Flāmu ainava

“Na ne zonnebloemen van Gogh verkopprijs meer dom 2 miljard frank is dit schilderij no te koop aangeboden van STORME geschilerd in 1949 voor de vit zonderlijke prijs 1,5 miljard.”

Ahā. Tiktāl viss būtu skaidrs ikvienam flāmu valodas nezinātājam. Tra-la-la-la-la-la-lā — van Goga Saulespuķes savulaik tika pārdotas par 2 miljardiem beļģu franku, bet šo brīnišķīgo gleznu jūs varat iegādāties par 1,5 miljardiem. Aptuveni tā. “Brīnišķīgā” eļļas glezna kopā ar ziliem polietilēna atkritumu maisiem stāv Gentes Studentu kvartalā uz ietves, gaidīdama vietējo “norbu”, bet klātpieliktās zīmītes autors apmierināts atgriežas antikvariātā, kur turpina ģenerāltīrīšanu. Izskatās, ka ainavai ar baznīcu un siena statiem tuvāko minūšu laikā pievienosies: a) 2 ieplēsti fajansa šķīvji ar rudzupuķēm, b) putekļaini un nomelnējuši gleznu rāmji, c) kaut kas, ko saimnieks lādēdamies mēģina izdabūt ārā no pieliekamā. Maisi jau gaida uz lieveņa. Man nevajag ne a), ne b) ne c). Nezinu, kas bija izšķirošais: zīmīte, gadskaitlis, ekstravagantais saimnieks vai pati glezna, bet, paņēmusi to azotē, turpināju ceļu uz vecpilsētu. “Jā,” garšīgi pakaļ smēja saimnieks ar hedoniskiem viduslaiku tirgoņa sejas pantiem, “tā ir ā r k ā r t ī g i vērtīga!”

Iespējams, tā tikai likās, bet gluži kā vienam no Džeroma laivas vīriem medicīnas studiju laikā, man šķita, ka šajā sejā var saskatīt v i s a s p a z ī m e s. Pie vainas nebija nedz van Gogs, nedz arī šis noslēpumainais van Storme — pie vainas bija Jana van Eika 1428. gada ceļojums uz Portugāli, lai piedalītos pārrunās par hercoga Filipa Labsirdīgā un princeses Izabellas gaidāmajām laulībām un gleznotu līgavas portretu. Visticamāk, ka Gentes altārgleznas suģestija ir drīzāk Pirenejiem, ne Flandrijai vai Palestīnai raksturīgās ainavās ievietotie pielūgsmes pārņemtie ļaudis, ar Gentes pilsoņu sejām, kurās iemūžinātas mirkļa emocijas. Tās izraisīts saviļņojums un pieaugošs satraukums no pēkšņi stindzinošas sajūtas, ka nekas nebūs tā kā agrāk. Ka nejaušības vai kāda kaprīzes dēļ mūžībā var palikt tieši tas, kas tev liekas nenozīmīgs: matiņi Ādamam uz kājām, acis, kas savā aizrautībā līdzinās rietošai saulei, nogurums un svētulība — jau kāda cita personāža vaibstos. Uz Debesu Jeruzalemi arī ģeogrāfija neattiecas. Ir aizdomas, ka savas sejas no gentiešiem “aizņēmušies” arī eņģeļi. Antikvariāta saimnieks varētu būt viens no viņiem. Iestērķelētais dvielis varētu būt atrodams Vincenta mammas vannasistabā.Neiespējamā misija

Nepazīstu nevienu, kurš Beļģijā būtu nokļuvis kaut kā citādi nekā darba darīšanās. Kāds ar beļģi esot ticies starptautiskā izstādē un sadraudzējies, kādam jābrauc pēc paklājiem, kādam — pēc šokolādes. Kāds ciena novue cousine tipa virtuvi vai beļģu alu, kas, starp citu, Latvijā nezin kāpēc nav pārāk populārs. Un vēl — ja gadās būt kādā konferencē. Manu paziņu vairākumu, acīmredzot eirospiediena rezultātā, garlaiko pati doma doties uz Beļģiju. Pilnīgi droši, ka neesmu dzirdējusi — kāds tur gribētu dzīvot, un vēl jo vairāk — mirt. Neesmu redzējusi sajūsmu, runājot par Beļģiju, ar kādu runā par “braukt uz grieķijuitālijuspānijunorvēģijuīriju”, nemaz nerunājot par tālām vai eksotiskām valstīm. Fenomenāli, bet Nīderlande, kas īstenībā ir tas pats flāmu vēzis seksindustrijas, ziedu un geju festivālu, marihuānas kafejnīcu un eitanāzijas kulītē, tiek iekļauta bezmaz vai pamatskolēnu nākotnes plānos, kamēr Beļģijā var nokļūt nejauši vai garāmbraucot. Pieņemu, ka Latvijā ir kāds mākslas zinātnieks/students, kas aizrāvies “ar flāmiem”. Manu aizrautību izraisa Vincents, un tāpēc esmu šeit.Gentes fragments

Nekādi neizdodas fiksēt vietu, kur sākas Gente un kur tā beidzas. Piepilsētā sīkas apdzīvotas vietas nepārtraukti pāriet viena otrā, un tā vien liekas, ka blakusmājas atrodas divos dažādos miestiņos. Ēkas atgādina gabalus no dažādām tortēm, kas viesību noslēgumā saliktas uz vienas paplātes. Akurāti pagalmi stāsta par to iemītnieku vājību — no kokiem un krūmiem izcirpt pēc iespējas nedabīgākas figūras, kas visādā ziņā izskatās ļoti kārtīgi. Piepilsētā pulksten puspiecos no rīta upmalā dižojas fazāni un brīnās samiegojušies truši. Tie pēc mirkļa aizlēkšo pa mitro zāli, atstājot aiz sevis varavīksni no pirmajos saules staros mirdzošajām rasas lasēm. Ceļmalās redzami siltzemju augi, virzienu ceļazīmes nezin kādēļ ir ačgārnas — bultas ir uz leju. Trīs vīriešu kārtas eiropieši rindā ar sejām pret mežu kārto savas mazās un neatliekamās vajadzības. Par to es esmu kaut kur lasījusi — “viņiem” tā esot pieņemts. Beļģiem. Mani sāk nodarbināt jautājums, kāpēc vispār vīrieši to dara cits citam blakus? No kurienes tas nāk — no armijas vai bērnības?

Vincenta mājas atrodas tieši tādā nelielā Piegentes miestiņā ar ausij pazīstamu nosaukumu — Melle. Līdzīgi kā Pūcesspieģeļa Damme. Vai mellene.

Ar ceļabiedriem izrādām vēlēšanos aiziet uz centrālo kafejnīcu. Vincents ir manāmi pārsteigts, jo mēs esam pirmie viesi, kuri tādu vēlmi ir izrādījuši. Uzreiz tiekam brīdināti, ka tā nebūs īpaši smalka vieta, to apmeklējot pārsvarā “zemākas šķiras” ļaudis. Šeit, savukārt, jābrīnās mums, jo ar terminu “šķiru sabiedrība” saskarsme ir bijusi sen un tīri teorētiska, literāra, vairāk no Kārļa Marksa vai Teodora Dreizera. Vēlāk noskaidrojās, ka Vincents ir mācījies Melles ekskluzīvajā puiku skolā kopā ar hercogu, kņazu un grāfu dēliem no visas Eiropas. Savulaik to beidza arī Vincenta tēvs Rafaēls, tikai viņa klasesbiedri bija dažādi prinči. Rafaēls ir restaurators, bet Vincents nodarbojas ar tirdzniecību. — Vienkārši tā bija tuvākā skola. Ir gan audzināšana, es nodomāju. Pēc šībrīža Beļģijas likumdošanas zēnu skolas ir aizliegtas, pamatojums ir dzimumu līdztiesība. Tā teikt, lai sievietēm būtu vienādas starta iespējas. Tomēr skola jau vairākus gadus kaut kā pamanās meitenes neuzņemt... Baidos izteikt pārdrošus minējumus, taču man šķiet, ka nespēja čurāt rindās ir viens no neuzņemšanas iemesliem.

Kafejnīca-kultūras nams atrodas blakus baznīcai un kapsētai, tās nosaukums Agora un 8,5% alus Delirium Tremens reklāma uz sienas ar lidojošu rozā zilonīti liekas pietiekoši daiļrunīgas iezīmes. Saimnieks ir satraukts, ka ieradušies viesi no ārzemēm. Latviju zina visi. Paldies mūsu Marie N., nekas nav jāstāsta. Apjautājamies, kāda kara varoņiem veltīts piemineklis netālu no Agoras. Neviens lāgā nevar paskaidrot, taču zināms, ka zem tā ir ticis meklēts 1934. gadā nozagtais Gentes altārgleznas kreisais malējais fragments Taisnīgie tiesneši. Zaglis to pārzāģējis un daļu ievietojis dzelzceļa stacijas bagāžas glabātuvē, pat nosaucis kameras numuru, lai pierādītu, ka viņa rokās ir arī otra daļa, un beļģu valdībai pieprasītu izpirkuma maksu. Tā maksāt atteikusies, un kopš tā laika visi gali ūdenī, līdz pēc kāda vīra norādes kļuvis zināms, ka fragments atrodas tieši zem šī pieminekļa. Visi Melles iedzīvotāji ļoti labi atceras brīdi, kad sākusies stalažu būvniecība un rakšanas darbi, līdz no zemzemes izlīdis strādnieks, visu cieminieku priekšā izmisis noplātījis rokas un klusiņām teicis: “Tur nekā nav!”

Ar cilpu kaklā

Tāda sajūta, ka pilsētas centrā var nokļūt pa jebkuru ielu, galu galā — Gente cita gadsimta Eiropā ir bijusi otra lielākā pilsēta aiz Parīzes. Vecpilsēta iesūc sevī nemanāmi, tajā ieiet kā pasakās, lasot ogas un ejot arvien dziļāk un dziļāk mežā, līdz nokļūst sešus, septiņus, astoņus gadsimtus senā pagātnē. Belforts — pilsētas sargtornis, Karaliskais flāmu teātris, Sv. Bavo katedrāle, Sv. Nikolaja baznīca, Piektdienas tirgus tavu sirdi padara jūtīgu pret gotiku. Tev jābūt tirgonim un Flandrijas galvaspilsētā jāiebrauc ar burukuģi, pie reizes uzmanoties no daudzajiem “vilnas pilsētas” audējiem un vērpējiem, kuri nemitīgi cīnās par savām tiesībām un ir neparasti kareivīgi. Par gentiešiem netīkamas ziņas atvešanu Jākobs van Artevelde, pilsētas priekšnieks, tika nogalināts. Vai nu neatkarīgās dabas vai kāda cita iemesla dēļ Gentē dzimušais Spānijas karalis Kārlis V pilsētu nemīlēja, kaut gan lepojās ar to. Esot pat lielījies Fransuā I, ka bez pūlēm iebāzīšot viņa Parīzi savā cimdā. Franciski pilsētas nosaukums ir Gand, un cimds (gant) skan līdzīgi. Fernando Alba par nodevu nemaksāšanu solījies Genti iznīcināt, tomēr Kārlis V saviem nepakļāvīgajiem tautiešiem izdomāja daudz nežēlīgāku sodu. Lai pazemotu neatkarīgo Genti, no torņa tika noņemts Gentes brīvības simbols — zvans Rolands, pilsētas brīvības tika atceltas, nemiernieku vadoņi — nogalināti, bet cienījamākie pilsētnieki ar cilpām kaklā vadāti apkārt. Daudziem šodienas gentiešiem auto salonā blakus spogulītim ķēmiņa vietā vēl joprojām karājas cilpa.

Ūdens kanālos noteikti nav mainījies vismaz no Kārļa laikiem, tas ir sastāvējies un eļļains, tikai kuģus nomainījušas instalācijas, mākslas objekti, un peldēties šeit tik un tā nevarēja arī agrākos laikos. Ģipša ūdenssievas un citi — finiera, metāla, koka un stiepļu objekti — ik pa pārdesmit metriem peld, guļ, ienirst un iznirst tavā vietā.“Huj abend!”

saka viesmīlis, piedāvājot ēdienkarti. “Huj abend!” cenšamies būt pieklājīgi, atņemot labvakaru un slēpjot samulsumu. Pētera Pirmā laikā krievu valodā no flāmu tika ieviesti ar kuģu būvi un jūrniecību saistīti vārdi, kuri tiek lietoti vēl joprojām, piemēram, “kajuta”, “mačta”, “vahta” [1. Kajīte, masts, sardze (krievu val.).]  un citi. Mulsinošais “labais” vakars Flandrijā bija sen pirms krieviem, tā ka nekāda kultūras apmaiņa šeit nav notikusi. Krievu tūristi gan sarkst, gan spiedz no sajūsmas, kamēr apnīk. Flāmu labvakars ir tikpat mulsinošs kā pēc Vincenta ieteikuma pasūtītais Konijin bereid met vien en trappist, vienvārdsakot, trusis alū un gabaliņos sagriezts cepts zutis, kas garšo pēc dūņām un daudz sliktāk nekā viņa līdz Baltijas jūrai atpeldējušie Saragosas cīņubiedri. Slikto iespaidu mīkstina 20 grādus stiprais ābolu ženevrs Peterman, kuru dažreiz mēdzot iedzert pat citkārt pret alkoholu striktā Elke, Vincenta sieva.

“Drīz nebūs nekādas Beļģijas,” noteic Vincents, “es jau tagad esmu eiropietis.” Un flāmi? “Ziniet, kamēr šejieniešiem garšos trusis alū, tikmēr būs arī flāmi,” nobeidz mūsu eiropietis. Kopš 12. gadsimta Gentē darbojas pilsētas vecākā dzertuve, tagad kafejnīca Der Turk, kas bijusi vaļā visos Gentes laikos, gan uzplaukumā, gan postā. Tās inventārs ir alus lipīgiem krēsliem pielipuši vīri, kas pīpo smaržīgu tabaku un runā tā, kā tikai Gentē var dzirdēt.

Lepnie gentieši ir saglabājuši mugurkaulu par spīti gadsimtu mestajām cilpām un iecirtīgi runā “gentiski”, tas ir, brabantiešu-flāmu dialektā. Vincents smejas, ka viņi ar piejūrā izaugušo Elki runā dažādās valodās un viens otru nesaprot. Gentes marionešu teātra lelli Pirki-pirlalā kārtības sargs sola ietupināt cietumā, jo tā uz policista “einz, cvei, trei” saka: “Kartoffelei!”, un, kad Pirke pasaka vārdu “cietums” dialektā, tad gan Gentes bērni no smiekliem gāžas gar zemi. Padomājiet tikai, ak, cik nepakļāvīgs ir šis Pirke! Viņš nebaidās ne no viena!

Gentes dzemdību namā ir poga, kuru nospiežot, sāk mirguļot ugunis Kārļa laukumā — tas nozīmē, laimīgais Gentes papucis informē pilsētniekus par to, ka pasaulē ir nācis vēl viens brīvdomīgs gentēns — konijin , “trakais zaķītis”, tā viņi uzrunā bērnus.Tauta, čakla kā bite

Ostendes jūrmalā atcerējos anekdoti: kāds imigrants, saņēmis Beļģijas pavalstniecību, izejot no rīta ārā pa departamenta durvīm, ir gatavs par to pateikties katram pilsonim personīgi. “Paldies jums, beļģi,” viņš uzrunājis pirmo garāmgājēju. “Atvainojiet,” tas atteicis, “bet es esmu arābs.” Gluži tāpat esot veicies ar otro un trešo, ķīnieti un nēģeri. “Jocīgi gan,” brīnījies varonis, “bet kur tad beļģi?” — “Visi beļģi tagad strādā!” Pēcpusdienu šajā jūras pilsētā vadām kopā ar bērniem un pensionāriem. Nevarētu gan teikt, ka mēs īpaši mocītos no tā, ka neesam kopā ar tautas — “čaklas kā bites”, kā teiktu Dekarts — avangardu. Staigāt pa līdz acīm nobetonēto krastmalu tāpat vien un vērot bēgumu arī nebija nekādas vainas. Ķert krabjus kopā ar bērniem un uzsist klačiņu ar večukiem. Zivju tirgū interesēties par makreļu nozveju, kaitināt kaijas, ar skatienu pavadīt kuģus. Dekarts droši vien darītu tāpat.

Jūras krastā netālu no jahtkluba atrodas piemineklis jūrniekiem: uz postamenta — Gaidošais, bet lejā — Nesagaidījušais. Gaidošā skatiens vērsts tālumā, bet otrs jūrnieks veras zemē. Tomēr monumenta raisītās pārdomas nudien nav skumjas, jo trenētie, zem krekla paslēptie saspringtie muskuļi un apetītlīgie dupsīši atsauc atmiņā geju kultūras zvaigznes Tom from Finnland nemirstīgos darbus. Toties Vincents uzskata, ka piemineklis savā būtībā ir ļoti sovjetisks. Geju paradums nēsāt ausī zelta riņķus nāk no jūrniekiem — tā pienākums, kurš krastā atrod līķi, ir izņemt auskaru, pārdot to un par saņemto naudu apbērēt izskaloto.

Jūra ir pilnīgā Mēness varā — ūdens krīt un ceļas 5 metru robežās!

Viesmīlis nes kafiju, katra kustība ir veltīta skatītājiem. Tādus droši vien sauc par sava amata virtuoziem — viņš “redz” ar muguru, vaigiem, pakausi. Vincents ar blakusgaldiņa kaimiņiem jau runā kā ar savējiem. Večuki vēro mūs — austrumniekus, –– un tad lūdz Vincentam pajautāt — vai tas esot tiesa, ka ortodoksālajā baznīcā cilvēks guļ zārkā ar atsegtu seju? — Tiesa gan. Večuki ir satraukušies, un saruna vairs netiek turpināta.Sekss, meli un psihoterapija

“Uz sar-ka-no kvartālu! Uz sar-ka-no!” Jau vairākas dienas dīcam, lai Vincents tak’ parāda zināmās meitenes zināmos skatlogos. Tur nekā nav, saka Vincents. Moldāvu ciemiņi arī esot lūgušies kā apsēsti, bet pēc apskatīšanās novilkuši, ka viņējās esot labākas.

Beidzot braucam pa gluži parastu ielu privātmāju rajonā. Gluži parastu māju parastos skatlogos sēž gluži parastas nogurušas sievietes melnā veļā. Kāds paziņa esot gribējis nofotografēt, bet dabūjis galvā atkritumu grozu. Nav ko piesieties bārmenēm! Viņu un klientu starpā taču atradīsies vieta tīri cilvēciskām attiecībām. Pēdējā laika avīzēs esot populāri šādi sludinājumi: “Mājsaimniece pieņem viesus no 18.00 līdz 22.00.” Mēs lūdzam apstādināt auto, lai ieskatītos kādas meitenes sejā. “Trakie!” Vinnijs ir dusmīgs,”vuarisma tikai te trūka!”

Pirms dažiem gadiem holandiešu televīzijas NRCG kanālā kāda meitene pēc psihoterapeita apmeklējuma esot apsūdzējusi savus vecākus viņas seksuālā izmantošanā. Skandāls bija milzīgs, bet vecāki iesūdzēja meitu tiesā un publiski tika attaisnoti, jo izrādījās, ka meitene kopš bērnības sirgst ar šizofrēniju. Arī pierādījumi nebija apgāžami. Pēc regulāriem psihoterapijas seansiem Vincenta skolasbiedra māsa, arī psihiski slims cilvēks, ir “atcerējusies”, ka māte arī viņu bērnībā ir seksuāli izmantojusi. Tiesiski slidena un grūti pierādāma lieta, tomēr, tā teikt, kurš nav attaisnots, ir apsūdzēts. Tiklīdz šāda informācija parādās presē, tad pat tuvākajiem draugiem sāk likties, ka “kaut kas tur jau sen nav kārtībā.” Tāda nu reiz ir sabiedrības daba — manipulējama. Kā zināms, “atcerēties” cilvēks ir spējīgs pilnīgi visu, sākot no klasesbiedra bērnības atmiņām un beidzot ar savām dzīvēm pirms pārdesmit inkarnācijām un intrauterīnām gaitām dziļi tur. Šaubas tika kliedētas tikai tad, kad vēl pēc pāris mēnešu cītīga darba ar “speciālistu” māsa “atcerējās”, ka seksuāli ir ticis izmantots arī Vincenta skolasbiedrs, ko viņš pats, būdams jau pietiekami liels zēns, aprakstītajās ainās savā atmiņā nevarēja atsaukt viena iemesla dēļ — nekā tāda tur nebija.

Kādi vēl jaunumi? Pavasarī “aktuālā” izdzīvošanas šova ilgdzīvotāja ar lielo bisti jau ir aizmirsta. Dīvaini, bet daži beļģu sabiedrības slimību simptomi izskatās ļoti pazīstami.Fraternité, egalité, velocité

Vincenta bērnībā labi audzinātās Gentes pilsoņu atvases tika brīdinātas nestaigāt pa dažām ielām pilsētas centrā: gaišā dienas laikā tur varēja dabūt pa degunu vai, labākajā gadījumā, ar samazgu spaini. Šī gadsimta jūnijā tās ielas piepilda restorāni un tūristi, bet neremontētās mājas valdzina ar savu romantisko miesu. “Velootje” — mazais velosipēds — atrodas tieši tur. “Antikvariāts?” pajautāju. Kā antikvariāts, precizē Vincents. To sakot, noskurinās, un apgalvo — tas noteikti ir jāredz. Būšot interesanti, viņš piemiedz ar aci. Pa ceļam tiek stāstīts par vietiņas saimnieku Līveru un izskan brīdinājums, ka viss būšot atkarīgs no viņa noskaņojuma. Tur esot stingri: nav noskaņojuma — nav vakara. Un tā jau 16 gadus.

Blakus meklētajai mājai novietots zaļi krāsots apskretis apaļš galds ar saulessargu un trīs dažādi krēsli. Saimnieks ar Mikipeli uz krekla sēž krēslā un pīpē, omulīgi iekārtojies vienā no tiem. Mēs drīkstot iet iekšā.

Telpas puskrēslā ir grūti ko saskatīt, bet vispārējā noskaņa raksturojama vienā vārdā — pilnīgs bardaks. Tā varētu izskatīties izdemolēta sakristeja, vecu divriteņu izgāztuve vai bomžu naktsmājas, kur samests viss, kas vien var noderēt saimniecībā. Grīdas ne tikai nav mazgātas, bet arī nekad dzīvē nav slaucītas, biezajā putekļu un netīrumu kārtā starp galdiem vienkārši ir izmīdītas taciņas un ikviens nejauši aizskarts priekšmets draud uzgāzties tev uz galvas.

Drīz vien Līvers atnes 3 fajansa kaķīšus, piepildītus ar ženevru un viesu grāmatu — jāuzraksta veltījums Līveram. Un... tagad es saprotu, ka tā ir kafejnīca. Sliktā noskaņojuma dienās Līvers bargi staigājot gar galdiņiem un spārdot zem šaurajiem galdiem izstieptās apmeklētāju kājas. Vai arī vispār izdzen laukā. Mums ir veicies, jo izdodas izpelnīties Līvera uzticību. Un vēl īsta Austrumeiropas sieviete! Līvers ar norūpējušos seju jautā Vincentam, vai esot vērts khm... braukt uz Rīgu, un vai tur visas esot šitādas (rāda uz mani). Ir gan, tā Vincents. Bet Rīgā gan latvietes, gan krievietes esot trakas, tāpēc jābrauc uz Ukrainu. Kijeva — cita lieta, tur pat sienas kā ar speķi apsmērētas.

Man rodas nepārvarama vēlme apskatīt “kafetērijas” sabiedriskās ēdināšanas mezglu. Redzētais ir “strong”, interjera priekšmeti ir bagāti papildināti ar netīrām zeķēm, traukiem, pārtikas produktu atliekām, kā arī pašiem produktiem vēl iepakojumā. Saldenā smarža liekas pazīstama līdz kaulam — “pēc rozēm un iprīta” uzaust prātā, un ilgi jādomā par Līvera it kā aizbēgušo sievu. Par bezvēsts pazudušām žurkām šaubas nerodas. Atskan mūzika. Vincents sāk dziedāt līdzi nerātnās Gentes balādes: “Madam Žalozī, madam Žalozī, lasa citiem morāli, lasa tā, bet pati mājās ar desiņu spēlējas...”

Četri zviedru tūristi, ziņkāres dzīti, ar vāji slēptu riebumu pēta telpu, tad izmūk neatvadoties. Līvers ir nesatricināms: “Pēc pāris stundām atgriezīsies. Kad būs vairāk iedzēruši.” Līvers pazūd vienā no telpām un atgriežas pidžambiksēs ar neskaitāmām Mikipelēm: “Tas ir mans mīļākais varonis,” viņš saka, laimīgi smaidīdams, “man nav neviena drēbes gabala bez viņa.”Mūžīgā vakarēšana

Pirms vairākām dienām Vincents ieminējās, ka viņam esot draudzenes, un pirms aizbraukšanas mums tās noteikti jāredz. “Pagājšgad biju pie draudzenēm,” “nākošnedēļ, kad braukšu pie draudzenēm...” Draudzenes bija ārkārtīgi mīklainas, jo nekad netika minēts nedz to vecums, ģimenes stāvoklis, nedz nodarbošanās. Taisnību sakot, nebija arī skaidrs, vai draudzenes vispār ir divkājainas radības. Draudzenes un draudzenes. Braucam pie draudzenēm.

Beidzot esam izbraukuši no Gentes, apvidus kļūst arvien pauguraināks, līdzīgi kā Ziemeļvidzemē. Garām slīd kārtējās flāmu mājeles un dārgi restaurētas lauku mājas, kurās dzīvo ekscentriski bagātnieki vai mākslinieki. Apstājamies ceļmalā pie Gementmājas — tā rakstīts uz plāksnītes, kur mīt divas kundzītes — 72 gadus vecā Simona un 73 gadus vecā Marsela. Vai otrādi, ka 72 gadus veca ir tieši Marsela. Šeit ir ferma, kur tiek audzēti zirgi un govis, krāšņs puķudārziņš un cukurbiešu lauks līdz apvārsnim.

“Draudzenes” sēž saimes istabā, kuras iekārtojums nav mainījies gadus 60 jau nu noteikti, dīvaini, ka pēdējais datums noplēšamajā kalendārā ir šī gada 19. maijs. Puisēns gumijas zābakos tikko no kūts, sēž pie galda un risina krustvārdu mīklu. Gadus 30 vecs vīrietis darba drēbēs rosās pa virtuvi, tā arī ne reizi neizņemot no zobiem pīpīti. Vecāks vīrs klubkrēslā pie plīts lasa avīzi. Mums ienākot, neviens neatraujas no savām ikdienas nodarbēm. Kā tādā Brīvdabas muzejā. Simona turpina šūt brunci, bet Marsela ēst maizi ar džemu un mājas sviestiņu. Visi ir priecīgi redzēt Vincentu. Vincenta “krustmātes”, kā mums šķiet, jo īpaši, viņas apjautājas par sievu, bērniem, tēvu, māti, Vincenta darbu un pat par bijušo priekšnieku. Pēc tam arī par mums. Bruno atnes kafiju lielā termosā, kuram drīz pievienojas arī ženevrs, ar šo noslēpumaino dzērienu beidzot viss ir skaidrs — tā ir atšķaidīta beļģu kandža. Šamējai klāt piespiests vesels citrons un tā izskatās duļķaina.

Tās nav Vincenta tantes. Tā ir pēdējā “melnā” kafejnīca visā Austrumflandrijā! Cik atceras Simona — šeit tā ir bijusi vienmēr. 30. vai 50., pat 70. gados visi cieminieki pēc kārtas pulcējās viens pie otra mājās, vakarēšanas beigās “sametot” saimniekiem naudu par ēdieniem un dzeramo. Šī tradīcija nu ir zudusi vai pārvērtusies “oficiālās” kafejnīcās ar kases aparātiem, sterilitāti un nodokļiem. Pēc brīža Bruno ar Marselu nozūd. Simona stāsta par medaļām pie sienas — katru gadu viņu govis piedalās izstādēs, un vienugad pat viena gos’ bijusi labākā visā Austrumflandrijā. Par personisko dzīvi jautāt neesot brīv’, iepriekš teica Vincents — māsas visu mūžu ir nodzīvojušas kopā.

Izeju apmest loku ap fermu, ielūkodamās zirgu staļļos un pažobelēs. Iebāžu degunu arī puspavērtās saimniecības ēkas durvīs — gaišzilā halātiņā tērptajai Marselai rokās šļūtene, bet Bruno rosās ap spaiņiem ar caurspīdīgu šķidrumu. Cukurbiešu lauki-šļūtenes-spaiņi. Ženevrs uz galda. Nu tā — es neko neesmu redzējusi!

Tantēm dikti patīkot nauda — Simona rūpīgi pārskaita eiro, vienu roku pieturot ar otru un apskatot katru naudas gabalu. Stāsta, ka franku laikā tantes bijušas miljonāres. Un tagad? Gribēdams paķircināt saimnieces, kāds viesis pajautājis, kā tad tagad esot? — “Ar cik ir jādala?” prasījusi Simona. Ar seši. Viņas rēķinājušas ilgi: gan likušas uz pirkstiem, gan rakstījušas uz avīzes malas, līdz beidzot triumfējoši iesaukušās: “Tagad arī!”

Pēc trešā ženevra sāk gribēties dejot. Nav vairs laika — jāiet. Jābrauc mājās: “Ost vest huis best” “Austrumi, Rietumi, mājās vislabāk.” Tā rakstīts uz vara šķīvja, kas stāv pie “draudzenēm” blakus spogulim.