīstamu autoru. Droši vien tāpēc neviens nav centies viņu atdarināt vai turpināt. Glazunovs, kurš pirmais pamanīja jaunā komponista talantu, izlaiduma eksāmenā lūdza pielabot slavenās Pirmās simfonijas sākuma greizās harmonijas. Šostakovičs pielaboja, taču jau koncertā un visās turpmākajās nošu publikācijās no “labojumiem” nebija ne vēsts. Kopš pirmajiem skolas laika sacerējumiem Šostakovičs nekad nav atteicies ne no vienas uzrakstītas nots. Vēlāk, kādā sarunā ar Maksimu Gorkiju, Glazunovs lūdzis piešķirt talantīgajam pusaudzim pārtikas pabalstu. “Patīk?” jautājis Gorkijs. “Nepatīk,” godīgi atzinies Glazunovs, “man jau nepatīk. Taču tāda tagad būs mūzika.”

Uzņemšos vainu uz sevi

1922. gadā nomira Šostakoviča tēvs. Viņa piemiņai uzrakstīta Svīta divām klavierēm Op.8 — pirmais traģisku noskaņu pilnais skaņdarbs. Ģimenei sākās trūkuma un sadzīves grūtību pilni laiki, taču māte bija nolēmusi, ka dēlam jākļūst par izcilu mūziķi un jāveltī visas pūles mācībām. 1923. gadā viņam konstatēja limfmezglu tuberkulozi, bija nepieciešama operācija un ārstēšanās. Augustā Dmitrijs tika aizsūtīts uz Krimas kūrortu (māte pārdeva klavieres, lai varētu nopirkt biļeti ceļam), kur pirmoreiz mūžā iemīlējās meitenē no Maskavas, apaļīgā un līksmā tumšmatē Taņā. Uzzinot par jauno aizraušanos, māte rakstīja satrauktu vēstuli, kurā brīdināja par ģimenes dzīves problēmām un to, cik ļoti šāds pavērsiens traucētu radošai brīvībai. Ir saglabājusies sešpadsmitgadīgā Dmitrija atbildes vēstule:

“Dārgo māmiņ!
Tu raksti, lai es būtu uzmanīgs un nemestos atvarā. Šajā sakarā es gribu ieviest maziņu filozofiju. Tīri dzīvnieciska mīlestība (..) tas ir tāds draņķis, ka par to pat runāt nav vērts. Es domāju, ka tev nebija par mani tādu domu. Dotajā gadījumā cilvēks ne ar ko neatšķiras no dzīvnieka. Tagad, ja, piemēram, sieva pārstājusi mīlēt savu vīru un ir atdevusies citam, mīļotam cilvēkam, un viņi, neskatoties uz sabiedrības aizspriedumiem, sākuši atklāti dzīvot. Tur nav nekā slikta. Tieši otrādi, tas pat ir labi, ka Mīlestība ir patiesi brīva. Zvērests, kas dots pie altāra, — tā ir reliģijas baisākā puse. Mīlestība nevar turpināties ilgi. Pats labākais, ko varētu iedomāties, ir atcelt laulību pilnībā, tas ir — visādas važas un pienākumus mīlestības sakarā. Bet, protams, tā ir utopija. Ja nebūs laulības, tad nebūs ģimenes, bet tas jau ir pavisam slikti. Bet par to, ka jebkurā gadījumā mīlestība ir brīva, par to nevar būt nekādu strīdu. Un, māmiņ mīļo, es tevi brīdinu, ka, iespējams, ja es kādreiz iemīlēšu, tad mans mērķis nebūs saistīt sevi ar laulību. Bet, ja es apprecēšos un mana sieva iemīlēs citu, tad es neteikšu ne vārda; ja viņai būs vajadzīga laulības šķiršana, es viņai to došu un uzņemšos vainu uz sevi. Bet tajā pašā laikā eksistē svētais mātes un tēva aicinājums. Tā ka, ja par to visu padomā, taisni vai galva plīst pušu. Jebkurā gadījumā, mīlestība ir brīva!
Tu, māmiņ, piedod, ka es ar tevi tā runāju. Šajā gadījumā es ar tevi runāju nevis kā dēls, bet kā filozofs ar filozofu. Man ļoti gribētos, lai tu uzrakstītu pāris vārdiņu šajā sakarā. Izlaidība — tas, tātad, ir tad, kad vīrietis par naudu pērk sievieti. Bez tam vēl ir brīvā mīlestība un piespiedu izlaidība.

Cieši tevi skūpstu un palieku mīlošais dēls Mitja.
1923. gada 2. augustā

Taņai ir veltīts Trio klavierēm, vijolei un čellam. Vēlāk Šostakovičs bija precējies trīs reizes un, šķiet, tas nekad nav traucējis nodarboties ar mūziku. Stāsta, ka viņam nekas neesot traucējis. Bijuši gadījumi, kad viņš sēdējis pie nošu papīra lielā troksnī un cilvēku burzmā. Pusaudža vēstule ir interesanta nevis ar brīvās mīlestības apoloģiju, bet gan ar cilvēcisko nespēju tikt skaidrībā par to, kā tad īsti un pareizi pienāktos dzīvot. Šajā ziņā Šostakovičs negrasījās melot ne sev, ne citiem, nedz arī padomju varai, kuras gogoliskās aprises jau bija manāmas visapkārt.Esmu šausmās un raudu

Šostakoviča mīļākie rakstnieki bija Gogolis un Zoščenko — tieši citāti un stila aizguvumi ir bieži jūtami viņa vēstulēs vistuvākajiem draugiem. 1929. gadā komponists devās ceļojumā pa Kaukāzu, kura laikā bija nolēmis izbaudīt viseksotiskākās izjūtas, to skaitā — lidošanu ar lidmašīnu. Muzikologs Ivans Solertinskis, kura ietekmē Šostakovičs iemīlējis Māleru, saņēma šādu vēstuli:

“Dārgais Ivan Ivanovič. Dzīve, kā saka, spēlējas ar cilvēku. Vai gan es domāju, ka nokļūšu Tihoreckas pilsētā? Nē, nedomāju. Bet, lūk, nokļuvu... Un kā vēl! Izstāstīšu visu pēc kārtas. 3.VIII Pjatigorskā es nopirku biļeti uz Ukrpovitrušļahas lidmašīnu, kas izlido no Mineraļnije Vodi pulksten trijos naktī. Ar pēdējo vilcienu aizbraucu uz Minvodiem. Divos naktī sāku virzīties no stacijas uz lidostu. Tumšs. Nikni suņi ķeras ikros. Nobijos un atgriezos stacijā. Tur ar mani ļoti sirsnīgu sarunu uzturēja sarkanarmietis, kas uzrauga kārtību. Viņš, uzzinot, ka esmu pasažieris, ieteica doties uz lidostu ap četriem, pieciem no rīta. “Naktī tur nevienu nelaiž klāt. Kas pienāks tuvāk par simt soļiem, to šaus nost!!!” Es nobijos un piezvanīju pa telefonu. Telefons atbildēja, ka lidmašīna izlido ap sešiem, septiņiem. Tas ir triju vietā. Ne uz mirkli neaizmidzis, es sagaidīju saullēktu un devos uz lidlauku, sirdī baiļodamies, ka mana vērtīgā dzīvība tiks pārtraukta. Atnācu uz lidostu. Neviena. Ne sarga, ne patruļas. Tikai divas lidmašīnas. Pēc divām, trim stundām atnāca kāds puisītis. Apjautājos. “Lidos ap astoņiem, deviņiem.” Tas ir triju vietā. Gaidu. Tad parādās ļoti glīts stacijas priekšnieks. Viņš man jautā, pirms tam novēlējis labu rītu: “Jūs esat tas pasažieris, kas lidos uz Sočiem?” Es atbildēju, ka ne, jo lidoju uz Maskavu. “Uz Maskavu,” iekliedzās viņš, no tiesas satriekts. Te viņš ar pildspalvu pakasīja pakausi, no kā tas nedaudz nosmērējās. “Redziet,” viņš saka, “Es atļāvu pārdot biļeti līdz Sočiem, bet jums pārdevuši līdz Maskavai.” Es: “Ko darīt?” Viņš: “Lūk, kas. Jūs lidosiet uz Tihorecku, bet tur jūs biedrs Gusevs iekārtos.” Viņš uzrakstīja zīmīti un tieši pulksten vienpadsmitos (triju vietā) es izlidoju. Nevēmu un nelabumu neizjutu. Bija ļoti labi, tikai ļoti gribējās gulēt. Ielidoju Tihoreckā. Biedra Guseva nebija. Gāju uz pilsētu piecas verstis svelošā saulē. Tad atgriezos un iedevu Gusevam zīmīti. Viņš izlasīja, sirsnīgi pasmaidīja un teica: “Nāksies jums pārnakšņot Tihoreckā, bet rīt pulksten piecos jūs lidosiet.” “Tiešām lidošu?” “Nu, ja es saku, tad tiešām. Ja nebūtu tiešām, tad taču es neteiktu.” Es atvainojos un saņēmos. Pārnakšņoju. No rīta devāmies uz aerodromu. Teikšu īsi. Lidmašīnā vietu nebija un biedrs Gusevs piedāvāja man uz Ukrpovitrušļahas rēķina braukt ar vilcienu, jo tikt lidmašīnā cerību nav. Es piekritu. Jāmirst tik vai tā. Ieradāmies dzelzceļa stacijā. Biedrs Gusevs izrakstīja man kvīti 29 rubļu un 10 kapeiku vērtībā un iepazīstināja ar stacijas priekšnieku. Tas apsolīja izdarīt visu, kas viņa spēkos. Ja būšot vietas, es braukšu. Fakts. Tagad ir vienpadsmit. Vilciens atiet septiņpadsmitos. Tātad vēl jāgaida sešas stundas. Sēžu un prātoju. Cerību tikt prom no Tihoreckas man ir maz. Esmu šausmās un burtiski raudu. Dārgo Ivan Ivanovič, nesaki mammai, ka esmu Tihoreckā. Es viņai pats par to uzrakstīšu. Uzrakstīšu, ka skaistā skata apburts, es izkāpu no lidmašīnas un nolēmu te padzīvot pāris dieniņas, lai pilnībā izbaudītu šejienes neparasto daiļumu. Ja tu tici Dievam, lūdzies par to, lai es jelkad tiktu projām. Esmu šausmās. Ko darīt, ja biļešu nebūs? Kaut kāds murgs. Gribu gulēt. Trīs diennaktīs esmu gulējis četras stundas. Gribas ēst, taču mani pārņem šausmas, ieraugot nobarotos tarakānus, kas peld Tihoreckas borščā. Stacija pilna ar cilvēkiem, kas grib braukt. Bet nevar. Viņi nakšņo stacijā un nezaudē cerības. Kādas šausmas! Es nevaru savaldīties un raudu. Kāda meitene ar ārprātīgām acīm (7-8 gadi) biksta man ar kociņu un lipīgi smejas. Viņa ir šeit ar māti jau piecas dienas. Pēc piecām domā tikt prom. Kad saņemsi šo vēstuli, aizej pie ietekmīgiem cilvēkiem un palūdz kaut ko izdarīt manas izbraukšanas sakarā. Mani var atrast pēc adreses “Tihorecka. Uz pieprasījumu.””

Cik nu tas ir manos spēkos

Trīs slepkavības, viena grupveida izvarošana, divi atklāti seksuālo attiecību skati un pašnāvība — uz šādu operu 1936. gada janvārī nolēma aiziet biedrs Staļins un viņa tuvākie līdzgaitnieki Molotovs, Mikojans, Ždanovs. Vēl jaunā, bet jau slavenā Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta pirms tam rādīta jau vairāk nekā 180 reizes dažādos Padomju Savienības operteātros, saņēmusi pretrunīgas atsauksmes, taču publikas pieņemta un saprasta. No kāda mēģinājuma komponists gan raksta vēstulē: “Rādīju operu orķestra mūziķiem. Uzņēma labi. Darba gaitā tika izteikti dažādi vērtīgi apsvērumi, formulēti jautājumu veidā:

1) sakiet, maestro, ja vīrietis un sieviete guļ vienā gultā, vai jums neliekas, ka tas ir nepiedienīgi?
2) vai mūsu varonīgajā laikmetā ir vērts rakstīt operu, kurā visu laiku notiek dzimumakts?
3) un citas pērles...

Uz visiem jautājumiem atbildēja Pazovskis (Sverdlovskas operas diriģents — I.Š.) un atbildēja gudri. Beigās solījās, ka centīsies iemācīties šo operu labi. Province un nekulturālība šeit ir briesmīga. (..) Neskatoties uz manu satīrisko prātu, es vienmēr esmu satriekts, saskaroties ar šādu smadzeņu rupjību.” Vairāk nekā pēc gada, kad draugu un domubiedru atsauksmes Šostakoviču jau ir pilnībā pārliecinājušas par to, ka opera ir izdevusies, notiek izrāde, kas turpmāk mūzikas vēsturē iezīmēs traģisku lūzuma punktu. Nesagaidot trešā cēliena beigas, Staļins ar biedriem pamet ložu. Divas dienas vēlāk laikrakstā Pravda ir ievadraksts Juceklis mūzikas vietā, kurā teikts: “Klausītāju no pirmās minūtes operā pārsteidz tīši nesakarīga un juceklīga skaņu straume. Melodijas driskas, muzikālo frāžu iedīgļi grimst, uzpeld un atkal pazūd dārdoņā, žvadzoņā un kviekšanā. Izsekot šai “mūzikai” ir grūti, iegaumēt to nav iespējams. Un tā visas operas garumā. Uz skatuves dziedāšanu nomainījusi kliegšana. Ja komponistam arī gadās uzkāpt uz vienkāršas un saprotamas melodijas celiņa, viņš tūdaļ, itin kā izbijies no šādas nelaimes, metas muzikālā jucekļa dzelmē, brīžiem pārejot pilnīgā kakofonijā. (..) Tā ir spēlēšanās ar pārgudrām lietām, kas var beigties ļoti slikti.” Visiem bija skaidrs, ka tas ir Staļina viedoklis, un laikā, kad tautas ienaidnieki tika tiesāti arī bez jebkāda pamatojuma, šāda publikācija nozīmēja drošu radošu nāvi, izstumšanu un aizmirstību. Kritiķu rakstos Šostakovičam tika pārmests formālisms, naturālisms, pornogrāfija, atrautība no īstenības, ņirgāšanās par klausītāju. Pa to laiku viņš bija pabeidzis Ceturto simfoniju, skaņdarbu, kādam līdzīgu spēka un pārliecības ziņā viņš vēl nebija sacerējis. Nebija šaubu, ka Ceturtā simfonija varēja kļūt arī par pēdējo. Šostakovičs izvēlējās dzīvot. Viņš atsauca simfonijas no mēģinājumus, nolika to atvilktnē uz 25 gadiem. Nākamā simfonija bija Piektā — optimistiskā reālisma garā ieturēta, sarakstīta divu nedēļu laikā. Kā pats Šostakovičs to nosauca — “radoša atbilde uz taisnīgu kritiku”. Ironija, kas slēpās šajos vārdos un mūzikā, nav joks. Visu tālāko dzīvi Šostakovičs turpināja ļoti nopietni strādāt, katra nākošā simfonija kļuva par īpašu notikumu, un katrā no tām vēl arvien saklausāmi vismaz divi zemtekstu slāņi. Kādā vēstulē, ko Šostakovičs 40. gadu beigās rakstīja tuvam draugam Isakam Glikmanam, šķiet, nav neviena vārda, kas būtu patiess, taču padomju cilvēki tobrīd jau mācēja lasīt starp rindām:

“Dārgais Isak Davidovič,
Es ierados Odesā dienā, kad notika Padomju Ukrainas 40. gadadienas vistautas svinības. Tajā rītā es devos ielās. Tu, protams, saproti, ka tādā dienā nav iespējams palikt telpās. Par spīti mitrajam laikam un miglai, visa Odesa bija izgājusi ielās. Visur bija redzami Marksa, Engelsa, Ļeņina, Staļina portreti, kā arī biedru A.I. Beļajeva, L.I. Brežņeva, N.A. Bulgaņina, K.E. Vorošilova, N.G. Ignatova, A.I. Kiriļenko, F.R. Kozlova, O.V. Kūsinena, A.I. Mikojana, N.A. Muhtidinova, M.A. Suslova, E.A. Furcevas, N.S. Hruščova, N.M. Šverņika, A.A. Aristova, P.A. Pospelova, J.E. Kalnbērziņa, A.P. Kiričenko, A.N. Kosigina, K.T. Mazjarova, V.P. Mževanidzes, M.G. Pervuhina un N.T. Kalčenko portreti. Visur plakāti, transparenti, lozungi. Visapkārt laimīgas krievu, ukraiņu un ebreju sejas. Gan te, gan tur dzirdami izsaucieni, kas slavina dižos cīnītājus Marksu, Engelsu, Ļeņinu, Staļinu, kā arī biedrus A.I. Beļajevu, L.I. Brežņevu, N.A. Bulgaņinu, K.E. Vorošilovu, N.G. Ignatovu, A.I. Kiriļenko, F.R. Kozlovu, O.V. Kūsinenu, A.I. Mikojanu, N.A. Muhtidinovu, M.A. Suslovu, E.A. Furcevu, N.S. Hruščovu, N.M. Šverņiku, A.A. Aristovu, P.A. Pospelovu, J.E. Kalnbērziņu, A.P. Kiričenko, A.N. Kosiginu, K.T. Mazjarovu, V.P. Mževanidzi, M.G. Pervuhinu, N.T. Kalčenko un D.S. Koročenko. Visur dzirdamas runas krievu un ukraiņu valodā. Brīžiem dzirdamas runas svešvalodās, tās saka progresīvās cilvēces pārstāvji, kas ieradušies Odesā, lai apsveiktu iedzīvotājus dižās gadadienas sakarā. Es arī paklejoju apkārt un, nespēdams apvaldīt savu prieku, atgriezos viesnīcā, lai aprakstītu tev, cik nu tas ir manos spēkos, kā Odesā norisinājās vistautas svinības.

Netiesājiet mani pārāk stingri.
Vēlot visu labu,
D. Šostakovičs”

Šī sirsnīgā formālista un naturālista stilā rakstītā vēstule palīdz saprast vēl kādu tekstu, ko, iespējams, vēsturei nevajadzēja saglabāt. Staļina bēru dienā publicētais nekrologs ar parakstu “Dmitrijs Šostakovičs” pirmajā brīdī izskatās pēc bezpersoniska plaģiāta. Mums nav zināma šī teksta izcelsme un tas, vai to vispār ir rakstījis Šostakovičs, taču tās autors, bez šaubām, ir bijis izcils ciniķis, kas lieliski zinājis Šostakoviča un Staļina attiecību dramatismu:

“Padomju cilvēki, gan lieli, gan mazi, saista ar Staļina vārdu visu pašu labāko uz zemes. Dzīvi un laimi, mieru un jauncelsmi — to visu sevī iemiesoja dižākais no dižajiem, tēvs, mūsu vadonis. Visās cilvēka darbības sfērās bija un ir jūtams viņa ģēnija spēks, viņa gaišais un skaidrais saprāts.

Mēs, mākslas cilvēki, īpaši asi izjūtam smagā zaudējuma rūgtumu: no mums ir aizgājis gudrs padomdevējs, gādīgs draugs, iejūtīgs skolotājs.

Atkal un atkal līdz vissīkākajām detaļām atceros brīžus, kuros padomju komponistiem bija tā laime redzēt Josifu Visarionoviču, runāt ar viņu. Joprojām, šķiet, skan viņa vārdi, pilni sirsnīgas izpratnes un dziļas līdzdalības. Cik precīzi un vienkārši Josifs Visarionovičs prata norādīt ne tikai galveno mērķi, bet arī īsāko, vispareizāko ceļu tā sasniegšanai. Katrā viņa padomā izpaudās dziļas rūpes par to, lai māksla, paceldamās aizvien jaunos un jaunos augstumos, savā saturā un formās paliktu tuva, pieejama un saprotama tautai... Šo valstisko pieeju mākslai mēs nemitīgi izjutām arī Josifa Visarionoviča tuvāko līdzgaitnieku padomos un staļiniskās centrālkomitejas gudrajos lēmumos.

Mums, staļiniskā laikmeta cilvēkiem arī turpmāk katrs mūsu solis darbā un daiļradē ir jāsamēro ar staļinisko kompasu. Miljoniem cilvēku Staļina vārds joprojām nozīmē dzīvi un laimi, mieru un jauncelsmi, tas aicina būt modriem un pārvarēt jebkuras grūtības dižā mērķa — komunisma celtniecības vārdā. Biedra Staļina izlolotie padomju mākslinieki ziedos visu savu radošo enerģiju dārgā Josifa Visarionoviča novēlējumu īstenošanai. Viņa vārdi: rakstiet patiesību! — izteikti kādā sarunā ar rakstniekiem, vienmēr būs radošās iedvesmas avots visai mākslas darbinieku armijai: komponistiem un māksliniekiem, režisoriem un aktieriem — visiem, kam dārgs savas tautas mākslinieka aicinājums.”

Otrais Šostakoviča vajāšanas vilnis, kas sākās 1948. gadā, bija vēl nežēlīgāks — kārtējo reizi apkarojot “formālismu”, viņa darbi netika atskaņoti, viņa vārds tika minēts kā pirmais negatīvo piemēru sakarā, taču tajā pašā laikā Šostakovičs bija ievēlēts par tautas deputātu, bija spiests piedalīties kongresos un doties ārvalstu delegācijās, parakstīt neskaitāmus oficiālus uzsaukumus un kolektīvās apsūdzības. Gluži kā noziedznieks, kam piespriests veikt sabiedriski derīgu darbu pilsētas atkritumu izgāztuvē.

Dzīve pēc nāves

Lēni un mokoši Šostakovičs atgriezās oficiālās mūzikas apritē. Simfonijas, kas veltītas revolucionārajiem notikumiem, proletāriskas dziesmas, infarkts. Piecpadsmitā simfonija, kuras pirmā daļa nosaukta Rotaļlietu veikals. Gaļina Višņevska ir pārliecināta: “Nespēdams pievērt acis uz šausminošo patiesību, Šostakovičs skaidri apzinājās, ka mēs visi esam liela marionešu teātra dalībnieki.” Muzikologs Solomons Volkovs neilgi pirms komponista nāves pierakstīja sarunas, kas vēlāk tika publicētas ārzemēs ar virsrakstu Liecība. Sākās 25 gadus ilgi strīdi par to, vai šīs sarunas ir bijušas autentiskas. To saturs vieniem lasītājiem šķiet neapgāžams pierādījums tam, ka Šostakovičs bijis disidents un dziļi sirdī noliedzis visu, kas saistīts ar padomju varu. Citi turpat izlasa nevarīgu atzīšanos konformismā un liekulībā, pierādījumu tam, kā vara salauzusi talantīga cilvēka garu, padarot to par savu galma klaunu. Komponista atraitne Irina Šostakoviča ir publicējusi aicinājumu izbeigt apmelošanu un apgalvo, ka Volkova grāmata ir safabricēta un tās pamatā ir labi ja trīs īsas sarunas, kuras tiek atstāstītas pēc atmiņas. Bet daudzi laikabiedri un draugi ir teikuši, ka šajā grāmatā melots nav, taču šādu stāstu varētu izstāstīt par jebkuru visvienkāršāko cilvēku, kurš dzīvojis padomju laikā. Un notis jau vienalga nepārrakstīsi. Kāds amerikāņu klausītājs šajā sakarā 1998. gada 11. janvārī rakstīja interneta diskusijā:

“Pagājušonakt es iebraucu degvielas uzpildes stacijā un pie blakus pumpja ievēroju pilnu mašīnu
ar pusaudžiem, kas vaikstījās un snaikstījās, un spēlēja repu tik skaļi, ka zeme visapkārt līgojās. Man tobrīd skanēja Ceturtā simfonija un, lai redzētu, kas notiks, es vienkārši pagriezu skaļāk. Tas bija kreščendo 3. daļas sākumā un tas nevarēja nepiesaistīt viņu uzmanību. Viņi pagrieza skaļāk savu mūziku un iesaistījās nevienlīdzīgā cīņā. Pat ar manu pieticīgo stereosistēmu te nevarēja būt ne runas par kaut kādu sacensību. Reps pret Ceturtās varenību un spēku? Viņu sejās atspoguļojās izmisums un sakāve, viņi ātri pazuda no arēnas. Es nospriedu — ja reiz DDS spēja stāties pretim padomju varai, kas gan viņam ir kaut kāds gangsterreps?”

Avoti:
Testimony. The Memoirs of Dmitri Shostakovich bu Solomon Volkov, 1979, Harper & Row Shostakovich. A Life by Laurel A. Fay, 2000, Oxford University Press
Shostakovich. Eric Roseberry, 1986, Omnibus Press
Story of a friendship. The letters of Dmitri Shostakovich to Isaac Glikman, 2001, Cornell University press
Žizņ Dmitrija Šostakoviča. L. Mihejeva, 1991, Terra