Florences briesmonis

Mēs ar sievu vienmēr bijām sapņojuši par dzīvi Itālijā. Pirms sešiem gadiem mēs ar abiem mazajiem bērniem beidzot uz turieni pārcēlāmies. Apburošajos pakalnos uz dienvidiem no Florences mēs noīrējām olīvu biržu un vīnadārzu ieskautu 14. gadsimta lauku māju. Netālu no tās atradās divas slavenas vietas – villa La Sfacciata, kur savulaik dzīvojis Amerigo Vespuči, florenciešu ceļotājs, kura vārds dots Amerikai, un villa I Collazzi, ko it kā esot projektējis Mikelandželo. Tajā princis Čārlzs uzgleznojis daudzus no saviem Toskānas ainavu akvareļiem. Olīvu birzs, kas auga mūsu namdurvju priekšā, varēja lepoties ar trešo savā ziņā ievērojamo vietu. Tieši tur bija izdarīts viens no pašiem šaušalīgākajiem noziegumiem visā Itālijas vēsturē, viena no vairākām dubultslepkavībām, ko pastrādājis sērijslepkava ar iesauku Florences briesmonis. Mani, profesionālu detektīvromānu rakstnieku, tas vairāk ieintriģēja nekā nepatīkami satrauca. Nevajadzēja ilgu laiku, lai kļūtu skaidrs, ka esmu uzdūries vienam no satriecošākajiem un neparastākajiem stāstiem noziedzības vēsturē. Es pamanījos iepazīties ar žurnālistu, kurš šajā jautājumā tika atzīts par ekspertu, bijušo “La Nazione” kriminālkorespondentu Mario Speci. Mēs satikāmies Caffé Ricchi, kas atrodas Santo Spirito laukumā ar skatu uz Bruneleski pēdējo un diženāko baznīcu. Speci bija vecās skolas žurnālists, vīrs ar izskatīgu, lai arī līķa bālu seju, sirmuma izraibinātiem matiem un Gauloise cigareti mutes kaktiņā. Viņš bija ģērbies putekļu mētelī, galvā uzlicis platmali Bogārta gaumē un, tukšodams vienu espreso tasīti pēc otras, izklāstīja man visu no sākuma līdz galam. Runājot viņš sev priekšā uz galda turēja atvērtu piezīmju grāmatiņu un skicēja tajā savas domas, ar zīmuli švīkājot papīru, velkot bultiņas un aplīšus, rāmīšus un pārtrauktas līnijas, ilustrējot sarežģītās sakarības starp slepkavībām, arestiem, aizdomās turētajiem, tiesas procesiem un daudzajām strupceļā nonākušajām izmeklēšanas līnijām. Laikā starp 1974. un 1985. gadu bija nogalināti septiņi pāri, tātad kopā četrpadsmit cilvēku – visi brīdī, kad mīlējušies automašīnās Florences kalnos. Lieta tā arī netika atrisināta un ir kļuvusi par garāko un dārgāko kriminālizmeklēšanu Itālijas vēsturē. Vairāk nekā 100 000 vīriešu nonākuši izmeklētāju uzmanības lokā, vairāk nekā ducis tikuši arestēti un veselai virknei baumu un nepatiesu apsūdzību dēļ izpostīta dzīve. Pašnāvības, ekshumācijas un indēšanas, pa pastu sūtītas ķermeņa daļas, kapsētās rīkoti spiritiski seansi, tiesāšanās un prokuratūras vendetas. Lietas izmeklēšana kļuvusi par tādu kā ļaundabīgu audzēju, kas, vēršoties plašumā, metastazējusi citās pilsētās, uztūkstot par jaunām izmeklēšanām ar citiem tiesnešiem, izmeklētājiem un prokuroriem, atkal jauniem aizdomās turētajiem, arestiem un jaunām izpostītām dzīvēm. Tas bija neparasts stāsts, un man – pašam par nelaimi – ar laiku pielipa Speci apsēstība. Pēc šīs pirmās tikšanās mēs kļuvām par draugiem un 2000. gada rudenī apņēmāmies kopīgiem spēkiem noskaidrot patiesību. Mēs bijām pārliecināti, ka esam atklājuši īsto slepkavu. Mēs viņu pat izvaicājām. Taču savas izmeklēšanas gaitā mēs pamanījāmies aizvainot nepareizos cilvēkus, un viss iegrozījās gluži negaidīti. Speci pavisam nesen iznācis brīvībā pēc trim nedēļām, ko pavadīja cietumā, apsūdzēts par līdzvainību Florences briesmoņa izdarītajās slepkavībās. Man tiek piedēvēta izmeklēšanas kavēšana, lietisko pierādījumu viltošana un slepkavības līdzzinātāja vaina. Itālijā es vairs nedrīkstu atgriezties.

Viss sākās pirms daudziem gadiem, kādā vasaras rītā Florences kalnos. Tas bija 1981. gada 7. jūnijs, svētdiena. Kad pienāca šī ziņa, Mario Speci, toreiz trīsdesmit piecus gadus vecs, dežurēja pie “La Nazione” kriminālziņu telefona. Kalnos, uz dienvidiem no pilsētas uz kādas klusas taciņas bija atrasti divi līķi. Speci, kurš dzīvoja šajos pašos kalnos, ielēca savā sitroenā un kā traks aizbrāzās pa apkārtceļiem, ierodoties notikuma vietā vēl pirms policijas. Viņš nekad neaizmirsīs šo skatu. Zem kobaltzilajām debesīm pletās olīvu biržu un vīnadārzu izraibināta Toskānas lauku ainava. Tuvējo kalna galu kā kronis greznoja ciprešu ieskauta viduslaiku pils. Likās, ka puisis aizmidzis vadītāja sēdeklī, atbalstījis galvu pret logu. Tikai maza melna zīmīte uz viņa deniņiem un lodes sašķaidītais loga stikls liecināja, ka šī ir nozieguma vieta. Meitenes līķis gulēja dažas pēdas no mašīnas, neliela uzbēruma pakājē starp izkaisītiem lauku ziediem. Viņa arī bija nošauta un gulēja uz muguras gluži kaila, ja neskaita zelta ķēdīti, kas bija nokritusi uz viņas lūpām. Meitenes vagīna bija izgriezta ar nazi. “Visvairāk mani satrieca tas, cik šī aina bija auksta,” Speci man stāstīja. “Es biju redzējis daudz slepkavību vietu, un šis skats nelīdzinājās nevienai no tām.” Viss bija nedabiski kārtīgi, statiski, bez mazākajām cīņas vai izbīļa zīmēm. Tas izskatījās drīzāk pēc muzeja diarāmas, viņš teica. Nozieguma seksuālā rakstura dēļ tika pieņemts, ka noziedznieks ir vīrietis. Un tomēr tiesu medicīnas eksperta atskaitē tika atzīmēts, ka seksuāla vardarbība pret sievieti nav notikusi. Tieši otrādi, slepkava bija cītīgi izvairījies pieskarties viņas ķermenim – vienīgi, lai sakropļotu to tik prasmīgi, ka, pēc eksperta domām, viņš varētu būt ķirurgs vai varbūt miesnieks. Atskaitē bija teikts arī, ka slepkava izmantojis īpatnēju nazi ar speciālu zobiņu, visticamāk – ūdenslīdēja dunci. Speci raksts sacēla sensāciju – tas atklāja, ka pa Florences apkārtnes laukiem slapstās sērijslepkava. Blakus slejā, līdzās rakstam, “La Nazione” norādīja uz faktu, kam policija nebija pievērsusi uzmanību: noziegums bija ļoti līdzīgs dubultslepkavībai, kas bija izdarīta kalnu apvidū uz ziemeļiem no Florences 1974. gadā. Publikācija mudināja policiju salīdzināt abu noziegumu vietās atrastās patronu čaulas. Izrādījās, ka bija šauts no viena un tā paša ieroča, 22. kalibra Beretta “garstobra” pistoles, lietojot Winchester H sērijas vara apvalka lodes, kas, pēc ballistikas ekspertu domām, visdrīzāk bija ņemtas no vienas un tās pašas piecdesmit šāviņu pakas. Ierocim bija bojāts belznis, kas uz katras patronas atstāja ne ar ko nesajaucamu rievu. Izmeklēšana norāva aizsegu no slimīgi dīvainas pagrīdes pasaules; par to, ka tāda zeļ skaistajos kalnos ap viņu pilsētu, zināja tikai nedaudzi florencieši. Vairums itāļu līdz kāzām dzīvo kopā ar savu ģimeni, tāpēc sekss automašīnās ir sava veida nacionālais vaļasprieks. Katru nakti pa kalniem slapstās desmitiem lūriķu, kas izklaidējas, vērojot, kā pārīši mīlējas nomaļās vietās novietotos auto. Vietējie lūriķus iesaukuši par indiani jeb indiāņiem, jo šie cilvēki nedzirdami zogas pa tumsu, reizēm bruņoti ar izsmalcinātu elektronisku aparatūru, piemēram, mikrofoniem ar piesūcekņiem un nakts redzamības kamerām. Pēc straujas izmeklēšanas policija apcietināja un iesēdināja cietumā vienu no šādiem indiani. Pēc dažiem mēnešiem slepkava nogalināja vēlreiz. Tas notika kādā sestdienā, bezmēness naktī, šoreiz uz ziemeļiem no Florences, izmantojot to pašu “beretu” un tieši tāpat sakropļojot līķi. Par trešo dubultslepkavību ziņoja virsraksti visu Itālijas laikrakstu pirmajās lapās; Florenci pārņēma panika. Speci mēnesi strādāja bez atpūtas un iesniedza redaktoram piecdesmit septiņus rakstus. Lieliskie kontakti, kas žurnālistam bija izveidojušies ar policiju un karabinieriem, garantēja, ka viņš pirmais uzzinās visus jaunumus. “La Nazione” tirāža sasniedza augstāko punktu laikraksta pastāvēšanas vēsturē. Speci rakstīja, piemēram, par vienu no aizdomās turētajiem, garīdznieku, kurš apmeklējis prostitūtas, lai gūtu baudu, noskujot viņu kaunuma matiņus. Viņš rakstīja arī par gaišreģi, kurš pavadījis nakti kapsētā, kurā apglabāts viens no upuriem, nosūtot mirušajam ziņojumus un saņemot atbildes. Speci raksti kļuva slaveni ar savu sarkastisko stilu un ķecerīgajiem sīkumiem, kas ik reizi aizķērās lasītāja atmiņā vēl ilgi pēc rīta espreso tasītes. Florencieši aizraujas ar sazvērestības teoriju kaldināšanu, un pilsētnieki ar baudu ļāvās vispārdrošākajiem pieņēmumiem. Speci raksti bija kā pretinde vispārējai histērijai – uzsvērti atturīgi un ironiski, tie sagrāva vienu baumu pēc otras un neuzkrītoši aizvirzīja lasītāju atpakaļ pie reālajiem pierādījumiem. Tā gada novembra beigās Mario Speci saņēma žurnālistikas balvu par darbu, kas gan nebija saistīts ar šo lietu. Viņš tika uzaicināts uz Urbino, lai saņemtu trofeju – kilogramu pašu smalkāko Umbrijas trifeļu. Redaktors atļāva Speci braukt tikai ar noteikumu, ka viņš atsūtīs rakstu arī no Urbino. Nekā jauna, par ko rakstīt, Speci nebija, tāpēc viņš vienkārši apkopoja vairāku slavenu pagātnes sērijslepkavu dzīvesstāstus, no Džeka Uzšķērdēja līdz Diseldorfas briesmonim. Raksts beidzās ar secinājumu, ka nu arī Florence tikusi pie sava sērijslepkavas – un tieši tur, Urbino, trifeļu aromāta apdvests, Speci deva slepkavam vārdu: il mostro di Firenze, Florences briesmonis. Noziegumu askētiskais zvēriskums atstāja smagu iespaidu uz Speci garīgo līdzsvaru. Viņš sāka naktīs murgot un baidījās par savu jauno, skaisto flāmu izcelsmes sievu Mirjamu un meitiņu Eleonoru. Speci ģimene dzīvoja pārbūvētā klostera ēkā, augstu kalnā virs pilsētas, pašā Briesmoņa teritorijas viducī. Man šķiet, visvairāk Mario biedēja tas, ka, saskaroties ar tādu necilvēcību, viņš jutās spiests apzināties to absolūtā ļaunuma sēklu, kas dzīvo katrā no mums. Briesmonis, viņš man reiz teica, ir mums daudz līdzīgāks, nekā mēs to gribētu atzīt – runa ir tikai par to, cik lielā mērā, nevis par to, vai mēs esam vai neesam tādi cilvēki. Mirjama mudināja vīru meklēt palīdzību, un pēdīgi viņš piekrita. Tā vietā, lai dotos pie psihiatra, Speci, dievbijīgs katolis, uzmeklēja kādu mūku, kurš savā pussabrukuša 11. gadsimta franciskāņu klostera cellē bija iekārtojis nelielu garīgās veselības centru. Brālis Galileo Babīni bija neliela auguma cilvēks ar kokakolas pudeles biezuma brillēm, kas vēl palielināja viņa caururbjošās melnās acis. Viņam vienmēr sala, pat vasarā, tāpēc zem brūnā mūka tērpa viņš valkāja noplukušu dūnu jaku. Viņš šķita izkāpis taisnā ceļā no viduslaikiem, tomēr bija augsti kvalificēts psihoanalītiķis ar Romas universitātē iegūtu doktora grādu. Brālis Galileo apvienoja psihoanalīzi ar mistisku kristietību, cenšoties palīdzēt cilvēkiem, kas atgūstas pēc smagām traumām. Viņa metodes nepavisam nebija maigas, un savos patiesības meklējumos viņš bija nepielūdzams. Speci man stāstīja, ka brālim Galileo piemītot gandrīz pārdabiska spēja izprast cilvēka dvēseles tumšo pusi. Speci viņu apmeklēja visu lietas izmeklēšanas laiku; viņš atzinās, ka brālis Galileo izglābis ne tikai viņa garīgo veselību, bet arī dzīvību. Nākamā slepkavība notika pēc astoņiem mēnešiem, 1982. gada jūnijā – atkal sestdienas naktī, kad nespīdēja mēness. Tika lietots tas pats ierocis, un līķis bija sakropļots tieši tādā pašā neizskaidrojamā veidā. Pēc divpadsmit dienām Florences policija saņēma anonīmu vēstuli. Aploksnē atradās nodzeltējis izgriezums no laikraksta “La Nazione”; tas vēstīja par kādu aizmirstu 1968. gadā notikušu dubultslepkavību; upuri bija vīrietis un sieviete, kas mīlējušies automašīnā. Uz raksta bija uzskribelēts ieteikums: “Pievērsieties vēlreiz šim noziegumam.” Izmeklētāji izrakās cauri vecajām pierādījumu mapēm un atklāja, ka birokrātiska pārpratuma dēļ 1968. gadā savāktās patronu čaulas tā arī nebija likvidētas. Tās bija no Winchester H sērijas lodēm, un uz katras no tām varēja saskatīt Briesmoņa ieroča neatkārtojamo parakstu. Policija bija satriekta, jo 1968. gada slepkavību lieta jau sen bija atrisināta. Kāda precēta sieviete, Barbara Loči, bija aizgājusi uz kino ar savu mīļāko; pēc filmas viņi novietoja mašīnu uz klusa celiņa, lai nodotos mīlas priekiem. Akta vidū viņus nošāva. Sievietes vīrs, Stefano Mele, ieceļotājs no Sardīnijas, tika arestēts nākamajā rītā. Kad pārbaude ar parafīna cimdu pierādīja, ka viņš nesen lietojis šaujamieroci, aizturētais sabruka un atzinās, ka greizsirdības lēkmē nogalinājis sievu un viņas mīļāko. Taču Mele nevarēja būt Florences briesmonis; 1981. gada slepkavības laikā viņš atradās cietumā, un kopš atbrīvošanas dzīvo rehabilitācijas namā, kas atrodas Veronā. Jau nākamajā dienā ikviena Itālijas kriminālkorespondenta karstākā vēlēšanās bija intervēt Stefano Meli. Savukārt garīdznieks, kurš vadīja Veronas rehabilitācijas namu, bija tikpat cieši apņēmies nelaist viņus Melem ne tuvumā. Speci tur ieradās kopā ar operatoru, izliekoties, ka uzņem dokumentālo filmu par rehabilitācijas nama labo darbu. Pamazām vien, uzfilmējis bagātīgu materiālu par pašu priesteri un virkni viltus interviju ar nama iemītniekiem, viņš nonāca arī pie Meles. Pirmajā acu uzmetienā aina nebija iepriecinoša: sardīnietis riņķoja pa istabu, sperot sīkus, nervozus solīšus. Neko neizsakošais smaids, kas bija sasalis viņa sejā, pavēra skatam īstu puvušu zobu kapsētu. Uz Speci jautājumiem viņš nomurmināja nesakarīgas atbildes; viņa vārdi nebija nekā izskaidrojami. Un tad, sarunas beigās, Mele pateica kaut ko savādu: “Ir jānoskaidro, kur atrodas pistole,” viņš sacīja. “Citādi būs jaunas slepkavības... Viņi turpinās slepkavot... Viņi turpinās.” Speci aptvēra to, ko vēlāk noskaidroja arī policija: Stefano Mele tajā 1968. gada naktī nebija viens. Notikušais bija nevis spontāns greizsirdības pamudināts noziegums, bet gan delitto di clan, klana slepkavība, kurā bija piedalījušies arī citi no Meles sardīniešu aprindām. Izmeklētāji sprieda, ka vienam no slepkavām piedzīvotais sagādājis tik lielu baudu, ka viņš vēlāk kļuvis par Florences briesmoni, turpmāk izmantojot to pašu ieroci. Šī izmeklēšanas stadija kļuva pazīstama kā pista sarda jeb “sardīniešu pēdas”. Uzmanības centrā bija trīs sardīniešu brāļi – Frančesko, Salvatore un Džovanni Vinči. Visi trīs pēc kārtas savulaik bijuši 1986. gadā noslepkavotās sievietes mīļākie, un viens vai vairāki no viņiem bija klāt slepkavības brīdī. Pirmo policija arestēja Frančesko. 1983. gada septembrī, kamēr Frančesko vēl atradās cietumā, Briesmonis pastrādāja nākamo noziegumu. Tā bija tā pati slepkavība, kas izdarīta olīvu birzī mūsu mājas priekšā. Kāds vācu tūristu pāris ar savu autofurgonu bija apmeties birztalā pārnakšņot. Tikai nogalinājis abus mīlniekus, Briesmonis aptvēra, ka ir kļūdījies – abi bija vīrieši, un vienam no viņiem bija gari blondi mati. Šoreiz Briesmonis neizpildīja parasto līķa sakropļošanas rituālu, tikai saplēsa atrasto homoseksuālistu žurnālu un driskas izkaisīja ap autofurgonu. Varasiestādes atteicās atbrīvot Frančesko Vinči, uzsverot, ka viens no viņa tuviniekiem mēģinājis novērst aizdomas, pastrādājot jaunu slepkavību ar to pašu ieroci – vai vismaz, ka Frančesko zina, kurš ir Briesmonis. Izmeklētāju aizdomas krita uz kādu citu šī klana locekli, Antonio Vinči, un viņš tika apcietināts par neatļautu šaujamieroča glabāšanu. Abi vīrieši tika bez apstājas pratināti, taču viņus neizdevās salauzt, un policija pēdīgi bija spiesta Antonio atbrīvot. Frančesko palika apcietinājumā. Pagāja četri mēneši, un policija sacēla īstu vētru ar jaunu paziņojumu; jau atkal pirmtiesības uz sensāciju piederēja Speci. Kārtējais “La Nazione” numurs iznāca ar milzu virsrakstu: “I mostri sono due” – “Briesmoņi ir divi”. Divi citi sardīniešu grupas locekļi – abi turēti aizdomās par klātbūtni 1968. gada klana slepkavībā – tika arestēti un apsūdzēti Florences briesmoņa noziegumos. Frančesko Vinči iznāca brīvībā. Visu ziemu policija strādāja ar abiem apcietinātajiem, izmisīgi nopūloties izspiest no viņiem atzīšanos un sagatavot apsūdzību, taču bez kādiem panākumiem. Pienāca vasara, un Florencē atkal iestājās saspīlēta atmosfēra, lai gan aizdomās turētie vēl joprojām atradās cietumā. Un tad, jūlijā, Briesmonis pastrādāja jaunu noziegumu. Viņš atkal atstāja tukšas patronu čaulas, kas bija kļuvušas – iespējams, ar nolūku, – par viņa vizītkarti. Viņš sakropļoja sievietes līķi un, uzliekot jaunu šaušalīgu akcentu, amputēja un paņēma līdzi viņas kreiso krūti. Slepkavība, kas bija pastrādāta netālu no Vikio, Džoto dzimtās vietas, izsauca skaļus protestus visā valstī un izpelnījās virsrakstus Eiropas laikrakstos. Briesmonis bija uzbrucis sešas reizes, nogalinot divpadsmit cilvēkus, un policija jau bija arestējusi un pēc tam bijusi spiesta atbrīvot veselu straumi aizdomās turēto. Tika izveidota īpaša triecienvienība, – squadra anti-mostro[1. Briesmoņa apkarošanas brigāde.], kuras sastāvā ietilpa gan policijas, gan karabinieru pārstāvji. (Itālijā ir divas likumsargājošās organizācijas, kas nodarbojas ar noziegumu izmeklēšanu: civilā polizia un militārās policijas nodaļa, kas pazīstama kā carabinieri; abi spēki darbojas pilnīgi neatkarīgi un bieži vien nonāk konfliktā, īpaši lietās, kas guvušas plašu ievērību.) Valdība izsludināja aptuveni 290 000 dolāru lielu atlīdzību par informāciju, kas ļautu aizturēt Briesmoni; tā ir pati lielākā šāda veida samaksa visā Itālijas vēsturē. Visur tika izlikti brīdinājuma plakāti, un tūristiem, kas ieradās Florencē, tika izdalīts miljoniem pastkartīšu, iesakot naktīs neuzturēties kalnos. Mario Speci Briesmoņa lieta bija kļuvusi par karjeru. Kolēģi no “La Nazione” viņu mīļi dēvēja par laikraksta “monstrologu”. Viņš par šiem noziegumiem sarakstīja grāmatu, kas izpelnījās augstu vērtējumu un tika divas reizes ekranizēta. Speci bieži uzstājās televīzijā, un viņa klusā balss un smalki izkoptā ironija ne vienmēr šķita tīkama izmeklētājiem, īpaši jau tiem, ar kuriem viņš nebija vienisprātis. Speci piemita ķecerīga aizraušanās ar indīgiem komentāriem par cilvēkiem, kas ieņem augstus amatus, un viņš “La Nazione” uzsāka vēl otru – karikatūrista karjeru; laikraksts regulāri publicēja viņa neiedomājami smieklīgos ziņās figurējošo politiķu, amatpersonu un tiesnešu zīmējumus. Vienlaikus Speci turpināja apmeklēt arī brāli Galileo, kurš palīdzēja viņam tikt pāri slepkavības ainu fiziskajām šausmām un metafiziskajam ļaunumam, kas slēpās aiz tām. Galileo daudz laika pavadīja, iedziļinoties Speci murgos un bērnības atmiņās, piespiežot viņu paskatīties vaigā saviem iekšējiem dēmoniem.

1985. gada vasarā Briesmonis atgriezās, lai pastrādātu pašu šausmīgāko no visām slepkavībām. Viņa upuri bija divi jauni franču tūristi, kas bija uzcēluši telti laukā, meža malā – netālu no villas, kurā Makjavelli sarakstīja “Valdnieku”. Nozieguma gaitas rekonstrukcija ļāva saprast, ka slepkava bija tuvojies teltij un ar naža galiņu izdarījis aptuveni trīsdesmit centimetru garu griezumu tās aizdarē. Tūristi, sadzirdējuši troksni, atvilka telts rāvējslēdzēju, lai noskaidrotu, kas noticis. Slepkava viņus jau gaidīja un atklāja uguni, sašaujot sievieti sejā un vīrieti delnas locītavā. Sieviete acumirklī nomira, bet vīrietis, amatiersprinteris, izskrēja no telts un metās uz koku pusi. Slepkava viņam sekoja, mežā panāca un pārgrieza rīkli, gandrīz nogriežot galvu. Jaunā vīrieša asinis bija nošļākušas koku zarus trīs metru augstumā. Tad slepkava atgriezās pie sievietes līķa, lai izpildītu parasto sakropļošanas rituālu; viņš atkal nogrieza un paņēma līdzi kreiso krūti. Slepkavība notika vai nu sestdienas vai svētdienas naktī; datums vēlāk kļuva par ārkārtīgi svarīgu jautājumu. Pirmdien, pulksten divos dienā, līķus atrada kāds sēņotājs. Piecos pēcpusdienā policija uzņēma virkni detalizētu fotogrāfiju, kurās bija redzams, ka līķi ir kā nosēti ar centimetru gariem mēslu mušu kāpuriem. Otrdien šajā lietā iesaistītā prokurore, Silvija della Monika pa pastu saņēma kādu aploksni. Adrese bija uzrakstīta kā izpirkuma maksas pieprasījumā, burti bija izgriezti no žurnāla. Aploksnē atradās nogalinātās sievietes kreisais krūts galiņš. Tāpat kā visos citos gadījumos, arī šoreiz slepkava bija parūpējies, lai nekur nepaliktu viņa pirkstu nospiedumi; viņš pat nebija nolaizījis aploksnes līmes strēmeli. Šis notikums della Moniku satrieca; viņa no lietas izmeklēšanas atteicās un drīz pēc tam vispār pameta darbu likumsargājošajās iestādēs. Tā, cik mums zināms, bija Briesmoņa pēdējā slepkavība. Vienpadsmit gadu laikā ar vienu un to pašu ieroci bija nogalināti četrpadsmit mīlētāji. Taču izmeklēšana bija tik tikko sākusies. Brieda tiesiska vētra, kas mainīja tās gaitu un, iespējams, panāca, ka patiesība nemūžam nenāks gaismā un slepkava netiks notverts. Divas galvenās darbojošās personas šajos notikumos bija lietas galvenais prokurors Pjērs Luidži Vinja un izmeklēšanas tiesnesis Mario Rotella. Kad Vinja uzņēmās savu lomu Briesmoņa lietā, viņš Itālijā jau bija slavenība. Prokurors ar gluži vienkāršu paņēmienu bija pielicis punktu veselai cilvēku nolaupīšanas epidēmijai, kas plosījās Toskānā – tiklīdz naudas izspiedēju rokās nonāca kāds cilvēks, visi ģimenes bankas rēķini tika nekavējoties iesaldēti. Vinja atteicās ceļot miesassargu pavadībā, viņa vārds bija atrodams gan telefonu grāmatā, gan pie durvju zvana; šāds izaicinošs žests itāļiem likās apbrīnas vērts. Prese kāri aprija viņa lakoniskos citātus un sarkastiskās asprātības. Vinja ģērbās kā īsts florencietis – eleganti piegrieztos uzvalkos ar stilīgām kaklasaitēm, un zemē, kur glīta seja tiek augstu vērtēta, viņš bija ārkārtīgi izskatīgs cilvēks ar smalkiem sejas vaibstiem, dzidri zilām acīm un zīmīgu smaidu. Izmeklēšanas tiesnesis Mario Rotella bija no Itālijas dienvidiem, bet tas toskāniešu vidū mēdz kalpot par tūlītēju ieganstu aizdomām. Vecmodīgo ūsu dēļ šis cilvēks vairāk izskatījās pēc dārzeņu tirgotāja nekā pēc tiesneša. Turklāt viņš bija pedantisks un garlaicīgs tips. Rotellam nepatika kontaktēties ar žurnālistiem, un, pie sienas piespiests, viņš atbildēja uz preses jautājumiem necitējamā liekvārdībā. Itālijas tiesu sistēmā prokurors un izmeklēšanas tiesnesis strādā kopā. Taču Vinja un Rotella viens otru nevarēja ciest un nekādi nespēja vienoties par to, kādā virzienā izmeklēšanai vajadzētu turpināties. Franču tūristu slepkavības laikā abi aizdomās turētie bija cietumā, un Vinja gribēja viņus atbrīvot. Tiesnesis Rotella atteicās. Viņš vēl joprojām bija pārliecināts, ka Briesmonis ir viens no klana locekļiem un visi pārējie par to zina. Kādu laiku Rotella saglabāja virsroku. Viņa uzmanības centrā bija nonācis Salvatore Vinči, kurš savulaik bija saistīts ar Barbaru Loči un Stefano Meli sarežģītā mīlas trijstūrī un kurš, pēc visa spriežot, bija galvenais šāvējs 1968. gada slepkavībā. Salvatore bija spiests aizbraukt no Sardīnijas, kad viņa deviņpadsmit gadus vecā sieva Barbarīna tika atrasta viņu mājā noindējusies ar gāzi. Šis nāves gadījums 1961. gadā tika oficiāli atzīts par pašnāvību, lai gan pilsētā visi bija pārliecināti, ka notikusi slepkavība. Kāds bija noslēpumainā kārtā izglābis no gāzes Vinči gadu veco dēlēnu Antonio, zēna māti atstājot nomirt. Rotellam nepietika pierādījumu, lai arestētu Salvatori Vinči kā Briesmoni, tāpēc viņš sardīnieti apcietināja par Barbarīnas noslepkavošanu. Viņa plāns bija panākt, ka Vinči tiek notiesāts par šo noziegumu, un izmantot to kā līdzekli Briesmoņa identificēšanai.

Tiesa izvērsās par pilnīgu katastrofu – liecinieki bija neizlēmīgi, un pierādījumiem trūka agrākā spēka. Antonio Vinči atteicās liecināt pret tēvu, kuram viņš tiesas zālē raidīja naidīgus skatienus. Salvatore tika attaisnots un, izgājis no tiesas zāles, bez pēdām pazuda, izslīdot cauri policijas tīkliem – visticamāk, uz visiem laikiem. Vinjam tas bija pēdējais piliens. Viņš juta, ka sardīniešu līnijas izmeklēšana nonākusi strupceļā un atnesusi tikai pazemojumu. Sabiedrība izdarīja spēcīgu spiedienu, prasot, lai izmeklēšanā beidzot tiktu panākts radikāls lūzums. Vinja apgalvoja, ka sardīniešu ierocis un lodes mainījuši īpašnieku vēl pirms Briesmoņa slepkavību sākšanās. Viņš pieprasīja, lai tiktu sākta pilnīgi jauna izmeklēšana. Rotella atteicās. Viņu atbalstīja karabinieri, Vinju – policija. Tā bija neglīta cīņa un, kā jau tas Itālijā bieži gadās, izvērsās par personību divkauju. Dabiski, ka Rotella tajā zaudēja. Sardīniešu izmeklēšana tika oficiāli izbeigta, un aizdomās turētie – ieskaitot cilvēkus, kuri bija piedalījušies 1968. gada slepkavībā – attaisnoti. Nelaime tikai, ka, ja Rotellam bija taisnība, izmeklēšana tagad varēja turpināties visos iespējamos virzienos, izņemot pareizo. Karabinieru vadība par šādu notikumu pavērsienu bija tik dusmīga, ka atsauca savu organizāciju no squadra anti-mostro un pārtrauca jebkādu līdzdalību lietas izmeklēšanā. Vinja pārveidoja squadra anti-mostro par tīri policijas pakļautībā esošu nodaļu, kuras galvgalī stājās commissario (galvenais inspektors) Rudžero Perudžini, vēlāk iemūžināts Tomasa Harisa romānā “Hanibals” galvenā inspektora Rinaldo Paci tēlā. Hariss, rakstot savu darbu, bija sekojis Briesmoņa lietai un viesojies Perudžīni mājās. (Galvenais inspektors vēlāk nebija gluži laimīgs, lasot, kā Hanibals Lekters uzšķērž un pakar pie Palazzo Vecchio viņa alter ego.) Perudžīni atstāja daudz cienīgāku iespaidu nekā viņa sasvīdušais un raižu māktais fiktīvais līdzinieks “Hanibala” ekrāna versijā. Viņš runāja ar romiešu akcentu, taču žestos, apģērbā un iznesībā, ar kādu viņš darbojās ar savu pīpi, vairāk atgādināja britu nekā itāli. Jaunieceltais galvenais inspektors acumirklī kļuva par slavenību, kad, uzstājoties populārā ziņu raidījumā pavērsa pret kameru savas Ray-Ban saulesbrilles un stingri, taču ne gluži bez līdzcietības, uzrunāja pašu Briesmoni. “Ļaudis jūs dēvē par briesmoni, maniaku, nezvēru,” viņš teica. “Bet es esmu pārliecināts, ka esmu jūs iepazinis un izpratis labāk.” Viņš mudināja Briesmoni padoties. “Mēs esam gatavi jums palīdzēt,” viņš sacīja. Inspektors Perudžīni visu sāka no nulles. Viņa izejas pozīcija bija aksioma, ka šaujamais un lodes kaut kādā veidā atstājuši sardīniešu rokas, un ka Briesmonis nav nekādā veidā saistīts ar 1968. gada klana slepkavību. Nozieguma vietu pārmeklēšana un kriminālekspertīze bija fantastiski nekompetenta – cilvēki nāca un gāja, uzlasīja patronu čaulas, fotografēja, izmētāja pa zemi savus izsmēķus. Tie lietiskie pierādījumi, kas tika savākti – ceļgala nospiedums, asiņaina lupata, daļējs pirksta nospiedums, – tā arī netika pienācīgi izanalizēti un, vēl ļaunāk, dažiem no tiem tika ļauts sabojāties. Perudžīni uz lietiskajiem pierādījumiem raudzījās skeptiski; viņu bija aizrāvusi ideja, ka noziegumu var atrisināt ar datoru. Viņš pievērsās desmitiem tūkstošu Toskānas vīriešu, atlasot kandidātus pēc dažādiem kritērijiem – pierādīta vaina dzimumnoziegumos, tieksme uz vardarbību, agrāk izciests cietumsods – un pēc tam iegūtos datus izsijāja vēl sīkāk. Pēc zināma laika Perudžīni savu meklējumu rezultātā apstājās pie sešdesmit deviņus gadus veca Toskānas fermera Pjetro Pačāni, brutāla alkoholiķa ar resnām rokām un īsu, strupu augumu; viņš savulaik bija notiesāts par paša meitu izvarošanu. Cietumā pavadītais laiks sakrita ar pārtraukumu Briesmoņa pastrādāto slepkavību virknē no 1974. līdz 1981. gadam. Vardarbīgs šis tips tiešām bija – 1951. gadā Pačāni bija sašķaidījis galvu ceļojošam tirgotājam, kuru bija pieķēris pavedam viņa līgavu, bet pēc tam turpat līdzās līķim sievieti izvarojis.

Inspektors Perudžīni bija atradis aizdomās turamo; tagad atlika tikai savākt pierādījumus. Iedziļinoties Pačāni agrākajos noziegumos, Perudžīni satrieca kāds fakts: Pačāni policijai bija teicis, ka brīdī, kad viņš ieraudzījis, kā līgava sava pavedēja priekšā atkailina kreiso krūti, viņam iestājies prāta aptumsums. Perudžīni bija pārliecināts, ka šis paziņojums ir vajadzīgā saikne starp Pačāni un Briesmoni, kurš bija amputējis divu upuru kreisās krūtis. Perudžīni sarīkoja kratīšanu Pačāni mājā un uzgāja pierādījumus, kas norādīja uz viņa vainu. Pats svarīgākais no tiem bija Botičelli “Pavasara”reprodukcija; šajā Ufici galerijā redzamajā slavenajā gleznā – vienā tās daļā – attēlota pagānu nimfa, kurai no mutes birst ziedi. Glezna inspektoram atgādināja zelta ķēdīti, kas gulēja uz lūpām vienam no Briesmoņa pirmajiem upuriem. Šis pavediens tā pārņēma Perudžīni iztēli, ka grāmatai, ko inspektors vēlāk sarakstīja par Briesmoņa lietu, uz vāka bija redzama Botičelli nimfa, kas atvemj asiņainus ziedus. Perudžīni sarīkoja divpadsmit dienas ilgu Pačāni īpašumu kratīšanu. Policija izdemolēja fermera nožēlojamo namiņu un uzraka viņa dārzu. Ieguvums sagādāja pamatīgu vilšanos, taču divpadsmitajā dienā, kad operācija jau tuvojās noslēgumam, Perudžīni ar varenu pompu paziņoja, ka dārzā atradis neizšautu 22. kalibra lodi. Vēlāk tiesā eksperti atzina, ka tā “varētu” būt bijusi ielādēta bēdīgi slavenajā “beretā” un atkal izņemta neizšaujot – ballistikas ekspertīzes secinājumi bija nenoteikti. Pačāni garāžā policija atrada saplēstas lupatas drisku, kas tūdaļ tika pienācīgi piereģistrēta. Neilgi pēc tam karabinieriem tika piesūtīta 22. kalibra “beretas” detaļa, ievīstīta saplēstā lupatā. Klāt pievienotā anonīmā zīmīte vēstīja, ka ieroča daļa uzieta zem koka vietā, kur Pačāni bieži gājis nokārtoties. Salīdzinot abas lupatas, noskaidrojās, ka tās ir no viena gabala. Pačāni arestēja 1993. gada 16. janvārī; viņam tika izvirzīta apsūdzība Florences briesmoņa pastrādātajās slepkavībās. Sabiedrība savā vairākumā arestu uzņēma atzinīgi. Tomēr Speci vēl joprojām nebija pārliecināts. Viņam likās, ka piedzēries, pusanalfabētisks zemnieks, kam mēdz uznākt dusmu lēkmes, nebūtu varējis pastrādāt tos nevainojami izpildītos noziegumus, ko viņš bija redzējis. Speci vēl joprojām šķita, ka izmeklēšanas sardīniešu līnija ir pārtraukta priekšlaicīgi. Savus uzskatus viņš izklāstīja vairākos rūpīgi argumentētos rakstos, taču tiem izdevās pārliecināt reti kuru lasītāju: Pačāni tiesu gandrīz ik vakaru translēja televīzija, un prāvas dramatisms bija spēcīgāks par jebkādu loģiku. Florencieši vēl joprojām nav aizmirsuši skatu, kā Pačāni meitas (viena no viņām bija iestājusies klosterī) liecinieku tribīnē raudāja, aprakstot, kā tēvs viņas izvarojis. Tā bija Pučīni cienīga melodrāma. Prāvas laikā Pačāni līgojās un šņukstēja, reizēm savā toskāniešu dialektā izsaucoties: “Es esmu nevainīgs jēriņš! Es te stāvu kā Kristus pie krusta!” Brīžiem viņš zaudēja savaldību un piesarcis sāka kliegt, šļācot siekalas uz visām pusēm. Tiesas prāvu apmeklēja arī Tomass Hariss, kurš savas piezīmes par notiekošo pierakstīja dzeltenos bloknotos. Apsūdzība tiesai neuzrādīja ne slepkavību ieroci, ne uzticamus aculieciniekus. Pat Pačāni sieva un meitas, kas viņu ienīda, apgalvoja, ka šis cilvēks nevar būt Briesmonis – viņš lielākoties piedzēries sēdēja mājās, bļaustoties, sitot un iebiedējot viņas. Pačāni tika notiesāts, un viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. Obligātās apelācijas prāvas laikā prokurors, kuram šī lieta bija uzticēta, izdarīja kaut ko gandrīz nedzirdētu: viņš atteicās izvirzīt apsūdzību. Viņš pilnīgi negaidot kļuva par Pačāni aizstāvi, tiesā nosodot pierādījumu trūkumu un pielīdzinot policijas izmeklēšanu inspektora Kluzo rosībai filmā “Rozā pantera”. 1996. gada 13. februārī Pačāni tika attaisnots. Augstākstāvoša tiesa atsūtīja lietu atpakaļ otrreizējai izskatīšanai, taču 1998. gada februārī, vēl pirms jaunās prāvas sākuma, Pačāni nomira. Pačāni attaisnošanas dienā policija nāca klajā ar jauniem lieciniekiem un, pūloties saglābt apsūdzības argumentus, dramatiski paziņoja, ka viņu rīcībā esot atzīšanās. Tiesnesis atteicās ļaut viņiem liecināt un izteica policijai stingru rājienu par šādiem pēdējā brīža manevriem. Taču izmeklēšana ne tuvu nebija galā, un ar laiku jaunā versija tomēr nāca gaismā. Pirmais iepriekš nepieteiktais liecinieks bija atzinies, ka esot Pačāni līdzzinātājs. Šis cilvēks sacīja, ka viņus ar Pačāni “dažiem sīkiem darbiņiem” nolīdzis kāds bagāts Florences ārsts. Šie “sīkie darbiņi”, izmeklētāji vēlāk paskaidroja, bija sieviešu ķermeņa daļu savākšana sātanistu misēm – kā upuri nelabajam. Liecinieks nāca klajā ar dažādiem dīvainiem paziņojumiem un pastāvīgi runāja pats sev pretī. Viņš nosauca vēl kādu trešo cilvēku, un abi sekojošā tiesas prāvā tika notiesāti par slepkavību: vienam piesprieda mūža ieslodzījumu, otram – divdesmit sešus gadus. Tā sākās izmeklēšana, kas nav pabeigta vēl šobaltdien – Florences ārsta un pārējo mandanti (nozieguma plānotāju) meklējumi. Nelaimīgā kārtā policijas sarūpētais liecinieks, kurš bija apsūdzējis pats sevi, teica, ka nezinot, kā ārstu sauc – viņš apgalvoja, ka tas esot pasacīts tikai Pačāni. Taču Pačāni līdz savai pēdējai stundiņai šo stāstu noliedza. Pēc Pačāni nāves un viņa līdzzinātāju notiesāšanas izmeklēšana vairs nebija sabiedrības uzmanības centrā. Vairums cilvēku uzskatīja, ka lieta ir atrisināta, un dzīve Florencē turpinājās. Un varbūt labi vien bija. Proti, laika gaitā pierādījumu tīkls sāka atšķetināties pa vienam pavedienam vien. Lupata un ieroča detaļas izrādījās safabricēts pierādījums, lai gan kurš par to atbildīgs, tā arī netika noskaidrots. Eksperts, kuram lūdza apstiprināt, ka Pačāni dārzā atrastā lode, iespējams, bijusi ielādēta Briesmoņa pistolē, sūdzējās, ka uz viņu izdarīts spiediens. Speci kādas televīzijas uzdevumā nofilmēja interviju ar policistu, kurš bija klāt Pačāni īpašumu kratīšanā; šim cilvēkam bija palicis iespaids, ka lodi dārzā nolicis pats galvenais inspektors. Televīzija sižetu atteicās demonstrēt; Speci šo apsūdzību publicēja un tika nekavējoties iesūdzēts tiesā par apmelošanu. (Prāvā viņš uzvarēja, taču vispirms paguva vēl vairāk noskaņot pret sevi squadra anti-mostro un tās šefu.) Speci bija nomocījies; viņa spēkus bija izsmēlusi gan šī lieta, par kuru viņš rakstīja nu jau vairāk nekā piecpadsmit gadus, gan nogurdinošā kriminālkorespondenta dzīve. Brālis Galileo viņu mudināja aiziet no darba. Speci meita bija izaugusi, un viņš sāka just, ka maciņš ar žurnālista algu ir kļuvis par plānu. Kad sievas brālēns viņam piedāvāja kļūt par partneri savā ienesīgajā bagāžas kompānijā, Speci ar prieku piekrita. “La Nazione” bija ar mieru viņu paturēt par ārštata korespondentu. Tas Speci atstāja pietiekami daudz brīva laika, lai nodotos savam senajam sapnim – detektīvromānu rakstīšanai, – un uzsāktu pašam savu alternatīvo izmeklēšanu; pēdējā viņam kļuva par sava veida vaļasprieku. Ap šo laiku Speci saņēma neatsveramu palīdzību no augstu stāvošas karabinieru amatpersonas; šī cilvēka vārdu viņš nav pateicis pat man. Minētais virsnieks piederēja pie darba grupas, kas turpināja slepenu izmeklēšanu, kad karabinieri oficiāli savu līdzdalību bija jau pārtraukuši. Viņa slepenā izmeklētāju brigāde bija identificējusi iespējamu aizdomās turamo – cilvēku, kurš jau agrāk ticis arestēts un pēc tam atbrīvots. Viens no Speci lielajiem sensacionālajiem atklājumiem bija ziņojums, ko inspektoram Perudžīni bija sagatavojusi FIB Biheiviorālās zinātnes vienība Virdžīnijas štata Kvantiko. Tas bija slepeni pasūtīts un pēc tam noklusēts, jo nekādi neatbilda Pačāni profilam. Ziņojumā bija uzskaitītas slepkavas iespējamās īpatnības, izskaidrots visticamākais noziegumu motīvs un iztirzāti pieņēmumi, kā un kāpēc šis cilvēks nogalina, kā viņš izraugās upurus, ko iesāk ar savāktajām ķermeņa daļām un vēl daudz kas cits. Secinājums bija tāds, ka Briesmonis pieder pie FIB lieliski pazīstamas cilvēku kategorijas: vientuļš impotents vīrietis ar patoloģisku naidu pret sievietēm, kurš savas seksuālās dziņas apmierina nogalinot. FIB ziņojumā bija sacīts, ka Briesmonis saviem noziegumiem izraudzījies vietas, nevis konkrētos upurus, un ka viņš nogalina tikai pazīstamā apvidū. Slepkavības bija pastrādātas vienā no pasaules skaistākajām vietām, plašā teritorijā, kas ietver kalnus uz dienvidiem, austrumiem un ziemeļiem no Florences. Izmeklētāji bija gadiem blenzuši uz kartē saspraustajiem karodziņiem, tā arī nesaskatot nekādu sistēmu. Taču, kad Speci salīdzināja karabinieru aizdomās turētā cilvēka dzīves un pārvietošanās vietas ar Briesmoņa darbošanās apgabalu, viņš atklāja pārsteidzošas sakritības. Speci viedoklis par Briesmoņa lietu nepavisam nebija sarežģīts. Pret sazvērestības teorijām un sakaitēto spriedelēšanu par sātanistu sektām viņš juta tikai nicinājumu. Viņaprāt, pats vienkāršākais un acīmredzamākais skaidrojums visdrīzāk būs arī pareizais. Speci vienmēr bija uzskatījis, ka Florences briesmonis ir vientuļš psihopāts un ka pavediens, kas ļaus viņu atrast, ir 1968. gada klana slepkavībā izmantotais ierocis. Jebkurš kruķis, Speci man bieži atkārtoja, lieliski zina, ka no slepkavībā, īpaši jau klana atriebībā, izmantota ieroča nekad neatbrīvojas pa roku galam. Tas tiek vai nu iznīcināts vai noglabāts drošā vietā. Viens no slepkavām pistoli bija aiznesis uz mājām. Speci bija pārliecināts, ka Briesmonim jābūt vai nu Salvatorem Vinči, vīram, uz kuru bija metis acis Rotella, vai arī kādam viņam tuvu stāvošam cilvēkam – kādam, kurš varētu piekļūt gan ierocim, gan ložu kārbai. Tik vienkārši. Speci pievērsās nozieguma vietā savāktajiem pierādījumiem. Tie lika domāt, ka Briesmonis ir gara auguma labrocis teicamā fiziskā formā un ka viņš rīkojies gandrīz pārdabiski aukstasinīgi – tas izslēdz Pačāni, kurš bija strups, resns, vecs un parasti arī piedzēries. Slepkava bija lielisks šāvējs un prasmīgi rīkojās ar nazi. Kad mēs bijām sadzinuši pēdas pilnīgi visiem mums pieejamajiem cilvēkiem, kuri kaut kā bija saistīti ar šiem noziegumiem, es sāku uzbāzties Speci ar jautājumiem par karabinieru kandidātu; viņš pateica, ka tas esot viena aizdomās turētā sardīnieša dēls. Viņš vēl joprojām bija sveiks un vesels un dzīvoja Florencē. (Es nenosaukšu šī cilvēka vārdu, jo pierādījumi pret viņu vēl joprojām ir tikai netieši.) Vienīgais šķērslis bija Mirjama, kura bija izlūgusies, lai vīrs viņam nemēģina tuvoties. Viens pats Speci sievas lūgumiem bija padevies, bet tagad taču mēs bijām divi. Es turpināju viņu musināt. Mirjamai neko nesakot, mēs ar Speci sākām plānot savu apciemojumu. Mēs izstrādājām sev leģendu – es biju amerikāņu žurnālists, un Speci – mans tulks, un mēs intervējām virkni ar Florences briesmoņa lietu saistītu cilvēku. Aiz cieņas pret Mirjamas bailēm mēs nolēmām izmantot svešus vārdus. Gadiem ilgi sardīnietis bija dzīvojis mierīgu dzīvi strādnieku šķiras priekšpilsētā uz rietumiem no Florences. Pie viņa dzīvojamā nama mēs ieradāmies pulksten 21.40, kad likās visticamāk, ka mēs viņu sastapsim mājās. Apkaime bija kārtīga, pat diezgan koša – ar maziem dārziņiem pieticīgu apmestu blokmāju priekšā. Uz stūra atradās pārtikas veikaliņš, un visi divriteņi bija pieķēdēti pie margām. Otrā ielas pusē, aiz pīniju rindas, vīdēja pamestu tekstilrūpnīcu karkasi. Speci nospieda iekšējā telefona pogu, un sievietes balss pajautāja: “Kas tur ir?” “Marko Tjeci,” atbildēja Speci. Mūs ielaida bez tālākiem jautājumiem. Pie dzīvokļa durvīm mūs sagaidīja vīrietis, kas bija ģērbies tikai apspīlētos šortos. Viņš acumirklī pazina Speci: “Ak tā, Speci! Tas esat jūs!” viņš smaidot izsaucās. “Laikam pareizi nesaklausīju jūsu vārdu. Es jūs jau ļoti sen gribu satikt.” Viņš mūs aicināja apsēsties pie maza virtuves galdiņa un piedāvāja pa glāzei mirto, sardīniešu miršu liķiera. Viņa sieva, kura bija izlietnē mazgājusi spinātus, ne vārda nesakot, izgāja no virtuves. Mūsu namatēvs bija satriecoši izskatīgs vīrietis ar smaida bedrītēm vaigos. Sprogainie melnie mati bija šur tur viegli iesirmi, ķermenis iededzis un ļoti muskuļots. Viņš izstaroja tādu viegli lecīgu strādnieku šķiras šarmu. Kamēr mēs sarunājāmies par Briesmoņa lietu, viņš it kā starp citu vingrināja augšdelmu muskuļus vai šad un tad pārbrauca tiem ar plaukstu – kā likās, neapzinātā paštīksmināšanās žestā. Sardīnietis runāja piesmakušā un autoritatīvā balsī, kas man atgādināja Roberta de Niro tembru. Speci nevērīgi izņēma no kabatas diktofonu un nolika to uz galda. “Vai drīkstu?” Vīrietis atkal sasprindzināja muskuļus un pasmaidīja. “Nē,” viņš teica. “Es savu balsi citiem neļauju izmantot.” Speci mūsu sarunu pierakstīja, lēni virzoties no vispārīgiem jautājumiem uz savu patieso mērķi. “Jūsu tēvam bija dīvaini seksuālie paradumi,” Speci teica. “Varbūt tas bija iemesls, kāpēc jūs viņu neieredzējāt?” “Toreiz es par to neko nezināju. Es tikai vēlāk dzirdēju par viņa... vājībām.” “Bet jums abiem bija vairāki pamatīgi konflikti. Pat toreiz, kad jūs vēl bijāt ļoti jauns. Piemēram, 1974. gada pavasarī jūs aizturēja par ielaušanos un zādzību.” “Tā nav taisnība. Viņš nezināja, vai es kaut ko esmu paņēmis. Mani apsūdzēja tikai mājokļa neaizskaramības pārkāpšanā. Vienu citu reizi mums tiešām bija viens liels ķīviņš. Es viņu piespiedu pie sienas un pieliku pie rīkles savu ūdenslīdēja dunci, bet viņš izrāvās, un tad es ieslēdzos vannas istabā.” “Kad jūs aizbraucāt no Florences?” “1975. gada sākumā. Es vispirms devos uz Sardīniju, tad uz Komo ezeru.” “Tad jūs atgriezāties un apprecējāties.” “Pareizi. Es apprecēju savu zēna dienu mīlestību, bet mūsu laulība neizdevās. Mēs apprecējāmies 1982. gadā un izšķīrāmies 1985. gadā.” “Kas tur bija par vainu?” “Viņai nevarēja būt bērnu.” Speci nepieminēja, ka ir noskaidrojis laulības anulēšanas pamatu – tā nebija tikusi fiziski konsumēta. “Vai drīkstu uzdot jums tiešu jautājumu?” viņš apvaicājās. “Protams. Bet es drīkstu uz to neatbildēt.” “Ja 22. kalibra “bereta” piederēja jūsu tēvam, jūs esat tas cilvēks, kuram to bija visvieglāk paņemt. Iespējams, tieši tajā ielaušanās epizodē 1974. gada pavasarī.” Viņš uzreiz neatbildēja. “Es varu pierādīt, ka pistoli nepaņēmu,” viņš beidzot sacīja. “Proti?” “Ja es būtu to paņēmis, tad vienu lodi noteikti būtu ielaidis tēvam pierē.” Speci neatlaidās. Viņš norādīja, ka mūsu namatēvs nav uzturējies Florencē laikā no 1975. līdz 1980. gadam, kad nenotika neviena Briesmoņa slepkavība. Pēc viņa atgriešanās noziegumi atsākās. Sardīnietis atgāzās krēslā, un viņa smaids izpletās vēl platāks. “Tie bija labākie gadi manā mūžā,” viņš sacīja, “tur ziemeļos, pie Komo ezera. Man piederēja māja, es lieliski ēdu, un kur nu vēl visas tās meitenes...” Viņš nosvilpās un parādīja piedauzīgu itāļu žestu. “Un tātad,” Speci turpināja, “jūs neesat... Florences briesmonis?” Sekoja tikai pavisam īsa saminstināšanās. Smaids ne uz mirkli nenozuda no sardīnieša sejas. “Nē,” viņš atbildēja. “Man pežas labāk patīk nesagraizītas.” Mēs piecēlāmies, lai ietu. Mājastēvs pavadīja mūs līdz durvīm. Pirms vīrietis tās atvēra, viņš pieliecās Speci tuvāk un klusi, pavisam nevērīgā tonī sacīja: “Ak jā, Speci, es pavisam aizmirsu pateikt.” Viņš pieliecās vēl tuvāk un uzsmaidīja. Balss tagad bija pavisam piesmakusi un čerkstoša. “Klausies uzmanīgi: es nemēdzu dzīt jociņus.” Tikām nezināmo nozieguma plānotāju meklējumi kļuva arvien intensīvāki. Bija pagājis zināms laiks, un vecie izmeklētāji bija vai nu aizgājuši pensijā vai paaugstināti amatā. Vinja tagad bija iecelts par nacionālās mafijas apkarošanas vienības galvu, bet Perudžīni koordinēja sadarbību ar amerikāņu FIB. Priekšplānā iznāca jauns izmeklētājs – galvenais inspektors Mikele Džutāri, kurš bija izveidojis un vadījis elitāru policijas vienību, kas bija pazīstama kā GIDES, Gruppo Investigativo dei Delitti Seriali jeb Sērijnoziegumu izmeklēšanas grupa, un pārņēma Perudžīni squadra anti-mostro funkcijas. Laikraksti Džutāri iesauca par il superpoliziotto, jo būtībā viņam par savu darbu nebija jāatskaitās nevienam. 2001. gada vasarā Briesmoņa lieta jau atkal parādījās itāļu laikrakstu pirmajās lapās. GIDES savu uzmanību bija pievērsuši kādai Kjanti villai, kur Pjetro Pačāni savulaik strādājis par dārznieku. Bija aizdomas, ka šī māja, ko avīzes iedēvēja par Šausmu villu, ir tikšanās vieta sātana pielūdzēju sektai, kas netīro darbu paveikšanai savulaik it kā nolīgusi Pačāni. Svarīgs pavediens, kas vedināja domāt, ka aiz slepkavībām stāv sātanistu sekta, bija raupjš sešstūrains akmens sašķeltas piramīdas formā; tas bija atrasts vienā no nozieguma vietām. Tikai Džutāri saprata, cik tas ir svarīgs. “Es spriedu, ka tas varētu būt ar kādu okultu rituālu saistīts objekts,” galvenais inspektors vēlāk paskaidroja vienā no daudzajām grāmatām, ko sarakstījis par Briesmoņa lietu, “un ka man nezināma iemesla dēļ tas nozieguma vietā atstāts tīšām.” Speci šo pieņēmumu izsmēja presē un nodemonstrēja līdzīgu akmeni, ko viņam bija uzdāvinājis kāds draugs. Viņš aizrādīja, ka tas nepavisam nav nekāds ezotērisks objekts, bet gan visparastākais balsts, kādu vecās Toskānas mājās lieto, lai neļautu durvīm aizvērties. 14. maijā viņš uzstājās populārā televīzijas raidījumā ar skandalozu paziņojumu: viņš bija parādījis noslepkavoto franču tūristu fotogrāfijas vienam no Eiropas vadošajiem tiesu medicīnas entomologiem, un šis zinātnieks, aplūkojot uz līķa atrastos mušu kāpurus, bija secinājis, ka mīlnieki nevarēja būt nogalināti vēlāk par sestdienas vakaru. Ja izrādītos, ka šis secinājums tiešām ir pareizs, tas būtu liktenīgs trieciens sātanisma teorijai: Pačāni šķietamais līdzzinātājs zvērēja, ka franču tūristi ir nogalināti svētdienas naktī. Ja noziegums būtu pastrādāts sestdien, nāktos apšaubīt visus viņa apgalvojumus. Vēl vairāk – Pačāni sestdienas vakaram bija neapgāžams alibi. Par lielu sašutumu Speci, Džutāri noraidīja visus entomologa secinājumus un turpināja izmeklēšanu. Speci televīzijas intervijai bija gluži citas sekas nekā viņš bija iecerējis – šķiet, ka pēc tās galvenais inspektors sāka viņu ienīst uz mūžīgiem laikiem.

2004. gada jūnijā es ar savu ģimeni atgriezos Savienotajās Valstīs, mājā, ko mēs bijām uzcēluši Menas piekrastē. Mēs ar Speci bieži runājām pa telefonu. Man pietrūka Itālijas dzīves, bet Menā bija mierīgi, un miers ir tieši tas, kas rakstniekam vajadzīgs. Mēs turpinājām darbu pie grāmatas gan pa e-pastu, gan telefoniski. Speci uzņēmās lielāko daļu no rakstīšanas, bet es izteicu dažādus priekšlikumus un sarakstīju arī dažas nodaļas, ko viņam nācās pārrakstīt (itāliski es rakstu piektās klases skolnieka līmenī). Viņš turpināja man ziņot par jaunākajiem pavērsieniem pista satanica[2. Sātanistu pēdas.] izmeklēšanā, kas, dīvainā kārtā, šķita arvien uzņemam apgriezienus. Tovasar Speci man reiz piezvanīja, lai pavēstītu pavisam savādus jaunumus. Sens viņa draugs, farmaceits, tika turēts aizdomās par kāda Frančesko Narduči noslepkavošanu; Narduči bija gastroenterologs, kura līķis bija atrasts Trazimeno ezerā pirms aptuveni divdesmit gadiem. Sākotnējie lietas izmeklētāji to bija uzskatījuši par pašnāvību – mirušais nopietni aizrāvies ar narkotikām un visiem bija zināms, ka viņš cietis no depresijas. Taču tagad GIDES bija radušās aizdomas, ka ārstu varētu būt nogalinājusi Briesmoņa sātanistu sekta. Šis apstāklis izmeklēšanas gaitā iesaistīja arī prokuroru, kura jurisdikcijā atradās Trazimeno ezers – Perudžas pubblico ministero[3. Galvenais prokurors.] Džuliāno Minjīni. 2004. gada 18. novembrī pulksten 6 no rīta Speci un viņa ģimeni pamodināja mājas iekšējais telefons. “Polizia!” kāda balss kliedza. “Perquisizione!”[4. Policija! Kratīšana!] Policija bija no GIDES, Džutāri vienības. Kratīšanas orderī bija uzrādīti divi iemesli: Speci bija “nodarījis būtisku kaitējumu izmeklēšanas gaitai, ar televīzijas starpniecību apšaubot izvirzītās apsūdzības” un vēl viņš bija arī “izrādījis dīvainu un aizdomīgu interesi par [..] izmeklēšanu.” Viņam uzrādīja avviso di garanzia[5. Dokuments,kas tiek izsniegts cilvēkam, kurš turēts aizdomās par kāda nozieguma izdarīšanu un kura darbība tiks izmeklēta; teorētiski paredzēts aizdomās turētā tiesību garantijai.] , kas ir tikai vienu soli no oficiālas apsūdzības. Pavēstē bija uzskaitīti septiņpadsmit noziegumi, kuros Speci varētu būt iejaukts; neviens no tiem nebija skaidri nosaukts. Policija vandījās pa dzīvokli septiņas stundas, bet Speci, Mirjama un viņu meita tikmēr stāvēja un noskatījās. Policisti izrāva no plauktiem grāmatas, vēstules, mācību grāmatas, izgāza to visu uz grīdas. Viņi paņēma visu, kas bija kaut kā saistīts ar Briesmoņa lietu: Speci datoru, disketes un diskus, arhīvus, avīžu izgriezumus, pat mūsu piezīmes un grāmatas melnrakstus. Viņi atrada Speci veco durvju balstu, kas vēlāk kādā dokumentā tika aprakstīts kā “paslēpts aizdurvē”. Džutāri acīs tas kļuva par vienu no svarīgākajiem kratīšanas ieguvumiem. Pēc divpadsmit mēnešiem Speci atvēra laikrakstu un izlasīja par sevi sekojošu virsrakstu: “Narduči slepkavība: aizdomas krīt uz žurnālistu.” “Kad es to ieraudzīju,” Speci man stāstīja, “tas likās kā halucinācija. Man bija tāda sajūta, ka es esmu iekļuvis Kafkas “Procesā” – tikai Džerija Luisa un Dīna Martina ekranizācijā.” No žurnālista Speci bija kļuvis par aizdomās turēto. Šāds klimats valdīja Florencē, kad es tur ierados šī gada 14. februārī. Bērniem bija ziemas brīvdienas, un lidmašīnas biļetes bija lētas. Es degu nepacietībā satikt savu veco draugu. Mūsu grāmatai vajadzēja nākt klajā jau pēc diviem mēnešiem, un Speci cerēja, ka mēs jau varētu sarīkot kādu reklāmas pasākumu un varbūt rezervēt kādu vakaru prezentācijai Seeber, vienā no Florences labākajiem grāmatu veikaliem. Speci es apciemoju 15. februārī. Viņš man pastāstīja, ko nesen bija dzirdējis no kāda avota – izrādās, Briesmoņa slepkavību laikā un arī vēlāk kāda sardīniešu grupa bieži iegriezusies nolaistā saimniecības ēkā, kas atrodas uz varenas villas tūkstoš akru zemes gabala netālu no Florences. Speci avots apgalvoja, ka pirms dažiem mēnešiem viņa draugs šajā ēkā pabijis kopā ar karabinieru aizdomās turēto (cilvēku, kuru es šajā rakstā saucu par sardīnieti). Viņš tur esot redzējis sešas aizslēgtas dzelzs kastes un divus ieročus – automātu un 22. kalibra “beretu”. “Kas tās par kastēm?” draugs esot apvaicājies. “Tās ir manas mantas,” sardīnietis esot atteicis, uzsitot sev pa krūtīm. Sešas aizslēgtas dzelzs kastes. Sešas nogalinātas sievietes. 22. kalibra “bereta”. Tas likās gandrīz pārāk skaisti, lai būtu ticami. Es jautāju Speci, ko viņš domā darīt. Viņš atbildēja, ka esot par to daudz lauzījis galvu. Viņš saoda īstu sensāciju – tādu, kādu var uziet tikai reizi mūžā. Speci bija pāris reižu nobraucis villai garām, taču nolēmis, ka nekas cits neatliks un nāksies vien zvanīt policijai. Es Mario nekad nebiju redzējis tik satrauktu. “Tas var būt tas brīdis,” viņš teica. “Tā var būt visu šai lietai veltīto gadu kulminācija. Un tu būsi klāt un to redzēsi savām acīm.” Speci teica, ka villa esot pieejama apmeklētājiem – tajā tirgo vīnu un olīveļļu – un tiekot izīrēta arī viesībām. Es jautāju, vai varu to apskatīt. “Protams,” viņš atbildēja, “kāpēc nē?” Mēs nevarējām iekļūt saimniecības ēkā, taču varējām vismaz uzmest aci tai villas daļai, kas atvērta apmeklētājiem. Mēs nolēmām turp doties nākamajā dienā, līdzi ņemot Speci draugu, kam Florencē piederēja apsardzes firma. No saviem policijā nostrādātajiem gadiem viņš pazina Speci avotu, kādreizējo ieslodzīto. Kad mēs piebraucām pie villas, lija. Pa logu izliecās kāda sieviete un sacīja, ka tirgotavā esot pusdienas pārtraukums. Mēs izmetām bezmērķīgu līkumu pa celiņu un atgriezāmies pie mašīnas. Bija pagājušas aptuveni desmit minūtes. Brauciens sagādāja vilšanos, vismaz man – bija tāda sajūta, ka šajā stāstā kaut kas tomēr nav gluži tā, kā vajag. Pagāja divas dienas, un Speci man piezvanīja uz mobilo telefonu. “Mēs esam to izdarījuši,” viņš teica, “mēs to esam izdarījuši.” Sīkumos viņš neko nepaskaidroja, bet es sapratu, par ko ir runa – Speci bija nodevis viņa rīcībā esošo informāciju policijai. Pirms es sāku uzdot pārāk daudz jautājumu, viņš piebilda: “Telefons nav kārtībā.” Viņš jau divus gadus sūdzējās, ka policija noklausoties viņa sarunas. 22. februārī, kad es izgāju uz ielas, lai dotos iedzert rīta kafiju, zvanīja mans mobilais telefons. Kāds itāliski runājošs vīrietis mani informēja, ka esot policijas detektīvs un viņam vajagot mani satikt – nekavējoties. Nē, tas neesot nekāds joks. Un viņš man nevarot arī paskaidrot, par ko ir runa, tikai to, ka ierašanās ir obbligatorio. Es izvēlējos pašu publiskāko no vietām, Piazza della Signoria. Divi civildrēbēs ģērbušies GIDES detektīvi mani ieveda Palazzo Vecchio, kur brīnišķīgā renesanses laika iekšējā pagalmā, Vazāri fresku ielenkumā man tika pasniegta oficiāla pavēste par izsaukumu pie tiesneša Minjini. Viens no detektīviem man pieklājīgi paskaidroja, ka neierašanās tiks uzskatīta par nopietnu noziegumu; tas viņam uzliktu nepatīkamo pienākumu ierasties pie manis un aizvest ar varu. Es jautāju: “Vai tas attiecas uz Florences briesmoņa lietu?” “Bravo,” atteica detektīvs. Nākamajā dienā mani ieveda kādā patīkamā Procura della Repubblica[6. Valsts prokuratūra] kabinetā, turpat blakus Perudžas senajiem pilsētas mūriem. Klāt bija viens no iepriekšējā dienā satiktajiem detektīviem, neliela auguma un ļoti saspringta izskata policijas kapteinis ar koši rudiem matiem, stenogrāfiste un Džuliāno Minjīni, kurš bija iekārtojies aiz rakstāmgalda. Es biju eleganti apģērbies – itāļi šādās lietās ir bargi kritiķi – un kā rekvizītu iespiedis padusē salocītu “International Herald Tribune” numuru. Minjīni bija neliela auguma un nenosakāma vidēja vecuma cilvēks, labi kopts, ar gaļīgu seju un pašķidriem matiem. Viņam bija mierīga un patīkama balss, un viņš ar mani runāja ārkārtīgi pieklājīgi, apveltot ar godbijīgo dottore, kas Itālijā ir pats augstākais cieņas apliecinājums. Viņš paskaidroja, ka man esot tiesības pieprasīt tulku, taču, kamēr tādu atrastu, paietu daudzas stundas, kuru laikā es tiktu nepatīkamā kārtā aizturēts. Pēc viņa domām, es tekoši runājot itāliski. Es pajautāju, vai man nepieciešams advokāts, un viņš atbildēja, ka tādas, protams, esot manas tiesības, taču īpašas nepieciešamības neesot. Viņš tikai vēloties uzdot man dažus gluži ikdienišķus jautājumus. Viņa jautājumi bija mierīgi, uzdoti gandrīz kā atvainojoties. Stenogrāfiste tos un manas atbildes pierakstīja savā datorā. Reizēm Minjīni pārfrazēja manas atbildes labākā itāļu valodā, ik reizi gādīgi pārliecinoties, ka tas ir tieši tas, ko es gribēju pateikt. Viņš man jautāja par Speci advokātu Alesandro Traversi un gribēja zināt, kas man sakāms par Speci juridisko stratēģiju. Viņš nosauca virkni vārdu un apvaicājās, vai kādu no tiem Speci ir pieminējis. Vairums bija man nezināmi. Šāda izvaicāšana turpinājās aptuveni stundu, un es jau sāku pamazām nomierināties. Man prātā pat pazibēja cerība, ka es varētu pagūt uz lenču ar sievu un bērniem tuvējā restorānā, ko ļoti slavēja tūristu ceļveži. Šajā brīdī saruna pievērsās mūsu braucienam uz villu. Kāpēc mēs uz turieni braucām? Ko mēs tur darījām? Kur mēs gājām? Vai notika kaut kādas sarunas par pistoli? Par dzelzs kastēm? Vai es kādu brīdi biju pagriezis Speci muguru? Vai mēs tur kādu satikām? Ko? Kas ar šo cilvēku tika runāts? Es atbildēju pilnīgi godīgi, pūloties apspiest savu sasodīto paradumu visu pārāk sīki paskaidrot, taču varēja redzēt, ka Minjīni nav apmierināts. Viņš atkārtoja tos pašus jautājumus citā formulējumā. Man beidzot sāka kļūst skaidrs, ka līdzšinējā izjautāšana ir bijusi tikai iesildīšanās. Tagad sākās īstā spēle. Minjīni neapmierinātībai augot augumā, viņa seja pietvīka. Viņš bieži lika stenogrāfistei atkārtot manas atbildes. “Jūs teicāt tā, un tagad jūs sakāt šādi. Kā tad ir patiesībā, dottor Preston? Kā ir patiesībā?” Es sāku pīties pats savos vārdos; es jau iepriekš atzīmēju, ka itāliski nebūt nerunāju tekoši, īpaši, ja runa ir par juridiskiem un kriminoloģiskiem terminiem. Klausoties savā stostīgajā, nedrošajā balsī, es arvien lielākās šausmās sapratu, ka izklausos pēc meļa. “Paklausieties šo te,” Minjīni sacīja. Viņš pamāja ar galvu stenogrāfistei, kura savā datorā nospieda kādu pogu. Atskanēja telefona zvans, tad mana balss: “Pronto.” “Ciao, sono Mario.”[7. - Klausos! - Sveiks, te Mario.] Kādu brīdi turpinājās mana un Speci saruna, bet es tikmēr pārsteigumā klausījos pats savā balsī, kas ierakstā izklausījās daudz skaidrāk nekā pats telefona zvans manā draņķīgajā mobilajā telefonā. Minjīni to atskaņoja vienreiz, tad atkārtoja vēl. Viņš ierakstu apturēja brīdī, kad Speci man sacīja: “Mēs to esam izdarījuši,” un tad cieši paskatījās manī. “Ko tieši jūs esat izdarījuši, dottor Preston?” Es paskaidroju, ka Speci runāja par savu lēmumu ziņot policijai, kad bija padzirdējis, ka villā, iespējams, paslēpti pierādījumi. “Nē, dottor Preston.” Viņš atkārtoja sarunas ierakstu vēl un vēlreiz, ik reizi pārjautājot: “Ko tieši jūs esat izdarījuši? Ko tādu jūs esat izdarījuši?” Viņš pieķērās Speci piezīmei, ka telefons nav kārtībā. Ko viņš ar to gribēja teikt? Es paskaidroju, ka pēc Speci domām viņa telefonu noklausījās. Un kāpēc, Minjīni vēlējās zināt, mūs tā uztrauca tas, ka telefonu noklausās, ja reiz mēs nebijām iesaistīti nekādās nelikumīgās darbībās? “Tāpēc, ka nav jauki, ja tavu telefonu kāds noklausās,” es vārgi atbildēju. “Tā nav nekāda atbilde, dottor Preston.” Viņš atskaņoja ierakstu vēlreiz, apstājoties pie atsevišķiem vārdiem un pieprasot paskaidrojumus, ko Speci vai es ar to bijām domājuši, it kā mēs sarunātos šifrā – piekoptu parasto mafijas viltību. Es centos paskaidrot, ka šī saruna nozīmēja tieši to, kas bija dzirdams, taču Minjīni manus paskaidrojumus neņēma vērā. Viņa seja bija pietvīkusi un nicīga. Es sapratu, kāpēc – viņš bija sagaidījis, ka es melošu, un es viņa cerības attaisnoju. Es izstomīju jautājumu: vai viņš domā, ka mēs villā esam pastrādājuši kādu noziegumu? Minjīni izslējās savā krēslā un ar triumfa noti balsī atbildēja: “Jā.” “Kādu?” “Jūs ar Speci villā vai nu atstājāt vai plānojāt atstāt viltotus pierādījumus, lai uzveltu vainu par Florences briesmoņa noziegumiem nevainīgam cilvēkam, lai novestu strupceļā šo izmeklēšanu un novērstu uzmanību no Speci. Lūk, ko jūs tur darījāt. Šī piezīme – Mēs to esam izdarījuši! – lūk, ko viņš ar to domāja.” Es biju satriekts. Man izdevās izdabūt, ka tā ir tikai teorija, taču Minjīni mani pātrauca un paziņoja: “Tās nav nekādas teorijas! Tie ir fakti!” Viņš apgalvoja, ka es lieliski zinot, ka Speci tiek turēts aizdomās par Narduči noslepkavošanu un ka es par šo noziegumu zinot vairāk nekā izliekoties. “Tas jūs padara par līdzzinātāju. Jā, dottor Preston,” Minjīni neatlaidās, “es to dzirdu jūsu balsī. Es tajā saklausu zināšanu toni, dziļu informētību par visiem šiem notikumiem. Paklausieties pats.” Viņa balsī ieskanējās apvaldīta pacilātība. “Paklausieties pats savā balsī!” Un viņš, iespējams, kādu desmito reizi, atskaņoja telefona sarunu. “Var jau būt, ka jūs pats esat apvests ap stūri, bet es tā nedomāju. Jūs visu zināt! Un tagad es jums dodu pēdējo iespēju – vienu vienīgu pēdējo iespēju – pastāstīt mums visu, kas jums zināms, citādi es jums izvirzīšu apsūdzību nepatiesu liecību sniegšanā. Man vienalga, es to izdarīšu – manis pēc ziņas par to rīt var izplatīties kaut pa visu pasauli.” Man kļuva nelabi, un es sajutu piepešu vēlēšanos atviegloties. Es pavaicāju, kā atrast tualeti. Pēc dažām minūtēm es no turienes atgriezos, tā arī nespējis atgūt savaldību. “Es jums pastāstīju patiesību,” man izdevās nočerkstēt. “Ko vēl es varu pateikt?” Minjīni pamāja ar roku, un viņam tika pasniegts kāds juridiskās literatūras sējums. To viņš bezgala saudzīgi novietoja uz rakstāmgalda, atvēra un bēru runas cienīgā balsī sāka lasīt man priekšā likuma tekstu. Es noklausījos, ka tagad esmu kļuvis par indagato (oficiālu aizdomās turēto, kura rīcība tiek izmeklēta) un esmu apsūdzēts noklusēšanas un nepatiesu liecību sniegšanas noziegumos. Viņš paziņoja, ka izmeklēšana tiks uz laiku atlikta, dodot man iespēju aizbraukt no Itālijas, taču tā tiks no jauna atsākta, tiklīdz būs galā Speci lietas izskatīšana. Sekretāre izdrukāja sarunas transkriptu. Divarpus stundu garā nopratināšana bija saīsināta līdz divām lappusēm, kuras es izskatīju un parakstīju. “Vai es drīkstu to paturēt?” es jautāju. “Nē. Tas ir slepens dokuments.” Es stīvi paņēmu savu “International Herald Tribune”, iespiedu to padusē un pagriezos, lai ietu. “Ja jūs tomēr nolemtu sākt runāt, dottor Preston, mēs jūs gaidām.” Ļodzīgām kājām es izgāju uz ielas ziemas slapjdraņķī. Nākamajā dienā es no Itālijas aizbraucu. Atgriezies savā Menas mājā, kas uzcelta uz stāvas klints pie paša pelēkā Atlantijas okeāna, un ieklausoties kā lejā pret klintīm triecas viļņi un virs galvas klaigā kaijas, es jutu, ka man pāri vaigiem rit asaras. Taču ar to viss vēl nebeidzās – ne tuvu. Pēc manas aizbraukšanas Speci aizveda savu auto pie mehāniķa, lai salabotu sabojātās durvis un radio. Šis vīrs pēc laiciņa iznāca no garāžas, turēdams rokās vairākus tūkstošus dolāru vērtu elektronisko aparatūru: sarežģītu GPS uztvērēju, mikrofonu un raidītāju; visas šīs ierīces bija rūpīgi piestiprinātas pie vecā radio vadiem. Speci iesniedza sūdzību, un pēc kādām pāris nedēļām GIDES viņam atdeva veco, nekam nederīgo radioaparātu. Speci viņa automašīnas izdemolēšana bija pēdējais piliens. Viņš lūdza savu advokātu iesniegt tiesā civilprasību pret galveno inspektoru Mikeli Džutāri. Iesniegums bija datēts ar 23. martu. Ievada paziņojumu Speci uzrakstīja pats, nevainojami izraugoties ik vārdu, lai pēc iespējas vairāk nokaitinātu savu pretinieku: “Vairāk nekā gadu es esmu bijis ne tikai trula policijas darba, bet arī klaju un nepārprotamu pilsonisko tiesību pārkāpumu upuris. Šī parādība, kas skar ne tikai mani, bet arī daudzus citus, atsauc atmiņā pašas disfunkcionālākās sabiedrības, kādas cilvēks sagaida sastapt tikai kaut kur Āzijas vai Āfrikas valstīs.” Nākamais Speci solis bija blieziens pa Džutari neaizsargāto pavēderi – viņa rakstnieka dāvanām. Februārī Džutāri bija publicējis savu otro grāmatu (viņš ir sarakstījis arī vairākus romānus) par Florences briesmoņa lietu, “Briesmonis. Izmeklēšanas anatomija.” Tajā viņš bija iekļāvis arī vairākus uzbrukumus Speci un citiem. Tiesas prāvā Speci citēja vienu fragmentu pēc otra, sagraujot Džutāri teorijas, izņirgājoties par viņa loģiku un literārajām spējām. Piektdien, 7. aprīlī, vienpadsmit dienas pirms mūsu grāmatas iznākšanas, Speci dzīvoklī ieradās policijas vienība, ar melīgu ieganstu izvilināja viņu uz ielas, arestēja un iegrūda mašīnā. Viņš tika aizvests uz GIDES galveno mītni, bet no turienes – uz Perudžu. Itāļu laikraksti ziņoja par viņam izvirzītajām apsūdzībām: “apmelošana”, “vitāli svarīga valsts dienesta darba traucēšana” un “mēģinājums izjaukt Florences briesmoņa lietas izmeklēšanu”. Policija nosauca arī vairākus citus cilvēkus, kas esot iejaukti šajos noziegumos; es biju viens no viņiem. Pēdējā apsūdzība, kas tikšot izvirzīta, laikraksti apgalvoja, esot “līdzdalība slepkavībā”. Aresta dienā Minjīni pieprasīja un arī saņēma īpašu atļauju atsaukties uz likumu, kas parasti tiek izmantots tikai pret teroristiem vai mafijas bosiem, kas tiešā veidā apdraud valsts drošību. Veselas piecas dienas Speci tika liegts satikties ar saviem advokātiem, viņš tika turēts mazītiņā izolatora kamerā galēji smagos apstākļos un bez žēlastības pratināts. Prese atzīmēja, ka varasiestādes pret Speci izturoties skarbāk nekā pret Bernardo Provencāno, visu mafijas “bosu bosu”, kuru apcietināja Sicīlijā dažas dienas vēlāk. Speci pavadīja trīs nedēļas Kapannē, vienā no Itālijas drūmākajiem cietumiem. 29. aprīlī Perudžā trīs tiesnešu komisija pārsteidza visus, negaidīti anulējot viņa aresta orderi un izlaižot brīvībā. Tas bija nepārprotams apvainojums Minjīni un Džutāri. Pēc nedēļas Florencē notika preses brīvībai veltīta demonstrācija, un Speci tajā bija goda viesis. Tajā pašā dienā mūsu grāmata iekļuva bestselleru sarakstos visā Itālijā. Kad Speci atgriezās mājās no cietuma, viņu sagaidīja vesels žurnālistu pūlis. “Nē, es vairs nepievērsīšos Briesmoņa lietai,” viņš teica vienam no intervētājiem. “Es rakstīšu grāmatas, bet ne jau par to.” Divdesmit piecus gadus pēc tās brīnišķīgās jūnija svētdienas, kad pirmo reizi atrada divu mīlētāju līķus, Mario Speci beidzot bija pasludinājis, ka ir brīvs no Florences briesmoņa. Man bieži jautāts, vai Florences briesmoni jebkad izdosies atrast. Es savulaik ticēju, ka mēs ar Speci varam noskaidrot patiesību. Tagad es par to vairs neesmu tik drošs. Jebkurā kriminālromānā, lai tas gūtu panākumus, vajadzīgi zināmi pamatelementi: jābūt motīvam, lietiskajiem pierādījumiem, virknei pavedienu un izmeklēšanas procesam, kas šādā vai tādā veidā noved pie zināma noslēguma. Reiz pienāk gals ikvienam romānam, pat “Noziegumam un sodam”. Taču dzīvē, kā es to esmu atklājis, ne vienmēr viss notiek tik kārtīgi. Te ir slepkavības bez motīviem un pavedienu ķēde, kas liekas nebeidzama. Izmeklēšanas process detektīvus ievilinājis tik dziļi nepatiesību purvā, ka diez vai viņiem jebkad izdosies no tā izkļūt. Mēs ar Speci savulaik gardi smējāmies par viņu sarežģītajām teorijām, taču pilnīgi iespējams, ka arī mūsējā nav daudz labāka. Tā nebalstījās uz kārtīgas kriminālizmeklēšanas stūrakmeņiem: asinīm, matiem, šķiedrām, pirkstu nospiedumiem, DNS un uzticamiem aculieciniekiem. Ja nav veikts nopietns kriminālekspertu darbs – un Briesmoņa lietā tā trūkums bija vienkārši šokējošs, – neviena hipotēze nebūs nekas vairāk par kādu no Erkila Puaro prāta rotaļām: skaists stāsts, kura atrisinājumam nepieciešama noziedznieka atzīšanās. Diemžēl šis nav nekāds romāns, un nekādas atzīšanās nebūs. Taču bez tās Florences briesmonis nekad netiks notverts.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola Publicēts “The Atlantic”, 2006. gada jūlija/augusta numurā.